Katažinas Koziras dzīres
Saruna ar vienu no slavenākajām Polijas māksliniecēm par ticību, ēdienu un sevis pieņemšanu
Viss sākas šādi. Aptuveni divsimt cilvēku ieņem vietas uz paaugstinātām platformām teātra zālē. Gaismu apslāpē, viss noklust un šajā brīdī kaila īsa auguma sieviete ar trauslu, plastisku augumu nostājas senlaicīga klavesīna priekšā, paliecas virs tā un tēlo, ka spēlē, bet no skaļruņiem skan klasiskā mūzika. Melodija ātri izskan, sieviete paslēpjas aiz skatuves, no kurienes parādās jaunu sieviešu grupa medmāsu apģērbam līdzīgās uniformās, izritinādamas uz skatuves podestu ar milzīgu metāla kasti. Viņas noceļ tai vāku – kastē aplikta ar ledu guļ gigantiska kailas, korpulentas sievietes figūra no miesaskrāsas materiāla.
Skats no performances «Fressen». Foto: Magda Typiak / ar Persons Projects atļauju
Skats no performances «Fressen». Foto: Magda Typiak / ar Persons Projects atļauju
“Medmāsas” nostājas apkārt, viena no viņām ņem rokās skalpeli un iegriež guļošās figūras ciskā, tad ar lielu piepūli paver griezumu plašāk un velk ārā svaigas zivis, garneles un tad astoņkāji. Arī citviet figūrā tiek veikti iegriezumi, un no tiem parādās arvien vairāk jūras velšu, tikmēr “medmāsas” jau ir pārģērbušās pavāru priekšautos un cepurēs. Kamēr daļa sieviešu gādā “lomu”, citas to nes uz blakus izvietoto virtuvi ar griežamdēļiem, elektriskajām plītīm, pannām, kastroļiem. Astoņkājus, zivis un garneles sāk vārīt un sautēt. Visā telpā izplatās intensīvas ēdiena gatavošanas smaržas. Pavāres komandē enerģiska īsa auguma sieviete ar brūnām, gudrām acīm. Tieši viņa vienā brīdī izgriež figūras seju un noceļ to kā masku, zem kuras atklājas dzīvas sievietes seja. “Šefpavāre” nes viņai vārītas garneles un ļauj nogaršot, sieviete tās ar apetīti notiesā. Paralēli tam visu šo laiku skatuves tālākajā stūrī stāv vīriešu bariņš lempīgos ģenerāļu un admirāļu mundieros, laiku pa laikam kaut ko pārbīdīdami pār milzīgu karti.
Skats no performances «Fressen». Foto: Magda Typiak / ar Persons Projects atļauju
Beigu beigās, nedzīvajā figūrā iesprostotā sieviete izkāpj no tās un sāk kaila (tā bija viņa, kas “spēlēja” klavesīnu) klīst starp pavāru rindām, pa brīdim ko nogaršodama no kūpošajiem kastroļiem un čurkstošajām pannām. Tad, it kā viegli nogarlaikojusies no šīs nodarbes, viņa sēžas blakus skatītājiem zālē, pirmoreiz viņa apsēžas tieši man blakus. Pa kreisi sēž aptuveni piecdesmit gadus vecs vīrietis, pie kura sieviete tad arī apsēžas, abi sasveicinās un joko. Tad viņa apsēžas pie kāda cita, ar kādu sasveicinās, kāds lūdz viņai pozēt kopīgam selfijam, tad to pašu lūdz arī citi, bet kailā sieviete vien piekrīt un ar prieku pozē. Paralēli tam pirmie drosminieki no publikas kāpj lejā no skatītāju platformām un klīst starp kastroļiem un pannām, kāds nogaršo ēdienu. Visbeidzot, pilnie trauki ar pagatavoto ēdienu (garnelēm, doradas gabaliņiem un astoņkāju taustekļiem) tiek izlikti uz galdauta vai palaga pārklātās “figūras” auguma. Šķiet, jau visi skatītāji ir pametuši vietas, viņi novelk maskas, lai nogaršotu ēdienu (tobrīd covid saslimstības rādītāji Polijā ir starp zemākajiem Eiropā), sveicinās ar sievieti, apskauj viņu, kopā fotografējas. Publiku pārņem priecīgs satraukums – no kastroļiem ceļas tvaiki, stāv pasniegts silts ēdiens, un paši savām acīm mēs redzam, kā paveras robežas (starp mākslu un dzīvi, starp vērošanu no distances un iespēju pieskarties vai pat ko apēst, starp pandēmijas īstenību un mūsu instinktīvo vēlmi par to aizmirst kaut vai uz mirkli), pieaug vispārēja sajūta, ka “viss ir iespējams”. Kailā sieviete klīst starp cilvēkiem, kas turpina ar viņu fotografēties. Sievietes kailums liekas tik dabisks, un tieši viņas nepiespiestība atceļ visas robežas, kļūst par atslēgu, kas atver visas durvis. Kāds pāris lūdz fotogrāfam uzņemt bildi, stāvot blakus sievietei, uz īsu mirkli atkailinoties līdz krūšturim. Un nu jau visus aicina uz restorānu, kurp vedīs pagatavoto ēdienu un kur gaidāms dzīru turpinājums…
Dzīres te nav nejaušs vārds. Es stāstu par neseno Katažinas Koziras performanci “Fressen” (vācu val. – ‘ēst’, ‘rīt’, arī ‘lopbarība’, ‘rijamais’ – tulk. piez.), kas atsaucas uz svarīgu politisko notikumu Polijas un Vācijas attiecību vēsturē – poļu princeses Jadvigas Jagelonskas laulībām ar Bavārijas princi Georgu der Raihi 1475. gadā. Šīs kāzas tiek uzskatītas par viduslaiku grandiozākajām dzīrēm.
