Paskatīt realitātei acīs
Saruna ar Katrīnu Ģelzi par izstādi “Ātrs un bez žēlastības” galerijā Māksla XO vel līdz 25. janvārim
“Tētim patika pārsniegt ātrumu, un arī man tas patika. Nedaudz paaugoties, bieži izteicu savu kāri mācīties braukt ar auto, kolīdz sasniegšu atbilstošo vecumu baltajām tiesībām, un tētis to ļoti atbalstīja. Taču, šim vecumam pienākot, šķiet bija citas prioritātes, un tā, gadiem ejot, mans maksimālisms un pārdrošība par spējām vadīt ātru metāla kārbu ir kaut kur pašķīdušas. Esmu jau pieaugusi, kad 2016. gadā mans tētis, apzinīgi jau gadu pārstājis lietot alkoholu, piesakas vest vecmāmiņu no brālēna kāzām uz viņas lauku māju. Es iztēlojos, kā viņš izbauda šo būšanu šofera sēdeklī pie stūres, zvaigžņotā augusta naktī traucoties pa taisnu, tukšu šoseju prom no cilvēku jezgas, kas alkst socializēties, svinēt un urķēties otra dvēselē. Taču negaidīti uz ceļa izskrējusi govs samet tēti, vecmāmiņu un visu dzīves, kuriem viņš rūp, skaudrā cetrifūgā. Tētis pēc dažu dienu komas tomēr mostas un joprojām ir ar mums, taču sadursme ir neatgriezeniski mainījusi viņu kā personību, ko mēs savos prātos šajos gados bijām uzbūvējuši”. Tā māksliniece un fotogrāfe Katrīna Ģelze (1991) apraksta notikumu, kas radikāli mainīja viņas tēva Kristapa Ģelža (1962) dzīvi. Kristaps neapšaubāmi ir vienz no nozīmīgākām un ietekmīgākajām mūsdienu Latvijas mākslas personībām. Pēc notikušā viņš pārstāja nodarboties ar mākslu, reti parādās sabiedrībā un dzīvo noslēgtu dzīvi.
Fotoradars
“Izstādes “"Ātrs un bez žēlastības” pamata vadlīnija ir procesēt mana tēva Kristapa Ģelža 2016. gada smago avāriju, pēc kuras ass, talantīgs un visu varošs vīrietis-mākslinieks ir iestrēdzis savu traumu, trauksmes un alkohola varā, lēnām izgaistot šo apstākļu miglā. Tā ir mīlestības vēstule tētim vienīgajā veidā, kā es vairs spēju un, iespējams, jebkad esmu spējusi ar viņu patiesi sarunāties, un kurā, pateicoties un arī par spīti viņam, es turpinu meklēt pati savu balsi mākslas pasaulē… Mans piegājiens ir risināt smagas tēmas caur spēcīgu vizuālu baudījumu un augstu tehnisku precizitāti, apvienojot tiešu atklātību, ievainojamību un humoru. Turpinu sev raksturīgo sirreālisma piegājienu eļļas glezniecībā, ko papildinu ar dažādiem telpiskiem objektiem”. Tā Katrīna apraksta savas izstādes ideju ļoti personiskā un vienlaikus atklātā un bezbailīgā tekstā, kas kalpo kā ievads ekspozīcijai.
Mēs satikāmies ar viņu galerijā Māksla XO, kur izstādi var apskatīt vēl līdz 25. janvārim (paralēli Klāva Lora "Mītam"). Mēs sarunājāmies galerijas “palīgtelpā”, kur pie sienām atstutēti un sakrāti dažādu autoru darbi. "Ak, re, tas ir cigarešu paciņas zīmējums, ko uzzīmējis tētis!" – ar asu skatienu uzreiz noteica Katrīna.
Pīppauze
Tu sauc šo izstādi par savveida vēstuli tētim. Kāpēc tev bija svarīgi to uzrakstīt vai uzzīmēt?
It kā tā ir vēstule tētim, bet es arī apzinos, ka tagad, pēc avārijas, viņš vairs nemaz nenodarbojas ar mākslu, un viņam arī uztvere ir pilnīgi citādāka nekā pirms tam. Un es varu pilnīgi iztēloties, kā tas būtu, kāda būtu viņa reakcija, ja viņš būtu šos darbus redzējis toreiz. Tagad tas vairāk tomēr ir priekš manis, lai es būtu brīva no kaut kādām neatrisinātām lietam, lai es būtu mierā ar to visu. Tas ir tāds veltījums viņam, iespēja pateikt to, ka es viņu ļoti mīlu. Un tajā pašā laikā viņš... Kamēr es lakoju darbus, es tos viņam arī parādīju.
