Zīmējums var būt jebkas, ko vēlamies
Intervija ar mākslinieci un pedagoģi Ilgu Leimani
Kanādā dzimusī māksliniece, pedagoģe un pētniece Ilga Leimane šobrīd dzīvo Londonā. Viņas praksē balstīto apmācības metodi iepazinuši daudzi studenti – gan no Lielbritānijas, gan citām valstīm. Kopš 2015. gada viņa ir asociētā lektore Londonas Mākslas universitātē, kur vada skicēšanas un ideju ģenerēšanas radošo darbnīcu; 2006. gadā viņa Londonā sāka kā zīmēšanas pasniedzēja arhitektūras un dizaina profesionāļiem, pēc tam vadīja īso kursu zīmēšanā Centrālajā Sentmārtina koledžā. Ilga Leimane ir arī ikmēneša zīmēšanas grupas Drawn in London (2007) dibinātāja un The Crowood Press apgādā izdotās grāmatas Sketching Perspective (Skicējot perspektīvu, 2021) autore.
2022. gadā Ilga Leimane ieguva Pēcdiploma akadēmiskās prakses sertifikātu mākslas, dizaina un komunikācijas specialitātē (PgCert) Londonas Mākslas universitātē; šobrīd viņa turpina maģistra studijas akadēmiskajā praksē.
Leimanes mākslā apvienojas zīmējums, kolāža un instalācija. Viņa ir mākslinieku organizācijas Five Years biedre un piedalās tās programmas izstrādē.
Jūsu profesionālās karjeras centrā ir zīmēšana un skicēšana. Kā jūs raksturotu zīmējuma spēku?
Zīmējumu var izmantot, lai vizualizētu domas; no šāda skatpunkta raugoties, tam piemīt īpašs spēks. Caur zīmējumu ir iespējams lietas ieraudzīt citādāk, iziet “laukā no savām domām”, uzliekot tās uz papīra. Un tad var ar tām spēlēties un ieraudzīt kaut ko iepriekš nepamanītu. Tas dod spēju redzēt sakarības un asociācijas ar zemapziņas līmeņa zināšanām.
Pastāstiet sīkāk par zemapziņas nozīmi zīmēšanas procesa laikā!
Desmit gadu laikā, kopš strādāju un mācu šo metodi, esmu eksperimentējusi ar savas radošās darbnīcas konceptu, līdzsvarojot struktūru ar atvērtību. Metodei ir jābūt pieejamai un atvērtai interpretācijai, taču ir jābūt arī noteiktai struktūrai, jo studenti nāk no visdažādākajām jomām. Piemēram, ir tēlotājmākslas studenti un ir dizaina studenti, kas rada mēbeļu, apģērbu vai trauku dizainu, taču ir arī mārketinga studenti, kas strādā ar biznesa idejām. Citi darbojas tādos laikā bāzētos medijos kā kino vai animācijā; citi kūrē vai nodarbojas ar izstāžu dizainu.
Pamatprincips ir tajā, ka tu kaut ko dari; ir šī darbība, kas ir ģeneratīva, radoša.
Es savu radošo darbnīcu strukturēju tā, lai tā atbilstu plaša apjoma vajadzībām. Vispirms es darbnīcas dalībniekiem lūdzu kaut ko uzskicēt, un tajā mirklī viņi “pieslēdzas”, kaut kas notiek. Nesen man viens students atklāja, ka “zīmēšanas procesā reāli rodas jaunas idejas”. Pamatprincips ir tajā, ka tu kaut ko dari; ir šī darbība, kas ir ģeneratīva, radoša. Es to redzu kā procesu divās daļās – vispirms jāuzliek kaut kas uz papīra un tad ātri jāturpina skicēt, apmēram 10–20 minūtes, jācenšas radīt pēc iespējas vairāk skiču (20 vai vairāk). Un tad var ieraudzīt, kā šīs skices potenciāli aizved tevi kaut kādos jaunos virzienos. Ar savu materiālu ir jāspēlējas, ir jāriskē. Un pēc tam ir jāskatās, kas sanācis, “jānolasa” savs attēls.
Studentu darbs, skices no Thinking Through Drawing radošās darbnīcas, ko Londonas Mākslas universitātē vadu kopš 2015. gada
Saviem studentiem iesaku nebaidīties no riska. Protams, ne jau viss, ko uzskicēsi, noteikti aizvedīs pie jaunas idejas; tas nav lineārs process. Ir sevi jāspiež doties jaunos virzienos. Vairums manu studentu uzskata, ka idejas rada kompleksa izpēte, taču šī metode darbojas arī tad, ja izejas punkts ir kaut kas vienkāršs un viegli saprotams, teiksim, reprezentatīvs zīmējums. Svarīgs ir pārsteiguma moments; ir tāds jauks teiciens – “laimīgs gadījums”. Esmu iemācījusies to pielietot gan attiecībā uz savu mākslas praksi, gan pedagoģes darbu – tiecos reaģēt, mācos pieņemt pašplūsmu un ļaut lietām vienkārši notikt, izbaudīt procesu.
