Radot labu mākslu, mierinājumu nevar rast
Intervija ar mākslinieku Kristapu Ģelzi
“Jābūt nemieram,” 2011. gada pavasarī rakstīja Kristaps Ģelzis. Iekšējā spriedze un pilnīga atdošanās mirklim, kad rada savu mākslas darbu, vienmēr bijusi viņa būtiska daļa. Un arī absolūta pacietība, pedantisms, pētniecība, preperācija, rūpīga konstruēšana un lieliska mākslinieka amatniecisko prasmju pārvaldīšana savienojumā ar vēlmi eksperimentēt, dzīties uz priekšu, nokļūt pēc iespējas tālāk – lai ko tas neprasītu. Un mirklī, kad tābrīža uzdevums izpildīts, eksplodējoša izlādēšanās – labi zināma visiem, kas viņu pazīst. Tā bija vienmēr.
Ekspozīcijas skats. Galerija “Māksla XO”
Šobrīd galerijā “Māksla XO” skatāma Kristapa Ģelža izstāde “Artefakti”. Tās ietvaros eksponētie darbi (kopumā 21) tapuši laika posmā no 1985. līdz 2011. gadam; lielākā daļa no tiem nekad nav tikuši izstādīti un visus šos gadus glabājušies mākslinieka darbnīcā. Šī izstāde sniedz pieredzi, kura palīdz apjaust Kristapa Ģelža mākslas diapazonu, nolasīt tās būtiskus motīvus un atklāt viņa izteiksmes veidu daudzveidību. To, cik brīvi viņš klejo mākslas mediju telpā un cik organiski viņam ir no izaicinoša novatora un konceptuālista lomas iekāpt, piemēram, akvareļglezniecības kurpēs. Kristaps Ģelzis ir viena no savdabīgākajām un zīmīgākajām parādībām Latvijas laikmetīgās mākslas ainā, kura darbi ir ne tikai sava laika un parādību atspoguļojums, bet konstrukcija, kur akumulētas arī emocijas, noskaņojums, tēli, estētika. Svarīga gan privātā, gan daudz plašākā, globālā kontekstā.
Starp izstādītajiem ir arī viņa 1992. gadā tapušais darbs “Ceļojums” (kas ir viena no darbu sērijas “Sapņu ceļojums” variācijām), kuru komentējot viņš tolaik uzrakstīja tekstu, kas no šodienas skatpunkta skan mistiski pareģojoši, it kā viņš, vērotājs pēc dabas būdams, būtu pamanījis kaut kur kaut ko:
“Cilvēka fantāzija (intuīcija, zemapziņa, atmiņa, pieredze) atbrīvojas ne tikai atslābinoties fiziskā vai garīgā atpūtā, bet arī šoka sasprindzinājuma (afekta, klīniskās nāves, otrās elpas, fiziskās pārslodzes, utt.) brīdī, kad normālās sistēmas ir zaudējušas savas robežas – atklājas tās telpas, kuras mēs sauktu par atklāsmi – apskaidrību, pasauli ārpus ierastajām prāta robežām. Šis tēls varētu būt kā saspiesta gaisa bumba, kurā ir viss intelekta visums, kuru mūsu fiziskie apmēri nekontrolē ne arī kādā veidā spēj ietekmēt. Par to arī šis darbs. “Muļķīgi izsakoties” tā būs asociācija ar ceļojumu naktī ar auto, kad tevi nepārtraukti apžilbina pretī braucošās tālās un tuvās ugunis.”
