Mākslinieks ir kā augstlēcējs
Artūrs Virtmanis
Saruna ar mākslinieku Leonardu Laganovski pirms izstādes “Tīrs griezums” / Izstāde Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā skatama no 7. novembra līdz 2026. gada 11. janvārim
Mūsu saruna ar Leonardu Laganovski* tika ierakstīta laikā, kad mākslinieks gatavojās izstādei “Tīrs griezums” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Ekspozīcija aptver Leonarda trīsdesmit piecu gadu laikā radītos darbus. Tie, rūpīgi atlasīti, veido ko līdzīgu best of the best formātam. Šo izstādi simboliski ierāmē divas “beigas” – viņa hrestomātiskā glezna “Filmas beigas”, kas radīta 1989. gadā, un darbs, pie kura Laganovskis strādā šobrīd un kuru nosacīti var dēvēt par “Filmas beigām 2”. Mākslinieku interesējošo tēmu loks ir plašs (vēsture, vara, ideoloģija, zinātne, literatūra, populārā kultūra), un tajā, tāpat kā viņa daudzveidīgajā mediju lietojumā, apvienojas paradoksālu jēgas graudu meklējumi kaut kur teritorijā starp valodas kodiem, attēlu maģiju un materialitātē iešifrēto lietu būtību.
Domājot par tavas izstādes nosaukumu “Tīrs griezums” (Clean cut)… Ar šo jēdzienu tiek apzīmēts kaut kas ļoti ass, klīnisks, pragmatiski racionāls… Šķērsgriezums, kas ļauj mums ieraudzīt lietu būtību. Kā tev šķiet, vai vispār pastāv kaut kāda apslēpta, izdibināma lielāka jēga vai būtība un vai māksla ir instruments, kas sniedz iespēju kam tādam tuvoties, to ieraudzīt?
Nu saproti, es domāju, katram cilvēkam tie darba posmi ir ļoti dažādi. Viņu iespaido visādi apstākļi – ārējie, iekšējie; viņš vienmēr cenšas būt tas labākais, un dažkārt viņš grib būt tāds huligāns… Bet “tīrais griezums” – tas ir mans individuālais skats, kaut kāda mana “filozofija”. Izstādē būs, iespējams, mani “labākie” darbi par dažām tēmām. Vispār mani interesē ļoti daudzas lietas, kā mākslinieks esmu kaut kāds tāds... nu… ne visai tradicionāls. Tādā ziņā, ka man nav raksturīga tikai viena tēma vai viens stils, vai viena tehnika. Man dzīvē sanācis visur kur strādāt (sākumposmā), un katrā reizē es no līdzās esošajiem cilvēkiem kaut ko iemācījos. Es pārvaldu dažādas tehnikas, tāpēc “produkts”, ko ražoju, ir ļoti dažāds. Patiesībā, tas, no vienas puses ir slikti, bet es nenožēloju. Tas, kas notiek te – manos darbos –, ir vienkārši konkrētā brīža, konkrētā mirkļa ideju atspoguļojums. Es kaut kā reaģēju, es kaut ko redzu un man gribas to piefiksēt un atstāt par piemiņu, un tad – jau pēc tam – nāk izteiksmes veids. Darba metodes ir ļoti dažādas, un katru reizi es automātiski izvēlos tehniku, kas piemērotāka konkrētajai idejai – katra ideja prasa savu pieeju. Rupji sakot, es varu uzbūvēt māju, es varu ražot papīru, varu no metāla kaut ko uztaisīt… es varu izdzīvot… ar naglu varu attaisīt durvis un konservu bundžu… es varu visu…
Nu tā! Tāds tas griezums… kā kad ābolu pārgriez, lai redzētu visu saturu, kas tur ir iekšā.
Interesanti! Lai arī formāli tevi dēvē par konceptuālistu, izskatās, ka patiesībā tev tā saikne starp materialitāti un tās veidošanu ir integrāla daļa no tavas mākslas domāšanas.
Ko, tavuprāt, tieši šie darbi, kuri būs redzami izstādē, šobrīd saka par mūsu sabiedrību, par civilizāciju vai par realitāti, kurā mēs esam?
(Nopūšas) Daži darbi ir vienkārši atklāta reakcija uz notiekošo. Tas ir tā – tevi sit un tev uzreiz ir jāsit atpakaļ, un nedomājot…
Tātad reflekss?