Un tā reakcija nebija vienaldzīga, bet noteikti ļoti citādāka, nekā tā būtu bijusi kādreiz.
Tagad man pašai ir bērni. Vienkārši gribas, lai nepaliktu nekas nepateikts. Lai tas mierīgi aiziet kosmosā… Šķiet, situācija ir visai neērta. Neērts, nepatīkams temats. Bet man liekas, ja par to nerunā, tikai kaut kur koridoros “kuš, kuš, kuš!”… tas rada visai nepatīkamu sajūtu, arī man pašai. Gribas, lai tas kaķis ir ārā no maisa. Vienkārši – paskatīties realitātei acīs.
Traģiskais notikums, taču patiesībā avārija ir tikai izstādes sākumpunkts, kas turpinās kā stāsts par manām attiecībām ar tēti. Es atskatos uz dažādiem posmiem – ir kaut kādi sliktāki periodi, ir superīgi periodi. Un, beigu beigās, dzīve jau tāda arī ir, tāds rosols.
Atpakaļskats
Liekas, izstādes centrālais tēls šeit ir glezna, kur tavs tētis pie stūres raugās atpakaļskata spogulī un mēs saskatāmies ar viņu, it kā sēžot tajā mašīnā. Un izskatās, ka viņš drusku smaida.
Tā ir tāda vistiešākā, vispersonīgākā glezna, kur konkrēti ir viņa acis. Tā es viņu atceros, varbūt tajā momentā tieši “pirms”. Viņš ir pie stūres, arī it kā metaforiski – viņš ir pie stūres savā dzīvē, viņš visu kontrolē, un viņš ir apmierināts un mierīgs. Kaut kā gribējās priekš sevis radīt tādu bildi. Vispār mums jābūt ļoti pateicīgiem: viņš ir šeit, viņš kustas, viņš runā. Tas ir reāls brīnums – kā viņš ir atlabis pēc tā visa. Un tomēr ir kaut kas… kaut kāda maza daļiņa, kas vedina sērot par pazaudēto. Un ir jādod atļauja sev un jāparāda citiem, ka es drīkstu to izsērot.
Kaut kādas manas tās atmiņas, manas asociācijas, kāds viņš man bija. Tieši burtiski paskatīties acīs tam zaudējumam. Bet vienlaikus negribu iegrimt depresijā.
Es vēlos ar tiem pārējiem darbiem parādīt to visu, ko viņš man ir iemācījis. Un kaut kādas lietas turpina būt manī, tas humors vai kaut kāds tāds spēks un draivs. Tas nekur nav pazudis, tas viss ir tepat.
Elks
Un kāpēc tāds nosaukums – “Ātrs un bez žēlastības”?
Tur ir vairāki apstākļi. Pirmām kārtām man ļoti patīk popkultūra. Es domāju, mana paaudze vispār ir produkts, kas visu laiku sēdēja pie televizora, skatoties MTV utt. Un es gribu, lai tas ir mūsdienīgi, lai manai paaudzei būtu interesanti un saistoši, pat reflektējot uz kaut ko tik šauru, kā manas personīgās attiecības ar tēti. Un ir mani bērni - man tagad ir dēls, kuram es atkal sāku pirkt tās rotaļu mašīnītes. Un tad vēl ir arī tāda “Ātrs un bez žēlastības” kinofranšīze.
Kaut kā vienkārši pēkšņi man ienāca prātā, ka tas ir perfekts nosaukums, domājot tieši par tēti. Jo visi, kas viņu pazīst, zina, ka viņš kā personība bija asprātīgs, bet arī ass, un neminstinoties teica to, ko domā. Un tai pat laikā īsts dzinējs… Man likās ļoti atbilstošs nosaukums, lai raksturotu gan viņu kā personību, gan arī to notikumu un dzīves pavērsienu.
Bet kas tā par kino franšīzi?
Man liekas, viņiem jau ir kādas 17 filmas (tā ka ļoti atstrādāts koncepts) – par dragreisu. Tur ir mašīnas, un krāsas ir arī tādas spilgtas. Tāds sacensības gars arī tētim, manuprāt, ir bijis svarīgs. Un arī man tagad tā kā iemācīts vai mantots. Kaut kāda tā vēlme pēc uzvaras.
