Kadmijs oranžais un citas atslēdziņas
Saruna ar mākslinieku Leonardu Laganovski
Galerijā Māksla XO līdz 6. maijam apskatāma Leonarda Laganovska izstāde “Daudzpunkte”
Leonardam Laganovskim tīk uzdot vizuālas mīklas. Viņa darbos pārklājas dažādi asociatīvie lauki – literatūra, kino, vēsture, politika. Viņš nebaidās no tekstu un literatūras ietekmes un, gluži pretēji, savos darbos nereti iekļauj dažādus vārdu salikumus un rakstītas nozīmes. “Kas bija iesākumā? Vārds. Un šis princips joprojām ir spēkā,” viņš uzskata. Tāpēc tā nebija nejaušība, ka 2022. gada sākumā Leonards kļuva par izstādes “ES_TEXT” līdzkuratoru. Atgādināsim, ka šī vērienīgā izstāde Nacionālajā mākslas muzejā apkopoja svarīgākos darbus ar tekstu XX un XXI gadsimta Latvijas mākslā.
Leonards ir dzimis Rīgā 1955. gadā, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, draudzējies ar Hārdiju Lediņu, ar kuru īstenojis dažādas kopīgas idejas, tostarp radījis viņa diskotēku vizuālo noformējumu. Viņš diezgan ilgi dzīvoja un strādāja Vācijā vērienīgu sociālo pārmaiņu laikā (1988–1994). Tur viņš ne tikai attīstījās kā mākslinieks, bet arī nodarbojās ar apjomīgu mākslas projektu noformēšanu un dizainu un vadīja lielas darbinieku grupas (“nebija nekādu problēmu ar rietumvāciešiem, bet, lūk, austrumvācieši nekādi nespēja samierināties, ka viņus komandē kaut kāds ieceļotājs no bijušās Padomju Savienības”). Viņa darbi ir atrodami visdažādākajās mākslas kolekcijās, tostarp Jane Voorhees Zimmerli muzejā (ASV), Neue Berliner Kunstverein un Kunsthalle Bremen (Vācija) un Igaunijas Mākslas muzejā.
Leonards Laganovskis izstādē “Daudzpunkte”. Foto: Renārs Derrings
Leonards ir cilvēks, kurš, bez šaubām, ir uzticīgs pats sev, savam stilam un savam skatījumam uz pasauli. Es viņu satieku un redzu diezgan bieži, jo mēs dzīvojam vienā namā. Tomēr sen nebiju pie viņa viesojies, ko ļāva labot izstāde “Daudzpunkte”, kas kopš aprīļa sākuma apskatāma galerijā Māksla XO. Tā ir vietumis diezgan uzjautrinoša, bet kopumā intriģējoša un pārdomas rosinoša ekspozīcija, par kuru gribēju ar Leonardu parunāt. Tomēr ne tikai par to. Un nu mēs sēžam Leonarda viesistabā, kur pretī viens otram stāv divi dīvāni, bet vidū nolikts zems kvadrāta formas galdiņš. Jūtams, ka te gana bieži pulcējas kompānijas un risinās sarunas.
Viens no izstādes “Daudzpunkte” darbiem no sērijas “Pēc Zigmuda Freida” (2014). Fotokolāža, izdruka, tuša uz papīra
Mēs esam kaimiņi. Ģertrūdes ielā, kur dzīvojam, jau ir divas galerijas. Ar prieku varu tev paziņot, ka pavisam blakus, pāris kvartālu attālumā, Lāčplēša ielā, Aleksandra Čaka mājā, drīz tiks atvērta vēl viena. Pirmajā stāvā, aiz vīnu veikala un pulksteņu remontdarbnīcas.
Jā, apmēram iedomājos, kur tas ir. Liekas, reiz gāju garām un redzēju, ka cilvēki tajā telpā gleznoja. Tā ir tāda psiholoģiskā terapija. Gleznošana nomierina, cilvēki koncentrējas, atslēdzas no savām uzmācīgajām domām. Piemēram, tieši tā ar gleznošanu nodarbojās Čērčils. Atbrauca no savām sanāksmēm, ņēma krāsas un gleznoja. Un tā ir diezgan ilgstoša nodarbe, noteikta pieredze. Turklāt, kad cilvēks stāv pie audekla, viņš nezina, ar ko sākt, kā, kas… Un kad viņš pieņem lēmumu un sāk zīmēt, viņš atbrīvojas. Pēkšņi jūt, ka šeit var tā, bet šeit – tā. Iestājas azarts. Pirmkārt, tas ir fizisks darbs, otrkārt, ir kaut kā jāatbrīvo, jāsakārto smadzenes, lai varētu justies brīvi… kā putns lidojumā.
