Uz demenci ir jāskatās
Saruna ar Annu Priedolu
Mākslinieces Annas Priedolas multimediālā izstāde “Piena dienasgrāmatas”, kas līdz 5. jūnijam apskatāma Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, Ukrainas neatkarības ielā 1, pēta mūsdienās arvien izplatītāko “vecuma slimību” – demenci. Latvijā par demenci pieņemts klusēt gan statistikas datos, gan arī publiskajā telpā, nereti tā pat netiek klasificēta kā medicīnisks statuss, kas pelnījis atbilstošu uzmanību un attieksmi. Tādā veidā demence tiek mistificēta un apslēpta, veicinot stigmatizējošu un stereotipisku (ne)izpratni sabiedrībā un turpinot veselības un jaunības diktatūru. Caur dažādu ar demenci saistītu naratīvu – stāstu, statistikas un personīgās pieredzes – rūpīgu un vizualizētu analīzi Anna Priedola izstādē “Piena dienasgrāmatas” aicina redzēt, izteikt, dzirdēt un izgaršot demences pieredzi, iedodot nemateriālajam un nesaprotamajam pavisam reālu, fizisku veidolu.
Izstādē apvienotas ļoti atšķirīgas tehnikas, veidojot sarežģītu un visaptverošu demences portreta tīklojumu, iesaistot gan klausāmus pieredzes stāstus par demenci, gan video fiksētu piena rūgšanas procesu, iedvesmojoties no Alcheimera slimnieku smadzeņu strukturālajām pārmaiņām, gan Medicīnas vēstures muzeja arhīva materiālus, kas saistīti ar demenci un novecošanu, gan pienā veidotas statistikas datu vizualizācijas. Turklāt “Piena dienasgrāmatas” papildina vairākas datu recepšu darbnīcas, kurās, attēlojot demenci sekmējošus vai mazinošus ikdienas ieradumus kognitīvo veselību veicinošā maltītē un to apēdot, skatītājs tiek aicināts reflektēt par demenci pavisam personiskā līmenī.
Mēģinot izsekot sarežģītajam izstādes procesam un multimedialitātei, nonācām pie būtiskākā, kas Latvijas publiskajā telpā demences kontekstā šobrīd pietrūkst un uz ko, iesaistot mākslas mediatorus un piedāvājot cieņpilnas un ieinteresētas sadzirdēšanas telpu, aicina “Piena dienasgrāmatas” – pie sarunas.
Foto: Andrejs Strokins
Tevi sauc par mediju mākslinieci. Vai tu vari paskaidrot, ko nozīmē jauno mediju māksla?
Jauno mediju māksla ir māksla, ko veido, izmantojot digitālās tehnoloģijas jeb jaunos medijus, kas, atšķirībā no vecajiem medijiem, ir savietojami vienā “kastē” – datorā. Nav atšķirības, vai tas ir video, foto vai kāda cita jauno mediju forma, to materiāls ir kods un digitālā informācija. Līdz ar to viss ir pieejams vienā ierīcē, kas var kalpot gan kā ražošanas un izplatīšanas instruments, gan reprezentācijas vieta. Jauno mediju mākslu vieno saistība ar kodu, informācijas apstrādi un komunikāciju kā procesu.
Tomēr izstāde “Piena dienasgrāmatas” ir multimediāla. Tur iesaistīti nevien jaunie, kodētie mediji, ko tu jau nosauci, bet arī citi, kas nav tik jauni mediji.
Jā, es vadu Jauno mediju mākslas programmu Liepājas Universitātē, tāpēc mani dēvē par jauno mediju mākslinieci. Tomēr mākslas darbi, ko es veidoju, nav stingrā nozīmē jauno mediju māksla. Es nestrādāju tieši ar koda manipulēšanu, un tā nav ģeneratīvā māksla. Daudz biežāk es izmantoju tradicionālos audiovizuālos medijus. Lai gan, protams, esmu veidojusi arī ģeneratīvus darbus, piemēram, kad interpretēju Sola Levita sienu zīmējumus – skatītājam piedāvājot aplūkot teju visus iespējamos izpildījuma veidus 19 sienu zīmējuma instrukcijām, izveidojot interaktīvu projekciju. Pārsvarā es strādāju ne tikai ar digitāliem materiāliem, bet arī ar taustāmām substancēm, piemēram, ar ēdienu, kas ir galvenais materiāls arī “Piena dienasgrāmatās”.