Draivs, arī kaut kāds risks un drosme.
Skaidra
Jā, šeit ir daudz mašīnu un cigarešu.
Cigaretes… Viņš vienkārši pīpē visu laiku un visur. Es pati nebiju izsmēķējusi nevienu cigareti līdz, šķiet… man bija 21 gads. Nezinu kāpēc, es vienkārši nevarēju. Tas man tik ļoti asociējas ar tēti, jo viņš visu manu mūžu visur pīpēja – mašīnā, darbnīcā. Un tad vienmēr - tu skaties uz viņu, un tu zini – viņš sēž ar to cigareti, viņš pīpē, un viņš domā. Tu zini, ka viņš domā kaut kādus savus mākslas darbus, nākamās idejas. Tas ir kaut kāds ļoti spēcīgs simbols domāšanai. Un man bija tāda sajuta, ka man pirmā cigarete būs tad, kad es kaut ko normāli izdarīšu savā dzīvē. (Smejas). Tad es aizbraucu Erasmusā uz Barselonu, beidzot es tā kā aizbēgu prom no visa, jo visa mana dzīve principā bija “skaidra” – piedzima mākslinieku ģimenē, visas izstādes atklāšanas bērnībā tika pavadītas kopā ar vecākiem, tad tālāk jau RDMV skola un Mākslas akadēmija. Visa mana dzīve ir bijusi jau kā taciņa. Un tad es aizbraucu uz Barselonu. Es sapratu, ka man vajadzēja uz laiku vienkārši atslēgties no vides un saprast, vai es gribu to darīt vai nē. Barselonā man bija dzīvoklītis, un es viena pati tur dzīvoju. Man pat bija balkoniņš. Un tad tieši tur es izgāju uz balkona un izpīpēju savu pirmo cigareti. Man bija 21, laikam.
Tāda man ir tā asociācija. Ar intensīvu domāšanu un arī noslēgtību, jo, kamēr tu pīpē, tikmēr tu nerunā. Tāds viedums.
Vai tētis tagad pīpē?
Tētis pīpē visu laiku… Ā, un vēl viena asociācija. Viņam bija tāds darbs, video, kur viņš bija nofilmējis cigareti, kas stāv uz pelnu trauka malas. Un viss tai video ir vienkārši par to, kā tā pati izdeg līdz beigām. Viņš toreiz strādāja reklāmas aģentūrā un, man liekas, savā ofisā uztaisīja to darbu. Man atmiņā ir arī tāda bērnības aina – mēs bijām darbnīcā, un kāds bija atnācis ciemos… Mums bija tāds vecs, liels televizors, un viņš ir uzlicis to cigaretes video, kas ir šausmīgi ilgs – kā tā viena cigarete, kuru neviens nepīpē, pati nodeg. Un tagad, teiksim, kā pieaudzis cilvēks, es varu atskatīties uz to un domāt: “Okei, varbūt tā ir tā dzīve, kas paiet…” Kā bērns es vienkārši skatījos… tīri vizuāli.
Party bomži
Tev izstādē ir arī mazi objekti. Kāpēc tev bija svarīgi šajā kopējā konceptā parādīt arī citu izteiksmes veidu?
Man vispār patīk, ka ir kaut kāda dažādība. Vienkārši nepieciešama kaut kāda atkāpšanās no viena medija, kad man liekas, es jau sāku putot. Un tad es padaru kaut ko citu, kaut ko ar pirkstiem. Tad man atkal rodas idejas par to iepriekšējo, un es varu visu laiku noturēt to svaigo skatu. Man vienkārši vienmēr ir ļoti svarīgi parādīt, ka es esmu daudzveidīga, daudzšķautņaina un ļoti negribas, ka kāds mani grib ielikt kaut kādā vienā plauktā. Lai gan tētis arī tādā ziņā mani iedvesmoja – viņam arī bija daudz izteiksmes veidu. Es skatījos viņa interviju, kur viņš teica, ka viņam arī vajag, lai būtu tās pārmaiņas, lai nav rutīna. Tāpēc man ir svarīgi vienas izstādes ietvaros parādīt dažādas lietas, jo es saprotu, ka cilvēki neko daudz par mani nezina. Lai viņiem nerastos tāds stereotipisks viedoklis par mani.
Spoks
Šeit ir arī fotografija…
Es vienkārši gāju pa ielu un skatlogā bija karājās plēve un bija skaidrs, ka tā jāizmanto fotogrāfijā. Nevajag speciāli to gleznot, pati ideja ir primāra.