Ekspozīcijas skats. Kristaps Ģelzis. Ceļojums, 1994, koks, kokvilnas vatelīns, sieta audums, krāsots kartons
Divi perfekti melni krāsoti burti CĻ asi izceļas uz baltā mīkstā kokvilnas vatelīna vālu polstera. Šodien šķiet, ka, tos nomainot pret iniciāļiem KĢ, stāsts no nojausmas pārvērstos realitātē. Kāds ceļojums pirms pieciem gadiem kardināli mainīja Ģelža dzīvi. Tagad ir cits posms, kur visa māksla top tikai prātā ne dabā, jo, kā pats atzīst, nav spēka/negribas/ir bailes no tās spriedzes, kuru pats vienmēr uzskatījis par nepieciešamu mākslas procesā. Bet periodi ir viņa radošās darbības loģiska daļa. Šis nav pirmais izaicinājumu laiks, lai arī eksistenciāls un nevienkāršs. Aukstasinīgs novērotājs un perfekcionists viņā sadzīvo ar romantiķi, kas skatās pār pilsētu no sava dzīvokļa plašajiem logiem. Viņš vienmēr bijis drusku nekaunīgs - tieši tāds kā lielformāta pašportretā no darba perioda reklāmas aģentūrā – “Personīgais kubs (Parādes pašportrets)” (2001). “Daudzas lietas es daru, lai no kaut kā tiktu vaļā. No tā, kas man kaitē. Arī šis darbs radās no tā, ka dzīvoju noteiktā vidē. Es redzēju, kā mēs, darbinieki, strādājam lielā šaurībā, bet priekšniekam ir tukša istaba ar tukšu galdu. Vienā sestdienā es iegāju viņa kabinetā, noģērbos un nofotografējos. Darbs nebija taisīts izstādei. Tās ir konstrukcijas, kas nenoveco: tu uztaisi darbu sev, un nav ne mazākā kreņķa, ko citi par to domā, un šādi darbi ir ilglaicīgi, kas ir ļoti būtiski.”
Kad Tu paraugies uz savu izstādi, kāda tev tā šķiet?
Viss ir tik dažāds.
Kristaps Ģelzis. Diskusiju vieta, 1994, gaismas kaste- zīmējums uz durafleksa, krāsots koks, stikls, LED gaisma
Darbs no Kristapa Ģelža personālizstādes Wegkreuzung - Künstler aus Riga (1994, NDR Studio – Hamburga, Vācija)
Tur ir daudz spēcīgu un atšķirīgu darbu.
Dažas lietas, kas tur redzamas, man ir ļoti būtiskas. Es atceros to emocionālo stāvokli, kad es tos radīju. Tā gaismas kaste [“Diskusiju vieta”, 1994], bērzs [“Sēņotāja pavasaris”, 2007], daži no akvareļiem. Vienkārši konstatēju, ka te var labi redzēt, cik daudz visu laiku esmu eksperimentējis. Neesmu pie kaut kā viena palicis.
Jā, tu vienmēr es bijis kaut kur tuvumā konceptuālismam, bet vienlaikus tev vienmēr svarīga bijusi fiziskā klātbūtne saviem darbiem. Tavu roku pieskāriens.
Man tas ir bijis ļoti svarīgi. Tas, ka mākslas darbs ir manis radīts nevis tikai izdomāts vai kaut kādā veidā sakomplektēts. Lai gan šai izstādē, protams, ir arī tādi. Bet tā ir tā kā tāda atslodze. Tu iespringsti uz kaut kādu konkrētu ideju, mēģini to realizēt un pēc tam, it kā atpūšoties, uztaisi kaut kādu kompilāciju.
Kristaps Ģelzis. Sēņotāja pavasaris, 2007, papīrs, akvarelis, bērza zars, plastmasas pudele / Darbs eksponēts Kristaps Ģelža personālizstādē “Ūdenskurs” (2007, Rīgas galerija - Rīga, Latvija)
Tas nozīmē, ka strādājot vairumā gadījumu tevī ir spriedze?
Pārsvarā spriedze.
“Mākslīgais miers” - 2010. gadā tā saucās tava izstāde galerijā “Māksla XO”, pēc gada - 2011. gadā šis jēdziens bija zīmīga daļa no tevis veidotās Latvijas ekspozīcijas 54. Venēcijas mākslas biennālē. Vai kaut kādā mērā tas varētu būt attiecināms uz tavu mākslas procesu kā kopumu?
Es domāju, ka tas ir tāds māksliniecisks kompromiss – tu iespringsti uz ideju, bet mēģini visu laiku nomierināties. Jo ja neesi nomierinājies, tā ideja neizdodas. Lai nav tāds... radošs uzbudinājums nepārtraukti. Tas nav labi. Ir jābūt, kā saka, līdzsvarā ar sevi, ar darbu, ko tu dari.