Tiecos reaģēt, mācos pieņemt pašplūsmu un ļaut lietām vienkārši notikt, izbaudīt procesu.
Vai varat minēt kādus konkrētus piemērus no savas pedagoģiskās pieredzes?
Savā radošajā darbnīcā es iedrošinu studentus dalīties ar padarīto. Reiz, kad bija pienākusi viņas kārta, kāda studente paziņoja, ka, viņasprāt, ir uzdevumu veikusi nepareizi. Viņa bija rīkojusies citādāk nekā pārējie. Pārliecināju viņu, ka kļūdīties šeit nav iespējams, jo uzdevums bija paredzēts atvērtai interpretācijai. Es nesniedzu ļoti sīkas un smalkas norādes, mans uzdevums ir studentus uz kaut ko uzvedināt, dot viņiem rīcības brīvību, ļaut interpretēt. Minētā studente paskaidroja, ka atradusi problēmas risinājumu, vienlaicīgi atrisinot citu projektu, pie kura strādājusi; tas bija vienkāršs (un pat budžetam draudzīgs) risinājums, kas “nolasīšanas” procesa brīdī "noklikšķēja" viņas smadzenēs. Šādi “laimīgie gadījumi” ir vienkārši neticami, un tie notiek gandrīz vai katrā reizē, ja studenti ir atvērti un gatavi koncentrēties dotajam uzdevumam.
Reiz pirms laba laika aizvedu studentus skicēt eksponātus no Britu muzeja kolekcijas, tas iekļāvās ideju ģenerācijas izpētes procesā. Viens students uzzīmēja senlaiku cirvi, ko bija ieraudzījis Āzijas galerijā; tas bija neliels objekts, mobilā tālruņa lielumā, tam bija ķīļa forma un zobveida rievas asmenī. Pienākot nākamajai nodarbībai, šis students paziņoja, ka nezina, ko ar šo savu cirvi iesākt. Es viņam ieteicu pārzīmēt skici ar tinti un otu. Man patīk tinte, savos darbos es to bieži izmantoju, jo šķidrā konsistence ļauj darboties ātrāk nekā ar zīmuli. Vēl viena priekšrocība ir tintes permanentums – šeit nav iespējams atgriezties atpakaļ, un apziņa, ka nevarēsi izdzēst uzzīmēto un sākt visu no jauna, prasa citādāku prāta stāvokli. Vārdu sakot, ieteicu šim studentam pārzīmēt skici ar tinti un tad to pašu izdarīt vēlreiz. Viņš to uztvēra burtiski un atkārtoja šīs līnijas – ķīli, zobveida rievas – atkal un atkal, iespējams, kādas reizes 50. Un kādā brīdī viņš vairs nedomāju par šo priekšmetu – pēc tik daudziem atkārtojumiem viņa roka jau pati zināja, kas jādara. Varbūt tas bija plūsmas stāvoklis? To grūti izskaidrot vārdos, taču es sapratu, ka kaut kas šajā procesā bija noticis – puisis bija apzinājies savu spēku un varēšanu… Iespējams, tam ir saistība ar jūsu pirmo jautājumu par “zīmēšanas spēku”. Kad tu spēj atbrīvoties no tā, ko uzskati, ka gribi, un ļauj visam vienkārši notikt.
Nesen, strādājot pie kāda projekta, es atradu vecu skici ar tā paša cirvja atveidojumu, tā bija mana kopija, ko izmantoju demonstrācijās.
Mana kopija studenta skicei ar cirvi (ap 2000). Oriģināls tika zīmēts no eksponāta Britu muzeja Āzijas galerijā
Atskatoties atpakaļ, liekas, ka tas bija bijis izšķirīgs brīdis, kad aptvēru savu uzdevumu – likt cilvēkiem atrast šo telpu, ar ātrās skicēšanas palīdzību likt viņiem sasniegt šo plūsmas stāvokli. Tas mani pamudināja attīstīt šo ideju ģenerēšanas metodi.
Kā jūs attīstījāt šo mācību metodi?
20. gadsimta 90. gados ungāru izcelsmes amerikāņu psihologs Mihājs Čiksentmihāji publicēja savu pētījumu par “plūsmu” – optimālo darbošanās stāvokli, kad esi pilnībā iegrimis tajā, ko dari. Čiksentmihāji runā par noteiktiem kritērijiem, kas nepieciešami, lai sasniegtu plūsmas stāvokli, – noteikumiem un parametriem - kā galda spēlēs vai sportā, ļaujot visu darīt ātri. Nokļūstot šajā “telpā”, tevi nekas nekavē. Šo teoriju es atklāju pirms dažiem gadiem un sapratu, ka tā atbilst tam, ar ko nodarbojos es pati. Saviem studentiem es rādu Čiksentmihāji sastādītu diagrammu, lai palīdzētu viņiem pozicionēt darbošanos. Uz vienas ass ir prasmes, uz otras – uzdevums.
