Cilvēka vieta kosmosā
Ekspresintervija ar mākslinieci un kuratori Heli
Hele ir jauna māksliniece, kura līdz šim savu radošo potenciālu pierādījusi, darbojoties ar dažādiem medijiem, īpašu uzmanību pievēršot tekstilmākslai, instalācijai un skaņai. 2017. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, piedalījusies grupu izstādēs (Eiropā un ASV), sarīkojusi vairākas personālizstādes. Saviem darbiem Hele iedvesmojas no dabas un nemateriālās pasaules mijiedarbības, īpaši akcentējot ekoloģiskās problēmas un sabiedrības aizmirstās vērtības.
Pavisam nesen viņa apliecinājusi sevi jaunā ampluā, kūrējot grupas izstādi “∞”, kas līdz 18. februārim apskatāma PAiR galerijā Pāvilostā.
Raksturo savu radošo darbību. Kas tevi interesē kā mākslinieci un kas - kā kuratori?
Mani noteikti iedvesmo daba un nemateriālā pasaule. Es ļoti daudz laika pavadu savā pasaulē, kaut ko filozofējot, dažreiz pati sev šķietu kā tāds pasaules vērotājs. Bet, kad veidoju konceptu darbiem vai izstādēm, es pārskatu arī dažādu literatūru par atbilstošo tēmu – filozofiju, mitoloģiju, dzeju, folkloru, zinātniskos rakstus. Interesanti redzēt, kas mijiedarbojas. Es stundām ilgi varu pavadīt laiku, vērojot, klausoties un pētot faktūras, laukumus, procesus dabā. Radošajā procesā man patīk izvēlēties atsevišķus elementus, veidot jaunas konstrukcijas. Daba man šķiet kā veselums, kas savieno vairākas realitātes... Varbūt tās nav vairākas, bet mēs vienkārši to nezinām, neredzam vai arī esam zaudējuši spēju saredzēt. Savos projektos man ir svarīgi simboliski akcentēt vērtības un cilvēka vietu kosmosā. Un šis ir vienojošais motīvs, kas mani interesē arī kā kuratori. Veidojot izstādes, ir dotas plašas iespējas – iesaistīt māksliniekus, muzejus, sabiedrību, vidi, telpu un laiku, kurā atrodamies un to visu apvienot.
Foto: Hele
Savā praksē tu izmanto dažādus medijus. Cik liela nozīme, tavuprāt, vispār ir piešķirama medijam? Kā mākslas struktūras formas izvēle ietekmē koncepciju?
Jau akadēmijas laikā mani bija grūti noturēt pie viena medija. Studējot grafikas mākslu, jau pirmajā kursā iesaistījos vides mākslas projektos. To ietvaros varēju izpausties arī citos medijos, apgūstot telpu un skaņu. Arī diplomdarbā grafikas māksla bija tikai kā viens no medijiem. Milzīgs paldies jāsaka manam profesoram un diplomdarba vadītājam Kristapam Ģelzim, kurš akadēmijas laikos atbalstīja un saprata manu mediju izvēles un ideju lidojumu vēlmi. Viņš arī iedvesmoja iedziļināties vēl rūpīgāk materiālu izmantošanas un idejas jēgas mijiedarbībā.
Katrs medijs un materiāls ir ar kaut ko īpašs un kaut ko vēsta jau pats par sevi, ideja bieži vien manos darbos nosaka to, kādā materiālā vai veidā taps darbs. Man nepatīk ielikt sevi rāmī. Liekas, ka smoku nost, tāpēc ļaujos dažādu faktūru, materiālu, tehniku dotajai iespējai būt brīvai un ļaut koncepcijai veidoties jēgpilni. Piemēram, skaņa ir neatņemama sastāvdaļa manā dzīvē un radošajā darbībā. Tā nav taustāma vai saredzama, bet ir uztverama ar pavisam citām maņām. Izmantojot dažādus medijus, es gribu piešķirt nozīmi arī tam, kādā veidā top darbs, lai ir sajūta, ka veidojas mijiedarbība starp materiālu, ideju un arī pašu radīšanas procesu.
Kas tevi piesaista tieši tekstilmākslā un aušanā? Kā izvēlējies nodarboties ar to?