Kristaps Ģelzis. Sīlis, 2007, papīrs, akvarelis
“Akvareļa sižeta pamatā ir reāls piedzīvojums. 2006. gadā, ceļojot pa Vidusjūru ar jahtu, tās kursam brīžiem pievienojās ziņkārīgu delfīnu bars. Veids, cik rotaļīgi un dzīvespriecīgi tie pavadīja mūsu laivu, atstāja uz mani neaizmirstamu iespaidu.
Vēlāk darbnīcā, gleznojot šo sižetu, fonā klausījos radio, kurā ik stundas tika raidītas aktuālās ziņas no Latvijas. Tajā laikā bija daudz informācijas, kas bija saistīta ar Tautas partijas aktivitātēm. Politiskā izveicība, dabiskā pārliecība, ar kādu šīs partijas pārstāvji eleganti peldēja pa apstākļu straumi, manī radīja līdzību ar šīm skaistajām zivīm. Tas arī bija labs iegansts atrast kontrastējošu krāsu elementu kompozīcijā,” Kristaps Ģelzis.
Tu jau pieminēji, tavi darbības mediji vienmēr bijuši kardināli atšķirīgi – no instalācijas līdz pat akvarelim. Kad 2000. gadu vidū tu pievērsies tieši akvarelim, tas bija pārsteigums, jo mākslas konjunktūras vidē tas bija izteiksmes līdzeklis, kas tika asociēts ar kaut ko novecojošu un laika sajūtām absolūti neatbilstošu. Kā..
Kā beidzies.
Jā. Un kāpēc tu piepeši tam pievērsies? Tev vienmēr bijusi raksturīga vēlme izdarīt kaut ko visiem par spīti...
Toreiz tā bija finansiālā rocība. Un tas, ka likās, ka tur ir tukšums – tajā izteiksmes formā.
Akvareļi bija tāds atgriešanās žests pēc desmit gadus ilga darba reklāmā. Tas bija grūti?
Aiziet no tā darba bija visgrūtāk. Tas bija sarežģītāk nekā pieķerties atpakaļ mākslai.
Kāpēc?
Tāpēc, ka tu esi atbildīgs par kaut ko. Lietas nevar tā vienkārši pamest. Bet es jau visu laiku pie mākslas turējos. Bet vispār reklāma man deva milzīgu pieredzi. Par ko es esmu priecīgs.
Ekspozīcijas skats. Kristaps Ģelzis. Malders, 2000, digitāldruka uz PVC. 1/1
Skalija, 2000, digitāldruka uz PVC. 1/1
Darbi eksponēti starptautiskajā grupas izstādē “Baltic Security” (2000, Stokholmas- Ārlandas starptautiskā lidosta, Stokholma, Zviedrija)
Bet tu no reklāmas atgriezies daudz... varbūt skanēs drusku dīvaini tavā kontekstā, bet – romantiskāks.
Tāpēc, ka tas darbs pats par sevi bija ļoti nežēlīgs. Par sevi domāt tur nebija laika, visu laiku bija jādomā par uzdevumu vai klientu. Tā ka tas bija pamatīgs treniņš.
Man šķiet, ka pēc tam tu ir kā pārstāji baidīties no sentimentālām tēmām un lietām – ainavām, nacionāliem elementiem. Tu kļuvi... siltāks, pietuvinātāks. Varbūt intīmāks.
Nacionālais elements man vienmēr ir bijis ļoti svarīgs. Es vienmēr meklēju resursus, caur kuriem varu to preparēt. Bet man liekas, kas tā tevis pieminētā intimitāte ir ļoti svarīga. Tā kļūst arvien svarīgāka.
Tu tagad strādā?
Šobrīd nē. Man gribas, bet nav spēka.
Bet mākslas radīšana varbūt varētu palīdzēt, pagrūstu tevi, palīdzētu atrast mierinājumu?
Protams, ka palīdzētu, bet traki, ja jūti, ka nav spēka to darīt. Man, protams, gribās, bet es domāju, ka, radot labu mākslu, mierinājumu nevar rast. Tāpēc, ka visu laiku ir kaut kādi sarežģījuma aspekti – kamēr tu radi to darbu. Tas nav vienkārši, to nevar tā tīri nodziedāt – kā dziesmu. Tur vienmēr kaut kas sašķiebjas vai noiet greizi. Un tad vienmēr jāmeklē tas risinājums, kā to labot. Es to vairs nedaru, jo tāda jau ir tā darbības struktūra, ka īstenībā tu visu laiku nolaid kaut ko greizi. Un pēc tam centies to labot vai kaut kā atrisināt.
