Man vienmēr ir paticis runāt ar augiem
Saruna ar Heli
Gadu mijā Hele bija rezidencē Peru, un šobrīd strādā pie izstādes, kuras iedvesmas avots būs Amazones lietusmežos veiktais izpētes darbs. Izstāde durvis vērs augustā, galerijā “LOOK”.
“Lielākā daļa no maniem līdzšinējiem mākslas projektiem ietver sevī mežu un dabas aizsardzības jautājumu tematiku, daudz projektu bijuši par ziemeļiem, klimata pārmaiņām, procesiem, kurus ietekmē cilvēku darbības. Tādēļ jau sen esmu sapņojusi par izstādi, kas veltīta lietusmežiem. Kaut gan tie atrodas ļoti tālu, visai pasaulei tie ir ļoti svarīgi. Amazones meži ir biodaudzveidības ziņā visbagātākie lietusmeži pasaulē – esmu par tiem ļoti daudz domājusi, sekojusi līdzi dabas un dzīvnieku aizsardzībai šajās teritorijās, pamatiedzīvotāju cīņai par savām tiesībām dzimtajā zemē, un tam, kā dažādi ārēji faktori to visu ietekmē. Patiesībā starp viņiem un mums nav nemaz tik daudz atšķirīgā. Arī Latvijā notiek daudz skumju lietu saistībā ar mūsu dabas vērtībām, kas meža iemītniekiem, visai ekosistēmai, kā arī, mums un mūsu kultūrai ir ļoti dārgas, taču ne visiem tas rūp. Tādēļ viegli just līdzi notiekošajam arī Amazonē. Tur cilvēki pat zaudē dzīvības, aizsargājot to, kas viņiem ir svēts – dabu. Kaut patiesībā par lietusmežiem būtu jādomā visai pasaulei, jāpalīdz un jāiestājas par to saglabāšanu,” saka Hele.
Hele. “Es tevi satikšu pie upes”
Heles gobelēns “Es tevi satikšu pie upes” iekļauts arī Eiropas gobelēna foruma ARTAPESTRY 7. triennālē – ceļojošā grupas izstādē, kas durvis vērs 21. jūlijā, Vācijas Tekstilmuzejā Krefeldā. Eiropas gobelēna forums ir Dānijā izveidota organizācija, kuras pamatmērķis ir saglabāt un popularizēt ar rokām austo gobelēnu tehniku. Izstādē piedalīsies 34 mākslinieki no 20 pasaules valstīm.
Savukārt jūlijā Hele piedalīsies Arterritory.com galerijas-klejotājas EnergART projektā Dūrmuižā, veidojot vienu no objektiem mākslas/dabas takā.
Mēs satiekamies mazajā Tērbatas ielas kafejnīcā “Kurts”, un Heles džungļu pieredzējumu stāsti ir tik dzīvi, ka aiz loga fonā vīdošā urbānā kņada šķietami pagaist, mūs abas pārceļot savveida starptelpā, kur valda augi un to netveramā veidā pārnestās zināšanas.
Kā tu nokļuvi rezidencē Peru?
Mani jau no bērnības interesējuši Amazones lietusmeži un viss ar tiem saistītais. Tā nu beidzot pieņēmu lēmumu aizbraukt uz Peru, un sāku meklēt arī rezidenci. Viens no iemesliem, kālab gribēju nokļūt tieši Peru, bija arī viņu kultūra, peruāņu īpašās aušanas un keramikas tradīcijas Andu kalnu apkārtnē. To iepazīšanai veltīju mēnesi pirms rezidences.
Vienu mēnesi pavadīju Sachaqa Centro de Arte mākslas rezidencē. Tā bija arī vienīgā rezidence, ko atradu Amazonē, tā piederēja britu māksliniecei. Sākotnēji ar lielu respektu pret dabu veidota, ar tradicionālām māla mājiņām un lapu jumtiem. Rezidence atrodas San Roque de Cumbaza ciematā, netālu no Tarapoto pilsētas Peru ziemeļos, Amazones lietusmežā. Biju sapratusi, ka tā būs dziļāk mežā un tur būs pieejamas dažādas darbnīcas, kur iepazīt vietējo iedzīvotāju prasmes, strādājot ar dabīgiem materiāliem, bet tā īsti nebija. Man ļoti svarīgs ir klusums un ciešs kontakts ar dabu, kā arī sava veida vienatne ar to, tādēļ pēc viena mēneša devos uz citu vietu netālu no Časutas, kur tas viss bija vairāk pieejams.
Izmantoju visu laiku rezidencē, lai strādātu pie pigmentu iegūšanas no augiem. Peru Amazonē ir vairāk kā 400 000 augu. Pigmentu iegūšana ir process, kas var izvērsties arī mēnešu un gadu garumā. Ļāvos intuīcijai un spējai ieraudzīt. Bija reizes, kad vienkārši eksperimentēju, jo šķita, ka konkrētais augs izskatās pēc tāda, no kura es varētu iegūt interesantu toni. Nereti gadījās – tu vienkārši pamani kādu augu un saproti, ka tur kaut kam jāsanāk.
