Mūsdienu mākslinieki ir tie, kas konstruē mākslīgos neironu tīklus
Foto: Pēteris Rūcis, Elizabete Andersone
Artūra Virtmaņa saruna ar Gintu Gabrānu
Līdz 5. aprīlim Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Lielajā zālē skatāma Ginta Gabrāna personālizstāde “Algoritmu kopienas”. Izstādi var uzskatīt par mēģinājumu radīt “laikabiedra portretu”, kur spoguļojas tehnoloģiju ietekme uz kultūru, tostarp mākslas radīšanas procesu un sabiedrību kā kopumu. Izstāde pēta mākslīgā intelekta, algoritmisko kopienu un cilvēka mijiedarbību. Arī to, kā šīs divas parādības veido un maina cilvēku savstarpējās attiecības.
Bez nosaukuma (SEX ar skulptūrām), 2026
Reālā laikā ģenerēta MI videoinstalācija, polietilēna un sēņu micēlija skulptūras
“Algoritmu kopienas” – tur ir divi aspekti… Viens ir tehnoloģiskais, ja mēs runājam par algoritmiem vispār, un otrs ir – kopienas, kas šobrīd ir tāds ļoti ekspluatēts termins. Pastāsti man par tām.
Kopienu māksla… jā (smejas)! … tāds ir izstādes nosaukums. Šobrīd tas ir jāpiemin, sniedzot projektu visos fondos, lai dabūtu finansējumu.
Jā, ‘kopiena’ jeb angliski ‘community’ ir tāds jājamzirdziņš. Vai runa ir par reālām kopienām, skatītām algoritmu pasaules kontekstā, vai arī tu met to tīklu plašāk un tavas intereses šeit ir antropoloģiskas? Vai tas ir mēģinājums izzināt šī brīža momentu, to kaut kā “noķert”?
Nē, ne tikai. Visi tagad ņemas ar mākslīgo intelektu (MI), bet, lai ar to uztaisītu kaut ko savu, kaut ko orģinālu, ir jānojauš, jāparedz, kam apakšā ir tie dati, kur tie ir – tās lielās grupas. Ir runa par to, ka tu redzi ne tikai to dīvaino skatu, bet atklājas arī kaut kādas dziļākas slēptās struktūras, kuras pastāv cilvēku sociumā. Tanī pat laikā tas tiešām ir par tiem algoritmiem, taču jāatceras, ka bez mākslīgā intelekta un digitālās pasaules tieši tādi paši algoritmi valda arī cilvēku attiecībās.
Man jau iepriekš bija izstāde par šo tēmu, tā notika Mākslas stacijā “Dubulti”, šķiet, 2019. gadā. Tolaik tos intelektus trenēja paši. Pats savāci bildes, caur kurām tu to uztrenēji.
Tad precīzāk to būtu saukt nevis par mākslīgo intelektu, bet par mašīnmācīšanos (machine learning), ja?
Nu jā. Tagad jau vispār tā ir pareizāk saukt.
Tas MI ir tāds aizstājējvārds, taču šobrīd reāli pastāv mašīnmācīšanās?
Jā, tas ir aiz slinkuma. Ja tu pasaki, ka tie ir mākslīgie neironu tīkli vai mašīnmācīšanās, tad beigās pārjautā, atmet ar roku un saka – MI.
Tas, ko algoritmi uzrāda, ir tendences. Kad vācu bildes, lai apmācītu MI (darbam izstādei Dubultos), es tās meklēju sociālajos tīklos. Bildes no dažādām izstāžu atklāšanām – no Laikmetīgās mākslas centra, no Kim? un tā tālāk… Tie bija attēli, ko ievietojuši paši izstāžu organizatori. Man vajadzēja vismaz divtūkstoš bildes. Baigākais apjoms. Tas, ko var šajās bildēs redzēt, ir diezgan vienāds – stāv divas vai trīs meitenes ar glāzēm rokās, pa vidu arī daži puiši. No tā visa apjoma dators man izģenerēja pārdesmit attēlus un izdomāja, ka uz bildēm nebūs neviena vīrieša! Es pārbaudīju arī citā mākslīgā intelekta rīkā, kas analizē attēla saturu. Iemetu bildes, kur – lūk, šis varētu izskatīties pēc vīrieša! Bet – nē, šā vai tā tas raksta, ka tā ir sieviete! Un tā viņš izdomāja, ka izstāžu atklāšanās būs tikai sievietes un nonstopā ģenerēja visas tās bildes. Tas nebija mans uzstādījums!