Skats no performances «Fressen». Foto: Magda Typiak / ar Persons Projects atļauju
“Katažina Kozira risina pārtikas un tās izcelsmes tēmu, kas ir jo īpaši svarīga pašreizējā situācijā. Ēdienam vienmēr tikusi atvēlēta svarīga loma mūsu sociālajā un kulturālajā dzīvē, tāpat tā jau kopš senatnes bijusi mākslas tēma. Ēdiena gatavošana un patērēšana ir bieži sastopams motīvs klusajās dabās. Šis projekts turpina mākslinieces interesi par cilvēka ķermeņa, liekā svara un rijības tēmu, kas jau bijusi redzama tādos viņas iepriekšējos darbos kā “Sievietes gaida” (Women are Waiting) vai “Reinkarnētā dīva” (Diva Reincarnation),” vēsta notikuma preses relīze.
Skats no performances «Fressen». Foto: Magda Typiak / ar Persons Projects atļauju
Plastiskā kailā sieviete arī ir Katažina. Dzimusi Varšavā 1963. gadā, viņa bērnībā daudz laika pavadījusi Minhenē, kur viņas tēvs strādāja par Polijas tirdzniecības pārstāvi. “Mēs esam ļoti atšķirīgi cilvēki, bet ir arī šis tas kopīgs – abi esam dzīvē ko sasnieguši, tajā iekārtojušies,” saka Katažina, kad sēžam blakus pie pusdienām (dzīrēm piemīt īpašība pāraugt nākamajās dzīrēs), ko nākamajā dienā sarīkojusi Gunas Novikas galerija, kas piedalījās performances organizēšanā. Tas notiek oktobrī Varšavas galeriju nedēļas nogales (Warsaw Gallery Weekend) laikā, kuras programmā bija iekļauta performance “Fressen”. Poļu-vācu tēma nav saistīta tikai ar mākslinieces bērnību, pēc Varšavas Mākslas akadēmijas Tēlniecības fakultātes absolvēšanas viņa studēja doktorantūrā Vācijā Leipcigas Grafikas un grāmatu mākslas augstskolā (1998).
Polijā 90. gados viņa kļuva plaši pazīstama kā spilgta tā saucamās kritiskās mākslas pārstāve (šo virzienu tāpat grūti iedomāties bez Artura Žmijevska un Pavela Althamera). Jau savas mākslas karjeras sākumā Kozira pārkāpa tādus sociālos tabu kā kailums, vecums un nāve, par ko ne reizi vien sašuta konservatīvā poļu sabiedrība.
Viss sākās ar skulptūru “Dzīvnieku piramīda” (The Pyramid of Animals, 1993) pēc Brēmenes muzikantu motīva, izmantojot īpaši šai skulptūrai nogalinātu dzīvnieku izbāzeņus, uzdodot jautājumu par cilvēka tiesībām uz “mazo brāļu” nogalēšanu, kas pastāvīgi tiek attaisnota ar pragmatiskiem mērķiem. Asas reakcijas raisīja arī viņas “Olimpija” (1996) – fotogrāfiju triptihs un video, kas atsaucās uz slaveno Manē gleznu. Katažina iemūžināja sevi Olimpijas pozā pēc ķīmijterapijas kursa (1992. gadā viņai atklāja vēzi) ar izkritušiem matiem un izmocītu ķermeni. Šādi viņa uzskatāmi nodemonstrēja saišu saraušanu ar sociāli atzītajiem pievilcības stereotipiem un neērtu tēmu aizmiršanas un noraidīšanas normām.