Tev izdevās trāpīt?
Jā, vienreiz ieguvu ļoti īpašu gaiši zilganzaļu toni. Tiesa, bija tikai viena vietiņa, kur es to augu varēju atrast. Kad gāju tam nākamreiz pakaļ, šī vieta bija jau nopļauta un augs palicis vien mazā pušķītī. Kad augi pieejami mazos daudzumos, tos neaiztieku. Šī vieta atradās ceļa malā blakus zirga aplokam, vismaz bija iemesls apciemot un parunāt ar tajā esošo vientuļo zirgu. Citviet ciematā pēc lielajām lietusgāzēm bija izveidojies zemes nogruvums, un uz ceļa bija noslīdējuši lillā augi, kas tāpat ietu bojā, es tos salasīju, no šiem augiem ieguvu lillīgi rozā toni.
Ceļmalā, dodoties pie Kechwa Lamista vietējo iedzīvotāju komūnas, kur mācījos vietējo keramikas tehniku, lielos daudzumos pamanīju kādu ļoti īpašu augu. Tas sakustas, kad tam pieskaras, vai, kad no tā paņem lapiņu. Tā izrādījās kautrā mimoza. Augs bija tik jutīgs, ka man bija žēl to aiztikt. Gāju un ik pa gabaliņam no auga pajautāju pa lapiņai, jo iepriekš ar to nebiju sastapusies. Tas man deva skaistu dzeltenu toni. Kaut gan kautrā mimoza bija pieejama lielos daudzumos, otro reizi vairs negribēju to aizskart.
Vai tu noskaidroji arī visu augu nosaukumus?
Nē, bija pāris augi, kuriem man nekādi neizdevās atrast nosaukumu. Es pat vaicāju vietējiem, viņi arī nespēja atbildēt, jo augu tur tiešām ir ļoti daudz un daudziem nav pat iedoti vārdi, vai arī tos visus neviens nespēj atcerēties.
Pirms došanās uz rezidenci apmeklēju arī divus aušanas centrus Činčēro, Kusko apkārtnē, Svētajā inku ielejā, lai iegūtu zināšanas par Andu kalnos lietotajiem augu pigmentiem un tradicionālajām aušanas tehnikām. Pirmajā mirklī man šie centri mazliet atgādināja Japānas budistu tempļus. Tajos valdīja tāds teju taustāms miers. Tur pārsvarā atradās sievietes, un visas klusu un mierīgi auda, kā aušanas rīkus izmantojot tradicionālo tehniku, kur velki tiek nostiepti ar pašas ķermeni, vienu tā galu apsienot ap vidukli. Tradicionālo jostu un cepuru lentu aušanas tehnika izskatījās ārkārtīgi sarežģīta, bet audējas tajā darbojas tik virtuozi, ka nebija pat iespējams tik ātri izsekot līdzi, kā tas notiek. Turklāt audēju prasmes ir ārkārtīgi augstas, arī tām, kas to dara vienkārši uz ielas. Gandrīz visam viņu darbam ir muzeja kvalitāte. Apmeklēju muzejus Kusko un arī galvaspilsētā Limā, kur pēdējā nedēļā uzstājos ar skaņas performanci El Paradero kultūras namā. Ieraugot amata prasmes un nebeidzamās tehnikas, kas tur pastāvējušas un radušās pirms daudziem tūkstošiem gadu, tās apbrīnojot vari palikt burtiski bez vārdiem.
Audēja Činčēro Andu kalnu sieviešu komūnā
Kusko atrodas arī tradicionālo tekstīliju centrs, kas ir lielākais un pazīstamākais Činčēro. Cilvēki no visas pasaules brauc uz šiem centriem mācīties. To visu vērojot iedomājos, kāpēc Latvijā nevar būt tādi paši lieli, skaisti centri, uz kuriem cilvēki varētu doties un uzzināt vairāk par mūsu tradicionālo kultūru. Apgūt amata prasmes un tehnikas, un, piemēram, uzzināt par mūsu dabīgajiem pigmentiem.
Var saskatīt daudz kopīga. Esam cieši saistīti ar dabu. Piemēram, simboli, kas tiek izmantoti tautas mākslas darinājumos. Un arī keramikas svilpavnieki, ar kuriem mēs pavasarī modinām putnus, peruāņiem ir tādi paši. Man bija līdzi daži no Latvijas, ko gribēju uzdāvināt. Kad vietējiem jautāju, kurš ir latviešu, kurš peruāņu, viņi bija ļoti izbrīnīti – kā vienai mazai kultūrai Eiropā var būt tik daudz kopīgā ar viņu kultūru. Viņu tradicionālajā kultūrā saskatīju daudz ko, kas man atgādināja mājas, kaut gan biju pavisam citā kontinentā. Pietrūka mūsu dabas un gadalaiku ritma, ar ko esmu uzaugusi - tur vairāk ir sajūta, ka esi nokļuvis tunelī, kas dodas uz priekšu. Pie mums ziemeļos tomēr šķiet gadalaiku ritms katru gadu ir kā nomiršana un atdzimšana no jauna.