Garīgais stāvoklis uzdevuma un prasmju līmeņa ziņā saskaņā ar Čiksentmihāji plūsmas modeli
Plūsma ieslēdzas tad, kad tev ir pietiekami daudz uzdevumiem atbilstošu prasmju, lai tu justos pilnīgi iegrimis darāmajā.
Plūsma ieslēdzas tad, kad tev ir pietiekami daudz uzdevumiem atbilstošu prasmju, lai tu justos pilnīgi iegrimis darāmajā. Droši vien, ka vairums cilvēku kādā savas dzīves brīdī ir piedzīvojuši šo plūsmu, ko raksturo teiciens “laiks pagāja nemanot”. Manis izveidotā skicēšanas metode tiecas palīdzēt cilvēkiem sasniegt šo plūsmas stāvokli pēc iespējas ātrāk. Tiek radīts domino efekts, un viss sāk notikt it kā automātiski.
Manis izveidotā skicēšanas metode tiecas palīdzēt cilvēkiem sasniegt šo plūsmas stāvokli pēc iespējas ātrāk. Tiek radīts domino efekts, un viss sāk notikt it kā automātiski.
Vai jūs ar studentiem apspriežat šos procesus?
Es viņiem šo procesu iezīmēju. Vieniem uzreiz viss ir skaidrs, viņi ātri vien kaut ko saskata un var nolasīt attēlu, bet citiem iet grūtāk. Es mācu, kā attēlu nolasīt bez domāšanas, bez šī procesa apzināšanās, bez jautāšanas sev: “Kas ir tas, ko es daru?” Dažkārt es lieku viņiem iedomāties, ka papīra lapu ar zīmējumu viņiem ir iedevis kāds no malas, un viņiem tajā ir jāmēģina saskatīt kaut kāda jēga. Mēbeļu dizaina studentiem, kuriem, iespējams, darbā ir vajadzīgi simtiem dizaina variantu, piemēram, krēslam, viss ir pilnīgi skaidrs. Taču citi, kas darbojas ar dažādiem izpētes avotiem vai abstraktākām teorijām, caur šo metodi var pārsteigt paši sevi. Zīmējums vai skice kļūst par instrumentu, kas pārnes citā teritorijā – iespējams, joprojām savu zināšanu lauka ietvaros, taču kaut kādā pilnīgi jaunā virzienā.
Es mācu, kā attēlu nolasīt bez domāšanas, bez šī procesa apzināšanās, bez jautāšanas sev: “Kas ir tas, ko es daru?” .. Zīmējums vai skice kļūst par instrumentu, kas pārnes citā teritorijā – iespējams, joprojām savu zināšanu lauka ietvaros, taču kaut kādā pilnīgi jaunā virzienā.
Vai uzskatāt, ka ir dažādi studentu tipi?
Pasniedzēja darbā es vienmēr meklēju izņēmumus un izaicinājumus. Vairums manu radošo darbnīcu ir īslaicīgas, tāpēc, lai sasniegtu mērķi, manai komunikācijai jābūt efektīvai. Ir vārdi, kurus lietoju vienmēr, jo zinu, kas tie nostrādās; tas ir tāds kā “scenārijs”. Turpinu šo “scenāriju” uzlabot, atrast vispareizākos vārdus, tāpēc uzreiz varu pateikt, ja manis teiktais nav saprasts vai arī nav bijis pietiekami konkrēts.
Pagājušajā gadā es strādāju ar vienu grupu Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņi visi bija iesaistīti kopīgā sociālā dizaina projektā. Bija interesanti manu ierasto radošās darbnīcas struktūru, kas paredzēta individuālam studentu darbam, piemērot kolektīvam modelim – darbam ar grupu. Es nevaru neko pateikt par studentu tipiem, drīzāk ir dažādas pieejas skicēšanai. Piemēram, vieni zīmē daudzas skices, citi visu ieliek vienā, vēl citi domā “kadros” kā kinorežisori vai gleznotāji, kamēr vēl citiem vispār neinteresē kadrēšana. Ir tādi, kas zīmējumos ieliek ļoti daudz detaļu, caur šo maksimālistisko pieeju viņi cenšas atrast jēgu abstraktajā haosā. Kārtība un kontrole ir visbiežāk apspriestās tēmas manās diskusiju grupās – kā ieviest kārtību kreatīvajā haosā, kā to pieņemt.
Kārtība un kontrole ir visbiežāk apspriestās tēmas manās diskusiju grupās – kā ieviest kārtību kreatīvajā haosā, kā to pieņemt.