Katažina Kozira. Olympia. Foto instalācija. 1996
1999. gadā viņa pārstāvēja Poliju Venēcijas biennālē ar darbu “Vīriešu pirts” (Men’s Bathhouse), kura filmēšanai viņa iekļuva vīriešu pirtī Budapeštā ar viltus bārdu, silikona locekli, nosegusi krūtis ar dvieļiem. No 2003. gada Katažina strādāja pie performanču un video cikla “Mākslā piepildās sapņi”, vienā no šiem darbiem (projektā “Reinkarnētā dīva” Varšavas Laikmetīgās mākslas centrā Ujazdovskas pilī un Barbican Gallery Londonā) viņa atradās metāla būrī, turklāt ieslēgta otrā ķermenī – dūšīgas, kailas operdziedātājas miesā – kostīmā, kas apgrūtināja dziedāšanu.
2012. gadā viņa sāka strādāt pie projekta “Meklējot Jēzu” (Looking for Jesus), kurā pievērsās ticības jautājumiem un pētīja Jeruzalemes sindromu – gadījumus, kad cilvēki pilnīgi nopietni iztēlojas sevi par praviešiem un mesijām. Pēc gada tika demonstrēts pirmais šī projekta video. Tajā pašā 2012. gadā viņa nodibināja Katažinas Koziras fondu (Katarzyna Kozyra Foundation), kas “no citiem ar laikmetīgo mākslu saistītajiem fondiem atšķiras ar atbalsta sniegšanu sieviešu darbībai kultūras un mākslas jomā.”
Viens no viņas jaunākajiem zīmīgajiem projektiem ir “Linneja meitas sapnis” (A Dream of Linnaeu’s Daughter, 2018) – divas fotosērijas un video, uzņemts Kārļa Linneja dārzā Upsalā. Darbs veltīts reālam prototipam — Elizabetei Kristīnai fon Linnejai, vienai no zinātnieka piecām meitām, kura sapņoja par karjeru zinātnē un tēva darbības turpināšanu, taču tā arī neieguva augstāko izglītību. Darbā “Elizabete diriģē kori, kurā piedalās suns, ēzelis, govs, zirgs, kaza un pērtiķis, kas izpilda Bēthovena “Odu priekam”. Dzīvnieki mauj, kauc un rūc Eiropas savienības himnas ritmā, stāvēdami uz paletēm, kas simbolizē Noasa šķirstu. Koziras video rāda jaunu pasaules kārtību, kas nolīdzina visas robežas, sludinot visu dzīvo būtņu vienlīdzību,” raksta poļu mākslas kritiķis Karols Senkevičs.
Katažinas karjeras nozīmīgākos pieturas punktus es pētīju savā Varšavas viesnīcas numurā, gatavodamies sarunai viņas mājās – nelielā privātmājā ar dārzu Mokotovas rajonā, netālu no tuvējā parka. Atzīšos, ka sajaucu Varšavas un Rīgas laiku un ierados stundu ātrāk, taču Katažina reaģēja gana filozofiski, un mēs mierīgi pasēdējām viņas virtuvē pie kafijas, kā arī pastētēm un sieriem, ko atnesa performances dalībniece Justīne, profesionāla pavāre ar kinozinātnieces izglītību. Tieši viņa izgrieza Resnules figūras seju un baroja sarkofāgā guļošo Katažinu ar svaigi vārītām garnelēm.
Skats no performances «Fressen». Foto: Magda Typiak / ar Persons Projects atļauju
Kad skatījos uz jums performances laikā, jūs likāties pārsteidzoši mierīga un pārliecināta par sevi, itin kā peldēdama cauri notiekošajiem…
Paldies!
Vai jūs tobrīd tā arī jutāties vai arī tās ir profesionālās iemaņas – izskatīties tieši šādi un neizrādīt iekšējo uztraukumu?