Vai sapnis nokļūt Peru tev vairāk bija tālab, lai kaut ko atcerētos jeb lai kaut ko iemācītos?
Man vienmēr ir šķitis, ka es jau kādreiz esmu bijusi Amazones lietusmežā. Esmu arī vienmēr gribējusi iesaistīties kādā Amazones dabas, savvaļas dzīvnieku aizsardzības centrā, un tāda bija arī mana sākotnējā ideja šoreiz. Tas sasaistītos arī ar manu projektu, taču diemžēl šoreiz tas izpalika, jo nepietika līdzekļu. Ceļojumam iekrātie līdzekļi aizgāja mākslas rezidenču dalības maksās Polijā, Igaunijā un Peru, kā arī, mākslas projektu realizēšanā, jo kārtējo reizi nesaņēmu nekādu atbalstu radošajam darbam.
Lietusmežiem ir ļoti liela loma visā pasaulē, un, manuprāt, visai pasaulei arī būtu jāiesaistās to saglabāšanā un aizsargāšanā, nevis otrādi. Kaut gan esam tālu, mēs tos savā veidā arī ietekmējam, piemēram, iegādājoties produktus, kuru ražotājkompānijas tos iznīcina, bieži paši to nezinot.
Vēl viens iemesls, protams, bija peruāņu tradicionālā kultūra un tās tuvā saikne ar dabu. Mani ļoti iedvesmoja igauņu grafiķis un mākslas teorētiķis Tenis Vints, kurš ir pētījis arī latviešu Lielvārdes jostu. Salīdzinot tajā ietvertos rakstus ar citu tautu ornamentālajām zīmēm, viņš izvirzīja hipotēzi, ka tajā iekodēta īpaša informācija. Cita starpā, Vints saskatījis līdzību arī starp senajām igauņu un latviešu jostām, un tām, kas apsietas peruāņu mūmijām viņu kapenēs.
Banisteriopsis caapi auga pigments
Varbūt pastāsti mazliet vairāk par pašu procesu – kā tu ieguvi krāsu pigmentus no augiem?
Sākumā es ļoti daudz laika pavadīju pļavās un mežos. Iesākumā augus paņēmu pavisam nedaudz, lai redzētu, vai tie dod kādu toni. Vispirms liku tos mērcēties vismaz vienu vai divas diennaktis. Pēc tam tos novārīju, izkāsu. Šoreiz izmantoju alaunu un dzelzs sulfāta kodinātājus. Dzelzs sulfātu ieguvu turpat. Rezidences īpašniecei pajautāju, vai kaut kur gadījumā nav kādas nevajadzīgas sarūsējušas naglas, kā reiz, viņai atradās nelieli sarūsējuši stienīši – es tos ieliku burciņā ar 3/4 etiķa un 1/4 ūdens un divas nedēļas mērcēju. Apmēram tik ilgs laiks bija nepieciešams, lai sāktu veidoties sulfāts. Alauns bija diezgan brīvi pieejams dažādos mazos veikaliņos lielajās pilsētās.
Izmantoju kokvilnas dziju, kas iegūta turpat Peru ziemeļu daļā. Tā bija arī pirmā reize, kad darbojos ar kokvilnu, jo pirms tam biju strādājusi tikai ar vilnas krāsošanu. Daudz meklēju informāciju, lasīju un eksperimentēju ar kodinātājiem, jo kokvilnai, kā celulozes materiālam, krāsa pieķeras pilnīgi citādi, un nepieciešami vairāki papildus soļi. Vismaz vienu diennakti kokvilnu jāmērcē ūdenī ar kodinātāju, lai pigmentam būtu, kur pieķerties. Ir vēl citi procesi, kurus iesaka veikt, lai apstrādātu kokvilnu pirms krāsošanas ar augu pigmentiem. Dažādus kodinātājus izmanto arī toņu mainīšanai un krāsas noturībai. Piemēram, ja pats augs tev dod dzeltenu krāsu, tad pieliekot dzelzs sulfātu, var iegūt zaļu. Savukārt, pieliekot alumīnija sulfātu – dzeltenais tonis kļūs vēl dzeltenāks, bet tas atkarīgs arī no auga. Visdīvainākais augs bija banisteriopsis caapi - liāna, kas ir ajavaskas sastāvā. Kad tās lapu dzeltenīgo mērcējumu uzpilina uz papīra, notiek ļoti dīvaina reakcija – žūstot uz papīra veidojas izteikti koši oranža krāsa. Arī, kad nevārītā lapu uzlējumā iemērc kokvilnas dziju un atstāj uz pāris diennaktīm, pēc izžūšanas tā paliek koši oranža, taču visdrīzāk tā nebūs noturīga pret izbalēšanu saules gaismā. Izvārot tā iegūst tādu kā ādas toni, līdzīgu pašam šķidrumam un žūstot krāsa vairs nemainījās, savukārt pievienojot dzelzi ieguvu tumšākus pelēcīgus toņus.
