Dialogu meklējumi
Īssaruna ar kuratori Elīnu Sproģi
Saruna ar kuratori Elīnu Sproģi, kura kopā ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja komandu veidojusi izstādi “Snīkeri: eko x ego”, kas veltīta mijiedarbei starp patēriņu (ego) un rūpēm par dabu (eko), kā spilgtu piemēru izmantojot sporta apavu industriju. Izstāde muzejā skatāma līdz 17. aprīlim.
Kā radās ideja veidot izstādi par snīkeru tēmu? Kurā posmā tiki uzrunāta piedalīties?
Izstādes ideja un aicinājums piedalīties tās veidošanā nāca no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja puses. Pievienojos muzeja komandai asna stadijā, ar mērķi radīt laikmetīgu un aizraujošu notikumu, kas, galvenokārt, orientēts uz jauniešu auditoriju. Domājot par veidiem, kā MVM un citu muzeju krājuma priekšmetus aktualizēt dialogā ar dažādiem zīmīgiem snīkeru modeļiem, jau pašā projekta sākumā mums pievienojās arī grafikas un izstādes dizaineri. Tas tapa kā kopdarbs, kura procesā šī ideja izvērtās par teju antropoloģisku pētījumu par to, kā veidojam attiecības ar pasauli caur apaviem.
Pastāsti par izstādes koncepcijas tapšanas gaitu. Vai fragmentārā pieeja, kas izceļ interesantus faktus, vedinot uz pārdomām par ekoloģijas un nākotnes tēmu, tika izvēlēta, reaģējot uz laikmeta tendencēm un ņemot vērā jauniešu intereses?
Izstādes koncepcijas izstrādi lielā mērā ietekmēja dotās telpas diktētie noteikumi un galvenās tēmas, ap kurām vēlējāmies veidot stāstu. Tās iezīmējas arī izstādes nosaukumā – eko un ego. Manuprāt, tieši šie divi atslēgvārdi ir tie, kuros ieguļas visas aktuālās laikmeta tendences – personību kults, attiecības ar patērnieciskumu, raizes par planētas nākotni un rūpes par apkārtējo vidi. Nesniedzot hronoloģisku snīkera vēstures izklāstu, mums ir sanākusi izstāde, kurā vēsturiskais savijas ar laikmetīgo, vienlaikus ļaujot iztēloties to, kas mūs varētu sagaidīt nākotnē.
Paula U. Eskalona (Spānija). Simbiotiskas dabas kedas. Sadarbībā ar Zapatería Rodriguez. Augi, kokvilna, gumija. 2022
Kā tika atlasīti stāsti, kurus izcelt izstādē? Vai tie asociatīvi aizveda viens pie otra vai pirmie bija “atslēgas fakti”, kas veidoja kopējā stāsta karkasu?
Gala stāsts pavisam noteikti ir tapis intuitīvā, kopēju sarunu rezultātā. Kuratora darbs sākās ar plašu priekšmetu apkopojuma izveidi un vēlāku atlasi, kuras pamatā bija savstarpēju dialogu meklējumi. Iesaistot vairākus Rīgas muzejus un teju visus sasniedzamos Latvijas snīkergalvas, mēs meklējām retus, vēsturiskus vai pavisam unikālus apavu pārus. Tāpat, “skenējot” interneta dzīles un sekojot kolekcionāru (tā saukto snīkergalvu) dotajiem pavedieniem, atklājām daudz autorus, kas izjautā snīkera lomu mūsdienu kultūrā, kā piemēram, amerikānis Gerijs Lokvuds, kurš veido unikālas snīkeru maskas, kā arī japānis Peks Šuns Pings, kurš piedāvā apavu kastes, kas veidotas no sēņu micēlija. Tāpat būtiski bija uzrunāt latviešus, kuri ir saistīti ar sporta apavu industriju – izstādē tie ir Jānis Šnē, kurš strādā zīmola Nike apakšuzņēmumā RTFKT Studio, un Kristofers Reidzāns, kurš darbojas Šveices zīmolā On.
Kas tev pašai bija interesantākais, darbojoties pie šīs izstādes? Kādus mērķus uzstādīji sev kā kuratore un pie kādiem secinājumiem nonāci?