ESX (2024/2025) Algoritmu vadīta, ģeneratīva MI videoinstalācija
Bet vai te ir runa par to, ko varētu nosaukt par algoritma bias?
Acīmredzot tā informācija jau bija tur iekšā – atkārtojas tie paši mākslinieki, tās pašas situācijas, tie paši cilvēki, fotogrāfē tie paši fotogrāfi… Un arī bildes, kuras tiek izvēlētas ievietošanai soctīklos, tiek, visdrīzāk, atlasītas pēc vieniem un tiem pašiem kritērijiem.
Toreiz izstādē to pamanīja, un daudzi domāja, ka esmu to tā speciāli darījis… Taču es mierīgi varēju attaisnoties – nē, nē, es tur neko… tas viss ir mākslīgais intelekts.
Bet šī ir interesanta situācija, jo tagad ir uzradusies šī neitrālā trešā vara – mākslīgais “viszinošais” intelekts, uz ko visu novelt!
Daļēji – jā. Redz – tā nevar apgalvot, ka tā tas tiešām ir. Lai tas būtu nopietns pētījums, tad tam tomēr būtu jābūt plašākam. Un ar to es nenodarbojos. Bet starp daudzām lietām tu vienkārši novēro kaut kādas tendences un īpašības. Taču tas ir personisks novērojums, kuru, visdrīzāk, novērotājs arī iespaido. Novērotājs vienmēr iespaido!
Tas jau arī no kvantu fizikas ir zināms, ka bez tā novērotāja skatiena vispār nekas nenotiek.
Nē, nekas nenotiek.
Mēs vienkārši nezinām, kas notiek…
Tad notiek kaut kas savādāk.
Labi, bet pastāsti – kad tu sāki ar šīm algoritmu un MI lietām nodarboties?
Sāku, tikko tas bija kaut cik pieejami, kādā 2019. gadā. Izstāde Dubultos bija pirmā tāda izstāde Latvijā. Tolaik es pilnā nopietnībā biju pieņēmis, ka izstādes vairs netaisīšu… bet tad nāca šis uzaicinājums. Un tad es domāju – kā tas tagad būs… kad esmu jau paziņojis, ka izstādes vairs netaisīšu… Tāpēc es atradu veidu, kā to atrisināt – es pats netaisu, bet turpmāk to darīs mākslīgais intelekts.
Šajā kontekstā ir interesants jautājums, kas tagad regulāri tiek apspriests – vai mākslīgais intelekts nogalinās mākslinieku? Kā tev tas izskatās?
Tagad ar MI ir iespējams radīt dzeju un grāmatas, zīmēt un no tām ilustrācijām uztaisīt animāciju… Var uztaisīt mūziku. Var uztaisīt tik labu mūziku, ka nav vairs vajadzības zvanīt saviem čomakiem komponistiem. To var visādi kontrolēt, un pie tā visa jau tā kā pierasts. Tad ir kaut kādas lietas, ar kurām mazāk strādā… Bet savā ziņā – jā, daudzus – noteikti, ka ne visus, bet lielu daļu – mākslinieku izpļaus!
Tātad tu saki, ka izpļaus tos, kuri darbojas līmenī, kur mākslu pārveido par produktu? Vai kā?
