Klusēšana ir kā uguns
Intervija ar dzejnieci un performanču mākslinieci Agnesi Krivadi
No 17. līdz 28. augustam Rīgā notiek “Punctum festivāls”, kas šogad ar saukli “Visticamāk, ka ne” veltīts Regīnas Ezeras darbiem un problēmām, kas viņas prozā bieži tematizētas - varmācībai, traumai, šaubām un nedrošībai. Festivāla ietvaros šo jautājumu izpētei pievērsīsies gan latviešu, gan ārzemju mākslinieki, veidojot lasījumus, performances, koncertus, kā arī lekcijas un diskusijas. To vidū ir arī Agneses Krivades instalācija/performatīva pieredze vienam cilvēkam “Acs, kas atveras tumsā”, kas no 20. augusta būs piedzīvojama LU Botāniskajā dārzā.
Agnese Krivade ir dzejniece un performanču māksliniece, kuras darbu pamatā ir tas, kas palicis ārpus lasāmās, dzirdamās un skatāmās valodas. “Ja man sevi jādefinē, es esmu anti-vizuāla māksliniece,” saka Agnese Krivade. Viņas darbi uzrunā individuāli katru apmeklētāju, saslēdzot visus atsevišķos vienotā jutekļu telpā - somatiskā pārdzīvojumā.
Varbūt tu vēlies iesākumā pastāstīt par “Acs, kas atveras tumsā”? Kas ir iecerēts?
Es laikam negribētu to skaidri pateikt, jo, kā jau visas manas performances, arī šī, ja to apraksta tehniski, izklausās ļoti vienkārša. Es nevēlos ierāmēt skatītāja pieredzi kādā naratīvā. Tomēr, ja man ir jāizvēlas naratīvs, tad tā būs somatiska iegremdēšanās Regīnas Ezeras darbu pasaulē.
Es varu atklāt to, ko atklāju jau aprakstā: es strādāju ar siltumnīcu, ko ir dizainējis jaunais arhitekts Kristaps Krivads un kā stādījumu ir dizainējusi floriste un grafiskā dizainere no Beļģijas – Debora (Deborah Robbiano). Man bija ļoti svarīgi šim projektam atrast cilvēku, kas nav saistīts ar Latvijas siltumnīcu kultūru.
Tu esi izvēlējusies tieši nakteņu dzimtas augus. Kāpēc tā?
Nakteņi un to smarža, un nakteņu dārzeņu garša manā prātā veido vienotu sajūtu – kā kaut kas tumšs, mistisks, bet arī pazīstams. Es gribēju, lai cilvēks iegrimst šīs sajūtas pasaulē, uznākot pats uz savas skatuves.
Tas man atgādina par zaļo kartupeļu un tomātu vidiņu paradoksu, kur šķietami ikdienišķajā slēpjas kaut kas indīgs un cilvēkam nepiemērots, līdzīgi kā Ezeras daiļradē, kur aiz šķietami ikdienišķiem vārdiem un sadzīviska sižeta jaušas neaptverams mistiskums.
Es nespēju Regīnas Ezeras darbus daudz lasīt, tie man pārāk atgādina par to manis daļu, kurā man ne visai patīk kavēties. Mana draudzene, rakstniece Inga Ābele, kad es viņai prasīju, ko viņa domā par Regīnu Ezeru teica: “Man tagad jālasa, bet grūti saņemties, jo bail, jo burene.”
Es lasīju rakstu, kas publicēts jau pēc viņas nāves. Tur bija smalki iztirzāta viņas privātā dzīve un tika aprakstīts viņas romāniņš ar kādu lauku cilvēku, kurš nāca viņai palīdzēt. Viņš kaut kādās savās dienasgrāmatās bija rakstījis, ka viņu kaut kas pie Regīnas ļoti velk, bet arī ļoti biedē. Un tad vēl visi tie stāsti par cilvēkiem, ko viņa nejauši nolādējusi... par Regīnu un viņas darbiem caur dažādiem kanāliem nāk ļoti līdzīgs vēstījums. Tas man sniedz pārliecību, ka viņas darbos ir kāda telpa, ko es vien piedāvāju izbaudīt, nevis radu no jauna.