Jā, daži darbi ir tādi… kā atslēga jeb kaut kāda svarīga frāze vai šablons no kāda cita darba. Piemēram, Džeimsa Bonda filmās ir tā zināmā frāze, kuru viņš saka iepazīstoties, – uzvārds, tad vārds un vēlreiz uzvārds… Šai spēlē var novērot sadursmi starp sievišķo un vīrišķo. Šis mirklis no filmas kaut kā paliek atmiņā, bet es šo pašu ideju, šo spēli, konfliktu varu izteikt savādāk.
Māksliniekiem ir kaut kādas domas, kaut kādi teksti, ir kaut kādi materiāli… Te ir bilde, kur audekls ir nokrāsots ar krāsām, kas krātas divdesmit gadu garumā. Sakrāju, tad visu samaisīju kopā, bet, patiesībā, tie ir atkritumi. Un vienlaikus arī ekoloģiska… lieta.
Un arī akumulētā informācija – viss, kas ir darīts ar tām krāsām…
Var skatīt to dažādi, katram savs – es to izdarīju, jo visapkārt visu laiku ir “eko, eko, sargājiet to, šito”… Tagad mums ir nevis viena miskaste, bet kādas četras… Un “uzmanību – ūdeni par daudz – nē!”. Tas viss mani kaut kā skar, un, attiecīgi, sāku to visu krāt…
Tā ir spēle ar ideju un vienlaikus arī refleksija par to, kas aktuāls šim laikam?
Jā, vienkārši automātiski dzīvnieciska refleksija pārtapa par tādu domu.
Es tikko, pateicoties tev, izdomāju, ka varbūt vienkāršāk manu mākslu varētu saukt par – inspiricionismu (inspiration art jeb – iedvesmas māksla)! Tā doma man bija šāda – es netaisu kaut kādu vienu produktu, es it kā atsitu bumbiņu – uz visām pusēm ar dažādām idejām. Es kaut ko uzzīmēju un tad domāju – vai vispār ir tur kaut kas jādara! Citreiz tie papīri noguļ desmit gadus, un tikai tad tiešām pienāk tā doma… un tad es to kaut kādā veidā uztaisu. Līdz ar to tas ir… inspiration art.
Vai mākslas darbs rodas brīdī, kad atklājas “šķērsgriezums” jeb ideja, kas dažādos līmeņos izgaismo kaut kādas mijiedarbības – starp idejām, ideoloģijām, dzimumiem utt.? Vai tev šķiet, ka māksla ir instruments, ar kuru var ieraudzīt kaut kādu “dziļāku pasaules substanci”?
Jā, mākslinieks strādā asociatīvi. Es domāju, māksla (un tādu piemēru ir daudz) ir pamudinājusi cilvēkus no citām profesijām pēkšņi atrisināt kaut kādas savas problēmas. Pat tādas, par kurām viņi varbūt ir aizmirsuši. Un tad, aizejot uz teātri, kino vai kaut kādu performanci, dažiem tās “zāles“ nostrādā pozitīvi. Bet ar mākslu nevar vinnēt karu!
Svarīgi ir redzēt, kā konkrētā situācija iespaido mākslu. Paņemsim mūsu muzeju, piemēram, un uztaisīsim viņam tādu tīro griezumu, un paskatīsimies – bija kaut kāds Pirmais pasaules karš, pēc tam republikas dibināšana, brīvība, tad viena okupācija, tad otra okupācija. Vai tas ir atstājis kādu iespaidu uz māksliniekiem? Vai viņi to izmanto darbos? Daudzi zīmē “puķītes”, un lai viņi zīmē… Bet dažiem tas viss ir savādāk – nav obligāti to mainīgo pasauli kaut kā noteikti atainot, bet ir darbi, pat ja tie ir abstrakti, kuros varbūt var just kaut kādu laikmeta zīmogu. Mani, piemēram, interesē vēsture, es tajā orientējos labāk nekā vidējais cilvēks, un man citreiz ir tāda škrobe… Mani satrauc politiskie notikumi, tas, kas notiek… Bet aizejam uz izstādi, un visi priecīgi, šampanietis, korķi, krītošās glāzes…
Tā jau var būt arī Veimāras republikas situācija, vai ne? (Smejas.)