Kas ir tās ēdiena īpašības, kas tevi mudina to izmantot mākslā? Kāpēc tu esi to izvēlējusies par vienu no saviem medijiem?
Pirmkārt, ēdiens ietekmē visas maņas – to var izjust gan ar redzi, gan tausti, gan smaržu. Mani piesaista ēdiena visaptverošā klātbūtne – mākslas darbs kļūst pieejams cilvēkam, pirms darbs ir ieraudzīts. Otrkārt, mani saista ķermeniskās asociācijas, kas nereti balstītas ēdiena smaržā un garšā. Demenci bieži raksturo kā atgriešanos bērnībā. Ēdiens ļoti veiksmīgi stimulē bērnības atmiņas, tā veidojot tiltu no vecuma uz bērnību. Nesen, organizējot darbnīcu ar demences slimniecēm, es domāju par veidiem, kā iesaistīt sīko motoriku darbnīcas norisē, un atcerējos par maizes bumbiņu velšanu, bērnībā iemīļotu izpriecu. Šo darbību atcerējās visas dalībnieces, turklāt velšanas process veicināja arī citas atmiņas. Līdzīgas ķermeniskās, dziļās asociācijas es mēģinu izmantot savos darbos un veicināt arī skatītājā.
Vārda ‘medijs’ latīniskā sakne nozīmē ‘vidus’ vai ‘vidutājs’. Ko tavi mediji savieno? Ar ko tu runā caur saviem darbiem?
Atšķirībā no, piemēram, glezniecības, jauno mediju māksla nav tikai nepastarpināts darbs ar materiālu. Manā jaunrades procesā iesaistīts arī diezgan daudz plānošanas un komunikācijas darba, piemēram, Excel tabulu rakstīšana. Tāpēc varētu teikt, ka savus darbus jau no sākuma apzināti veidoju komunikācijai ar skatītāju, nevis pašizziņai.
Kad biju maza, uz Ziemassvētkiem es ik pa laikam kopā ar ģimeni iestudēju ludziņas. Man šķita, ka kaut kas ģimenes attiecībās ir noklusēts un neizrunāts, un likās svarīgi un interesanti to izspēlēt un pētīt caur dažādiem literāriem darbiem, kas šķita sasaucamies ar tā brīža stāvokli ģimenē. Līdzīgi tagad man gribas runāt par noklusētām un neizrunātām tēmām sabiedrībā. Izstādē “Piena dienasgrāmatas” šī tēma ir demence.
Kas ir izstādes “Piena dienasgrāmatas” centrālais jautājums?
Jautājumi un problēmas ir vairākas. Lielākā daļa no tiem ir saistīti ar sabiedrībā valdošo stigmu: kāpēc mēs nevēlamies runāt par demenci; kāpēc tas tiek uzskatīts nevis par sabiedrībai aktuālu procesu, bet ģimenes iekšēju problēmu?
Statistikā, ko pētīju saistībā ar demenci, atklājās, ka turīgākās valstīs daudz attīstītāka ir sociālo atbalstu sistēma un ar demenci saistītās izmaksas tiek risinātas sociālās aprūpes līmenī. Savukārt jaunākās un mazturīgākās valstīs daudz biežāk rūpes par demenci arī finansiāli tiek atstātas privātajam sektoram, ģimenēm. Līdz ar to, ja nepieskatīti demences pacienti gūst kādas traumas vai arī tiek aizvesti uz slimnīcu, kad mājinieki vairs paši netiek galā, pieaug medicīniskās izmaksas.