Zinu, ka arī pati šobrīd esat studente…
Uzskatu, ka ir jāmācās visas dzīves garumā. No saviem studentiem esmu iemācījusies ārkārtīgi daudz, viņi man ir iemācījuši, kā strādāt ar šo praksē balstīto pieeju. Tagad daudz lasu par apmācības teorijām. Es studēju Londonas Mākslas universitātē, kur pati arī strādāju, un tas man dod brīnišķīgu iespēju turpināt savu pētījumu. PgCert ir pēcdiploma sertifikāts mākslā, dizainā un komunikācijā, un šogad es pieteicos arī uz Augstākās izglītības akadēmiķes (FHEA) statusu. Šobrīd studēju, lai iegūtu maģistra grādu akadēmiskajā praksē, mans pētījums ir saistīts ar manas metodes izveidi un pieredzi, kas iegūta darbā ar studentiem. Pētījumā iekļautas gan studentu anekdotiskās liecības, atsauksmes un citāti, gan vairākas zinātniskas teorijas, arī Čiksentmihāji “plūsmas” teorija.
Vai jūsu pētījuma pamatā ir šī teorija?
Čiksentmihāji bija mans sākumpunkts, taču es sadarbojos arī ar savu māsu Andru Kalniņu. Mēs kopā strādājam jau gadu, izveidojām izstādi sisters hope (māsas cer), kas bija apskatāma Londonas Five Years galerijā (2022).
Skats no ekspozīcijas sisters hope. Five Years galerija, Londona, Lielbritānija. 2022. gada 27. februāris
Pēc tam, kad Andrai tika diagnosticēts metastātisks krūts vēzis, viņa ļoti vēlējās izveidot kādu personisku projektu. Viņa lūdza, lai es novadu viņai skicēšanas un ideju ģenerēšanas radošo darbnīcu, un tā aizsākās mūsu iknedēļas tikšanās. Mūsu mērķis bija pavadīt laiku kopā un ļaut sarunām mūsu aizvest nezināmos virzienos. Pievēršot uzmanību, pamanot mirkļus, piešķirot tiem vērtību, lai aizpildītu attālumu. Atklājās, ka arī Andrai plauktā ir Čiksentmihāji grāmata, jo viņa universitātē studēja psiholoģiju, viņas interese par “plūsmu” bija saistīta ar sportu un apzinātību.
Pagājušajā novembrī Andra ierosināja apmeklēt kopā konferenci, kas bija veltīta “cerībai”. Tur uzzinājām par Keisija Gvinna un Čana Helmana darbu, kas kļuva par vēl vienu vērtīgu skatpunktu. “Cerība” labi saistās arī ar manu ideju ģenerēšanas radošo darbnīcu. Pamatā jau studenti nāk uz darbnīcu ar cerību – viņi cer rast jaunas idejas vai izveidot labu projektu. Esmu sākusi skatīties uz savu darbu caur šādu prizmu un turpināšu šo jomu pētīt.
Jūs noteikti izveidosit pati savu teoriju, kas būs vērtīgs ieguldījums.
Jā, šī mana dzīves daļa man šobrīd šķiet visaizraujošākā. Esmu tik pateicīga, ka man ir iespēja turpināt studijas, strādāt ar izciliem pasniedzējiem, kuri neļauj apstāties un liek doties uz priekšu.
Minējāt sadarbības projektu ar savu māsu, kas saistīts ar viņas slimību. Kā māksla jums abām ir palīdzējusi kopš šīs smagās diagnozes?
Gribēju pavadīt laiku ar Andru, sāku panikot, ka mums pietrūks laika kopā. Mūsu sarunas kļuva jēgpilnas, mēs sapratām, ka darīšana, tikšanās, runāšanās sniedz cerību. Gvinns un Helmans savā grāmatā piemin, kā smaga diagnoze var vairot cerības un pārvērtēt savas izvēles. Mēs ar Andru atklājām, ka arī nelaimē ir iespējams augt. Cerība ir sociāla dāvana, ko pasniedzam cits citam. Šīs ir bijušas atklājumu pilnas attiecības, un māksla šajā procesā bija instrumentāla. Mēs piekrītam Gvinna un Helmana teiktajam, ka cerība pāriet darbībā. Šo ceļojumu pavada sava spēka apzināšanās sajūta.
Andra tic mākslas transformatīvajām īpašībām. Ārstēšanās starplaikos viņa bieži skatās uz slimnīcas gaiteņos izkārtajiem mākslas darbiem. Un šajā kontekstā esam runājušas arī par Valtera Benjamina “auru” – mākslas darba unikālo klātbūtni laikā un telpā.
Kas jūs iedvesmo pasniedzējas darbā?
Iedvesmu rodu, skatoties uz mākslas un dizaina darbiem, interesējoties par apkārtējo pasauli. Izmantoju priekšrocību apmeklēt daudzās Londonas galerijas un muzejus tepat visapkārt. Vēsturiskā un laikmetīgā zīmējuma ziņā viena no manām iemīļotākajām vietām ir Britu muzeja Grafikas un zīmējumu nodaļa, kas atrodas muzeja ceturtajā stāvā. Es mācos, skatoties un darot. Manā gadījumā skatīšanās ir vispirms, tikai tad seko lasīšana.
Es mācos, skatoties un darot. Manā gadījumā skatīšanās ir vispirms, tikai tad seko lasīšana.