Interesanti, ka tu saki, ka strādā ar telpu un atmosfēru, jo, man šķiet, tieši tur slēpjas Ezeras darbu misticisms. Viņas lietotā valoda ir ļoti vienkārša, tāpat arī sižeti.
Jā, gan sižeti, gan valoda man šķiet visai neizturama. Tajā, kā viņa rindo vārdus var just tādu pirmrindniecisku pareizumu. Tas manī sākumā radīja nevēlēšanos strādāt ar viņas tekstiem. Taču, jāatceras, ka gan sižetiem, gan valodai ir noilgums – tos nosaka laiks, kultūra un sociālpolitiskais konteksts, kam autors bijis piesaistīts –, bet laiki mainās un līdz ar tiem arī mūsu izpratne par politkorektumu, ētiskajām normām, to, kas cilvēkiem ir vajadzīgs un ko viņiem gribas dot. Bet atmosfēra un enerģijas ir kaut kas paliekošs – caur tiem mēs sazināmies pāri laikiem, tajā es atradu veidu, kā saslēgties ar Regīnu, ar to es strādāju.
Tomēr šķiet, ka, lai arī daudz kas Ezeras darbos šķita pārāk ikdienišķs, viņas pasaule tomēr nelikās tik parasta. It kā viņas pasaules uztverē jau būtu klātesošs tas mūžīgais. Es gribēju vaicāt, kā ir ar tevi? Kur tu rodi to atmosfēru un mistiku?
Šis ir tas jautājums, par ko man visgrūtāk runāt. Mēs šobrīd dzīvojam telpā, kur tas, kas ierasti bijis privātais, piemēram, tas, ar ko es precos, vairs nav privāts, bet par privāto kļūst garīgais. Ļoti daudzu iemeslu dēļ garīgumu gribētos nosargāt un paturēt privātu pat vairāk nekā ģimenes stāvokli, veselības stāvokli vai vecumu. Tomēr, domājot par to, kas ir mistiskais, tas galvenokārt saistīts ar garīgu ikdienas pieredzējumu, kas manā dzīvē ir arī ikdienas poētiskais pieredzējums.
Domājot par savu garīgumu man dažreiz šķiet, ka mistiskajam arī jāpaliek mistiskam, kā raksta Ezera – noslēpumam jāpaliek noslēpumam.
Man liekas, tas nav pat tik liels noslēpums. Ar vārdu “noslēpums” mēs apzīmējam vienkārši kaut ko ārpus valodas. Mums liekas, ka ja mēs to ietērpjam vārdos, tas vairs nav noslēpums. Tas nenozīmē, ka es gribu kādu biedēt vai izlikties noslēpumaina vai mistiska. Vienkārši valoda visu ierāmē, tā var laupīt cilvēkam pieredzi.
Tātad sastapšanās ar garīgo, mistisko vai māksliniecisko notiek caur sajūtu; tas nav valodā pieredzams, bet tikai ar maņām.
Varbūt, ka ir pieredzams arī ārpus maņām, bet tieši es strādāju caur maņām, tas ir materiāls, kurā es veidoju. Neesmu ne mācītājs, ne šamanis un arī nemaz negribu, lai cilvēki apmeklē manas performances tā it kā es būtu. Es strādāju ar sajūtām, kustībām, uzmanību, jo tas ir tas, ko es esmu mācījusies, ko ilgstoši esmu pētījusi, eksperimentējot gan ar sevi, gan citiem, kaut kas, ko es dabiski ikdienā vēroju, lai kur es būtu.
Tu jau nedaudz iezīmēji savus radošos mērķus un intereses. Aprakstā “Acs, kas atveras tumsā” tiek saukta par performatīvu pieredzi. Ko tas nozīmē?