Bet vai tāpat ir ar tevi pašu?
Jā, apmēram tāpat. Vakarnakt jau miegu ciet, pēkšņi – divas idejas… Pēc tam trešā ideja. Pieceļos, pierakstu un pēc tam liekos gulēt un uzreiz atslēdzos. Atbrīvojos!
Tu izdomā idejas un tad pēc kāda laika tās īsteno?
Jā, bet ir tādas idejas, kas var nostāvēt dīkā pat gadus desmit. Tās uzrodas visdažādākajos brīžos – kad skatos kino vai eju pa ielu, kad lasu kaut kādas gudras grāmatas. Pēkšņi kaut ko ieraugu, atzīmēju sev, ka tas varētu noderēt. Pēc tam gadās tā, ka izdaru, taču esmu neapmierināts, un pēc tam darbs kaut kur noguļ. Bet tad, pēc gadiem desmit, es izņemu uzmetumu, bet tajā viss ir svaigs.
2 zīmējumi no sērijas “Tribīnes”, kas 2009. gadā nākusi klajā atsevišķā grāmatā
Tātad tu vienmēr atsperies no kādas idejas, no sava veida atklāsmes?
Jā, es atrodu kaut kādas atslēdziņas un pēc tam to lietu attīstu tālāk. Kaut kā tā.
Bet vai tu iekšēji piekrīti, kad tevi pieskaita konceptuālismam un teju vai dēvē par pirmo latviešu konceptuālistu?
Man vienalga, kā mani dēvē. Tomēr patiešām sanāk tā, ka tas viss ir diezgan konceptuāli. Un manas iedvesmas avoti ir gan literatūra, gan zinātne. Man patīk lasīt visādus zinātniskus gabalus. Ja man jautātu, vai esmu ticīgs, tad es teiktu – jā, esmu ticīgs, es ticu apgaismībai, zinātnei, mākslai. Tāpēc tas ir mans pamats. Un šajā augsnē parādās dažādas idejas. Tās ir vienkārši jāpieraksta un pēc tam jāīsteno. Tas arī viss. Tomēr, protams, te rodas jautājums – kādos materiālos? Katra ideja prasa savu materiālu, lai nāktu pasaulē. Bieži es vispirms zīmēju akvareli, lai saprastu, kā tas strādā, bet tad jau realizēju citos materiālos.
Kas ir kas / Who is Who. 2023. Audekls, eļļa
Bet, lūk, tavā jaunākajā izstādē, kas patlaban skatāma galerijā Māksla XO, viens no darbiem kā reiz nāk no materiāla. Es runāju par sēriju ar kadmiju oranžo.
Ar to bija tā. Sākumā bija četri vienādi audekli. Un es nodomāju, ka jāuztaisa četri darbi. Komplekts. Un tā nu tie pāris gadus pie manis nostāvēja, bet tad reiz, kad strādāju, skatos – man saglabājusies padomju ražojuma tūbiņa ar oranžo krāsu. Man kā reiz vajadzēja oranžo, bet es nodomāju, ka būtu muļķīgi to tā vienkārši izmantot, atliku to maliņā un sāku domāt, ko ar to varētu iesākt. Tad kādā jaukā dienā es sapratu, ka man ir viena un tāda pati krāsa gan Francijas, gan Krievijas ražojumā. Un es gribēju vienkārši salīdzināt. It kā jau +/- standarts, tomēr izrādījās, ka abas atšķiras. Un man tas likās interesanti no kulturāli politiskās puses.
Proti, ražošanas valstij reāli ir nozīme?
Jā, protams. Tās taču ir tehnoloģijas. Tur ir pigments, visādas piedevas, eļļa – linu vai magoņu. Žūšanas paātrinātāji un tā tālāk. Tā ir ķīmija. Un kā tas viss ir iekārtots un saskaņots, cik tīrs ir pats pigments, kā strādā mašīnas, kas visu samaļ sīkos, sīkos putekļos, kāda vispār ir vietēja ražošanas kultūra – tas viss ietekmē materiāla kvalitāti.