Nu, nezinu, tas ir sarežģīti. Man tieši šorīt bija tikšanās ar biznesmeņiem, kur runājām par šo tēmu… Viņi domā, ka mākslinieki paliks. Es domāju, ka, visdrīzāk, paliks tieši santehniķi vai kaut kas tāds… Mākslinieki aizies ātrāk.
Es nesen redzēju interviju ar Semu Altmanu, kurš ir OpenAI boss. Viņam jautāja, vai viņš plāno aizstāt kādu no savu lielo departamentu vadītājiem ar MI… Un viņš par to izteicās tā nenoteikti – ka, jā, nu principā tā būtu jābūt, bet… Vienvārdsakot, neizskatījās, ka viņš kaut ko tādu taisās darīt…
Nē, nu redz – cilvēki… tur ir tas individuālais… Bet, vai tas ir tieši mākslinieks, ko nevar aizstāt ar MI, ir atklāts jautājums. Domāju, ka baigi daudzus var aizstāt.
Labi. Bet, teiksim, mākslinieks varētu uzstāties kā tāds triksteris, kurš manipulē ar to mašīnu. Mašīna jau pati neiet uz šāda veida pētījumu. Mākslinieks, kā… kā kungs, kurš noformulē pareizo promptu…
Nē, mākslinieks ir tas, kurš rada pašu mākslīgo intelektu! Mūsdienu mākslinieki ir programmētāji un visi tie MI radītāji… Tie arī ir mākslinieki.
Bez nosaukuma (SEX ar skulptūrām), 2026
Reālā laikā ģenerēta MI videoinstalācija, polietilēna un sēņu micēlija skulptūras
Bet viņi saucās – inženieri! Vai tad ne?
Nē, nu jā… Tāpēc jau Altmans šādi atbildēja. Var atbildēt gan tā, gan tā, un abējādi būs pareizi – MI ir tikai rīks vai arī – tas visu aizstās. Var būt gan tā, gan tā. Galu galā, mākslinieki jau tāpat strādā pēc kaut kādiem tur sūda algoritmiem. Kad jāraksta projekti, jāformulē projektu mērķi, uzdevumi utt.… Un tad rodas kopiena un kopienu māksla. Kāda tur ir atšķirība no mākslīgā intelekta? Varbūt tas ir inženieris, varbūt mākslinieks – māsters… Varbūt vēl jāpiestrādā pie tā MI, bet ir skaidrs, ka var aizstāt, varbūt pat vēlams…
Katram laikam ir savi algoritmi… Bet vai tu redzi to utopisko sabiedrību, kur visiem ir “universālais pamatienākums” (univeral income) un nevienam nav jāstrādā? Piemēram, Īlons Masks to skaidroja tā – mūsdienās jebkurš var aiziet nopirkt burkānus veikalā, taču ir cilvēki, kas izvēlas tos audzēt. Tas, protams, ir grūtāk, bet tajā ir kaut kāds gandarījums. Un tieši tāpat varētu būt ar darbu – ja tev patīk, tu vari kaut ko darīt, bet nekādas vajadzības pēc tā nav.
Es nemāku tā skatīties. Senāk tādi kā Niks Bostroms un tie, kas par mākslīgo intelektu domāja akadēmiskā līmenī, runāja par tāda veida vīzijām – par labklājības celšanu, ko varētu nodrošināt MI, par to, kā to varētu dalīt uz visiem cilvēkiem un kā tad cilvēki varētu darīt, ko viņi grib… Šādā vīzijā visi paliek par māksliniekiem un taisa mākslu…
Galu galā, kaut kā tas laiks ir jānosit, kamēr tu te esi…
Baigi grūti iedomāties, kā tieši varētu notikt tā peļņas sadalīšana. Vai tiešām būs tā, ka tiem, kuriem nāks tā peļņa, tik ļoti interesēs tas, ka citi grib audzēt tos burkānus…? Man liekas, ka šis ir izšķirošs jautājums – vai tie ar lielo peļņu tā pēkšņi izdomās, ka to varētu sadalīt visiem?