Šajā sarunā sauksim to par pieredzi ārpus valodām – ar valodām saprotot arī attēlu un skaņu – ierastās mākslas formas. Performatīvā pieredzē nāk klāt vēl kāds elements, man ir grūti teikt, kas tas īsti ir, bet pievienojas vēl kaut kas.
Es tikko iedomājos, ka performatīva pieredze ir paradoksāls apzīmējums, jo performativitāte saistās ar kaut ko aktīvu, ar radīšanu, bet pieredze drīzāk ar uzņemšanu. Tāpēc es aizdomājos, kas gan performatīvā pieredzē ir aktīvais performators un tieši kas performē “Acs, kas atveras tumsā”?
Tu jau atradi manu seno Satori rakstu. Man bija liels prieks lasīt citātus no tā, jo tas man atklāja, ka patiesībā nav tā, ka es katru mēnesi daru kaut ko citu, patiesībā es esmu uz šī ceļa jau diezgan ilgi. Un varu tikai apstiprināt, ka es joprojām domāju tāpat – mani interesē robežu nojaukšana starp auditoriju un mākslinieku. Mani mulsina šī subjekta/objekta plaisa, kurā iezogas kaut kāda parastība, kaut kādi skatīšanās paradumi, kuru dēļ ir grūti kaut ko tiešām ar mākslu pateikt, kas nav vienkārši “lūk, te ir māksla”. Tradicionāli performances mākslā – kas ir tuvāka buto vai teātrim – visi skatās, kā kāds cilvēks – performators – kaut ko pieredz citu priekšā, un caur šo pieredzi, caur identifikāciju, arī skatītājs pieredz kaut ko. Arī līdzdalības performancē biežāk tā iesaiste ir konceptuāla, skatītājam tiek piešķirta noteikta loma. Man šāda pieredze šķiet pārāk netieša, tāpēc es vēlos no skatuves noņemt performatoru. Varbūt tas saistīts arī ar to, ka es neesmu cilvēks, kam ļoti patīk, ka uz viņu skatās. Studējot deju un vēl dažas skatuves lietas es jau mācību laikā sapratu (un ar laiku šī sajūta nostiprinājās), ka tas ir kaut kas, ko man patīk darīt un just sevī, bet nav tā, ka es izbaudu to, ka kāds uz mani skatās.
Tu performē vai tomēr skatītājs? Kur paliek mākslinieks?
Es nodrošinu apstākļus, kur ir iespējama performance. Līdzīgi kā pedagoģijā, kas ir cits mans interešu avots un hobijs, ir skolēns un skolotājs – jautājums, vai skolotājs māca vai nodrošina apstākļus, lai mācīšanās varētu notikt skolēnā. Tāpat ir ar performatoru, arī ja viņš griež sevi ar saplēstiem stikliem, viņš nodrošina apstākļus skatītājiem, lai iekš viņiem varētu notikt performance. Es meklēju ss.lv paklājus, stādu tomātus, un man šie gatavošanās procesi vienmēr ir ļoti svarīgi. Es to visu galīgi neuztveru kā tehnisko vai loģistisko pusi, kā tas varbūt ir tur, kur ir skatuve. Kur ir skatuve, tur ir aizskatuve, kur visi viens uz otru kliedz, lai tikai nodrošinātu efektivitāti un tīru rezultātu. Man tādas nav. Tas laikam bija aprīlī, kad mēs ar mammu sējām tomātus, un tā bija ļoti īpaša diena.
Man šķiet, tur tomēr ir atšķirība starp performancēm, kur mākslinieks ir fiziski klāt un kur ne. Šī performance taču nav par tevi. Tad kur tevi tur var satikt? Vai var?