Darbs tapšanas procesā / Work in Progress 2023, audekls, eļļa
Bet tev ir arī “lēts kadmijs oranžais” un “dārgs kadmijs oranžais”. Tu teici, ka tev ir interesanti, kā tas izskatīsies pēc gadiem desmit piecpadsmit, jo lētajai krāsai būtu ātrāk jāizbalē…
Jā, es gribēju paskatīties uz to “zīmolu” aspektā – tā teikt, luksusa prece un plašā patēriņa produkts. Kadmijs vispār dod vairākas krāsas – dzeltenu, sarkanu un oranžu. Lēto taisa no kaut kāda kokteiļa, kur sajaukts viss kaut kas, lai iegūtu šo oranžo toni. Kā zinām pēc visādiem plakātiem ielās – no gaismas tie izbalē, pazūd dzeltenā un sarkanā krāsa, plakāts kļūst tāds melni zils. Jo šīs krāsas, tā teikt, daudz veiksmīgāk cīnās par savu dzīvību. Tāpēc šajā darbā audeklam otrā pusē ir aploksne ar šo krāsu paraugiem, ko varēs pēc gadiem, teiksim, simts izņemt un paskatīties.
Proti, tūbiņas?
Nē, arī krāsoti audekla gabaliņi, kas glabāsies aizmugurē un tos neietekmēs gaisma. Tik ļoti neizbalēs. Bet padomju krāsas atlikumu tūbiņā es arī atstāšu – ja nu kādreiz vajadzēs restaurēt.
Sērija. Siluets X. 2017. Rokām gatavots papīrs, zīmulis, tuša. Darbs redzams izstādē “Daudzpunkte”
Bet kā tu pats saproti konceptuālismu?
Ir visādi standarta apraksti. Šis virziens tomēr nav diez ko jauns, pastāv kopš 1960. gadiem. Un es viņiem pilnībā piekrītu. Mēs dzīvojam tādā laikā, kad ir ļoti dīvaini gleznot kaut kādas ainavas vai portretus, jo ikvienam ir fotoaparāts vai ir lērums videoierakstu ar visu ko. Labāk pašam aizbraukt un paskatīties saulrietu Jūrmalā, tā ir pavisam cita sajūta nekā gleznā. Un vēl: kad tu iznāc jūras krastā, tu nezini, kāds tas būs, šis saulriets, skaists vai tāds – nekāds. Ir brīnuma elements. Bet ja tas tev stāv, piekārts pie sienas, uzzīmēts gleznā, tas sāk dominēt, nospiest tevi. Tāpēc es izvairos no tādām tiešām lietām.
Tagad cilvēkam ir tik daudz roku – roka, kas raksta, roka, kas fotografē, roka, kas vāra kaut kādu zupu. Cilvēks ir kā tāda dievība ar daudzām rokām. Un savu dievišķo būtību viņš var parādīt tad, kad ir spējīgs izdomāt ko jaunu. To, ko nav radījis Dievs.
Taisnu līniju, piemēram. Jo dabā tādas nav, dabā tā nepastāv. To ir izdomājis cilvēks.
Lode no dzintara istabas. 1991
Konstrukts… Bet, tavuprāt, kāpēc Krievijā konceptuālisms savulaik sacēla tādu vētru – gan Kabakovs, gan Pivovarovs, gan citi mākslinieki, kas guva starptautisku atzinību? “Maskavas konceptuālisms” ir izdaudzinātākais mākslas zīmols no Krievijas. Bet Latvijā konceptuālismam tolaik nebija tik zīmīga loma.
Domāju, tas tāpēc, ka padomju situācijā mēs Maskavai bijām tāda kā province, kur kontrole varēja būt vieglāka. Šeit izstādīja darbus, kurus pēc ideoloģiskajiem un estētiskajiem kritērijiem tur izstādīt nebija iespējams. Turklāt šeit pastāv spēcīga lietišķās mākslas skola, cilvēki prot strādāt ar rokām, labi pārvalda izteiksmes materialitāti. Un mums bija daudz plakātistu, kuri izteicās diezgan naski un asi. Bet Krievijā viss bija politiski “satverts” un angažēts, tur bija Mākslas akadēmija, kur staigāja veselas akadēmiķu varzas, kas saņēma naudu “maizei”, un viņiem vajadzēja kā nebūt attaisnot savu eksistenci. Viss bija ļoti stingri – esi Mākslinieku savienības biedrs vai neesi biedrs.