Savukārt no violetas kukurūzas, pievienojot dzelzs sulfātu, var iegūt tumši zilganpelēku toni, bet pievienojot alaunu – rozīgāku toni, nepievienojot neko – violetu. Alauns padara toni mazliet gaišāku un silti košāku. Viss dzijas krāsošanas process ir ļoti aizraujošs, jo rezultāts ir atkarīgs no vairākiem faktoriem.
Kusko apkārtnē, Pisaq pilsētā, braucu meklēt sievieti, kas viena vienīgā tirgo dabīgas tekstilkrāsas, kas iegūtas no apkārt esošajiem minerāliem. Viņu atrast bija vesels piedzīvojums. Cita starpā, viņai bija arī kamarīna krāsa. Tā ir tik koša, ka pirmajā mirklī pat grūti noticēt, ka tā ir dabiska. To iegūst no baltajām bruņutīm līdzīgiem kukaiņiem, – cochineal, kas mitinās uz noteikta kaktusa lapām. Vietējie tos vāc jau no senseniem laikiem. Tos izmanto arī aušanas centros. Mazliet šīs krāsas kopā ar minerālu pigmentiem atvedu arī uz Rīgu.
Man ir blociņš, kur esmu pierakstījusi visus toņus, kurus ieguvu savos eksperimentos Amazonē, to visu tagad izmantošu gatavojot izstādi, kas augustā būs skatāma galerijā “LOOK”.
Vai tu esi mēģinājusi līdzīgi darboties arī ar Latvijas augiem?
Jā, tikai izmantojot vilnas dziju, un pagaidām to esmu darījusi tikai vienu sezonu. Godīgi sakot, Latvijā ar to nodarboties ir mazliet žēl, – jābūt uzmanīgam, jo dabisko, neapstrādāto pļavu ir tik maz un tās, pirmkārt, ir nepieciešamas bitēm. Protams, ir arī augi, kuri ir vairāk un vieglāk sastopami, piemēram, nātres, zeltslotiņas. Bet tāpat kā Saulgriežu laikā, lasot augus vainagiem un rotāšanai, jābūt ļoti uzmanīgam – var plūkt tikai vietās, kur to ir daudz, un pat tajās vietās, to jādara apdomīgi, lasot tikai vietumis, lai augi spētu turpināt izplatīties. Līdzīgi ir ar ogām – tās lasot, jāatstāj putniem un dzīvniekiem, kuri tās lieto, gan uzturā, gan piedaloties šo augu pavairošanas procesā. Pagaidām Latvijā visvairāk esmu strādājusi ar kompostam atdodamajiem dabīgajiem materiāliem, piemēram, kauliņiem, sīpolu un citām mizām, no tā visa arī var iegūt dažādus skaistus toņus. Ir augi, kuri ir reti sastopami, dabā es tos nekad neplūktu, plānoju tos kādu dienu mēģināt sēt un audzēt pati savā dārzā.
Vai pašā procesā, kā notiek darbošanās ar augiem, ir kāda atšķirība?
Lielas atšķirības pašā procesā nav. Vienīgi Peru ir vairāk augu, kā arī, pieejami daudz un dažādi minerāli, kas arī dod daudz toņu, un iespēja iegūt dažādākus pigmentus, plašāku un košāku krāsu gammu.
Man patika, ka augi Peru, strādājot ar kokvilnu, man deva tādus mierīgus pasteļtoņus. Laikā, kad to darīju, man tieši pietrūka arī mūsu baltās ziemas.
Cilvēki Peru pret dabu izturas ar ļoti lielu bijību. Viņi visu iegūst no zemes, līdzīgi kā mēs, un tāpēc to ārkārtīgi ciena. Ejot pa ceļu ik pa mirklim ieraugi kādu rituālu vietiņu, kur kāds ir pateicies Zemes mātei (pacha mama). Viņi iet un pasakās – kaut tikai ar kokas krūma lapiņu vai ko citu. Es ļoti ceru, ka viņi to nekad neaizmirsīs, un arī jaunās paaudzes šo tradīciju turpinās.
Amazonē kultūra ļoti atsķiras no Andu kalnos esošās. Čazutā ir ļoti iespaidīga tradicionālās keramikas kultūra, un viņiem ir savs, īpašs apgleznošanas veids. Veselas grāmatas ar tikai viņu floras un faunas simboliem, to skaidrojumiem, un viņi joprojām to visu izmanto, lai tas neizzustu. Apciemoju arī meistari, Janu Remi, kas tiek uzskatīta par viņu keramikas meistaru meistari. Tajā dienā darbnīca bija ciet, taču viņa tik un tā iznāca ārā, apsēdās pie galdiņa un sāka sarunāties un veidot. Ļoti īpašs cilvēks. Bija vērtīgi vērot, kādā godā viņu ceļ ģimene, šķita, ka viņa ir visas šīs kultūras un tās saglabāšanas ciltsmāte. Tur šādus cilvēkus ļoti ciena.