Protams, šī ir mana poētiskā, mistiskā pasaules izjūta, kurā es piedāvāju paviesoties. Bet es jau nestrādāju viena. Tās īstenošanā piedalās gandrīz visi, ko es pazīstu, un tādējādi neizbēgami kļūst par līdzautoriem. Piemēram, visam vienmēr neizbēgami ir vajadzīga vizuālā puse, un no tās es nesaprotu pilnīgi neko. Man vispār ļoti dabiski ir strādāt kolektīvi un būt kopienā. Man daudz labāk patīk mācīt deju, nevis dejot kādam priekšā; dejot diskotēkā, nevis uz skatuves. Šis sociālais, interpersonālais līmenis man ir ļoti tuvs. Dažreiz mani pat pārņem šaubas, vai vispār ir godīgi rakstīt manu vārdu pie šiem mākslasdarbiem. Piemēram, par “Svētā Kristofera viesnīcu”, kas šobrīd peld Savvaļā uz plosta, man ir sajūta, ka sen ir pienācis brīdis, kad citi tur ir ieguldījuši vairāk darba nekā es.
Agneses Krivades darbs "Svētā Kristofera viesnīca" izstādē "Savvaļa" Nauču ezera vidū. Foto: Reinis Hofmanis
Un tomēr interesanti, ka gan “Svētā Kristofera viesnīca”, gan “Acs, kas atveras tumsā” ir pieredzes, kas paredzētas vienam cilvēkam. Vai ir vieglāk uzturēt sarunu un satikties divatā nekā ar daudziem?
Jā. Līdzko ir vairāk kā viens cilvēks, ir jāstrādā ar sociālo kontekstu, kas man šķiet ārkārtīgi garlaicīgs. Iedomāsimies vienkāršu situāciju, kur cilvēki ierodas uz izstādi galerijā. Vispirms viņi aplūko viens otru, tad paši sevi, tad skatās uz to, kā paši skatās. Un, ja cilvēki ierodas kopā, tad vēl jāņem vērā šo cilvēku attiecības. Mani tas vienmēr ļoti mulsinājis, jo, man šķiet, tas ir tieši tas, kas mākslu padara par dekorāciju – institūcijas vai statusa elementu. Skatītāja pieredzei uzslāņojas daudz kas cits, kā dēļ ir grūti satikties. Mākslinieciskais kodols jau saglabājas, bet caur sociālo kontekstu to ir grūti saskatīt.
Performanču tapšanā ne vien tiek radīts pats darbs, bet arī tiek stiprinātas draudzības un bagātināta iesaistīto personu dzīves pieredze. Man mākslā svarīgākais ir process. Strādājot ar vienu skatītāju, es apzinos, ka mani darbi nebūs “bestselleri”, bet, ja mēs varam aizsniegt vismaz divus, trīs cilvēkus, un nodrošināt, ka ar viņiem notiek kaut kas tikpat brīnišķīgs kā ar mums, tad tas ir tā vērts.
Šķiet, tu gan sev, gan dalībniekiem, gan skatītājiem atņem iespēju sarunāties ar citiem, lai atgrieztu iespēju sarunāties ar sevi. Kas līdzīgs ar mani notika Savvaļā, apmeklējot “Svētā Kristofera viesnīcu”. Iespējams, tā var formulēt to, ko tu veicini – tā ir liekā notīrīšana.
Jā, tas ir visai precīzi – atņemt iespēju sarunāties ar citiem, lai ļautu notikt sarunai pašam ar sevi. Tomēr šo pieredžu veidošana ir arī veids, kā es palīdzu sev. Es ļoti bieži jūtos sociālā konteksta pārstimulēta. Lai arī man ļoti patīk būt ar cilvēkiem, tomēr nereti sociālais fons mani besī. Tādos brīžos es ieeju paralēlā naratīvā: it kā esmu klāt, bet arī kaut kur raudu par to, ka esam visi kopā nonākuši neīstumā, kur valda neērtums un nervoza smiešanās.
Vienmēr, kad es kaut ko vadu, kādu nodarbību, vai procesu, pirmais, ko es lūdzu, ir izkāpt no sociālās sarunāšanās. Socializācijas radītais piesārņojums laikam ir lieta, kas man traucē ik dienu un ik uz soļa, kas veidojas tur, kur ir vairāk kā divi. Ja man ir dota tāda vara, tad šāda veida komunikācija ir pirmais, ko es izslēdzu. Droši vien tāpēc arī “Acs, kas atveras tumsā” ir pieredze vienam cilvēkam. Ja tur būtu vairāk cilvēku, noteikti būtu jārēķinās ar runāšanas aizliegumu un telefonu atņemšanu. Par šiem noteikumiem es laikam negribu veidot nekādus kompromisus, man gribas to kontrolēt.