Man ļoti iepatikās arī tāds mazs darbiņš – “Mūžīgais dzinējs”.
Jā, daudziem tas patīk. Šķiet, mums apkārt ir daudzi radošie, kas izdeguši. Novērojot tēti darbnīcā un zinot, kā tās idejas radošajiem cilvēkiem ģenerējas, saproti, cik ļoti tā izdegšana ir aktuāla. Jo tev nav īstas pauzes. Tu visu laiku domā; pat ja nedari neko, tas mūžīgais radošais dzinējs visu laiku strādā. Un visu laiku gribas jaunas idejas – nevis kaut kādu rutīnu un apstāties. Tie sērkociņi arī ir mans komentārs par dzīvi. Par to, cik tā ir īsa. Drīz pēc tēta avārijās arī man pašai bērni piedzima. Tad atceries, ka arī tu esi bijis tāds maziņš, un redzi, cik ātri viņi izaug… Tas viss liek saprast, ka šī ir tava dzīve un ir jādara tagad tas, ko gribi izdarīt, jo tu nezini, kas notiksies.
Mūžīgais dzinējs
Es šo darbu redzu, varbūt, ne tik dramatiski. Tur ir tā izdegšana, protams. Bet krāsu risinājums ir ļoti silts, spilgts. Pateicoties tam, tur ir kaut kāds cilvēcisks skaistums.
Man patīk, ja ir daudzas interpretācijas. Es it kā pastāstu, ko es tur biju domājusi, bet man šķiet, nav tā, ka mana versija ir “pareiza”.Un man liekas, tur ir tā maģija, ka katrs var izlasīt to ar savu sajūtu un ielikt savu tēlu.
Bet tās krāsas arī man pašai palīdz. Man liekas, ir forši izmantot spilgtas krāsas. Pat ja ar tādām it kā ir baigi viegli uztaisīt kaut ko bezgaumīgu – pārāk krāsainu vai arī pārāk saldu. Man patīk strādāt ar tādām, iespējams, bērnišķīgām krāsām, bet uztaisīt tā, lai nav bezgaumīgi un salkani un banāli. Lai tur ir spēks un dzīvesprieks, kaut kāda enerģija, benzīns dzīvei un vitamīni acīm.
Katrīnu Ģelzi. Foto no personīgā arhīva
Kā uz izstādi reaģē cilvēki, kuri pazīst tavu tēti?
Uz izstādi visu laiku nāk tēta draugi, nāc cilvēki no kaut kādiem dažādiem viņa dzīves posmiem, kurus es nebiju satikusi vai kurus es redzēju tikai kā bērns. Ir interesanti redzēt kaut kādu tādu tēta komūnu… ka viņi ir aizkustināti. Jo katram jau ir savs iespaids, kāds viņš ir kā cilvēks. Tagad, pēc tās avārijas, viņš jau principā nevienu nesatiek. Un katram ir palikusi tā sava aina. Tad varbūt šī ir tāda vieta, kur var satikties un aprunāties par to. Līdz šim neviens man neko sliktu sejā nav teicis. (Smejas).
Es arī negribētu, lai cilvēki ir tādi sagruzījušies. Tas man šķiet lieki. Kāds var padomāt: “O, tas viss ir drūmi!” Vai nu “tā situācija tāda skaudra…” Bet tas jau ir kaut kas, kas ar mani notika man astoņiem gadiem. Šī nav izstāde par “ak, Dievs, viss ir slikti, jo notikusi tā avārija”. Tā ir izstāde par to, ka ir superīgs cilvēks, kas man daudz nozīmē. Un par to, cik dzīve ir raiba, interesanta, ka līdzās pastāv dažādas lietas – kaut kāds humors, krāsainas lietas, bet var būt arī drūmas tēmas. Un cilvēki pārsvarā ir aizkustināti vai… varbūt, vienkārši pārsteigti, ka es kaut ko daru. (Smejas). Laikam aizkustina tā atklātība, tas atklātais stāsts, bet es vienkārši esmu tāds cilvēks. Dažiem šķiet “o, baigi drosmīgi”, bet es nezinu. Man nekas tur neliekas tāds pārāk… Tādi jau ir tie vienkāršie fakti. Tavas sajūtas, tava realitāte. Un, kad tu padalies ar citiem ar savām īstajām lietām, tu atrodi kontaktu un viņi pastāsta par savējām.