Es apguvu aušanu trīs gadu vecumā, pateicoties radoši jaukajai videi, kurā uzaugu. Viss sākās varbūt pat vēl agrāk, ar brāli kopā palīdzot mammai tīt dzijas, kad viņa auda lielos gobelēnus. Vēl joprojām atceros, kā pa logu ārā sniga balts sniegs un tika ritinātas tītavas, veidojot kamolus. Tas bija vesels piedzīvojums, kas nekad neapnika. Vienmēr bija tik interesanti vērot, kā rodas liela krāsu bumba, ko vairs nevari noturēt savās mazajās rokās. Katra jauna dzijas fices krāsa bija kā jaunu planētu, kosmosa veidošana. Bērnībā audu uz maziem aušanas rāmīšiem vai stellēm. Es pat gulēju blakus stellēm. Kad mamma sāka darbu mākslas skolā un studijā, kļuvu gandrīz kā par skolotāja asistentu, palīdzēju mācīt citus vecākus bērnus aust, kad man pašai bija tikai seši gadi. Laika gaitā uznāca pārgurums, pievērsos citām radošām izpausmēm, kā, piemēram, mūzikai. Bet vēlāk mani tāpat nepameta doma - kāpēc šis medijs mūsdienās Latvijā ir tāds kā izzudis un nenovērtēts. It īpaši, skatoties vecos diapozitīvus no 70., 80. gadiem – laika, kad bija šī medija uzplaukums.
Pāris gadus dzīvojot Tallinā, pēc kāda KUMU apmeklējuma, kur (ja nemaldos Marko Mäetamm: Feel at Home izstādē) bija izvietots arī liels un skaists gobelēns, atcerējos par aušanu un pievērsos tai atkal. Toreiz man tai bija funkcionālā dizaina pielietojuma mērķi. Bet ar pavisam svaigu aci es paskatījos uz šo mediju, kad 2018. gadā strādāju pie mākslas projektiem Norvēģijā. Tur tekstilmāksla, kā visur Skandināvijā, nebija izzudusi. Saskatīju tajā kaut ko jaunu, apmeklējot dažādas galerijas, piemēram, “SOFT” Oslo, kuras uzmanības fokusā ir tekstilmāksla. Līdzīgi kā jebkurš cits mākslas izteiksmes veids, arī tekstilmāksla tur runā par mūsdienu aktualitātēm. Atgriežoties Latvijā no Oslo, uz tekstilmākslu spēju paraudzīties un to novērtēt jau pavisam atšķirīgi.
Man saistošs ir aušanas simboliskais un filozofiskais aspekts, ko varam iepazīt arī senajos mītos un mūsu dainās. Tas liek palūkoties uz šo procesu kā ļoti īpašu un dziļu. Manas studijas stūrī stāvēja maza glezna, kura vienmēr par sevi atgādināja un gaidīja transformāciju lielformāta gobelēna veidolā. To gribēju realizēt tieši šī ilgstošā, meditatīvā un simboliskā aušanas procesa dēļ. Bet rokām austs gobelēns prasa vairāku mēnešu darbu. Tad pēkšņi pasaulē ieradās Covid. Mainoties apstākļiem, atradās brīvs laiks. Uzkonstruēju aušanas rāmi pie griestu sijas – gandrīz kā senos laikos – ar akmeņiem, kas nostiepj velkus, un četrus mēnešus audu. Tā nu es šodien vairs nevaru iedomāties savu radošo darbību bez šī medija, kuram nu jau piešķiru ļoti lielu vērtību.
PAiR galerijā Pāvilostā pašlaik skatāma tevis kūrēta izstāde “∞”. Kas tevi pamudināja veidot šo izstādi?
Paldies tev par iepazīstināšanu ar VV Foundation, kas uzaicināja mani veidot tekstilmākslas izstādi. Nebiju gaidījusi, ka šī saruna būs par aušanu, un tieši par analogo aušanu ar rokām. Paldies VV Foundation par to. Tieši viņiem bija vēlme veidot izstādi, kas spētu apvienot tradicionālo ar laikmetīgo. Lai arī iepriekš nekad nebiju kūrējusi grupu izstādes, uzreiz piekritu, jo šī tēma piesaistīja sirdi un dvēseli. Vienīgais, kas mani uztrauca, bija galerijas izmēri un termiņš tik plašam tematam.
Pats koncepts un ideja veidojās, kad novembra beigās devos uz Pāvilostu un veselu dienu pavadīju PAiR galerijas četrās baltās sienās, griestos un grīdā – domājot. Tā sākotnējo ideju nomainīju, jo telpai ir nepieciešams mijiedarboties ar konceptu.
Izstādē piedalās gana dažādi mākslinieki, pēc kādiem principiem notika viņu atlase?
Tā kā tēma bija par laikmetīgo un tradicionālo, man bija svarīgi iekļaut Rūdolfa Heimrāta studentus. Viņš bija laikmetīgās tekstilmākslas pamatlicējs Latvijā un savā darbības laikā lika lielu uzsvaru uz šī medija pielietošanu ne tikai lietišķās, bet tieši aktuālās mākslas kontekstā. Par Heimrātu skolu esmu dzirdējusi ļoti daudz. Tekstilmākslas nodaļai bija tā iespēja nebūt politiskā režīma kontrolē. Neviens īsti nesekoja līdzi tam, kas notiek šajā nodaļā un šajā mākslas disciplīnā. Mākslinieki, kas strādāja tekstilmākslā, varēja visai brīvi paust savas laikmetīgās idejas. Studentiem Heimrāts esot vedis grāmatas un fotogrāfijas no izstādēm Amerikā, esot bijusi tā iespēja sekot līdzi laikam un notikumiem mākslā.