Jā…
Un šinī kontekstā varbūt esi dzirdējis Slavoja Žižeka tēzi, ka “cilvēki ir izgudrojuši konceptu par kaut kādu dziļāku būtību tikai tāpēc, lai attaisnotu savu patieso pieķeršanos virspusējām lietām – smukumiem, izpriecām u. tml. …”
Kas ir interesanti – mākslas gadījumā mēs arī runājam par kādu virsmu, kura, iespējams, mūs kaut kur ved, bet mani vienmēr ir urdījis jautājums – vai šī virsma un informācija, kas tur ieguldīta, patiešām spēj mūs kaut kur reāli aizvest? Vai arī mēs vienkārši tīksmināmies par to (skaistumu), domās tai piedēvējot kaut kādu dziļāku substanci?
Jā, tā virspusējā… Es esmu cita paaudze, un man ir problēmas ar to, ka jaunā ģenerācija tagad skatās lietas ļoti virspusēji, brauzējot cauri kaut kādam TikTok… Es mēģinu saprast jeb, drīzāk, es cenšos pieņemt bez nekādas kritikas, ka tā tagad ir. Bet tad es apskatos, piemēram, angļus – tur ir kaut kāda inteliģence, ļoti veselīgs humors, bet tiem citiem (jaunajai paaudzei) ir kaut kas mazliet savādāk, un līdz ar to esmu spiests pieņemu to, ka tas tā ir. Bet Žižekam es pilnīgi piekrītu.
Kā tev šķiet – kāda tad ir mākslinieka misija un uzdevums sabiedrībā?
Nē, es saprotu, ka to misiju ir izdomājuši cilvēki, kuri izglītojās mākslas vēsturē un mēģina atrast tur kaut kādas sakarības, bet, saproti, mākslinieks ir kā augstlēcējs, kuram ir kaut kāds augstums, kam viņš pāri vairs netiek, un māksliniekam ir tāpat – viņš dara tikai to, ko var izdarīt un neko vairāk. Es arī – es nemāku dziedāt, sportā man nekādu sasniegumu nav, kaut gan es nodarbojos ar sportu, bet man tā ir vienkārši banāla veselības uzturēšana un vajadzība nosist laiku, paskraidīt pasist bumbu ar čomiem. Bet, ja tu intervētu kādu sportistu, viņš tev sāktu stāstīt, kāda ir viņa misija utt. Un ar mākslu, es uzskatu, ir tāpat. Man pašam tas ir nepieciešams, un man ir vieglāk to uzzīmēt, nevis uzstāties runās par to…
Līdz ar to acīmredzot tas mums bija jau dots – tikko mēs kļuvām nedaudz gudrāki, pirms kādiem tur 100 000 gadiem, tā radās vajadzība zīmēt kaut kādus dzīvniekus uz sienas. Un tas vienkārši turpinās.
Kas tev ir transcendence? Es par transcendenci jautāju tālab, ka man ir sajūta, ka tavi mākslas darbi bieži darbojas kā tādi dzen koani, un mani interesē šī robežlīnija starp intelektuālu racionalitāti tavos darbos un dzen koanam tipisku absurdumu?
(Ievelk gaisu, nopūšas.) Jā! Nu man tāda sajūta, ka es tur dzīvoju visu laiku… Tas ir kā spēlēt pingpongu uz četriem galdiem vienlaicīgi – te nāk sitiens un te, un te… Un vajag kaut kā to lietu atrisināt…
Šī izklausās pēc analoģijas neiespējamai situācijai – spēlēt pingpongu uz četriem galdiem, tas ir kā teikt – okei, mēs te darām kaut ko tādu, kas nav iespējams, ja?
Jā, bet tās ir tikai tādas mūsu iedomas. Ja uz to paskatītos zinātnieki, tad noteikti varētu paskaidrot, kā to var darīt. Tāpat kā teorētiski zīmuli var nolikt vertikāli un tas stāvēs, bet, redz, to nevar izdarīt.