Te jāsaka, kas esmu jau darījusi ko līdzīgu sērijā “Mākslā piepildās sapņi”: “Karsējmeitene”, “Dīva”, “Kastrāts”, “Inkarnācija” (Cheerleader, Diva, Castrato, Incarnation)… Tas bija lielākais murgs manā dzīvē, jo nekad iepriekš nebiju to darījusi, nebiju performējusi publikas priekšā. Man patiešām nācās piespiest sevi darīt visas tās lietas. Un, lūk, pēc sešus gadus ilgiem pārdzīvojumiem un piespiešanās aizvakar tajā nolāpītajā performancē es pēkšņi sapratu, ka mani tas ne velna nesatrauc, esmu to pārvarējusi, esmu iemācījusies. Jo es ilgi apguvu prasmi būt mierā ar to, ka neesmu perfekta publikas priekšā, norīt kaunu, kūtrumu, pašpārliecinātības trūkumu. Es mācījos, ka man nav jābūt ideālai, jo tā neesmu es pati! Un aizvakar tas viss deva rezultātu. Pirms tam, izņemot manu performanci Upsalā pirms trim gadiem, es vairāk nekā 10 gadus nebiju darījusi ko tamlīdzīgu. Tāpēc man tas bija atklājums – es tā varu!
Un vēl kādā performances brīdī kāds no komandas man teica, ka zālē sāk noplakt enerģija un kaut kas ir jādara. Un es teicu – labi, es kaut ko izdomāšu. Un es nodomāju, ka būs pareizi vienkārši…
Skats no performances «Fressen». Foto: Magda Typiak / ar Persons Projects atļauju
Uzsākt kontaktu?
Vienkārši uzsākt kontaktu, jā. Šā vai tā puse cilvēku zālē bija mani draugi. Un es zinu, kā izskatos, un visi apkārt arī to zina, jo pirms tam bija, piemēram, “Olimpija”. Un es sajutu, ka no publikas nāk atsaucība. Cilvēki jautāja, vai var kopā ar mani uzņemt selfiju, Šāda reakcija ļāva man sajust, ka tas ir pareizais ceļš. Es sāku attīstīt šo situāciju arvien tālāk. Un daži cilvēki publikā nolēma, ka, ja jau es nāku pie viņiem, tad arī viņi var nākt pie manis – viņi nokāpa no skatītāju platformām. Nāca un skatījās, kas kastroļos gatavojas. Un tad pavilkās arī citi, un tas viss izvērtās par īstu jautrību un prieku. Publika sāka patērēt pavisam citā veidā. Tāpat to visu no augšas filmēja mūsu kameras, un šie selfiji ar mani patiesībā tika ierakstīti. (Smejas.) Tā sanāca vēl viens patērēšanas līmenis – tikt patērētam.
Bet šī daļa bija pilnīga improvizācija, ja?
Jā, otrā daļa bija pilnīgi spontāna.
Bet vai bija plāns finālam?
Plāna nebija.
Nebija plāna? Proti, jūs zinājāt, kā sāksiet, bet pēc tam grasījāties rīkoties, sekojot intuīcijai.
Neviens nezināja, kā tas strādās. Daudzi uzskatīja, ka publikai būs nepanesami pusotru stundu skatīties uz ēdiena gatavošanu. Un nebija skaidrs, cik reižu es varu izkāpt no tā ķermeņa un tad tajā atgriezties. Bet citi, gluži pretēji, uzskatīja, ka cilvēki Polijā pašlaik ir tik ieinteresēti virtuves lietās un kulinārijā, ka nevienam nebūs garlaicīgi. Bet, kad performances gaitā man teica, ka enerģija sāk noplakt, man šī enerģija bija jāglābj. Un tā nu tas sanāca.
Sākotnēji mēs domājām, ka tikai meitenes no komandas, kas palīdzēja sadalīt zivis un jūras veltes, vēlāk degustēs, kas un kā sanācis. Bet pagatavoto ēdienu aizvedīs uz restorānu, kur mēs aicināsim visu publiku, un tur cilvēki varēs pagaršot. Bet tad es nodomāju, kāpēc gan neļaut publikai degustēt ēdienu jau tepat, uz vietas? Tā tas notika. Attīstījās pats no sevis!
Skats no performances «Fressen». Foto: Magda Typiak / ar Persons Projects atļauju
Bet ko darīja no pavārēm un plītīm nedaudz nostāk stāvošā vīriešu grupa senlaiku ģenerāļu un admirāļu mundieros? Viņi drūzmējās ap kaut kādu karti…
Viņi spēlējās ar maziem modelīšiem, reālu Pirmā pasaules kara militāro kuģu replikām. Viņi… valdīja pār pasauli, teiksim tā. (Abi smejas.)
Kāpēc viņi bija tur vajadzīgi?
Kā kontrapunkts kulinārajai performancei. Jo tur viss notika ļoti ātri, enerģiski. Bet viņiem vispirms vajadzēja padomāt… Kaut ko pārbīdīt… Atkal padomāt. Man vajadzēja kontrapunktu šai sievišķajai, ķermeniskajai, substanciālajai pasaulei.
Skats no performances «Fressen». Foto: Magda Typiak / ar Persons Projects atļauju
Materialitātei…
Jā, materialitātei. Bet te pasaule ar…
Savādām idejām!