Lūdzu, pastāstiet vairāk par ideju ģenerēšanas metodes aizsākumu! Kā tā attīstījās?
Kad pārcēlos uz Londonu, sāku pasniegt zīmēšanu – sākumā strādāju ar arhitektūras un inženierzinātņu profesionāļiem, pēc tam bija īsie kursi Centrālajā Sentmārtina koledžā, kas pieejami visiem (tā ir pieaugušo jeb tālākizglītība); visbiežāk šos kursus apmeklēja studenti, kas gatavoja savus portfolio, un cilvēki, kas vienkārši vēlējās iemācīties zīmēt. Šie kursi bija pieejami visa gada garumā, līdz ar to šī nepārtrauktā atkārtošanās ļāva man visu apgūt darba procesā. Man bija iespēja testēt jaunas metodes, kā arī iepazīt cilvēkus no visas pasaules. Tas bija aizraujošs laiks.
Kursa beigās es lūdzu studentiem jauniegūtās prasmes pielietot kādā projektā pēc pašu izvēles. Taču tiklīdz ir ļauts darīt visu, kas ienāk prātā, pēkšņi neviens vairs nezina, ko darīt… visi skatās savos telefonos, meklējot kādu fotogrāfiju, ko nokopēt. Liku viņiem būt radošākiem, bet pati aizdomājos, kā padarīt viņiem šo procesu vieglāku. Tā nonācu pie atziņas, ka jāmeklē metode, kas liktu studentiem uzticēties procesam.
Vai tas ir tikai praktisks vai arī teorētisks kurss? Vai runājat ar studentiem par filozofiju? Vai liekat viņiem lasīt specifisku literatūru?
Tas ir praktisks kurss, taču mēs arī daudz diskutējam. Apspriežamās tēmas parasti iniciē cilvēku individuālās intereses. Mūsu kopīgais laiks ir ierobežots, īsais kurss ir līdz 25 stundām; kā arī ir vienreizēja trīs stundu sesija Thinking Through Drawing (Domāšana caur zīmēšanu).
Lūdzu, pastāstiet par jūsu pašas pirmo pieredzi, mācoties zīmēt!
Man vienmēr ir patikusi zīmēšana. Atceros vienu zīmējumu, ko uzzīmēju bērnībā no fotogrāfijas, tas bija manas māsīcas Dainas portrets. Uzdāvināju to vecmāmiņai, kas ielika to rāmī un nolika dzīvojamā istabā. Toreiz man bija 11 vai 12 gadu un es nebiju nekāda prasmīgā zīmētāja. Pēc vidusskolas iestājos Dosona koledžā (Kvebekas CEGEP tīkla izglītības iestādē), un tur es iepazinu plašu materiālu un metožu klāstu (bez gleznošanas un zīmēšanas apguvām arī grafikas tehnikas, tēlniecību, dizainu un mākslas vēsturi); reiz vienā zīmēšanas stundā pasniedzēja mums lika zīmēt auto riepu saplacinātu cimdu, ko viņa bija pacēlusi no ielas. Kopš 20. gadsimta 60. gadiem zīmēšanas prasmes vairs nebija cieņā, un laikā, kad sāku studēt mākslu, bija iesakņojusies citāda pieeja: mēs skatījāmies uz objektu un attēlojām to tā, kā sajutām, un radošā darba attīstībā liela loma bija izpētei. Tā bija citādāka izglītības sistēma nekā, teiksim, Latvijā, kur ierados 1992. gadā, lai studētu Mākslas akadēmijā. Latvijā zīmēšanas skola balstījās prasmē un pareizā izpildījumā, kamēr Kanādā nebija tāds “pareizi” vai “nepareizi”. Sākumā es pat nepamanīju nekādu atšķirību, taču manā pirmajā mācību gadā studiju biedri paziņoja, kas es nemāku zīmēt. Es neizpratu akadēmiskās zīmēšanas tradīciju, jo nekad iepriekš ar to nebiju saskārusies. Atceros to dezorientācijas sajūtu, sastopoties ar pilnīgi jaunu sistēmu, es to joprojām jūtu ķermenī, taču, domāju, šī pieredze padarīja mani par labāku pedagogu, jo es sapratu, ka ne visiem ir vienādas vērtības. Manā Kanādas skolā nekad neuzsvēra pareizo vai nepareizo, kamēr Latvijas, Krievijas (un Ķīnas) skolas ir tradicionālas, tur ir savi likumi, anatomijas studijas utt., un tas viss balstās 18. gadsimta franču akadēmismā.
Kanādas skolā nekad neuzsvēra pareizo vai nepareizo, kamēr Latvijas, Krievijas (un Ķīnas) skolas ir tradicionālas, tur ir savi likumi, anatomijas studijas utt., un tas viss balstās 18. gadsimta franču akadēmismā.