“Piena dienasgrāmatas” ir aicinājums sabiedrībai pārdomāt savu iesaisti un atbildību saistībā ar demenci un izpētīt jaunas iespējas, kā sabiedrība var palīdzēt demences slimniekiem un viņu tuviniekiem. Viens no veidiem būtu organizēt “demences kafejnīcas”. Tas ir projekts, ko plāno un veicina mākslas mediatori sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru; tajā tiktu veidota droša un vienojoša platforma, kurā demences slimniekiem un tuviniekiem dalīties savā pieredzē.
Otra lielā problēma, ko izstāde aktualizē, ir nevēlēšanās atzīt demences klātbūtni un to diagnosticēt. Latvijā diagnosticē daudz mazāk gadījumu nekā Eiropā: Latvijā demence diagnosticēta 1–2% senioru, bet Eiropā ir 5–6% demences pacientu. Speciālisti spriež, ka šo atšķirību varētu skaidrot ar nediagnosticētu gadījumu īpatsvaru.
Tu nupat ievadīji tēmas institucionālo aspektu, proti, problēmas, ko vajadzētu risināt valsts līmenī. Bet “Piena dienasgrāmatas” veic arī izglītojošu funkciju, attīrot demenci no stigmām un parādot, ka tā ir nevis kļūda, bet dabisks process, ko lieliski ilustrē piena recēšana.
Jā, mana demences pieredze, kas nebija īpaši nepatīkamu pārdzīvojumu pilna, ļāva man pašai saprast un iedrošināja arī runāt par demenci kā par kaut ko normālu un dabisku. Mans vectēvs nebija agresīvs, pat vēlīnajās demences stadijās saglabāja humora izjūtu un bija patīkams sarunu biedrs. Protams, bija savādi piedzīvot, ka mani neatpazīst un neatceras, tomēr saskarsme ar viņu pārsvarā bija patīkama, izņemot reizes, kad viņš sev nodarīja pāri un pazuda.
Ir grūti noticēt, ka augšana notiek arī uz leju, proti, ka vecumā veidojas degradācijas procesi. Medicīnas vēstures muzeja arhīvā es atradu atklātni ar “Cilvēka dzīves posmiem”, kas līdz 50 gadu vecumam attēloti kā pakāpieni uz augšu, bet pēcāk – uz leju. Atklātnīte ir no 30. gadiem, kad diskurss bija citāds un pieļāva novecošanu un to, ka dzīve iet uz leju. Mūsdienās, šķiet, valda doma, ka visu var glābt. Planētu mēs glābsim ar tehnoloģijām, un, ja būs pavisam slikti, tad lidosim uz Marsu. Tāpat arī visas slimības var vai varēs izārstēt un viss būs tikai labāk, vairāk un ātrāk. Demence un degradācija ir ar mūsdienu diskursu un sasniegumu kultu nesavienojams fenomens.
Kādas atklāsmes vai dziedinājumus tu guvi caur demences pieredzi un tās pētīšanu?
Pirmkārt, es iemācījos atteikties no noteiktām sociālajām lomām. Šogad nomira pēdējais no maniem vecvecākiem, līdz ar to es vairs neesmu mazbērns. Par mazbērnu priecājas, par to vien, ka viņš ir – tāda ir mazbērna loma. Lai arī attiecības ir simbiotiskas, ļoti bieži mazbērns ir ņēmēja lomā. Demence šo lomu sadalījumu apvērš un liek vairāk iepazīt vecvecāku kā cilvēku, kā personu un liek dot, nevis patērēt rūpes. Reiz opis mani uzlūdza uz deju kā svešu sievieti un risināja saviesīgas sarunas – protams, tas bija izaicinoši, bet vienlaikus arī interesanti. Tas man mācīja veidot attiecības arī ar citiem vīriešiem.
Izstādi “Piena dienasgrāmatas” papildina arī datu recepšu darbnīcas. Vai vari pastāstīt, kas tas ir?