Jā, bet ko tad ar to visu cilvēku masu iesākt? Šādā situācijā visiem potenciāli paliek bīstami pastāvēt, arī tiem ar naudu … tiem pat bīstamāk!
Nu jā… grūts jautājums… Bet tad tas nākotnē kaut kā pašregulēsies. Tad tiem, kuriem ir daudz naudas, būs bīstami, ka citiem nav naudas.
Ne jau aiz kaut kādas labdarības, vienkārši tāpēc, lai nopirktu sev drošību un komfortu…
Tad viņi nodrošinās burkānu audzētājus un māksliniekus…
Bet, atgriežoties pie algoritmu kopienām un šīs pasaules hierarhijām, vai tu redzi, kā veidojās šīs hierarhijas? Vai algoritmu pasaule (un algoritmu kopienas) ir nehierarhiskas, demokrātiskas?
Man liekas, ka pastāv dažādi faktori, kuri spiež dažādos virzienos. Vispār šķiet, ka tie, kas nodarbojas ar mākslīgo intelektu, Altmans un citi, ka viņiem ir kaut kāds ideālistiskais aspekts… Reizē arī varbūt tās bailes par drošību… Kas notiks tad, kad tas intelekts kļūs gudrāks par cilvēkiem? Vai tas neradīs eksistenciālus draudus, vai tas neiznīcinās cilvēci? Pastāv šī “vērtību ielādēšanas” problēma. Tā ir ideja, ka MI veidošanas procesā tam jāiemāca kaut kādas cilvēcīgas vērtības vai kaut kā pie tām jāpieradina, lai tad, kad tas būs gudrāks un spējīgāks, tas nenodarītu cilvēkiem neko sliktu.
Man šķiet, ka šī situācija nes sevī bīstamu paradoksu, jo tieši šī “cilvēcība” ir tas, kas potenciāli var radīt tās lielākās nepatikšanas, ne?
Nu jā, pašam Altmanam ar ChatGPT arī tur sanāca interesanti… Lai arī šķiet, ka var neapšaubīt tos viņu labos centienus un to, ka pie tā tiek piestrādāts, tomēr… GPT2 tika trenēts uz šo principu, kur ņem vērā visas tās ētiskās un morālās vērtības. Tika izveidota atalgojuma punktu sistēmu. MI tika piešķirti punkti par “pareizu uzvedību”. MI ātri saprata, ko cilvēki no viņa grib, un rakstīja visu, kā vajag, taču tas ātri pārvērtās par bezjēdzīgu muldēšanu. Tad tam tika pielikts kaut kāds “virskolotājs”, kam bija jākontrolē, lai MI visu dara jēdzīgi… Bija mazliet sarežģītāk, nekā es stāstu, bet jebkurā gadījumā cilvēkiem bija liela nozīme. Taču kaut kur tika pielaista kļūda, līdzīgi kā sajaucot plusiņu ar mīnusiņu, un pozitīvais novērtējums tika uztverts kā negatīvais. Un otrādi. Rezultātā, kā teica pats Altmans, ļoti īsā laikā viņi esot radījuši ļaunāko MI modeli pasaulē. Un tur neko vairs nevarēja izdarīt. Viņi nevarēja to atmācīt atpakaļ. Nelielas kļūdiņas dēļ ārkārtīgi īsā laikā viss tas process aizgāja pretējā virzienā.
Interesanti, ka kaut kāda ziņā tas simulē, teiksim, cilvēku nonākšanu nelabvēlīgā vidē, kur tā – it kā “atbalstošā” – punktu sistēma strādā uz nepareizām lietām.
Vai tava izstāde kaut kādā mērā pieskaras šim jautājumam? Vai arī tu tomēr nodarbojies ar kaut ko citu?