Strādājot ar ārpus valodisku pieredzi, cilvēka prāta virspusējā darbība, kas notiek sociālās realitātes ražošanai, sociālā auduma aušanai – nepārtrauktais klak-klak-klak –, man ļoti traucē.
Agneses Krivades darbs "Svētā Kristofera viesnīca" izstādē "Savvaļa"
Klusēt jau arī ir veselīgi. Līdzīgi kristietībā, piemēram, ir klusuma rekolekcijas, pēc kurām tas, ko tu saki un dari, ir citā apzinātības pakāpē vismaz uz laiku.
Precīzi. Pat vakar pēc pusstundas klusuma pauzes, cilvēki kļuva pavisam citādi – gan dabas pieredzes, gan sarunas kļuva pavisam citas. Tā kā atmosfēra ir tas, ar ko es strādāju, es to vislabāk arī jūtu, varbūt pat mazāk dzirdu un redzu, cik sajūtu apkārtējo telpu.
Tu minēji klusuma rekolekcijas. Varētu teikt, ka tieši tur aug saknes manai mīlestībai pret klusēšanu. Kristīgās klusuma dienas ir pirmais manis pieredzētais klusums, kam seko Vipassana pirms apmēram 10 gadiem, kas ir pamatīga 10 dienu klusēšana; tāda klusēšana, kas aizliedz skatīšanos acīs un jebkādu saziņu. Tā ir visas būtnes klusēšana, nevis tikai valodas klusēšana. Parasti tas notiek tikai garīgā kontekstā, bet tā taču ir tik vienkārša un viegli pieejama darbība, no kā ieguvēji būtu tik daudzi, un tas ir kaut kas, ko gribas nest arī caur mākslu.
Bet kā šādās klusēšanas pieredzēs veidojas saruna ar sevi. Es ticu, ka var sevi padziļināti izzināt, tomēr vai tas ir ārpusvalodiski?
Protams, noņemot apkārtējos cilvēkus, virspusējā mentālā aktivitāte, pļāpas, jau nekur neizzūd: cilvēks arvien turpina pļāpāt autopilotā arī pats ar sevi. Taču pēc kāda laika notiek tāda izbrišana caur sevi, kas noved pie tā, ka cilvēks sāk sarunāties ar sevi “pa tiešo”, nevis caur valodu.
Ir vajadzīgs laiks, lai tādas internalizētas sabiedriskas struktūras kā kauns un pašnosodījums vai laika trūkums, kas tikai šķietami atrodas mūsu iekšienē, atstātu ārpus sevis. Kā tajā dzenbudisma koanā, kur mūks pārnes skaistu meiteni pāri peļķei un viņa skolēns pēc kādiem 5 km jautā: “Kā tu mūks, svēts cilvēks būdams, pieskāries sievietei un pārnesi viņu pāri peļķei?!” Uz ko skolotājs atbild: “Es to meiteni pie peļķes atstāju, bet tu viņu joprojām nes sevī.” Līdzīgi arī ar atvienošanos no visa tā, ko kāds varētu padomāt. Tam derīgi ir ilgie klusumi, kuru laikā cilvēks nonāk komūnijā – nevis komunikācijā, bet ārpus valodas kopībā – ar sevi. Tā ir vieta, ko varētu dēvēt par avotu – nepastarpinātu pieredzējumu. Protams, pēc tam cilvēks runā pavisam citādi, jo ir iztīrījis trubu uz avotu. Tā vairs nav ēnu ķerstīšana uz alas sienām, tā ir pati ala.
Bet kāpēc truba aizsērē?