Jā, nepraktisku ideju pasaule!
Skats no performances «Fressen». Foto: Magda Typiak / ar Persons Projects atļauju
Un tas viss savā ziņā ir atsauce uz Rembranta gleznu “Doktora Tulpa anatomijas stunda”. Publikai pie ieejas pat tika izsniegtas lapiņas un zīmuļi, lai veiktu piezīmes kā medicīnas studentiem anatomiskajā teātrī. Vai vēlēšanās piešķirt jaunu nozīmi Rembranta darbiem bija projekta atspēriena punkts?
Nē, vispār tas sākās ar divām filmām, ko redzēju deviņdesmitajos un kas atstāja uz mani lielu ietekmi. Tā ir Fellīni “Un kuģis peld”. Pīna Bauša tajā spēlē princesi, un viņai ir brālis, princis, kam drīz jāsēžas tronī. Un viņš bija gluži kā milzīgs bērns ar bērna balstiņu… Šīs milzīgās miesas, kas runā bērna balstiņā, – mani fascinēja šī ideja. Bet otra filma ir Liliānas Kavāni “Āda” pēc tāda paša nosaukuma Kurcio Malapartes romāna motīviem. Par Romu pēc sabiedroto ienākšanas. Un tur notika daudz smagu lietu – mātes, kas pārdeva dēlus pedofiliem, un tamlīdzīgi. Un kādā brīdī notiek kas neticams – tiek noķerta sirēna, kaut kas brīnumains, tieši no jūras. Un ko viņi ar šo sirēnu iesāk? Viņi to pagatavo un apēd. Vienīgais, ko viņi spēj iesākt ar šo nevainīgo, brīnumaino radījumu, ir to vienkārši patērēt uzturā. Tā nu jāsaka, ka šī ideja ir dzīvojusi manī daudzus gadus un pēkšņi realizējusies kā performance.
Skats no performances «Fressen». Foto: Magda Typiak / ar Persons Projects atļauju
Proti, tā bija vēršanās pret patērēšanu? Es neteiktu, ka publika to uztvēra tieši šādi.
Sākotnēji bija iecere iesaistīt tikai man tuvos cilvēkos, ar kuriem man ir kopīga ikdiena. Tāpēc tur bija meitenes no mana fonda, bija mans vīrs Fabio (Fabio Kavaluči, pazīstams kurators ar starptautisku reputāciju – autora piez.), mani tuvākie draugi… Jo doma bija tāda, ka ikviens paņem daļiņu no manis, ka mani patērē mani tuvākie cilvēki. Un arī es pati it visā, ko daru un ko domāju, nemitīgi patērēju pati sevi. Un tāds bija mans sākotnējais motīvs. Ne visi publikā zināja, ka viņu priekšā ir mani draugi un tuvākie. Tomēr man tas bija svarīgi. Es zināju, ka tad tas nostrādās.
Un šodien, pārdomādama notikušo, es pat jūtos nedaudz šokēta. Publika patērē mākslinieku, vai ne… Un mākslinieks brīvi atdodas. Taču ir jau parādījušās ļoti dažādas performances interpretācijas. Un sievietes to uztver absolūti citādāk nekā vīrieši. Tas ir neticami! Vīrieši tajā saredz sievietes ikdienas dzīves pacelšanu līdz vīriešu līmenim, kas nodarbojas ar ļoti svarīgām lietām – domāšanu, plānošanu, vadīšanu. Bet sievietes interpretē, ka, lūk, tur ir tie mazie puišeļi smieklīgās cepurēs un krāšņos kostīmos, kam jābūt reprezentabliem.
Skats no performances «Fressen». Foto: Magda Typiak / ar Persons Projects atļauju
Man tā bija tāda postkovida aktivitāte, kad pēkšņi distancēšanās ir atkāpusies un viss kļuvis iespējams – tu vari pagaršot, tu vari pieskarties…
Ar savām rokām…
Un vairs nav robežu… Nav robežas starp publiku un mākslinieku. Viss ir iespējams… Un šai sakarā es gribēju jautāt – vai jūsu kailums bija saistīts ar ķermeņa kā kostīma tēmu?
Nē, nē. Šī Lielā Resnule (Big Fatty) patiešām biju es pati. Un viņa bija atklāta, bez apģērba. Un tāpēc arī manam otram alter ego – man pašai – vajadzēja būt kailai. Tas bija acīmredzami. Sākumā es prātoju, kā, velns parāvis, man ģērbties. Mēs izmēģinājām dažādus variantus, bet neviens nelikās īstais.