Datu darbnīcā caur dārzeņu asociācijām un iespaidiem tiek veidota multisensora vide, kurā dalībnieki var uzskatāmi reflektēt par ieradumiem, ko pētnieki atzīst vai nu par kaitīgiem, vai derīgiem kognitīvās veselības saglabāšanai. Tas ir aicinājums pārdomāt savu dzīvesveidu un precīzi noteikt, cik dienas nedēļā ir bijušas, piemēram, steigas un stresa pilnas. Nedēļa ir gana īss un kontrolējams laika posms, ko ir iespējams analizēt un atveidot uz viena šķīvja, veidojot nedēļas datu recepti, to novērtēt, apēst un ņemt par labu.
Tomēr būtisks ir ne vien individuālais, bet arī sociālais datu darbnīcu aspekts. Demences ārsti ļoti atzinīgi izsakās par dienvidu kultūru, kur, atšķirībā no ziemeļiem, dominē socializēšanās tieksme. Noslēgšanos un socializācijas iztrūkumu pētnieki uzskata par vienu no redzamākajiem brīdinājumiem garīgās veselības pasliktināšanās procesā. Ja cilvēks noslēdzas no sabiedrības, viņam būtu steigšus jāsteidzas palīgā. Dienvidniekiem raksturīgās ikvakara tikšanās reizes un pļāpāšana, kā arī kopīga ēst gatavošana ir sabiedrībā iestrādāta dabiska metode, kā palīdzēt uzturēt garīgo veselību.
Patiesībā tieši domājot par kopīgu pastas gatavošanu, kurā iesaistīts tik daudz mazu sastāvdaļu, es arī nācu klajā ar ideju par datu recepšu darbnīcām. Ēst gatavošana ir brīdis, kad mēs satiekamies, lai kopīgi un lēnām darbotos ar mazām lietiņām. Gatavošanas process nav pārāk sarežģīts, taču prasa uzmanību, un, lai aizpildītu gatavošanas laiku, mēs nododamies sarunām ar līdzcilvēkiem. Tieši sarunas aspekts un sevis veltīšana sarunai ir dziednieciskais elements ēst gatavošanas un arī datu darbnīcu procesā.
“Piena dienasgrāmatu” ietvaros notiekošo datu darbnīcu pamatā ir MIND (Vidusjūras un DASH kombinētā) diēta, ko iesaka kognitīvo spēju saglabāšanai. Tā ir vērsta uz sīko asinsvadu veselības uzturēšanu. No diētas tiek izslēgti trekni produkti un, lai nepietrūktu vitamīnu un šķiedrvielu, jāēd daudz krāsainu dārzeņu un pilngraudu. Datu recepšu materiāls līdz ar to ir krāsaini dārzeņi pretstatā bālajiem piena produktiem, kas izstādē attēlo demences statistiku.
Tava mākslas prakse ir sarežģīts process. Vai vari pastāstīt, ko tieši tu darīji, veidojot “Piena dienasgrāmatas”?
Lielākais izaicinājums ir atrast datiem atbilstošas mērvienības, proti, vai viens graudiņš apzīmēs vienu vienību vai arī desmit, vai miljonu. Ir jāsaprot, kā materiāls iederēsies izstādes telpā un kā datus veiksmīgi telpiski integrēt. Piemēram, “Piena dienasgrāmatās” piena pudelēs attēlotie dati varētu tikt uzrādīti tilpuma mērvienībās, taču es izvēlējos tos atveidot nezinātniski, ņemot vērā tikai augstuma dimensiju. Proti, 30% attēlo nevis 300 ml, bet gan 3 cm. Tādā veidā dati tiek padarīti vieglāk uztverami un atšķirību var noteikt bez rēķināšanas, apskatoties uz pudelēm.
Papildus tam es mēdzu eksperimentēt ar materiālu. Gatavojoties “Piena dienasgrāmatām”, es vairāk nekā mēnesi novēroju rūgstošu pienu, pētot, kādos apstākļos tas dzīvo un attīstās un kā veidojas tā struktūras.