Varbūt to varētu saukt par realitātes deju, kurā mēs visu laiku atrokam to avotu, un tas atkal aizbirst. Varbūt avots ar mums koķetē. Varbūt tas, ko sauc par parādību pasauli, arī ir pati realitātes būtība – nepārtrauktā aiziešana un atgriešanās pie avota. Varbūt citādi Dievam būtu garlaicīgi, tagad vismaz notiek kustība.
Es šobrīd lasu Borhesa stāstus. Viņam ir stāsts par Nemirstīgo pilsētu, ko galvenais varonis dodas meklēt un pēcāk arī atrod, iegūstot nemirstību. Tomēr vēlāk viņš nogurst no šīs nemirstības. Varbūt līdzīgi notiktu arī, ja cilvēks visu laiku atrastos saslēgumā ar savu avotu.
Jā, es domāju, ka tā tas arī ir. Iespējams arī, ka tas ir iemesls, kāpēc Radītājam ir vajadzīga radība, runājot, piemēram, kristietības terminiem. Ir skaidrs, kāpēc radībai ir vajadzīgs Radītājs un kāpēc radība tiek aicināta nepielūgt radītās lietas.
Kāds gudrs mācītājs varbūt teiktu, ka Dievam vajadzēja vietu, kur izpaust savu mīlestību, kas augstāko formu sasniedz Kristū. Vismaz ciktāl Bībele ir tikusi. Iespējams, mūsdienās ir nākušas klāt arvien jaunas Dieva un cilvēku mīlestības formas, bet mēs esam ar dogmām noslēguši šo stāstu un aizslēguši durvis. Tomēr, man šķiet, mūsu izpratne par to, kā Dievs mūs ir mīlējis un mīl, turpina arvien padziļināties arī pēc Kristus.
Tu vietā pieminēji Borhesu, man šķiet, viņš arī meklēja atbildi tieši uz šo jautājumu: kāpēc Dievam vajadzīga radība. Viņš gan nonāca pie nedaudz depresīvākas atbildes, ka Dievs bija nogarlaikojies.
Borhesa tekstos man saistošs šķiet arī identitātes jautājums. Šķiet, visi viņa stāsti kaut kādā mērā ir par Borhesu un Borhess pats. Vai arī tavi darbi ir tu?
Mana pirmā sajūta ir atgriezties pie “mēs”. Mani darbi noteikti primāri ir par iekšējo procesu, ko es pārdzīvoju, tomēr es neuzdrīkstētos ar to uzmākties, uzdodot to par mākslu. Varbūt, kad es sāku rakstīt dzeju 23 gadu vecumā, mani darbināja citi impulsi, bet šobrīd es neuzdrīkstētos neko piedāvāt, ja manī nebūtu sajūta, ka tas ir par mums.
Tas tomēr ir grūts mērķis: uzsverot kopienu, kopību un “mēs”, nākt no “es”, bet vienlaicīgi caur “mēs” tuvoties “es”. Vai tām atmosfērām, ko tu veido, ir kāds konkrēts vēstījums, kas katram ir iekš sevis, bet visiem vienojošs? Vai tu tiecies uz kāda viena pārdzīvojuma radīšanu?
Varbūt vislabākais formulējums ir satikšanās ar sevi. Vairāki cilvēki, kas apmeklēja “Svētā Kristofera viesnīcu” RIBOCA festivālā, kur atšķirībā no Savvaļas apkārt nav dabas, nodrošinot pilnīgu būšanu ar sevi, man teica, ka bija apraudājušies, vienkārši saprotot, cik ļoti viņiem pietrūkst klusuma un miera. Tālāk es neko vairs nevaru. Kā jau teicu, es neesmu šamanis vai mācītājs, man nav arī psihologa izglītības; es esmu māksliniece, komunikatore. Es gribu vien norādīt uz šo vietu, jo es ticu, ka tur kaut kas notiks. Tomēr “Acs, kas atveras tumsā” iecere ir nedaudz ambiciozāka. Es gribu apmeklētāju ievest tumsā un aicināt, lai viņš no tās neraujas prom. Kā mēs Satori nometnē runājām, Stīvens Kings ir teicis, ka sliktas rakstīšanas pamatā ir bailes. Manuprāt, sliktas rakstīšanas pamatā ir bailes no bailēm. Ja tu spēj rakstīt par bailēm, tu spēj tās turēt un iekļaut, un pārdzīvot. Tas nenotiek, raujoties prom no tumsas. Pārāk daudz sliktu lietu rodas no tā, ka cilvēkiem ir bail no savas tumsas. Es gribētu to mainīt, bet nezinu, vai man sanāks.