Man grāmatas un kino saplūst kopā ar atmiņām, ar tēmām, kas mani kādreiz interesēja, cilvēki, vīriešu un sieviešu attiecības un tā tālāk… Vajadzētu tam visam skatīties cauri, neuztvert to kā sienu, jo tas viss ir ļoti transparents un kaut kā savienojas ar tevi… Es nezinu, grūti to paskaidrot…
Tavos darbos ir daudz atsauču uz kino. Kāpēc?
Tāpēc ka tā ir mistika, saproti, tā ir uzburta pasaule!
Bet, piemēram, vai tu savos darbos risini kaut kādus jautājumus, kas saistīti ar reliģiju vai garīgām kategorijām?
Misticisms mani interesēja kādreiz jaunībā. Es neesmu reliģiozs, bet reliģija ir absolūti svarīga sabiedrībai, un ir ļoti pareizi, ka mūsu Satversmē ir ierakstīta tieši tā, nevis kāda cita reliģija.
Spēle, joks un ironija, šķiet, ir svarīgi tavos darbos. Man nāk prātā ebreju misticisma tradīcijā pastāvošais termins – hokhma (dievišķais joks), kurā ir iešifrēts pasaules būtības noslēpums, kas vienlaicīgi neļauj dzīvi un sevi uztvert pārāk nopietni. Pastāsti, lūdzu, par joka aspektu tavos darbos?
Man tas ir ļoti svarīgi. Jokam ir baigais spēks. Es cienu angļu humoru, pat piecdesmit gadus veci video ieraksti ir joprojām smieklīgi. Interjeri un cilvēki izskatās jocīgi – patiesībā tādas mūmijas, bet joki strādā. Viņi var eleganti pasmieties pat par Anglijas karalieni, un es uzskatu, ka tā ir ļoti pozitīva lieta. Es gan nezinu, vai to var izdarīt mūsu sabiedrība, nedomāju…
Nu, piemēram, atbilde no cita žanra – pastaigājoties pa vācu pilsētām, var atrast kanalizācijas lūkas ar ģerboni uz tām. Viss, tostarp kanalizācija, pieder kungam – viss bez izņēmuma. Es savulaik ieteicu, ka arī Rīgā varētu uzlikt ģerboņus uz kanalizācijas lūkām. Iedomājies – tu ej, un zem kājām parādās ģerbonis, un tu zini, kur tu dzīvo… Taču atbilde bija tāda – ko jūs te iedomājaties, uz kanalizācijas lūkām ģerboni likt! Saproti – cita mentalitāte. Cilvēkiem, kuri nesaprot šādas lietas, nav plaša skata uz pasauli.
Kā tev šķiet – mākslinieks ir profesija vai… iedzimta vaina?
Iedzimta vaina, kurā pie mums, pēc likuma iestājoties pilngadībai, var strādāt. Mana māte, kas bija personāldaļas vadītāja, izdarīja pārkāpumu un pieņēma mani darbā sešpadsmit gadu vecumā. Mans darba stāžs sākās, kad man bija 16 gadi. Es dabūju kaut kādu piekto vai sesto telegrāfista kategoriju – to zemāko (smejas).
Vai AI (mākslīgais intelekts), tavuprāt, apdraud mākslinieka profesiju vai mākslinieka statusu sabiedrībā?
Jā un nē. Jā tāpēc, ka reklāmu var uztaisīt arī, spaidot tastatūru, un vesela cilvēku grupa – mākslinieki, nosacīti, atkrīt. Savā dzīvē tādiem cikliem esmu izgājis cauri, ar to varu lielīties. Toreiz darbojos ar projekcijām diskotēkā – vajadzēja kaut kā kombinēt, projicēt, kaut kādus mehāniskus filtrus taisīt slaidiem... Kādreiz filmām reklāmas plakātus vajadzēja, tad modeļus, retušierus un tā tālāk… Es pazinu cilvēku, kas retušēja negatīvus. Tādi cilvēki vairs nav vajadzīgi. Tagad tu vari sēdēt tepat, un viss tev ir. Tas mainās, un cilvēki zaudē profesiju.
Tajā pašā laikā es domāju, ka MI mākslinieku pilnībā neapdraud, jo, saproti, cilvēks vienmēr iet pa priekšu un tas MI velkas līdzi kā suns… Tie rezultāti lielā mērā izskatās kā kičs, mēs zinām, ka mākslīgais intelekts ir trenēts uz to, kas ir bijis. Tas domāts “plašām darbaļaužu masām”… lai tur viss ir brūnā krāsā, lai tantēm un onkuļiem patīk… Bet kas to visu ir izdomājis, kas iet pa priekšu – tas ir homo sapiens.