Apmeklēju arī dabīgā papīra darbnīcu, kur papīru veido no platāna mizām un ajavaskas liānu mizas. Kultūra ir lielākā vērtība, kas viņiem ir, un tās saglabāšana visur Peru ir pirmajā vietā.
Ko tu iemācījies no keramiķiem?
No rezidences gājām pie vienas sievietes no Kečva Lamista pamatiedzīvotāju cilts, kas dzīvo kalnos un strādā ar keramiku. Viņa dzīvoja mazā māla būdiņā, bērnībā bija palikusi bez vecākiem un tante iemācījusi visus rokdarbus, lai viņa varētu izdzīvot. Veidošanas process ir līdzīgs, bet maliņu un virsmas pieslīpēšanai viņi izmanto plantāna, banāna mizu. Taču visinteresantākā pieredze bija apdedzināšana. Viņa to darīja īpašā ugunskurā, un trauki nesaplīsa. Tas man bija liels pārsteigums. Sieviņa bija maza auguma, bet ļoti žiperīga. Viņa ātri saplēsa koka skaliņus un uzkūra uguni. Jāteic, lielā mitruma dēļ iekurt ugunskuru džungļos ir ārkārtīgi grūti. Viss jādara ļoti ātri.
Ziemassvētkos rezidencē mēģinājām iekurt ugunskuru, bet nekas tā arī nesanāca. Iztērējām visus saslapušos sērkociņus. Kad viena teltī dzīvoju Norvēģijas kalnos un arī strādāju pie sava mākslas projekta, man vētras un slapja sniega laikā izdevās iekurt uguni, bet tur bija līdzīgi augi Latvijas augiem, zināju, ka jāatrod kāds nolūzis, sažuvis kadiķis, un bija tik auksts, ka man nekas cits neatlika. Bet tropos nemācēju. Tiesa, nākamajā vietā katru dienu kūru uguni, lai vārītu ūdeni un gatavotu ēst āra virtuvē, tur gaiss bija vēl mitrāks, bet biju jau sapratusi tehniku un tad jau sanāca tīri labi.
Vai Peru tu piedalījies arī kādos tradicionālos rituālos, piemēram, ajavaskas ceremonijā?
Man tobrīd nebija tāda mērķa vai vajadzības, tā tomēr ir svēta medicīna un, manuprāt, pret to tā arī ir jāizturas, ar lielu cieņu. Daudziem tā palīdz pēc smagām emocionālām traumām, un ļoti daudzi cilvēki uz Peru brauc tieši šī iemesla dēļ, – lai ārstētos. Tiesa, vienā brīdī mazliet sašķobījās mana fiziskā veselība, un arī man sanāca iepazīt vienu no tradicionālajā medicīnā izmantotajiem augiem. Tas bija arī skaists piedzīvojums.
Pēc rezidences nonācu savā ideālajā vietā, kur varēju turpināt dabas pētīšanu, darbu pie skicēm, foto, video un lauka ierakstiem. Vide un klusums atļāva veltīt tam visu laiku. Tas bija retrīts netālu no Časutas, kura īpašnieki bija francūzis un japāniete. Tajā laikā es tur biju gandrīz viena pati. Mājiņas bija pašos džungļos, viena no otras krietni atstatu, jo tur ļoti ciena cilvēku mieru un to, ka viņam tas ir nepieciešams. Tur varēja sajust respektu pret dabu un visu dzīvo. Cilvēks sevi nenoliek kā kaut ko pārāku pret pārējo dzīvo radību. Enerģija, kas tur valdīja, bija ideāla manam radošajam darbam. Man bija mājiņa starp kokiem, un es tur biju ļoti laimīga un iedvesmota. Tā bija pasakaina vieta. Apkārt burtiski mutuļoja dzīvība. Biju dabā un pilnai laimei man ar to pietiek – klausīties, ko daba man stāsta, un tā stāsta daudz. Pirmajā dienā jau biju iegājusi dziļāk džungļos, skicēju un pētīju augus. Pie manis pienāca peruānis Vidmirs, kas ar mačeti attīrīja retrīta taciņas, un viņš sāka rādīt medicīniskos augus visapkārt. Nostaigājām krietnu laiku, pierakstīju blociņā augu nosaukumus. Nonācām pie bobinsanas krūma. Tas ir ļoti skaists, zied koši rozā ziediem un aug tieši šajā apvidū. Pie upes. Citur pasaulē tas ir reti sastopams. Tā mēs pie tā nosēdāmies, ilgi uz to skatījāmies un apbrīnojām tā skaistumu. Kā vēlāk izrādījās, kad par šo viņa dāvanu – augu pazīšanu, uzzinājuši arī retrīta īpašnieki, Vidmirs sācis tajā vadīt medicīnisko augu diētas un rituālus,
Tā nu sanāca, ka izmantoju bobinsanas ārstnieciskās īpašības arī savas veselības uzlabošanai. Šī auga aizstāve esot nāra. Ja cilvēks vismaz mēnesi iziet tā diētu, pie viņa varot atnākt nāra, kas ir šīs diētas augstākais sasniegums. Man stāstīja, ka viņa patiešām arī iznāk no upes un pamāj katram, kas ilgāku laiku pavada diētā. Bet diētas laikā tā var apciemot arī sapņos.