Jā, es izstādē mēģināšu portretēt šīs lietas, bet jāsaprot, ka pastāv arī tā otra puse – kur šie morāli ētiskie apsvērumi nav tik svarīgi! Ir svarīga peļņa, un ir skaidrs, ka peļņas nolūkā labāk ir bāzēties uz sašutumu. Turp apzināti virzās visi socmediju algoritmi. Tie karsē to līmeni, un rezultātā tas nes labāku peļņu. Nerūpējoties par sekām sociumā. Virzieni ir dažādi. Un tie savstarpēji pārklājas…
Bija dokumentālā filma, kur socmediju programmētāji atklāti stāstīja, ka paši ir nobažījušies par šo algoritmu darbības sekām. Viņi paši rada tos algoritmus un saka, ka tas ir baigi slikti. Viens teica, ka tas varot novest pie pilsoņu kara. Bet tas sākās jau 2016. gadā, kad Zakerbergs apgalvoja, ka jaunie algoritmi palīdzēs radīt kopienas. Un varbūt tas tiešām tā bija domāts. Bet, redziet, lai radītu kopienas, labāk ir kacināt un veidot burbuļus. Izrādījās, ka biznesa ziņā daudz pateicīgāk ir nevis savest kopā, bet novest līdz konfrontācijai.
TRANSFUNGUS (2022/2023) Digitālprints uz papīra, no micēlija audzēti rāmji, poliuretāna pārklājums
Jā, interesanti – tās kopienas veidojas burbulī!
Jā! Bet kaut kādā ziņā tā mēs nonākam līdz tai kopienu idejai. Tur ir zināms farsa moments. Kad kopienas ideja par kopību kļūst par savu pretmetu! Vienkārši veidojas grupējumi, kuri kurina izkompostrētas smadzenes noteiktā veidā, un šie grupējumi veidojas berzes rezultātā ar citiem grupējumiem.
Tas, ko es mēģinu darīt… Iedomājies, ienāk cilvēks izstādē, kurš neko nezina par MI, kurš neko nezina par ChatGPT vai arī zina, ka tāds ir, bet reāli nav to lietojis… Viņš nav saskāries ar attēlu ģenerēšanu un visu to… Kāda, tavuprāt, būtu viņa atskārsme? Viņš kaut kādā ziņā ir nonācis psihedēliskā vidē, pareizi? Taču uzģenerētie tēli nekādā ziņā nav cilvēkiem pilnībā neatpazīstami, jo uzģenerēt tos var tikai tāpēc, ka tās ir milzīgas datu kopas, ko paši cilvēki brīvprātīgi ielādējuši un marķējuši. Es ceru, ka tieši šī tēlu nobīde, kas reizē ir atpazīstama un nesaprotama, strādā ar skatītāja iekšējo telpu.
Kā varētu nosaukt to, ko skatītājs šeit ieraudzīs? Bagātinātā realitāte? Vai ieskats kādā citā realitātē, kura nav pieejama bez šī medija?
Nezinu… Nav tā! Pašā pamatā mākslai nav kaut kāds mērķis.
Es saprotu! Vienkārši cilvēki dažreiz prasa – kā jūs ietekmēja šis mākslas darbs?
Tā jau ir katra paša darīšana. Es vienmēr esmu teicis: “Tas, ko jūs redzat, tas to arī nozīmē!”
No rīta klausījos Arvo Perta interviju. Nezinu, kas viņu intervēja, izklausījās pēc Bjorkas. Saruna bija tieši par šo. Perts atbildēja, ka ir svarīgi sev dot telpu. Es teiktu – laiku. Jo drīzāk jau laiks vairāk attiecas uz iekšējās pasaules apcerēšanu. Ir runa par laiku (un telpu) brīvai izvēlei…
Kāda, tavuprāt, ir atšķirība starp tradicionālos medijos strādājošu mākslinieku un tevi? Es to jautāju tāpēc, ka, satiekot kādu cilvēku un sakot, ka esi mākslinieks, pirmais, ko vienmēr jautā, – vai gleznotājs? Jo tas, acīmredzot, ir mākslinieka arhetips. Un bieži var dzirdēt arī tādas frāzes kā: “Man patīk tradicionālā māksla, tā digitālā māksla nav māksla…” Kā tu šo vari komentēt?