Kad mācījos Latvijas Mākslas akadēmijā, biju tikusi Induļa Zariņa un Alekseja Naumova Monumentālās glezniecības nodaļā. Tā kā biju maksas studente, pēc iesniegtajiem darbiem mani uzreiz ieskaitīja 4. kursā (tolaik bija jāstudē seši gadi), jo divus gadus jau biju mācījusies Dosona koledžā un vienu gadu bakalaura studijās Kvebekas Universitātes Tēlotājmākslas nodaļā. Es domāju, ka 4. kurss bija salīdzinoši brīvāks nekā pirmie trīs, kas bija veltīti studijām “no dabas”, piemēram, sejai, rokām un kājām, pusfigūrai, drapērijai utt. (Tolaik gan es to nesapratu, taču, ja man būtu jākārto iestājeksāmeni, es tos nebūtu nolikusi.) Sākotnēji biju domājusi palikt tikai uz vienu gadu, taču iemīlējos šajā skolā, atradu tuvus draugus un lūdzu, lai vecāki man ļauj palikt ilgāk. Gribēju apgūt akadēmisko tradīciju, sākot ar pamatlietām; es zīmēju ģipšus, drapērijas un mācījos jaukt krāsas, lai iegūtu ideālu pelēko. Mans pasniedzējs Kristaps Ģelzis bija viens no trim ieteiktajiem zīmēšanas skolotājiem, viņš man iemācīja, kā zīmēt “pareizi”. Tas bija grūti, taču joprojām lepojos ar zīmējumiem, ko tajā laikā radīju; tagad man nebūtu pacietības to darīt vēlreiz. Lai trenētu roku, Ģelzis lika veikt vingrinājumus – piemēram, noklāt visu lapu ar īsām švīkām, lai iegūtu vienmērīgi pelēku fonu. Mainījās mans pašvērtējums, biju domājusi, ka esmu laba studente, taču izrādījās, ka šajā kontekstā man nebija viselementārāko prasmju.
Tolaik es tiešām izmisīgi vēlējos iemācīties zīmēt, es smagi strādāju, un zīmēšana kļuva par daļu no manas identitātes.
Vai šīs studijas palīdzēja jums saprast, kas ir zīmējums?
Tolaik es tiešām izmisīgi vēlējos iemācīties zīmēt, es smagi strādāju, un zīmēšana kļuva par daļu no manas identitātes. Es gribēju pilnībā iekļauties tajā vidē. Gribēju kļūt prasmīgāka. Esmu pateicīga par šo iespēju. Latvijas Mākslas akadēmiju es pabeidzu 1995. gadā.
Skats no ekspozīcijas Rooted in Limbo (fragments; 2017). Five Years galerija, Londona, Lielbritānija
Vai zīmējumu jūs redzat savienojumā ar glezniecību? Jūsu Londonas personālizstādē zīmējums bija definēts ļoti plaši.
Uzskatu, ka zīmējums var būt viss, ko vien jūs vēlaties. Un tas var saplūst ar citām disciplīnām. Laikmetīgais zīmējums var būt jebkas, tas ir plaši atvērts interpretācijām. Teiksim, var zīmēt ar savām kājām, ejot pa ielu, pat ja nepaliek nekādas pēdas, nekā fiziska, ko apskatīt vai aptaustīt, paliek tikai šī akcija. Manai draudzenei Sūzenas Stokvelas ir tāds video darbs, kur viņa “izved pastaigā līniju” – uzfilmēts, kā, ejot pa ielu, viņa pilina krāsu uz zemes, atstājot aiz sevis baltu līniju rakstu.
Sūzana Stokvela. Taking a Line for a Walk (2002). 12 min filma https://vimeo.com/103926626
Tas nozīmē, ka zīmējums ir kaut kas daudz plašāks par papīru un zīmuli?
Jā. Ja runājam par manu radošo darbnīcu, tad es nekad nesaku, ka kaut kas ir pareizi vai nepareizi. Kļūdīties nav iespējams. Nevar pateikt, kas ir labi vai slikti, jo, iespējams, kaut kas no tā var noderēt vēlāk.
Nevar pateikt, kas ir labi vai slikti, jo, iespējams, kaut kas no tā var noderēt vēlāk.
Pastāsties par savu radošo darbību. Paralēli skicēšanai un pasniedzējas darbam jūs radāt arī mākslu.