Tautas medicīnas vīrs Vidmirs
Bobinsanas diētā es biju tikai septiņas dienas. Viss rituāls bija ļoti īpašs. No sākuma abi ar tautas medicīnas vīru Vidmiru gājām pie upes ievākt auga mizu. Vispirms viņš bobisanas krūmam un nārai, tā aizstāvei, dziedāja tradicionālās dziesmas. Tajā vietā, kur paņēmām mizu, viņš augam pūta tabakas dūmus un dziedāja, lai to aizsargātu, tam pateiktos un, lai tas ātrāk dziedētos. Turpat pie upes uzkūrām ugunskuru, un to visu divas stundas vārījām upes ūdenī. Pēcāk viņš šķidrumu nokāsa, pārlēja pudelē un iedeva man mazu trauciņu no cita auga čaumalas. Katru rītu, līdz ar saullēktu un vakarā – ar saulrietu, man bija jāiedzer viena krūzīte. Bieži to gāju darīt no savas mājiņas lejā pie upes, turpat, kur bobinsanas koki auga. Man patika pie viņiem iet un viņiem pateikties. Viņiem dziedāt un ar viņiem runāties.
Diētas laikā tu ne ar vienu cilvēku, izņemot diētas vadītāju, nedrīksti sarunāties, un esi pilnīgi viens. Vienreiz dienā tev nes un pie mājiņas termosā noliek kādu siltu, vāju tēju un vienu porciju ēdiena, kas ir bez sāls, jo sāls bloķē labo vielu uzņemšanu organismā. Un ja tu neēd sāli, tu nedrīksti būt arī cilvēkos, jo tad esi uzņēmīgs arī pret nevēlamām enerģijām. Ēdiens bija pilnīgi bez krāsas, izvārīts un tajā nebija nekā dzīva. Viss nepieciešamais bija jāuzņem no auga, kura diētu izvēlies.
Bobinsanas tejas gatavošana
Ko tu sajuti diētas laikā?
Man pēc tam daudzi prasīja, ko es sajutu? Es īsti nezināju, kas ir jājūt, jo katram taču ir sava pieredze. Šķiet, ka bobinsana mani saprata – tas strādāja tam, kas man bija nepieciešams – imunitātes stiprināšana. Ir grūti salīdzināt ar citiem, kas šo diētu iziet iedvesmas iegūšanai, jo jau tā šajā vietā biju ļoti laimīga un iedvesmota, un arī diētas laikā turpināju strādāt pie kā biju sākusi. Taču diētas laikā varbūt manī bija tāds ļoti liels miers. Un mīlestība. To dodot nāra. Sajūta, ka tevi kāds silda un tu šo siltumu un mīlestību pats sāc izstarot un vēlies ar to dalīties. Un beidzoties diētai tas kādu laiku vēl paliek.
Vai tev izdevās ar bobinsanu sarunāties?
Man šķiet, ka jā. Tā ir kaut kāda doma, kas it kā pēkšņi ienāk galvā. Ir ļoti grūti to izskaidrot. Man vienmēr ir paticis ar augiem runāt. Un tur visu laiku sarunājos ar dažādiem augiem un meža iemītniekiem. Diētas laikā bobinsanas augam saullēktā vai saulrietā nodziedāju kādu dziesmu, arī, kad gāju peldēt. Man tas atgādināja Jāņu zāļu lasīšanas laiku. Un tā bija īpaša sajūta – būt pie upes un paša auga, kas turklāt vēl bija visapkārt. Man patika arī vērot, kā tas saulrietā iet gulēt – aizver savas lapiņas un ziedus ciet, un ar sauli mostas. Arī tā spēku un atjaunošanās spējas pēc spēcīgajām Amazones lietusgāzēm, – tā ziedi ir tik trausli, šķiet, lietusgāzes tos burtiski iznīcina, taču tie vienmēr atkal spēj piecelties pretim debesīm. No augiem var daudz mācīties.
Saka, ka viens no veidiem, kā augi ar mums sarunājas – tie nāk tuvāk mājai, mirkļos, kad kāda no vielām, ko tie satur, ir mums nepieciešama. Un tādējādi tie mums to pastāsta.