Vispār māksla uzplaukst, kad politiskā kontrole atslābst, kad radošiem cilvēkiem ir pilnīga brīvība – tā bija perestroikas sākumā, tā bija arī pēc revolūcijas, kad vēl nebija pievilktas skrūves. Tā bija arī neilgajā Hruščova “atkušņa” laikā. Tāpēc arī tapa lieliski pasaules līmeņa mākslas paraugi. No rīta brīvība – vakarā šedevri…
Testa tabula. 1990. Fotokolāža, papīrs, līme, tuša
Pēdējos gados Latvijā parādījies tā saucamais “Preiļu konceptuālisms”.
Jā, malači. Pirms gada es kā kurators uzaicināju viņus piedalīties izstādē “ES_TEXT” Mākslas muzejā.
Bet kā tev radās ideja (kas arī redzama izstādē “Daudzpunkte”) pārtaisīt padomju kinoteātros rādīto filmu plakātus?
Sanāca tā, ka es sadabūju kaut kādu daudzumu šo plakātu. Tehniski tie ir uztaisīti diezgan pretīgi, tomēr savu funkciju savulaik pildīja. Un es pārcilāju tos un domāju, ko ar tiem varētu iesākt. Dažas no tām filmām tagad vispār ir pavisam vai pa pusei aizmirstas. “Fantočo”, piemēram. Liekas, esmu to redzējis, bet par ko tur bija – neko neatceros. Bet ja ātri, ejot vai garām braucot no mašīnas, paskatās uz šo nosaukumu, to var izlasīt kā “Fantomass”. Un tad es šādi paskatījos uz šiem plakātiem, caur sava veida “filtru”, un uzzīmēju to, kas tur varētu būt. Nepareizi uzzīmēju, lai cilvēki, kas nav lietas kursā, domātu, ka viss ir pareizi.
Proti, tas ir tāds virspusēju zināšanu filtrs – kur viss ir vienā putrā? Lūk, filmas “Džindžera un Freds” plakāts, bet uz tā Bonija un Klaids.
Bet uz filmas “Edīte un Marsels” plakāta es uzzīmēju Bumbieri un Lapčenoku… Tā kā biju godīgs pret visām cilvēku kategorijām. Tie, kas zina, kas un kā, atpazīs samainīšanu, un šī atpazīšana viņus iepriecinās. Bet tie, kas nezina, tie nodomās, ka, lūk, lieliska Džindžera un Freds, un viss ir kārtībā. Visi laimīgi. (Abi smejas.)
Kino plakāts 2. Kino plakāts 6. Kino plakāts 1. 2022. Papīrs, ogle.
Izstādes “Daudzpunkte” ekspozīcijas fragments. Foto: Renārs Derrings 
Šī izstāde vispār ir tāds rēbuss… IQ līmeņa tests. Vai daudzi visu nolasa?
Nē. Turklāt pārsteidza, lūk, kas – tie, kas, manuprāt, neko nenolasītu, nolasīja, un otrādi. Tāpēc bija interesanti. Vispār es domāju, ka mākslai ir jābūt optimistiskai, jautrai.
“Jautrs” ir svarīgs vārds tavā kontekstā. Tajā, ko tu dari, ir daudz tāda kā…
Humora, ironijas, sarkasma. Tieši tā.
Leonards Laganovskis izstādes “Daudzpunkte” atklāšanā. Foto: Renārs Derrings
Vai tas tevi raksturo arī kā cilvēku?
Jā. Savulaik es pat sadabūju un izlasīju grāmatu “Humora teorija”. Tiesa, vairs neko no tās neatceros. Nav svarīgi. Jebkurā gadījumā man nenāk smiekli, ja cilvēkam vienkārši paslīd kāja un viņš nokrīt. Es nepiedalos sacensībās, kurš muļķīgāk nokritis vai kuram smieklīgāk paslīdējusi kāja.
Ar kino tēmu ir saistīts arī tavs, kā man liekas, atpazīstamākais darbs “Filmas beigas”. Tev pat ir vairākas tā versijas.