Izstādē redzamā video, kas fiksē piena strukturālās izmaiņas, tapšanas process bija ļoti garš. Es biju domājusi, ka uzņemt timelapse video būs vienkāršāk – uzstādīt kameru un atstāt, lai darbojas. Tomēr es saskāros ar vairākiem izaicinājumiem. Procesam sākoties, man priekšā bija piena masa kā balta lapa, kam nav fokusa punkta, tāpēc iesākumā nācās vienkārši minēt, kā fokusēt kameru un kā noregulēt apgaismojumu, lai pārmaiņas varētu veiksmīgi ierakstīt.
Cik ilgu laiku aizņem piena raudzēšana?
Nedaudz vairāk par divām nedēļām. Kopumā es fiksēju apmēram 8 līdz 10 atsevišķus rūgšanas procesus.
Vai rūgšanas procesa novērošana ievirza domāšanu noteiktā veidā?
Daļa no izstādes koncepcijas tieši tapa, vērojot pienu.
Pirms video tapšanas es biju burkās sagatavojusi vairākus paraugus, kas bija paredzēti kā datu atveide pienā. Mani ļoti ieinteresēja šo paraugu attīstība un izmaiņas gaismas un laika ietekmē, tāpēc es nolēmu tos neizmest. Tad arī es pamanīju, ka piena recēšana, tam pudelēs lēnām kļūstot par sieram līdzīgu masu, atgādina smadzenes formalīnā. Ikdienā mēs nepamanām piena izmaiņas, tikai novērtējam to kā skābu un nepatīkamu, ja netīšām to pagaršojam, taču, ja ilgāk pavēro piena izmaiņas, tam kļūstot vecam, šis process atklājas kā skaists vai vismaz dabisks. Līdzīgi arī demences gadījumā – mēs gan nevaram tieši novērot smadzeņu izmaiņas, tomēr ir jāpieņem, ka šāds process notiek un ka tas ir dabisks. Uz demenci ir jāskatās.
Vai tu piekristu, ka piena rūgšanas novērošana tev palīdzēja arī labāk saprast demences procesus?
Jā, es sāku par to vairāk interesēties. Minesotas Universitāte sadarbībā ar kādu klosteri veica neiroloģisku pētījumu par Alcheimera slimību. Pētot mirušo mūķeņu smadzeņu paraugus, tika atklātas arī Alcheimeram raksturīgas strukturālas smadzeņu izmaiņas. Es nepratīšu to precīzi medicīniski izskaidrot, bet Alcheimera slimniecēm bija samazinājusies smadzeņu masa, vizuāli veidojoties it kā dziļākām smadzeņu rievām. Šie slimības skarto smadzeņu attēli man atgādināja par piena novecošanas procesiem, kur, pienam sablīvējoties, tajā veidojas caurumi un rievas
Vai tevi zināšanas par demenci nomierina? Vai izzināšanas process ir mierinošs?
Man šķiet, ka nē. Iesaistot Medicīnas vēstures muzeja arhīvu un datus par demenci, veidojas visai nospiedoša aina. Izstāde drīzāk parāda, cik slikti ir, un tādā veidā aicina atmest pārspīlēti pozitīvās nākotnes cerības, ka gan jau viss atkal kļūs labāk un gaišāk. “Piena dienasgrāmatas” aicina pieņemt, ka visam ir arī gals un dzīves noslēgums var būt sāpīgs, tomēr tas ir dabiski un tam piemīt arī savs skaistums. Novecošanai un demencei raksturīga pavisam citāda pieredze, bet arī tā var būt dziedinoša. Tā ir pieredze, kas maina, un ne vienmēr tas ir slikti.
Varbūt izstāde līdzinās medicīniskai operācijai – tā ir sāpīga, bet nepieciešama? Tava mākslinieciskā darbība, jo īpaši datu darbnīcas bieži atklāj sāpīgo un padara to īstu un saprotamu. Piemēram, “Līdzdalības darbnīcu” ciklā saulespuķu sēkliņās attēlotie Krievijas karā pret Ukrainu kritušie caur šo attēlojumu no tukšiem statistikas skaitļiem atkal kļuva uztverami.