Jā, tieši tā, pamani jaunu augu dārzā, izpēti tā īpašības un tas izrādās ir tieši, kas tev tajā brīdī ir nepieciešams. Putni arī mums tos nes, varbūt viņi arī zina. Līdzīgi kā bobinsana pie upes Peru, sanāca, ka tieši pie šī auga mēs apsēdāmies pirmajā dienā, kad tur nonācu, un tieši bobinsanas medicīniskās īpašības man pēc nedēļas bija nepieciešamas. Sanāca, ka tas pats mani uzmeklēja. Vēl interesanti par nāru, saka jau, ka lietuvieši esot nozaguši latviešiem pēdējās nāras. Varbūt man bija jānonāk šajā vietā Amazonē, lai to satiktu.
Interesanti, ka Peru nāras dzīvo upēs.
Vienu brīdi man šķita, ka nāra, kas bija auga aizstāve, bija manī. Es peldēju upē, un pēc kāda laika sapratu, ka jau kādu brīdi, tādā kā automātiskā stāvoklī, nedomājot griežos pa ūdeni uz riņķi, tā savādi kā Nāra. Tā bija tāda nāraina sajūta sevī, mijiedarbojoties ar upes straumi un šiem pašiem augiem, kas liecās pār upi. Un tas bija viens tāds pasakains brīdis, kad, man šķiet, satiku šo Amazones lietusmeža nāru, un uz brīdi tiku ierauta kādā brīnumainā nāru dejā.
Kaut gan man liekas, ka arī pie mums, piemēram, Daugavā varētu būt kāda Nāra.
Kā tu sadzīvoji ar citiem džungļu iemītniekiem?
Ar meža iemītniekiem sadzīvoju ļoti labi. Dzīvojot starp kokiem, beidzot tos pa īstam varēju iepazīt un satikt, un tajos visos slēpās kas simbolisks un pārdabisks, kā jau jebkur. Manā būdiņā nebija elektrības, es cēlos ar saullēktu un gāju gulēt agri, jo dienas gaišais periods ir salīdzinošs īss. Reiz pirms saullēkta vienu rītu dzirdu, ka kāds staigā gar mājiņu un dūdo, tā it kā kāds dungotu tādu skumju, melanholisku melodiju. Nevarēju saprast, kurš tādā rīta agrumā varētu tur būt. Toreiz visā teritorijā biju pilnīgi viena. Naktī pēkšņi dzirdu, ka atkal dzied. Līdz beidzot uzzināju, ka tas ir ļoti īpašs putns – Ajaimama, kā Amazones peruāņi to dēvē, plašāk pazīstams kā Potoo. To ir arī ļoti grūti ieraudzīt, jo viņš ļoti labi maskējas un izskatās kā koka stumbrs. Tam ir ļoti lielas dzeltenas acis ar melnām zīlītem un plats knābis, ar rozā muti. Ajaimama drīzāk atgādina kādu pasaku tēlu. Un ar to saistās daudz dažādu leģendu. Viena ir stāsts par vīru, kuram nomirusi sieva un viņš palicis viens ar diviem bērniem – meitu un dēlu. Uzradusies pamāte, kura bērnus nav cietusi, un vīrs aizvedis viņus uz mežu. Tā viņi tur palikuši un visu laiku dziedājuši šo skumjo dziesmu – saukuši mammu. Līdz pārtapuši putnos un šo skumjo dziesmu dzied vēl šobaltdien.
Man gar pašu būdiņu bija tamarīnu ceļš. Garāmejot viņi uzmeta aci, pārliecinājās, ka esmu šūpuļtīklā, ieraugot mani, iebļāvās un devās tālāk. Izrādās tamarīni ir liels dārgums, viens no svarīgākajiem posmiem Amazones lietusmežu ekosistēmā. Viņi pārnēsā sēklas un tādējādi ļoti ātri “sastāda” atpakaļ kokus. Tāpēc lietusmeži dabiski viegli atjaunojas.
Iestājoties tumsai, apkārt lidoja mazas gaismiņas, kas atgādināja mazas džungļu fejas.
Tagad jau pagājuši pāris mēneši kopš esi atgriezusies. Kādā ir būtiskākā sajūta, kas tevī pēc šī brauciena ir nostiprinājusies?
Pasakaini iespaidi. Ļoti daudz ko no tā, ko cerēju ieraudzīt, patiešām arī ieraudzīju, un arī varēju to sajust, un sajūtas paliek. Protams ir arī lietas, kas palika neizdarītas dažādu apstākļu dēļ, bet kādu dienu ceru varbūt tās aizsniegt, taču nekad nezini, kurp pūtīs vējš.
Man ir ļoti liels prieks, ka ir tāda vieta, kur cilvēki tik ļoti novērtē to, kas viņiem ir. Protams, arī tur ir tādi, kas nenovērtē vietējo kultūru un skrien pakaļ rietumu populārās kultūras burbulim, taču viņi uz visa tā fona noteikti ir mazākumā.