Jā, bija tāda lieta. Kino vispār mani interesē. Kad biju students, centos izmantot jebkuru izdevību ko noskatīties. Tāpēc ir šādas tādas zināšanas. Virspusējas. Esmu diletants ļoti daudzās jomās, plaša profila. (Smejas.) Konceptuālai domāšanai tas ir ļoti svarīgi. Tu vari nosaukt kaut kādu atslēgas vārdu, un es varu to sasaistīt ar kādu filmu vai grāmatu, vai vēsturisku notikumu. Tāpēc ka dzīvē atgadās visādas paralēlas lietas.
Tavā darbā par padomju īstenības metaforu kalpo filma, kas beigusies. Kad tu skaties filmu, tu esi tajā pilnībā iegrimis, tev liekas, kas šī filma arī ir īstenība. Un pēkšņi tā beidzas, un rāda titrus.
Jā, tas ir apmēram 1989. gads. Vienkārši bija tāda sajūta, ka pienākušas “filmas beigas”. Nākamā sērija. Un kurš gan tolaik spētu iedomāties, ka filma joprojām turpinās, par ko mēs varam pārliecināties, skatoties uz aktuālajiem notikumiem.
Jā, es arī nodomāju to pašu.
Ļaunums nebija izcirsts saknē, tāpēc ir atkal sazarojis.
Filmas beigas. 1991. Darbs eksponēts 2022. gadā izstādē “ES_TEXT” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
Bet ir mainījies žanrs, laikam jau… No pseidopatētiskas drāmas sanācis kaut kāds popsīgs hārdkors.
Tie cilvēki, kas tur ir pie varas, nesapratīs to, ko nupat teici. Viņi pēc savas dabas ir sīki gopņiki. Gopņiki un huligāni, kas izauguši par bandītiem negatīvas atlases rezultātā. Darvinisma rēgs klīst pa Krieviju.
Savā profesionālajā darbībā tu esi darījis dažādas lietas, tostarp biji “Rīgas galvenais mākslinieks” 2004. gadā un atbildēji par pilsētas vizuālo veidolu.
Ir interesanti dzīvē ko mainīt, iedziļināties kādā specialitātē. Tas ir vilinoši. Man vēl ir laiks. Varbūt vēl kaut ko izdomāšu. Bet es saprotu, ka vēl šis tas būtu jāpaveic kā māksliniekam, ir taču tāda kā iekšējā bumba ar laika degli, kas tikšķ. Bet vēl nav izdarīts tas un tas. Es neatslābinos. Nemakšķerēju. Tas man nepatīk. Tomēr tā ir sveša dzīve, bet te kaut kāds āķis… Nav smuki. Labāk es darīšu ko citu.
Bet kas tevi interesē patlaban?
Patlaban es plānoju nopietnāk pievērsties fotogrāfijai. Esmu liels un lēns cilvēks. Ja pievēršos kādai tēmai, tas man prasa kādu laiku. Tas ir ilgs process. Bet man ir mapīte ar nosaukumu “Foto”, kurā jau ir sakrājies diezgan daudz ideju.
Un nesen manās rokās nonāca kāda amerikāņu fotomākslinieka kamera. Tā nu sēžu un prātoju, ko un kā ar to darīt. Kamera ir ražota 1950. gados, tā piederējusi Elmeram Batersam, kurš 1950.–1960. gados bija slavens fotogrāfs, viņš strādāja vīriešu žurnāliem. Viņam bija fetišs uz sieviešu zeķubiksēm un kājām.
Elmera Batersa fotokamera un viņa albums, Taschen izdevums
Proti, kamerai ir noteikta aura.
Jā. Un pagaidām es nevaru ar to uzņemt neko citu. Tā stāv un gaida īsto brīdi. Tāds, lūk, vecs fotoaparāts. Arī fetišisms savā ziņā. Tomēr grasos kaut ko ar to iesākt. Vispār konceptuālā māksla nemitīgi uzdod jautājumu: “Bet kālab? Bet kāpēc?” Un tas ir pats galvenais – kad ir jautājums un tu atrodi atbildi.
Un tu tā joprojām arī dari?
Kamēr esmu dzīvs. Līdz pēdējai izelpai! (Abi smejas.)