Nesen strādāju pie zīmējumu sērijas, kas bija mēģinājums vizualizēt enerģiju, izmantojot zīmes uz papīra. Piedalījos sadarbības projektā MIDDplace, kas sākās tieši pirms kovida 2020. gada janvārī. Mana draudzene, māksliniece Melisa Menfula no Losandželosas, uzaicināja nelielu draugu grupu darboties kopīgā mākslas projektā. Tie bijām Melisa, es, Dijans Ahdžadi no Vankūveras un Dorīna Vitenbolsa no Santafē. Bijām mācījušies kopā Konkordijas universitātes maģistratūrā Monreālā. Melisas ideja bija, ka mēs katrs radām zīmējumu, kas uzdod kādu telpiskas dabas jautājumu un ir atvērts interpretācijai, un pēc tam pa pastu rindas kārtībā to nosūta nākamajam dalībniekam, nesniedzot nekādus norādījumus vai informāciju. Kad saņēmu zīmējumu, piekāru to pie sienas un skatījos, griezu otrādi un atkal skatījos, uz lapām skicējot idejas. Taču tas bija grūti. Zināju, cik daudz laika citi bija veltījuši zīmēšanai, tāpēc arī pati tam piegāju ļoti nopietni. Šis projekts bija ārkārtīgi vērtīgs, jo lika man eksperimentēt un izmēģināt jaunus materiālus; pirmo reizi strādāju ar krīta pasteļiem un spīguļiem, atklāju aušanu ar papīru, zīmējuma griešanu. Šis projekts bija lielisks vingrinājums problēmu risināšanā.
MIDDplace – IDDM (2022). Jaukta tehnika uz papīra, 120 x 80 cm.
MIDDplace ir mākslinieku Dijana Ahdžadi, Ilgas Leimanes, Melisas Menfulas un Dorīnas Vitenbolsas sadarbības projekts, izmantojot tādus medijus kā zīmēšana, veidošana un domāšana laikā un telpā. Šī ir pirmā reize, kad visi četri esam satikušies kopīgā darbā. Darbi tika izstādīti Elephant Art Space Losandželosā 2022. gada aprīlī
Kā jums šķiet, vai ir nepieciešams dibināt jaunas zīmētāju organizācijas un apvienības, lai apmainītos ar pieredzi, komunicētu savā starpā un šādā veidā rastu jaunus sadarbības veidus?
Mani vienmēr ir interesējuši sadarbības projekti, un dalīšanās pieredzē man kļūst arvien būtiskāka. Parasti tas notiek organiski, vien parunāšanās ar kādu var uzšķilt dzirksteli. Šobrīd jau pastāv daudzas nopietnas organizācijas, kas veltītas zīmēšanai. Piemēram, kad pārcēlos uz dzīvi Londonā, es piestrādāju festivāla Big Draw rīkotajos pasākumos. Tas bija aizraujošs lielformāta publiskās zīmēšanas festivāls, es piedalījos 2007. gadā Spitalfīldā/Koventgārdenā un 2008. gadā Sentpankrasā. Pirms dažiem gadiem viņi mani uzaicināja kā viesi – dalīties savā pieredzē ar citiem nozares profesionāļiem. Pagājušajā gadā es stāstīju par zīmēšanas mācīšanu Drawing Projects UK organizētā tiešsaistes simpozijā. Kopā ar kolēģi Krisu Koningu uzrakstījām nodaļu par zīmēšanu un tās saikni ar kreativitāti grāmatā Inclusion and Intersectionality in Visual Arts Education (Iekļaušana un krustošanās vizuālās mākslas izglītībā, 2019). Grāmatas sastādītāja bija Dr. Keita Hatone, un viņas vadībā mūsu autoru grupai notika regulāras tikšanās.
Vēl viens liels jūsu projekts ir grāmata Sketching Perspective. Kā nonācāt pie tā?
Mani uzrunāja izdevniecības Crowood Press pasūtījumu redaktore Reičela Alena, kura teica, ka viņi kā mācību grāmatu izdevēji meklē autorus, kas paši pasniedz savus priekšmetus, jo praktizējošiem pasniedzējiem jau ir savs teksts, ko viņi izmanto mācīšanai, ir savs darba gados izstrādātais “scenārijs”. Sākumā es piedāvāju uzrakstīt tādu vispārīgu grāmatu par zīmēšanu, taču, izskatot savu arhīvu, sapratu, ka man ir daudz skiču ar pilsētas skatiem. Savulaik es mācīju perspektīvas zīmēšanu, kā arī gadiem ilgi biju vadījusi Drawn in London, kur mūsu zīmēšanas grupa nodarbojās tieši ar ģeogrāfisku vietu skicēšanu. Šim kursam bija izgājuši cauri ļoti daudzi, tāpēc man bija visdažādākā veida piemēri. Līdz ar to nolēmu par pamatu grāmatai izmantot urbānās skicēšanas kursa programmu, uzskates materiālam izmantojot šīs daudzās skices.
Kā jutāties rakstīšanas procesā?
Grāmata bija iespēja dalīties tajā bagātīgajā pieredzē, ko biju ieguvusi, pasniedzot zīmēšanu – kā pareizi zīmēt no dabas un bez frustrācijas. Daudzi manu kursu studenti jau iepriekš bija teikuši, ka par savu metodi man vajadzētu sarakstīt grāmatu. Šī iespēja bija ļoti vērtīga, taču pats process bija sarežģīts. Nekad nebija brīvu brīžu, ko veltīt šim “darbam” manā jau tā aizņemtajā dzīvē. Mans dēls, piemēram, bija tikko pārgājis uz jaunu skolu, kam vajadzēja manu uzmanību. Grāmatas sarakstīšana man prasīja gandrīz trīs gadus, tas bija daudz ilgāks laiks, nekā bija noteikts līgumā, taču, par laimi, izdevēji bija pacietīgi. Ar darba struktūra gāja viegli, tāpat arī ar iekļaujamā satura atlasi un pirmo uzmetumu, taču – tikko tu sāc rakstīt, saproti, ka darbs ir daudz lielāks, nekā esi iedomājies! Tagad grāmata ir izdota (2021. gada maijā), un man prieks, ka tā ir guvusi pozitīvas atsauksmes un cilvēkiem patīk.