Redzēju arī, cik nepiespiesti cilvēki dalās savās zināšanās, kaut gan tur dalīšanās ar zināšanām bieži ir arī galvenais iztikas avots, taču tāpat par šo ļoti aizdomājos. Iespējams, ka tā ir vēl viena lieta, ko mēs varētu pamācīties – vairāk dalīties.
Mums joprojām pastāv milzīgas šķēres starp amatniecību un laikmetīgo mākslu. Daudzās senajās kultūrās tādu nav, nav šī striktā dalījuma un apzinātā pazeminājuma. Brīžiem pat šķiet, ka mēs it kā kaunāmies no sava mantojuma, savām saknēm.
Es tiešām nespēju saprast, kāpēc Latvijas laikmetīgajā mākslā netiek cienītas tradicionālās kultūras vērtības un tik ļoti uzsvērts šis dalījums. Visur tas kaut kā organiski spēj saplūst viens ar otru, un nav nekādu problēmu. Un kāpēc, lai tās būtu, jo tas viss ir ļoti skaisti, un tā ir daļa no mums, mūsu identitātes. Kāpēc mūsu laikmetīgā māksla nevarētu būt arī latviska? Dzirdot dažādus raidījumus un sarunas, kas šur un tur atskan, nevaru saprast, kāpēc tiek gudrots, kā, piemēram, simbolus, elementus, kas raksturīgi mūsu kultūrai, padarīt nelatviskus? Kas mūsu kultūrā ir tik briesmīgs? Tieši otrādi! Peru, piemēram, māksliniekam, audējam Maksimo Laura, viņa gobelēnu galerijā Kusko pie sienas varēja vērot arī dažādus valsts mēroga apbalvojums par Peru tradicionālās kultūras tehniku pielietošanu un saglabāšanu viņa mākslas praksē. Limā laikmetīgas mākslas muzejā bija tik daudz burvīgu darbu, kur uzreiz saproti, ka tā ir viņu laikmetīgā māksla, tā ar to ir īpaša, tā nav pazaudējusi savu īpašo “es”, tā atšķiras no citiem, jo nav mākslīga bez dvēseles.
Attiecībās ar dabu arī ir cilvēki, kas ar to nekad nesarauj saikni; cilvēki, kas pie tās atgriežas un kļūst tai atkal tuvāki, kamēr ir vēl citi, kas no tās ir tik ļoti atsvešinājušies, ka sevi ar to vispār nesaista. Kas gan īsti bioloģiski nav iespējams, ja vien neesi robots. Šo kontrastu bieži izteikti novēroju arhitektūrā. Lietuvā, piemēram, cilvēka un meža attiecības tikko oficiāli tika atzītas par nemateriālās kultūras vērtību un vēsturisku tās identitātes daļu. Šajā ziņā diemžēl mūsu brāļi atkal ir mums priekšā. Ja nebūtu mums apkārt esošās dabas bagātības, kā arī gadarite, nebūtu arī mūsu kultūras un identitātes. Tā ir unikāla mijiedarbība, kas viena otru izceļ. Tā jāsargā.
Starp citu, vai ir kāds unikāls auga pigments, kas atrodams tieši Latvijā?
Kādreiz mums arī esot bijis pieejams indigo zilais tonis. Mūsu zilās villaines, to krāsošanai pigmentu ieguva no krāsu mēles. Tagad pie mums tas ir dabā vairs ļoti reti sastopams augs, taču savulaik to daudz izmantoja un eksportēja. Tas ir viens no augiem, ko ceru kādu dienu sākt audzēt savā dārzā. Vēl mums ir madara, no kuras var iegūt sarkano toni. Visa krāsu gamma, kas ir mūsu tautastērpos, nāk no mūsu augiem, mūsu zemes.
Tu esi eksperimentējusi un turpini darboties ar visdažādākajiem mākslas medijiem, taču šķiet, ka tā patiešām īsti esi sevi atradusi tieši tekstilā.
Manuprāt, ja daru to no sirds, tad atrodu sevi jebkurā no medijiem, ar kuriem strādāju. Parasti ideja, un tas, ko es vēlos pateikt, dod stimulu un virzienu. Tā kā lielu daļu laika pavadu tieši dabā, vērojot procesus, tad arī foto, video darbiem un lauka skaņas ierakstiem ir liela nozīme, un ar to daudz strādāju, kaut vai dokumentējot ko īpašu. Aušana ir ļoti skaists un simbolisks process. Un es ar to esmu uzaugusi tāpat kā ar dabas vērošanu. No dabīgām sastāvdaļām, kas nāk no pašas zemes, sāc veidot vēl kādu dimensiju. Tas ir ļoti ilgs process. Un kā jau mītos aprakstīts – tā ir tāda pasaules veidošana un kosmiska izpratne. Kā viss savijas kopā, kā viss ir saistīts, kā kaut kas attālāks ietekmē ko tuvāku. Arī sajūtu ziņā, tu pamazām aud to pasauli, ko gribi radīt – domas, sajūtas, ko vēlies materializēt...