Bet visi pārējie apkārt bija apģērbti, uniformās. Un es teicu pārējiem performances dalībniekiem: “Jums jāiztēlojas, ka jūs visi esat manā sapnī. Nepievērsiet uzmanību tam, ko es darīšu, kā staigāšu starp jums un skatīšos, ko jūs darāt. Jūs esat manī sapnī.”
Bet, ja runājam par saknēm, tad es pat nezinu, vai tas vajadzīgs. Jo jau ir tik daudz dažādu interpretāciju. Un man tas patīk. Un arī tas, ko sakāt jūs. Šis tuvums, šis miesiskums, šis vakarēdiens, kad miesa aprij miesu.
Skats no performances «Fressen». Foto: Magda Typiak / ar Persons Projects atļauju
Galu galā, man radās sajūta, ka jūs esat apģērbta, bet tie esam mēs, kas ir kaili.
(Abi smejas.) Jā!
Jo jūs bijāt tik dabiska…
Varbūt tā būtu laba ideja nākamajai performancei – es pārliecināšu publiku atbrīvoties no šīm nevajadzīgajām lupatām. Lai to panāktu, būs jāizdara tā, lai teātrī ir ļoti, ļoti karsts. Un publikai vienkārši nāksies izģērbties.
Jūsu videodarbā “Meklējot Jēzu”, starp citu, jau ir minēts operāciju vai anatomiskais teātris. Par to stāsta viens no varoņiem.
Jā, tiesa. Un tāpēc šeit publikai tika lūgts veikt piezīmes, jo viņi bija kā skatītāji anatomiskajā teātrī.
Varbūt tāpēc jūs arī izvēlējāties jūras veltes, jo tās atgādina cilvēka iekšējos orgānus.
Jā, protams. Un tas viss ir par ķermeni, miesu, orgāniem, jo visa miesa ir nākusi no okeāniem. Mēs visi esam no turienes nākuši, pateicoties evolūcijai. Un tagad viena miesa ēd citu.
Skats no performances «Fressen». Foto: Magda Typiak / ar Persons Projects atļauju
Bet kas ir šī Resnule?
Tā esmu es.
Bet kāpēc tieši šādā formā?
Tik resna? Teiksim, sākotnējā sieviete, dāvātāja… Arī Villendorfas Venēra bija riktīgi resna.
Bet šī nav pirmā reize, kad izmantojat Resnuli savos projektos?
Nē, nē, pirmoreiz viņa parādījās “Reinkarnētajā dīvā”. Taču te viņa ir daudz lielāka.
Tātad tā esat “otra jūs pati”.
Jā!
Skats no performances «Fressen». Foto: Magda Typiak / ar Persons Projects atļauju
Bet kā jūs uztverat savu ķermeni? Vai jūtaties tajā komfortabli?
Nekad neesmu jutusies komfortabli savā ķermenī. Bet, jo vecāka kļūstu, jo ērtāk es tajā jūtos. Jaunībā man bija visas ierastās tīņu problēmas – anoreksija, bulīmija, viss pārējais. Vienmēr kaut kas bija galīgi nepareizi vai nebija gana labi. Un pēc saslimšanas ar Hodžkina slimību es kļuvu par to daudz atklātāka – kā tas mainās. Ir patiešām interesanti vērot, kā lietas mainās, ziniet.
It kā cilvēks vienmēr būtu procesā!
Jā, jā, procesā. Un tad notika tas negadījums – es nokritu no koka un salauzu kāju trijās vietās. Un esmu tik laimīga, ka atkal varu funkcionēt, varu iet un darīt visu. Tad kā gan es drīkstu to nepieņemt? Esmu tik priecīga, ka tas funkcionē! Man nācās pārvarēt kaunu par ķermeni un kaunu par nebūšanu ideālai. Tas bija ļoti ilgs process un liels darbs.
Bet savā karjerā jūs jau esat transformējusi savu ķermeni mākslas projektiem. Videodarbā “Vīriešu pirtis” 1999. gada Venēcijas biennālē jums bija silikona loceklis, kad izlikāties par vīrieti.
Tas patiešām bija īsts murgs, jo es vienalga jutos kaila. Nejutos, ka viltus loceklis paslēpa mani… Es jutos sasodīti kaila starp vīriešiem. Un viņi bija daudz lielāki un stiprāki! (Abi smejas.) Tas bija īsts hārdkors. Pavisam pretēji tam, ko vēlējos panākt.