Pēteris Sidars un Maija Purgaile abi ir Heimrāta studenti, kas piedzīvoja šo brīvību mākslā nebrīves laikos. Gobelēni tika austi uz stellēm vai aušanas rāmjiem. Toreiz nelietoja digitālās stelles, kuras daudzi izmanto mūsdienās, padarot aušanas procesu mehānisku un bezdvēselisku.
Bija prieks uzzināt, ka VV Foundation kolekcijā ir Pētera Sidara gobelēns, kas atrada savu vietu izstādē – gan konceptuāli, gan vizuāli, gan simboliski.
Maijas Purgailes daiļradi es ļoti labi pārzinu, un izstādei idejiski atbilstoši bija ļoti daudzi darbi. Izvēlējos tos, kuros nolasāms izteikti konceptuāls dabas un cilvēku attiecību problēmu attēlojums, gan arī darbus ar ļoti simbolisku un kosmisku nozīmi, bez kuriem tagad nevaru iedomāties šo izstādi.
No cita aspekta svarīgs bija fakts, ka darbiem jābūt analogā, rokām austā veidā radītiem, lai tādējādi iekļautos šīs izstādes konceptā.
Divās izstādes instalācijās es iekļāvu tradicionālas jostas, zeķes, cimdus no Pāvilostas muzeja un vietējās aušanas studijas. Izstādē ir arī laikmetīgās modes eksponāts – MAREUNROL’S Unexpected Sources FW2016 tērps, kura radīšanai iedvesma smelta no dabas, gan vizuāli, gan simboliski.
No saviem darbiem, bez izstādē veidotajām instalācijām, es izvēlējos divus rokām austus gobelēnus – vienu par cilvēku un dabas attiecību problēmu atainojumu, savukārt otru ar domu, lai idejiski tas saskanētu ar MAREUNROL’S tērpu.
PAiR ir salīdzinoši jauna galerija, kas atrodas VV Foundation izveidotajā rezidences ēkā. Kāds bija darbs šajā telpā? Cik lielā mērā apkārtējā vide iespaidoja pašu izstādi?
PAiR galerija, tāpat kā pati rezidence, ir jauna un ir dabīgā attīstības stadijā, kas noteikti ar katru projektu, ar katru rezidentu un fonda pieredzes apmaiņas braucienu pilnveidojas. Strādājot pie šī projekta, vislielākais izaicinājums izrādījās projekta radīšanas īsais termiņš un tehniskā realizācija, kur man palīdzēja arī pašas iemaņas un prasmes darboties ar dažādiem medijiem un tehnisko aprīkojumu. Šī bija jauna pieredze un izaicinājums gan man, gan PAiR galerijai. Galerijai un rezidences ēkai ir liels un skaists potenciāls dažādiem projektiem.
Idejiski šī izstāde noteikti bija projekts, kuru apkārtējai videi viennozīmīgi bija jāietekmē, pilnībā ar to mijiedarbojoties, iesaistot vidi, dabu, vietējos iedzīvotājus, vietējo kultūru. Tas mani pamudināja arī iziet no galerijas telpas baltā kuba apjomiem, veidojot ekspozīciju arī audēju darbnīcā, kur darbojas vietējie iedzīvotāji. Izstādes konceptā būtisks atskaites punkts ir arī realitāte ārpus telpas, kur izstādīti mākslas darbi; man ir svarīgs katra cilvēka, katra izstādes apmeklētāja “šeit un tagad” brīdis.
Vai plāno turpināt kuratora darbību?
Šī bija pieredze, kurā es noteikti daudz mācījos. Sapratu, cik daudz varu izdarīt viena pati un to kāda palīdzība un cik daudz laika būs nepieciešams, veidojot nākamos šāda veida projektus. Bet idejiski mani ļoti aizrāva viss projekta kūrēšanas process. Izstādes tapšanas laiks izvērtās ļoti brīnumains. Bija aizraujoši redzēt to, kā viss mijiedarbojas.
Jā – es noteikti to vēlētos turpināt.
Kādi ir tavi tuvākie nākotnes plāni?
Šobrīd strādāju pie nākošajiem projektiem, izstādēm. Radošu ieceru netrūkst. Paralēli arī atgriezīšos pie saviem dizaina darbiem Tallinā.