Tas ir ļoti intensīvs process, kas tieši šobrīd notiek ar mani. Es cenšos atteikties no tādām frāzēm kā “pārvarēt bailes”, “tikt ārā no skumjām”. Pašiem nemanot, mēs esam sadalījuši šīs sajūtas morālās kategorijās, radot iekšēju diktatūru, kas paredz, ka cilvēka dzīvotajā pieredzē bēdas un sēras vienmēr ir kaut kas mazāks par funkcionalitāti un prieku. Vislielākā virspusējība ir labāka par bēdām. Kad tu šīs teritorijas sevī pieņem un sāc uz tām skatīties, neraujoties prom; pieņem ar neatkarīga vērotāja skatienu, atklājas, ka šīs vietas grib kaut ko tev teikt. Tas, ko tās grib teikt, to es vairs nevaru pateikt, tas ir katra paša ziņā.
Patiesībā jau nekādas lielās tumsas tur nebūs. Tur būs nakteņi. Es tikai gribu radīt šos apstākļus, bet tā jau ir mistika, uz ko varu cerēt.
Runājot par tumsu, tu to saisti ar sievišķo.
Es noteikti runāju par teritoriju, nevis par dzimti un dzimumu. Daudzas reliģijas uzstāj uz polāru dalījumu, tomēr jebkurā praksē tiek kultivētas abas puses – tas, kurš runā, un tas, kurš klausās; barotājs un karotājs; esamība un darīšana. Šī polaritāte ir visai universāls veids kā dažādās formās izspēlējas šis Visums. Piemēram, kokam ir stumbrs, kas stāv stingri zemē, un lapas, kas kustas un dreb; cilvēkam ir kauli, kas veido tā arhitektūru, un plūstošās daļas, kā fascija. Dejā ir vajadzīgs saslēgties ar abām enerģijām; tāpat arī meditācijā tu vēro lapas un tukšumus starp lapām un elpošanas vingrinājumos svarīga ir ne vien ieelpa un izelpa, bet arī tukšums starp tām. Es gribu runāt par šiem poliem – sievišķais ir tas vārds, ko esmu tam piemeklējusi šajā projektā.
Es domāju par tumsu tieši kā sievišķo tumsu. Tantrā pieņem, ka arī maskulīnajai pasaules daļai ir sava tumsas izpausme: mednieka un karotāja enerģija, aktīva agresija. Sievišķā tumsa turpretim drīzāk līdzinās melnam akacim, kas ievelk sevī. Es jūtu, ka man pašai ir lielas bailes no tā. Tā ir pasivitāte, no kā dzimst dzīvība, kā mātes Zemes arhetips. Ir dabisks impulss atteikties un negribēt šo tumsu, bet tā mēs disociējam ļoti būtisku daļu paši sevī.
Tas veiksmīgi sasaucas ar klusēšanu, par ko runājām iepriekš, jo nereti tieši vārdi ir neīstais, kas nespēj izteikt to, par ko tiek runāts.
Jā, varbūt klusēšana ir kā uguns. Lasot Regīnas tekstus, varbūt tieši tas mani kaitināja – maskulīnais veids, kādā viņa strādā ar valodu, skaldoši un sausi. Tāpēc parādās daudzpunktes – nepieciešams injicēt sievišķo, bet nav skaidrs, kā to izdarīt. Valodas lietošana pati jau ir vairāk radniecīga strukturālajam un darošajam, t.i., maskulīnajam, nevis esošajam un jūtošajam.