Katažina Kozira videodarbā «Men’s Bath». Video kadrs. Zachęta kolekcija – National Gallery of Art
Tas bija Budapeštā? Liekas, esmu bijis tajās pirtīs…
Jā, tur ir vīriešu un sieviešu daļa. Sieviešu pirts ir simpātiska, bet nekas īpašs, bet vīriešu daļa ir rotāta ar visādām sirēnām un plūtoniem.
Vai, strādājot pie šī darba, montāžas posmā nācās daudz rediģēt?
Nē, es vienkārši izmetu lieko. Atstāju visu, kur kaut kas notiek. Bet visu, kur nenotika nekas un nebija neviena, metu ārā.
Taču, kā saprotu, bija daudz darba, montējot videodarbu “Meklējot Jēzu”. Tur bija savākušās kādas simts stundas filmētā materiāla…
Es joprojām ar to nodarbojos. Man ir draugs, ar kuru to darām kopā, kad man ir laiks. Tas ir diezgan sarežģīti – sēdēt un klausīties dažādas sarunas 3–4 stundas no vietas. Un visu laiku mainās tēmas un tamlīdzīgi. Tas līdzinās darbam pie reportāžas vai intervijas. Tev jāizmet visas drazas un jāsakoncentrē tas, kam, tavuprāt, ir jēga.
Bet kā jūs nonācāt pie idejas strādāt ar šo tēmu – Jeruzalemes sindroms un pravieši mūsu vidū?
Tas savā ziņā ir projekta “Mākslā piepildās sapņi” turpinājums. Tie, kas izliekas, pretī tiem, kas patiešām tādi ir. Es gribēju atrast šādus cilvēkus, kas neizliekas un patiešām ir tie, ko viņi sludina. Vai viņi uzskata sevi par Mozu vai Apokalipses lieciniekiem, viņi patiešām tam tic, uzskata, ka tas viņiem ir no Dieva. Tas mani ļoti ieinteresēja.
Un kurš no visiem praviešiem jums likās vispārliecinošākais?
Fuck!… Problēma tāda, ka viņi visi ir ļoti dedzīgi un katram ir pavisam atšķirīga ideja. Man bija sajūta, ka tas, ar ko konkrētajā brīdī strādāju, arī ir interesantākais. Tikai tagad, montāžas posmā, man daudz kas kļūst skaidrāks. Man jau ir vesela pieredzes bagāža ar šādiem stāstiem un es varu salīdzināt.
Skats no projekta «Looking for Jesus». Foto: Kasia Szumska
Man “Meklējot Jēzu” ir arī stāsts par reliģisko rituālu tūkstošiem gadu ilgo praktizēšanu. Un garīgās pieredzes formalizēšanu. Mani ļoti aizkustināja, kā jūs kliedzāt: “Jēzu, Jēzu, pagaidi!” aiz stūra aizejošam “pravietim”. Tas bija tik reāli… Pat ja arī tas bija “viltus pravietis”. Bet reliģija nav iespējama bez mūsu ticības. Un, ja jūs ticat, ka Jēzus ir tepat, mūsu vidū, tad brīnumi arī sāk notikt.
Jā, protams.
Bet vai jūsu pašas dzīvē reliģijai ir kāda loma?
Nē… Man ir kas līdzīgs savai ticībai, bet man ir vienaldzīgi visi šie rituāli. Īpaši Polijā, kur, kā man šķiet, tie ir pārvērtušies par mehāniskām muļķībām. Taču esmu bijusi dažos dievkalpojumos Jeruzalemē, un jāsaka, ka biju patiesi aizkustināta. Tas bija piecos vai sešos no rīta Svētā Kapa baznīcā – dažādu tautību cilvēki, ap 50 kopā, bija sanākuši uz vācu mesi. Un tā bija totālas kopienas sajūta. Es tiešām raudāju. Ko tādu es varu saprast. Viņiem ir vajadzīga šī kopības sajūta. Bet šeit… Šie rituāli paveic tieši pretējo – tie visu nogalina, dara pretējo – nogalina garu.
Bet vai jūs ticat, ka tomēr ir kas lielāks par mums, kāds augstāks spēks?
Es ticu, ka mēs esam tikai daļa no šī milzīgā un sarežģītā, bet, no otras puses, vienkāršā mehānisma… Universa vai kā tāda. Un esmu ar to mierā. Un man ar to ir gana. Es jūtos kā daļa no tā. Un šī ticība dara mani patiešām laimīgu.
Projekts «A Dream of Linnaeus' Daughter» (2018). Foto: Kasia Szumska
Vai šī vienotības tēma ieskanas arī projektā “Linneja meitas sapnis”, kur jūs vērsāties pret klasisko dzīvo radību dalījumu augstākajās un zemākajās?