Es esmu redzējusi tevi procesā – tur vienmēr klātesoša bijusi sakāpināta intensitāte visos līmeņos – emocionālajos, radošajos; tāda sakāpināta enerģija.
Tas rada to gandarījuma sajūtu – ka tu plosies.
Kuru tu dēvētu par zīmīgāko gandarījuma pieredzi?
Man liekas to, kas bija Somijā. Pie darba “Valodas stunda”. Tāpēc, ka tas bija tāds milzīgs izaicinājums. Un gandarījums ir tad, kad tu to izaicinājumu spēj pārvarēt; tikt tam pāri. Mākslinieks ir ļoti sarežģīta profesija. Iekšējā spiediena sajūta ir nepārtraukta, un konkurence ir milzīga.
Šobrīd es to negribu.
Var jau paņemt papīra lapu un vienkārši pazīmēt.
Pagaidām es nogurstu. Bet gan jau pēc kāda laiciņa būt tomēr jāsaņemas un jāatgriežas pie radošiem argumentiem.
Par mākslu taču tāpat domā; galvā tā tev ir klātesoša.
Jā, visu laiku. Bet tas nav tik vienkārši.
Baidies no tā, ka nesanāks?
Es baidos no tās radošās piepūles. Varbūt tā to varētu nosaukt.
Paskaties uz savu “apčurāto aizkaru” [“Jūtos aizvainots”, 2009] – tai akvarelī ir tāds vieglums!
Smejas.
Tu atceries, kā tas tapa?
Nē, godīgi runājot, es pat neatceros, ka man tāds darbs ir bijis. Savulaik aizkari bija izstādē galerijā “Alma”.
Kristaps Ģelzis. Izklaides programma, 2008, audekls, akrils, ģipsis, papīrs / Darbs eksponēts Kristaps Ģelža personālizstādē “Home Video” (2008, galerija Alma - Rīga, Latvija)
“Kičs ir vajadzīgs. Lai tas tā saucas, mani tas neuztrauc. Bet darbam ir jābūt uz naža asmens, skatītājs tad var to nogāzt uz vienu vai otru pusi.”
“Ak, par mikimaušiem... Tas sākās ar kolekcionēšanu, es viņus vienkārši krāju. Man ir grūti to komentēt, bet mēģināšu. Es šos popkultūras simbolus parasti izmantoju kā negatīvo. Lai negatīvais nebūtu garš, izplūdis teikums, salīdzinot ar valodu, vieglāk paņemt jau gatavu formu, frāzi; mani neinteresē nekādi filozofiski popkultūras konteksti.
Paņemot mikimausi, es aiztaupu sev un skatītājam laiku iztirzāt visiem saprotamas lietas. Ar šo tēlu man ir vieglāk attēlot, piemēram, bezrūpīgu negausību. Vēl būtiski, ka ar šo, es teiktu, primitīvo formu, es pastiprinu ideju. Klajākais darbs ir pašportrets ar mikimauša masku, kur tā nozīmē skaidru, rupju merkantilismu. Tai pašā laikā man patīk, ka tas ir arī dzīvespriecīgi, bērnišķīgi un stulbi, nojaucot iespējamo idejas didaktiku. Te laikam manos darbos atšķirībā no Sarmītes Māliņas un Ojāra Pētersona darbiem parādās postmodernā kolekcionēšana.”
Jā, aizkari kā priekšmets tev parādās ik pa mirklim. Vismonumentālākie laikam jau “Kā gulbji balti padebeši iet” – darbs, kuru tu kopā ar Ģirtu Bišu taisīji Cēsu mākslas festivālam.
Man vienkārši patīk – tas krokas, kritums.
Tai aizkarā, kas te izstādīts, esi tu pats – vieglums apvienojumā ar mušmirīgumu. Nekas nevar būt vienkārši jauki; indes piliens, kaut kādā nejaucības piedeva vienmēr vajadzīga. Gan mākslā, gan sadzīvē. Tas nejaucīgums tev ir bijis svarīgs?