Es tur neredzu baigi lielo atšķirību. Man gleznošana ir tas, no kā es esmu nācis. Tas, ka taisu arī kaut ko ar MI, neko daudz nemaina. Es redzu tās pašas gleznieciskās kvalitātes – krāsas lomu un formas… Kāds varbūt nemācēs to ieraudzīt tajā MI ģenerētajā, bet no savas puses es varu teikt, ka gleznoju. Un tie, kas mani iedvesmoja kaut ko darīt, bija gleznotāji.
Labi, bet kas tevi interesē šobrīd? Kas, tavuprāt, dara kaut ko neparastu? Vai vari kādu izcelt?
Mēs jau par to runājam… Tos pat nevar nosaukt. Tie ir tie, kas konstruējuši visus šos mākslīgos neironu tīklus.
Būtībā tad mēs varam teikt, ka šī laika dižākie mākslinieki ir džeki, kuri būvē MI?
Es nezinu, kurā slānī atrodas tie paši interesantākie. Jāpadomā… Senāk bija viegli atbildēt. Tagad ir grūti nosaukt – varbūt tā arī ir atbilde!
Nevajag jau vienmēr kaut kam būt. Zini… varbūt tie procesi ir tādā mutācijā… Arī akadēmijā, mācot studentus, kad būtu jāpasaka – lūk, šis ir baigi labais mākslinieks – es nevaru pateikt… Tagad neredzu tādu…
Es šo pilnīgi saprotu, bet varbūt tas ir tāpēc, ka šobrīd visa kā ir daudz vairāk kā jebkad agrāk?
Varbūt tas ir tāpēc, ka tās lietas vairs nekoncentrējās caur vienu indivīdu. Tāpēc viņš vairs nav arī nosaucams. Vai arī tāpēc, ka nav vairs tik svarīgi!
TRANSFUNGUS (2022/2023) Digitālprints uz papīra, no micēlija audzēti rāmji, poliuretāna pārklājums
Mēs tagad ļoti smuki iebraucām kopienās. Varbūt tiešām indivīds, uzpūstā ego tēls, vairs nav tik svarīgs. Šobrīd ļoti daudz kas notiek paralēli. Nav iespējams aptvert visu, kas notiek pat vienā relatīvi specifiskā lauciņā. Kur nu vēl ainu kopumā…
Es domāju, ka ne tikai tas. Pašam sev jau tas individuālais ir neaizstājams, bet indivīds sociumā ir kā tāds pretnostatījums – tur notiek pamatīgas tektoniskas izmaiņas. Tie, kas būvē algoritmus socmedijiem, analizē indivīdus, viņi pazīst indivīdu labāk nekā indivīds pats sevi… Lai ar viņu varētu darīt visu nepieciešamo – pamatā pelnīt. Šis process ne vienmēr darbojās kā viens atsevišķs mērķis. Mērķa reklāma, tā ir viena lieta. Bet te slēpjas daudz smagāks jautājums, jo šajā iepriekšējā liberālajā laikmetā indivīds ir bijis pamatvērtība un pats galvenais. Kā viņš jūt, kā viņš redz – tas ir augstāks par visu. Bet, ja tagad algoritms sāk visu darīt labāk, kas notiks ar to indivīdu? Tas ir daudz smagāks jautājums par to, ko vienmēr uzdod – kādas profesijas pazudīs, vai mākslinieki pazudīs, ko mākslīgais intelekts aizstās… Jautājums ir – kas notiks, kad cilvēkiem vispār būs jāizdomā kaut kāda jauna vērtību sistēma? Ir daļa cilvēku, kam svarīga reliģija, bet arī tā ir centrēta uz indivīdu. Taču, kad tas viss kļūs apdraudēts tieši algoritma dēļ, ko tad…? Mēs runājam par iespēju. Kad, kā tas var notikt? Cik lielā mērā tas jau notiek tagad?