Bet kā tev kopumā šķiet – kurā virzienā iet laikmetīgā māksla, kāda ir mākslas attīstības trajektorija un ko tu domā par mākslas situācija Latvijā šobrīd?
Es neuzskatu sevi par lielu speciālistu, bet tā sabiedrība ir tāda… Mēs jau sākām par to runāt – ir problēma ar humoru, un tad ir kaut kāda mode, kurai visi seko un metas virsū… Tam noteikti kaut kāds speciāls termins…
Trendi…
Jā – trendi. Un ja tu atpaliksi jeb vienkārši godīgi pateiksi, ka uzskati to visu par mēslu, tevi uzskatīs par muļķi, bet pēc tam izrādīsies, tev bijusi taisnība… Taču tu jau esi aizmirsts, visi tevi atceras tikai kā to muļķi…
Vēl mums ļoti svarīgs ir “ģimeniskums”. Mākslinieks it kā sevi pasludina par neatkarīgu un baigi individuālu personu, taču visapkārt visi kaut kā čupojas, cits citu atbalsta, un izrādās, ka tā čupiņa nav laba nedz viņiem pašiem, nedz sabiedrībai.
Man sanāca dzīvot sabiedrībā, kur tas ir mazliet citādāk – ja tu kaut ko organizē, tu nedomā par draudzību, tu domā par rezultāta kvalitāti un viss! Nekas cits nav svarīgs – ne tur kādi bijušie kolēģi, nekādas draudzības, nekādi radinieki, nekas!
Cik noprotu, tu atsaucies uz savu pieredzi, darbojoties Vācijā, vai ne?
Jā, jā…
Ko tu, ņemot vērā tavu pieredzi Berlīnē, varētu ieteikt tiem jaunajiem māksliniekiem, kuri sapņo par mākslas karjeru Rietumos ?
Nu, tas ir know-how. Ir divas lietas – māksliniekam pašam vajag izmainīties, un – nedrīkst melot! Tas ir absolūti svarīgi.
Vai tas nozīmē arī, ka nedrīkst blefot?
Blefs tā ir tāda smalka lieta. Domāju, ka blefot jau var, bet jāzina, kurās situācijās. Jā, tas ir ļoti svarīgi. Vēl svarīga ir komunikācija starp cilvēkiem. Ir jāatrod ļoti daudz draugu, ir jāapmeklē visi iespējamie pasākumi, jāskatās. Runājot, piemēram, par Vāciju, ir jāpārzina Vācijas māksla. Tu nevari tur sarunāties, ja to nezini. Vajag izglītoties, vajag zināt arī visādas ikdienas lietas.
Vai tev ir svarīgi, kā tavus darbus vērtē kritiķi, ko domā skatītāji?
Varbūt es mazliet samelošu, bet mani interesē tikai tas, ko pasaka profesionāļi, un nav svarīgi, vai tas ir mākslinieks vai mākslas zinātnieks.
Vai tu lasi paskaidrojošos tekstus pie citu mākslinieku darbiem?
Jā, es lasu, ja redzu tur kaut kādu interesi. Ja ir tēmas, kas mani neinteresē vai tieši neskar, vai man ir svešas, tad… nu tā…
Par mākslinieka karjeru – vai tu kaut ko darītu citādāk, ja sāktu tagad ar savu know-how par pasauli?
Zini, es dzīvē esmu redzējis tik daudz dažādu lietu, ka varētu, ja būtu iespēja, vēl kādas simts dzīves nodzīvot. Es izvēlējos mākslu. Bet mani interesēja arī zinātne un sabiedrības mācība, un mazliet arī reliģija… Ja es būtu izvēlējies ticēt, tad būtu savādāk… Un tā gandrīz katru gadu kaut kas notiek, kas varētu mainīt manu dzīvi…
Leonards Laganovskis. Filmas beigas. 1989. Audekls, eļļa, 154x190 cm. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums
Tava izstāde savā ziņā ir ierāmēta starp diviem darbiem. Starp “Filmas beigām” (hrestomātiskais darbs no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas) un darbu, ko tu glezno šobrīd, kuru nosacīti varam nosaukt par “Filmas beigām 2”. Par “pirmajām beigām” mēs zinām – beidzās impērijas laiks, Padomju Savienība sabruka, sākās kaut kas jauns. Ko apzīmē “Filmas beigas 2”? Kā beigas?