Jā, arī. Viss sākās ar to, ka mani uzaicināja veidot performanci Upsalā. Bet Upsalā dzīvoja Linnejs, un viņš izdomāja visu šo dzīvības klasifikāciju sugās un apakšsugās. Viņam bija meita, un viņa bija gudra, viņa veica pati savus pētījumus botānikā, bet viņai nebija ļauts studēt universitātē, jo Linnejs, viņas tēvs, bija konservatīvs, tāpat kā viņas māte. Linnejam bija vairākas meitas un viens dēls, ne gluži idiots, taču, bez šaubām, ne pārāk spējīgs. Un Linnejs, protams, atdeva visu savam dēlam kā sekotājam nevis meitām. Un tas visu pilnīgi izjauca.
Tāpat es domāju par stāstu par Noasu un visiem dzīvniekiem, tā kā joprojām biju Jeruzalemes iespaidā. Un vēl pievienojās Eiropas Savienība, kas, iespējams, tuvojās savam noslēgumam. Un tas viss sajaucās kopā šajā darbā.
Jūs ne tikai pievēršaties sievietes lomai sabiedrībā savos projektos, bet arī esat nodibinājusi fondu, kas atbalsta mūsdienu sievietes mākslinieces un izceļ no aizmirstības viņu priekšgājējas. Cik ilgi šis fonds pastāv?
Man liekas, ka atklājām to 2012. gadā, tātad 8–9 gadus. Tā ir derīga nodarbe, jo vari paveikt to, ko nespēj institūcijas, tā kā tām viss ir jāplāno ilgi uz priekšu. Un pastāv kaut kāda plaisa, ko aizpildām mēs. Tie ir arī pētījumi par sieviešu darbību un lomu mākslas akadēmijās. Un īpašas izstādes, piemēram, Ursulas Brollas (Urszula Broll) ekspozīcija. Viņas vārds patiešām bija pa pusei aizmirsts. Izstādei mēs sagatavojām arī apjomīgu katalogu. Pēc mūsu projekta parādījās liela interese par viņas mantojumu. Tagad viņa ir “izgaismota” Polijas mākslas ainā. Protams, tāpat fonds uztur arī mani, palīdz netikt paslaucītai zem tepiķīša. Un es domāju, ka fonda darbība ir svarīga visai sabiedrībai, ne tikai sievietēm.
Kā jūs jūtaties kā māksliniece, kas veltījusi tik daudz laika un enerģijas atvērtībai skatījumā uz ķermeni, uz attiecībām mūsdienu Polijā?
Tas ir ļoti skumjš joks – šeit notiekošais. Taču es domāju, ka tas pašlaik patiešām stiprina cilvēku kopību cīņā par kultūras vai izglītības vērtību saglabāšanu. Tagad šajā procesā ir iesaistīts daudz privātas naudas. Es ticu, ka agri vai vēlu “viņi” aizies un sabiedrība pēc tam varbūt būs vienotāka… Bet tāpat tas nozīmē, ka iepriekšējie līderi ir bijuši pārāk savtīgi.
Skats no performances «Fressen». Foto: Sergejs Timofejevs
Mani pārsteidza jūsu kolēģes, kuratores Asjas Cisaras vārdi, ka “pirms 10 gadiem Katažinas Koziras darbu tēma tika uztverta kā provokācija, tagad to uztver kā tabu.” Arī es piedzīvoju 90. gadus un sajūtu, ka mēs visi virzāmies pretī lielākai atvērtībai. Taču tas tā arī nerealizējās… Vai domājat, ka tas ir iepriekšējo līderu savtības dēļ?
Jā, es tā uzskatu. Varu iedomāties, ka dažam labam vara sniedz brīnišķīgu sajūtu, bet man iespēja raustīt striķīšus šķiet patiešām pretīga. Un nauda un visas jaunās tehnoloģijas – Facebook, Google –, kas, iespējams, vērstas vienīgi uz to, lai gūtu lielāku varu…
Vai jūs domājat, ka jūsu loma kā māksliniecei pēdējo desmit piecpadsmit gadu laikā ir mainījusies salīdzinājumā ar tiem pašiem deviņdesmitajiem?
Nē. Es domāju, ka mana loma nekad nemainās.
Un kāda tā ir?
To ir grūti formulēt vārdos… Izteikt vai padarīt redzamu, padarīt dzīvu kaut ko, kas tepat vien ir, bet nav redzams, jo ir nogrimis zem visādiem mēsliem. Un tev tas ir jāizvelk ārā… Jāizvelk no šī mudžekļa.
Kā astoņkājis!
Kā astoņkājis! Jā… (Abi smejas.)