Aizraujošākais šajā procesā bija neskaitāmu jaunatklājumu prieks un izstādes dramaturģijas veidošanas azarts. Katrs no izstādē atrodamajiem priekšmetiem ir spēlējis lomu kāda globāla notikuma vai konkrētas personas dzīvē, un ir interesanti vērot, kā, tos grupējot, rodas pavisam jaunas, daudz plašākas nozīmes un tiek lauzti sākotnējie priekštati par to, kas ir snīkers un ko mēs par to zinām. Man kā kuratorei, kas pieradusi strādāt ar vizuālās mākslas darbiem, bija jāmeklē jaunas metodes, kā interpretēt un aprakstīt tik plaša patēriņa produktu, tomēr šobrīd varu secināt, ka atšķirība nemaz nav tik liela.
Bluzart (Alisa Bluzmane, Latvija). Ātrā palīdzība. Izkrāsoti «Nike Air Force1». 2022
Popkultūra diemžēl vēl nav ierasta tēma Latvijas kultūras telpā un izpētē. Vai snīkeru izstādi var uzskatīt arī par pretošanos “augstās” un “zemās” mākslas dalījumam, liekot uzsvaru arī uz skatītāja skatpunktu – tieši viņš savelk kopā stāstus veselumā, ņemot vērā savu pieredzi un intereses?
Man patīk doma, ka šis projekts ir sava veida solis pretīm jaunākās paaudzes skatītājam ar mērķi mainīt viņa priekšstatus par to, kāda var būt izstādes skatīšanās pieredzei. Tagad, kad diendienā muzeja telpās sastopami ieinteresēti un par snīkeru kultūru zinoši bērni un jaunieši, mēs varam novērot, cik brīvi un droši viņi jūtas un cik enerģijas viņi ir gatavi veltīt ekspozīcijas izpētei, tekstu lasīšanai, un cik atvērti viņi ir sarunai par redzēto. Snīkers pavisam noteikti ir popkultūras elements, bet caur to iespējams aktualizēt tikpat “lielas” tēmas kā “augstajā” mākslā. Manuprāt, caur tādu praksi nākotnes izstāžu, koncertu, izrāžu un performanču skatītājs apgūst to, ka šo notikumu radītāji patiešām vēlas dialogu ar savu auditoriju, nevis nodarbojas ar sevis eksponēšanu vai piedāvā vienu patiesību.
Izstāde ir pa īstam draudzīga jauniešu auditorijai – tiek ņemta vērā viņu interese, valoda un balss. Kā izvairījāties no mākslīgas pielāgošanās auditorijai – didaktikas un pārspīlējuma? Kas palīdzēja nobalansēt, domājot tieši par jauniešu piesaisti?
Laikam jau palīdzēja apziņa, ka jaunieši biežāk ir zinošāki par mums pašiem. Arī bērni. Viņi labi zina, kādus soļus iespējams spert iepretim zaļākai planētai, kā darbojas otrreizējā pārstrāde, kā taupīt energoresursus, kā globālā sasilšana ietekmē neskaitāmu sugu iespēju izdzīvot. Mums bija skaidrs, ka tas, ko mēs varam darīt, ir izgaismot vēstures fragmentus un elementus no snīkeru kultūras, cerot, ka arī viņiem tie šķitīs interesanti un būs lielāks vai mazāks atklājums.
Skats no izstādes “Snīkeri: eko x ego”. Foto: Mikus Kļaviņš
Kādi ir tavi nākamie darbi kuratores praksē? Vai snīkeru izstāde tevi iedvesmojusi jauniem plāniem, varbūt palīdzējusi labāk saprast savu interesi, virzienu šajā darbā?
Jāsaka, ka šī ir bijusi patiešām iedvesmojoša pieredze, kas mudina apsvērt iespēju veidot vēl kādu pētnieciska rakstura izstādi un sadarboties ar citām atmiņas institūcijām. Kā jau minēju, līdz šim mana kuratora prakse bijusi saistīta ar mākslinieku personālizstāžu un jaundarbos balstītu grupu izstāžu veidošanu, kas prasa pavisam citu pieeju procesa virzīšanā. Pandēmijas posma ietekmē biju aizrāvusies ar domu par pilnīgu pievēršanos rakstniecības projektiem, veidojot drukātus izdevumus, tomēr šobrīd arvien aktuāla ir sadarbība ar MVM topošā Bērnu muzeja ietvarā. Plašāka informācija par to sekos jau pavisam drīz.
Titulbilde: Elīna Sproģe. Foto: Mikus Kļaviņš