Mana pirmā grāmata Sketching Perspective, kas iznāca 2021. gada maijā The Crowood Press apgādā
Jūs teicāt, ka esat saglabājusi savas pēdējo desmit gadu skices un ka izmantojāt tās, rakstot grāmatu. Kā šis lielais skiču apjoms jums palīdzēja grāmatas Sketching Perspective radīšanā?
Tas, iespējams, ir jautājums par ieguldīto laiku. Ja nezina, ko dara, zīmēšana no dabas var būt intensīvs un laikietilpīgs darbs. Atceros, ka reiz jautāju studentiem, cik ilgu laiku viņiem ir prasījis viņu zīmējums. Jo lielisku darbu var radīt, ja velta tam laiku. Vai arī, ja roka jau zina, ko darīt, un to pašu var panākt ātri. Liku viņiem par to padomāt, nākamreiz skatoties uz kādu mākslas darbu – pabeigts darbs neko daudz neatklāj par procesu, visbiežāk ieguldītais laiks un darbs paliek apslēpts skatītāja acīm. Es personiski dodu priekšroku ātrajam un vieglajam ceļam, taču šajā gadījumā tev ir jāizprot tas, ko dari. Vai arī jāseko metodei, kas prot panākt smadzeņu atslēgšanos. Jo smadzenes vienmēr mēģinās tevi apmānīt. Piemēram, stāvot uz ielas un skatoties augšup uz kādu ēku, tās jumta līnija vienmēr būs leņķī uz leju, jo atrodas virs tevis, taču daudzi studenti to zīmē pretēji, jo prāts viņus apmāna. Esmu droša, ka tam ir kaut kāds zinātnisks izskaidrojums. Tu vari neprast zīmēt akadēmiski, taču es varu tev iemācīt prasmi ātri un bez liekas piepūles izvērtēt un izlabot savu darbu.
Skatoties uz kādu mākslas darbu – pabeigts darbs neko daudz neatklāj par procesu, visbiežāk ieguldītais laiks un darbs paliek apslēpts skatītāja acīm. Es personiski dodu priekšroku ātrajam un vieglajam ceļam, taču šajā gadījumā tev ir jāizprot tas, ko dari. Vai arī jāseko metodei, kas prot panākt smadzeņu atslēgšanos. Jo smadzenes vienmēr mēģinās tevi apmānīt.
Skicēt nozīmē komunicēt. Saviem studentiem vienmēr skaidroju savu konceptuālo redzējumu caur uzskatāmām lietām. Skices es saglabāju, lai tālāk attīstītu šo apmācības metodi. Vienmēr uzradās jauni jautājumi, un mans mērķis bija aizsniegt ikvienu apmācāmo. Izgāju cauri visam skiču krājumam un izmantoju tās kā piemērus savā grāmatā. Tagad es tās lieku savā jaunajā instagramas profilā, kas ataino manu ceļojumu zīmējuma pasaulē.
Skicēt nozīmē komunicēt. Saviem studentiem vienmēr skaidroju savu konceptuālo redzējumu caur uzskatāmām lietām.
Nu jau daudzus gadus zīmēju publikas priekšā, taču no sākuma tas nebija viegli. Es biju kautrīga, un man bija jāpārvar mazvērtības kompleksi. Kopumā ņemot, tā ir bijusi pamatīga transformācija. Domāju, ka līdzcietība padara mani par labu pedagogu. Es parādu, cik ātri iespējams skicēt, darot to uz vietas studentu priekšā. Es pasniedzu arī tiešsaistē (jau vairāk nekā sešus gadus) un zīmēju kameras priekšā, studenti var vērot manu darbības un domāšanas procesu reālajā laikā. Es ceru iedvest cilvēkos pārliecību, parādīt to kontakta brīdi ar papīru visā savā raupjumā un haotiskumā, sakot, ka nenotiks nekas briesmīgs, ja atteiksimies no nesasniedzamā perfekcijas ideāla.
Vai esat sākusi uztvert mākslu citādāk?
Kā māksliniece es jūtos aizrautīgāka, pēc tik ilgiem gadiem šajā jomā es jūtu jaunu enerģiju. Runāju ar kādu draugu, un viņš, ievērojis manu aizrautību, atzina, ka mēs kā mākslinieki bieži aizmirstamies, mākslu uztveram kā kaut ko pašsaprotamu un zaudējam šo maģijas sajūtu.