Operācija ir kompromiss, mazākais ļaunums. Runājot par sēklu darbnīcu, tā tiešām atainoja būtiskus faktus, bet ne tikai. Datus materializējot, tiek pavairots saskarsmes veidu skaits. Man varbūt vadošā maņa ir redze, bet kāds cits caur kustību vai skaņu labāk saprot vai piedzīvo informāciju. Turklāt taustāmi, materializēti dati var tikt iesaistīti rituālos procesos. Tas ļāva dalībniekiem cieņpilni katru kritušo ieguldīt zemē. Es ievēroju, ka cilvēki bieži lika plaukstas uz kritušos attēlojošo sēklu čupiņām. Es nezinu, vai viņi tādā veidā mēģināja dot tiem savu siltumu vai arī aptvert zaudējuma lielumu. Katrā ziņā tā bija empātiska, cieņpilna rīcība, noglaudīt katru kritušo cilvēku. Mēs nevaram viņiem pieskarties, bet reprezentatīvi caur sēkliņu varam veidot ķermeniskas attiecības.
Jā, ja statistika ir kaut kas dehumanizējošs, proti, cilvēks tiek padarīts par skaitli, tad datu darbnīcas atkal atgriež iespēju veidot cilvēciskas vai vismaz ķermeniskas attiecības.
Tomēr tas nav vienīgais. Iesaistot statistiku mākslā, man svarīgs ir arī kritiskās domāšanas aspekts. Saskaroties ar mākslas darbu, mēs esam mācīti uzdot jautājumus un nepieņemt visu par tīru patiesību. Savukārt statistikas dati, ko apkopojuši nenosaukti britu zinātnieki, ierasti tiek pieņemti kā neapšaubāmi, nepārbaudot, kā tie iegūti. Kad es kā māksliniece piedāvāju iepazīties ar datiem, man bieži jautā, kur un kā dati radušies, es par to tikai priecājos. Datu mākslas darbi dod skatītājam ērtu telpu apšaubīt un arī saprast, kā statistika veidojas. Piemēram, domājot par to, kāpēc Latvijā statistika uzrāda demenci tikai 1–2% senioru. Statistikas pārbaudīšana liek domāt par iemesliem, kāpēc dati ir šādi, kamēr ikdienā skaitliskus datus mēs viegli pieņemam, nejautājot, kāpēc un kā tie radušies.
Viens no saukļiem datu recepšu darbnīcām ir vieglāka datu sagremošana. Kāda nozīme darbnīcās ir fiziskai datu apēšanai?
Dati, tos apēdot, molekulārā līmenī kļūst par mums. Mēs varam tos iekšēji pārstrādāt un arī izvadīt lieko.
Savās darbnīcās es parasti neiesaistu personiskus datus, bet tādu informāciju, kas attiecas uz sabiedrību kopumā. Šos datus apēdot, iesavinot, tiek sperts solis pretī sociālu jautājumu iepazīšanai un pieņemšanai par daļu no sevis.
Demence ir vecuma slimība, turklāt tā nav pirmā reize, kad tu savos darbos pēti vecumu. Kas tevi tajā piesaista?
Mani piesaista atteikšanās. Medicīnas vēstures muzeja arhīvā atrastajā atklātnītē ar pieaugšanas un novecošanas kāpnēm, ko jau pieminēju, 70 gadu vecums tiek definēts kā atsacīšanās laiks.
Man ir ļoti grūti atteikties, īpaši no jaunām pieredzēm, kas mileniāļu un jaunākām paaudzēm, arī man ir lielāka vērtība par visu materiālo. Katrā nākamajā vecuma posmā nākas atteikties no kādām pieredzēm un iespējām. Jau bērnībā pienāk brīdis, kad jāpieņem, ka tev ir noteikts dzimums, vārds un ka tev nevar būt jebkurš vārds, ko tu vēlies.