Savā veidā Regīna Ezera arī dedzina realitāti. Es nezinu, kāpēc nodega viņas mājas, bet viņā pašā bija ļoti spēcīgas sajūtas par šo māju degšanu un domas, par to kā viņa ar savām dusmām izraisīja to, ka notika kas slikts. Gatavojoties šai performancei, es noklausījos Latvijas Radio interviju ar Bereli, kur viņš stāsta, ka Ezera savā ziņā bija performanču māksliniece. Viņa, piemēram, esot pozējusi baltā kleitā uz savas nodegušās mājas drupām. Viņa mīlēja “viss ir nodedzis” sajūtu.
Regīnas Ezeras stingrā struktūra un valoda, kas nemaz nav poētiska, un ko viņa pati nezināmu iemeslu dēļ sev ir uzspiedusi, iespējams, tieši dod vietu mistiskajam viņas darbos. Viņa nereti raksta par vīrišķo loģiku un sievišķo justspēju. Iespējams, tā viņa nodrošina pretpolu harmoniju – caur robustas valodas un jūtama mistiskuma vienību.
Jā, viss, ko mēs redzam, pastāv pa vidu starp abām polaritātēm un to saplūšanā. Gan sievišķais, gan vīrišķais viens pats iznīcina sevi, citādi nevar būt. Visas sāpes un bailes, ja tās skaidro, izmantojot polaritātes, var atvedināt uz līdzsvara trūkumu. Varbūt tāpēc Regīnas Ezeras darbi arī ir izdzīvojuši – viņas darbos ir gan sievišķais, gan vīrišķais.
Tavām performancēm arī raksturīgi, ka, lai arī tās ir ļoti brīvas, tu tās strukturē, piemēram, ieviešot klusēšanas likumu.
Jā, klusēšana ir viens no veidiem. Vēl es esmu pamanījusi, ka man patīk likt cilvēkiem novilkt apavus un mainīt ierasto pozu, kā viņi parasti mēdz būt savā ķermenī. Piemēram, ja cilvēki ir pieraduši sēdēt vai stāvēt, tad šajā performancē es lūgšu, lai viņi apguļas. Tas pilnīgi izmaina somatisko scenogrāfiju – mainās iekšējais gravitācijas ritējums un uzmanības punktu atrašanās vieta, un līdz ar to arī apkārtnes uztvere. Apklust, novilkt apavus un apgulties vēl šķiet pieņemami, bet ļoti labprāt es ietu daudz tālāk. Strādāt ar tik vienkāršām lietām man ir liels izaicinājums, piemēram, novērot kā mainās viss iekšējais stāvoklis un pieredze tad, kad tu paēd. Patiesībā ēdiens un dzēriens ir ļoti spēcīgi rīki, ar ko es vēl labprāt vēlētos pastrādāt.
Es lasīju, ka tava pirmā performance bija saistīta ar ēdienu.
Jā, tā ir. Toreiz gan es vēl nedomāju tā, kā šobrīd. Tas bija mans pirmais solis performanču mākslā. Mana draugu dzīve izveidojās tāda, ka vairums manu draugu ir laikmetīgi vizuālie mākslinieki, kas man ļāva nepalikt tikai dzejā. Toreiz, pateicoties Katrīnai Neiburgai, pirmajā Survival Kit izstādē, kur patiešām bija nepieciešams izdzīvot, veidojām zupas virtuvi. Tas šķita kā labs politisks komentārs, turklāt līdz ar to nāca arī kopības pieredze. Nav nekā jaukāka kā vienkārši visiem kopā ēst. Nāca “party bomži” un taksisti, un hipsteri, un Teātra bāra publika, mēs visi sēdējām pie viena galda un ēdām.
Var vilkt arī kādas politiskas paralēles ar mūsdienām. Kurš bija tas politiķis, kas Covid-19 krīzes kontekstā ieteica māksliniekiem apgūt kādu citu profesiju? Jau toreiz mēs strādājām ar domu, ka šis nav tas laiks, kad cilvēkiem gribas nākt uz izstādi, tāpēc mēs vienkārši piedāvājām vakariņas.