Filmas beigas, kā tu saproti, nav nekādas filmas beigas. Būs cita filma. Toreiz es tā naivi ticēju, ka – beidzot! Saproti, es lielu daļu savas dzīves nodzīvoju padomju komunismā un periodā, kad tas sabruka. Bija baigā brīvība, kuru īsti nezināja, kā izmantot. Ko darīt – dari, ko gribi! Varēja runāt, ko grib, taisīt biznesu, nodarboties, ar ko vien vēlies. Aizbraucot pirmo reizi uz Rietumiem, visi cilvēki likās tik laipni, tu juties kā kaut kāds papuass no Marsa atlidojis… Eksotika totālā. Un mūsu padomju uzvedība – tas bija kaut kas īpašs, bet arī tā piederēja pie eksotikas, jā. Uzvesties nemākam, dakšu, nazi turēt nemākam, dzert īsti arī nē un pīpējam kaut kādas briesmīgas cigaretes… Bet, saproti, tas bija tas ārējais, iekšēji jau bija normāli. Lūk, tas bija tāds milzīgs vilnis, milzīgs progress… Mēs gājām uz priekšu kā cunami… Bet pēc tam atkal pienāk stagnācija un revanšisms – un mēs savā ziņā esam atpakaļ… Citādā pasaulē – kurā it kā ir viss, taču kaut kā pietrūkst, lai tā būtu pilnvērtīga pasaule ar cerībām uz nākotni.
Tātad darbs “Filmas beigas 2” ir saistīts ar to?
Jā. Atšķirībā no visa, kas mums ir kopīgs ar Rietumeiropu, mums ir šis ļaunais kaimiņš. Ja Krievija nebūtu tāda, kāda tā ir, tad, iespējams, krievu mākslinieki brauktu šeit ar darbiem, mēs varētu braukt uz turieni, bet tā tas nenotiek. Dievs ar pirkstu uz zemes to ir strikti ievilcis, un tā tas tur paliek…
Vai, tavuprāt, šī politiskā situācija mūs “ieliek” Eiropas provinces statusā?
Protams, tas ir arī tīri fizioloģiski – ja tu dzīvo dzīvoklī, kur ir ļoti zemi griesti, tas tevi ietekmē. Šeit ir apmēram tas pats.
Mūsu ģeogrāfiskā nolemtība…
Jā.
Bet tādā gadījumā filma tomēr īsti nebeidzas, tikai transmutējas citā!
Jā, nu tas ir tāds baigi komplicētais stāsts. Es domāju, ka armēņi, gruzīni, kazahi un kirgīzi arī kaut kādā veidā varētu reaģēt, bet – ko mēs zinām, ko viņi tur dara?! (Smejas.)
Izrādās, tās nav beigas, tas ir īstais kino, kas beidzas, un rīt 17:00 sākas nākamais seanss.
Tas tieši arī sakrīt ar tīro griezumu – pirmā filma beidzas, tad nogriež, un te atkal cita filma. Ja es to darbu pabeigšu – atkal nogriezīs.
Cut ir kinematogrāfisks termins – kad tu apstādini filmēšanu, beidz kadru. Apstādinām tagad?
Jā.
***
* Leonards Laganovskis (1955) absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu scenogrāfijas specialitātē (1979). Laikā no 1988. līdz 1994. gadam dzīvojis un strādājis Vācijā, aktīvi piedalījies tās mākslas dzīvē, organizējot personālizstādes un piedaloties grupu izstādēs. Laganovska darbi atrodas publiskās kolekcijās Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Jane Voorhees Zimmerli mākslas muzejā, Rutgersas universitātē (Ņūbransvika, Ņūdžersija, ASV), Neue Berliner Kunstverein (Vācija), Kunsthalle Bremen (Vācija), Reha-Klinik Lubben (Vācija), Artphilein Foundation (Lihtenšteina), Djagiļeva Laikmetīgās mākslas muzejā (Krievija), Igaunijas Mākslas muzejā.