Tad jau iznāk, ka trepes iet tikai uz leju jau no piedzimšanas.
Iespējas nāk arī klāt. Atsakoties no vienām pieredzēm, parādās citas, piemēram, iespēja pagulēt ilgāk no rītiem. Piecdesmit gadu vecums, piemēram, arhīva vecumposmu trepītē bija definēts kā materiālā nodrošinājuma posms, kas, protams, sniedz dažādas jaunas iespējas, tomēr to pavada atsacīšanas no citām baudām. Es nesen lasīju par nošķīrumu starp laimi un gandarījumu. Gandarījums ir ilglaicīga laime par to, ka ir padarīts kaut kas vērtīgs, tomēr tā iegūšana nereti paredz atteikšanos no īslaicīgiem laimes brīžiem.
Vai caur vecuma pētīšanu tu mācies atteikties?
Jā, pētot demenci, mācos atteikties no sieriem un ēst vairāk salātus, arī atteikties no plānošanas un izdzīvot mirkli. Man vienmēr paticis strādāt un pavadīt laiku ar veciem cilvēkiem. “Piena dienasgrāmatās”, piemēram, es ļoti novērtēju sadarbību ar mākslas mediatoriem, kas ar patiesu interesi iesaistās sarunās un uzklausa izstādes skatītājus. Mediatori, ar ko es strādāju, lielākoties ir seniori. Es nevaru vien beigt priecāties, cik lielas personības viņi katrs ir. Senioriem piemīt labo vīnu īpašība – niansēta artikulācija, izkopta individuālā balss un žesti. Seniori parasti ir izkopuši savu izteiksmes formu, ko man kā māksliniecei ir bauda vērot. Sadarbība ar mediatoriem senioriem ir gandrīz estētisks pārdzīvojums.
Uz “Piena dienasgrāmatām” ir īpaši aicinātas arī ģimenes ar demences pieredzi. Kā šī izstāde var palīdzēt tiem, kas piedzīvo demenci?
Izstādē apkopotie stāsti palīdz saprast, ka tu neesi viens, ka demence nav kaut kas sevišķi nenormāls. Protams, pati demences pieredze ir īpaša, nereti nākas saskarties ar dažādām nepatīkamām izjūtām, tostarp kaunu. Demence līdzcilvēkiem rada lielu izaicinājumu pārvērtēt cilvēka spēju pašnoteikties. Ir jāpārvar sevi, lai saprastu, ka reizēm, ja cilvēks dara sev pāri, viņš ir jāattur un fiziski jāliek atsacīties no iecerētās darbības. Saprast savas ietekmes robežas un noteikt brīžus, kad iesaiste ir nepieciešama, ir ļoti grūti.
“Piena dienasgrāmatās” dzirdamie stāsti informē cilvēkus, kam ģimenē nav bijis demences gadījumu, par to, kāda ir demences pieredze un kā notiek pārmaiņas nevien pašā demences slimniekā, bet arī līdzcilvēkos. Demence nav neizbēgama novecošanas forma. Nebūtu arī jāpieņem, ka vecums obligāti nozīmē drastisku kognitīvo spēju zaudējumu; tomēr tā ir biežāk izplatīta kaite, nekā mēs domājam. Papildus informatīvajai funkcijai izstāde un apkopotie stāsti arī mudina cilvēkus, kam ir bijusi pieredze ar demenci, atsaukties un dalīties piedzīvotajā.
Pēc tā, ko man ir stāstījuši mediatori, šķiet, ka daudziem ir sakrājušies ar demenci saistīti stāsti, bet nav bijis neviena, kam tos izstāstīt. Es esmu ļoti pateicīga mediatoriem, ka viņi ir tur un ar interesi uzklausa katra apmeklētāja demences pieredzes stāstu. Reizēm svešiniekam ir vieglāk atklāt vairāk nekā savam tuvākajam, un tas ir brīnišķīgi, ka mēs varam sniegt tādu iespēju.