Tas atskabargainums man likās vērtīgs – priekš radošuma.
Akvareļi, plēves darbi, skoči – tā ir trausla māksla, kuras pastāvēšana ilgtermiņā zināmā mērā ir apdraudēta. Tevi uztrauc tavas mākslas zūdamība? Vai svarīgāks bijis eksperimenta mirklis, materialitātes substance?
Man vissvarīgāk ir realizēt ideju. Kas notiek pēc tam, tas vairs nav tik būtiski. Te [galerijā – red.] gan atklājas, ka ir lietas, par kurām var priecāties arī daudz vēlāk.
Bet kas ir tas, ko tu meklē mākslā – es gribu teikt, kas ir tas, kas tevi uzrunā?
Laba glezniecība. Tāda kā Šnābelam. Katrā ziņā ir jājūt tā mākslinieka spēks. Patiesībā jau .. tas varbūt jebkas. Gan glezniecība, gan tikpat labi skulptūra vai instalācija. Bet, katrā ziņā, man jājūt autors.
Tu esi ilgstoši strādājis arī kā pasniedzējs Mākslas akadēmijā. Tu redzi atšķirību starp sevi tai laikā, kad tapa, piemēram, “Sējējs” [darbs no triptiha “Dzīvības procesi” - Kristapa Ģelža diplomdarbs, 1986] , kas eksponēts arī šeit un šodienas jaunajiem māksliniekiem.
Jā, es redzu. Sociālie tīkli ir kardināli mainījuši domāšanu. Kad studentiem tiek iedoti tā dēvētie “brīvie uzdevumi”, brīvās izteiksmes iespējas, saproti, ka viņi nav brīvi. Viņi nodarbojas katrs ar savu ego, teiksim tā.
Bet ego jau vienmēr māksliniekiem bijis svarīgs.
Es domāju par tēmu. Reti kuram no viņiem izdodas, ka tēma kļūst par kosmosa kuģi. Informācijas iegūšanas veids ir sabojājis personības. Viņi vairs neaizraujas ar novērojumiem, bet mēģina paši visiem spēkiem kaut ko izdomāt. Tēmu, kas tiek apstrādāta datorā vai kaut kā tā.
Pakļaušanās kaut kādai konjunktūrai?
Es nezinu...
Tu pats esi rēķinājies ar mākslas konjunktūru?
Nu sanāk, ka – nē. Es vairāk esmu rēķinājies ar konkurenci. Teiksim, vienmēr man bijis svarīgi, ko izdara Ojārs [Pētersons] vai Juris Putrāms. Es esmu mēģinājis pielīdzināties viņu līmenim vai arī izdomāt kaut ko kardināli citu.
Tev pašam novērojums vienmēr bijis klātesošs. “Bieži ieķeru sevi vizuālā detektīva statusā, pētot un apcerot novēroto,” tu reiz teici.
Tā ir viena no būtiskākajām lietām.
Tu turpini vērot? Ielu, pilsētu?
Jā. Cilvēkus. Man viņos patīk dažādība. Es priecājos, ja ieraugu skaistumu, bet es to nemeklēju. Jo vari vienkārši nejauši tam uzskriet virsū.
Tu esi tāds pilsētas romantiķis. Kas tevi saista pilsētā?
Man ir tāda ģimeniska pieredze. Mani ļoti interesē ēkas, kā veidojas tas pilsētas zīmējums. Rīga man ir ļoti svarīga.
Mākslinieks Kristaps Ģelzis pie darba “Liepāja”, 2011, papīrs, akvarelis
Kāds būs tavs mākslas darbs, kad tas taps?
Es taisīšu šautuvi. Tāpēc, ka, es domāju, skatītājam ir jāpiedalās mākslas radīšanā. Un viņi visi varētu šaut ar krāsainām lodēm, paši veidot mākslas darbu – tas varētu būt iespaidīgi.
Bet tev vienmēr visu ir paticis kontrolēt – šai gadījumā šādas iespējas nebūtu.
Man tas liekas jauns izaicinājums.
Titulbilde: Kristaps Ģelzis. Personīgais kubs (Parādes pašportrets), 2001, digitāldruka uz PVC
