Nazis, cirvis un malkas pagale
Saruna ar mākslinieku Andri Breži
Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā gaidāma mākslinieka Andra Brežes izstāde “Aploks”, kas būs pirmais notikums ciklā “Milži”, kas veltīts zīmīgām Latvijas laikmetīgās mākslas vēstures personībām. Tā ietvaros tiek eksponēti mākslas darbi – sava laika kultūras ainas raksturlielumi. Ciklam raksturīgs arheoloģisks piegājiens, meklējot kaut kur aizmirstas vai zudušas lauskas. Šī “zudusī klasika” ir stāsts ne tikai par mākslas vēsturi, bet arī par laiku un toreizējiem notikumiem. “Milžu” mākslas darbi atrodami Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja krājumos, privātkolekcijās, mākslinieku studijās, bēniņos un pagrabos. Daži ir zuduši uz neatgriešanos. Iespēja tos ieraudzīt ir reta un neprognozējama.
Andra Brežes objekts “Aploks” tika izstādīts Sorosa Mūsdienu mākslas centra gadskārtējā izstādē “Valsts” (kurators Ivars Runkovskis) izstāžu zālē “Arsenāls” 1994. gadā. Tagad tas atkal būs pieejams skatītajiem Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā Andra Brežes izstādē, kas būs skatāma no 6. februāra līdz 5. aprīlim.
Klajā tiks laists arī Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas cikla “Milži” pirmais izdevums “Andris Breže. Aploks”, kura tekstu autore ir mākslas zinātniece un kritiķe Santa Hirša, grafisko dizainu veidojis mākslinieks Krišs Salmanis.
Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas izstādes atskaites punkts ir tavs darbs “Aploks”, kas tika eksponēts 1994. gadā Sorosa mūsdienu mākslas centra gadskārtējā izstādē “Valsts” (kurators Ivars Runkovskis) izstāžu zālē “Arsenāls”. Visai iespaidīga izmēra raupju koka gredzenu un ripzāģu kompozīcija.
Jebkura mūsu izpausme... tā nāk no mūsu pašu sākuma. Kā esi audzis, kā veidojies, kāda bijusi tava bērnība, ko tu toreiz esi darījis. Tas ir tāds ārkārtīgi svarīgs posms, kas patiesībā nosaka visu dzīvi. Un mazā bērnā ir radošums, kreativitāte. Viņš dara kaut kādas lietas. Viņam ir nazis, un viņam ir cirvis, un viņš kaut ko taisa no kaut kādas malkas. Mans gadījums. Ir sagrieztas rokas – jā, taču viņš kaut kā izpauž sevi, ir dzinulis, kas viņu pavada. Un tava apkārtne, tavi pagalma biedri, tas, kas notiek ar viņiem… Kad paraugies atpakaļ, saproti, ka esi izspēlējis visu savu dzīvi.
Maza bērna dzīve ir tāda pati pieaugušo dzīve, jo tur ir tādas pašas kolīzijas. Tur ir gan drosme, gan vājuma brīži. Tur tiek analizēts, kāpēc kaut kas ir tā, kā ir. Ar ko “viņš” ir spēcīgāks, kāds “viņam” raksturs. Tu redzi, kā mainās tava apkārtne. 1965. gadā, kad es biju septiņus gadus vecs, kopš kara beigām bija pagājuši 20 gadi. Strādnieku mājās Cēsu ielā jau bija parādījušies ienācēji, bet bija vēl arī vecās paaudzes cilvēki… Sētnieks, cilvēki veikala rindā, no kuriem viens tev priekšā prot ņaudēt kā kaķis… vizuālās atmiņas par viņiem… Pie veikala tās pašas Cēsu ielas stūrī stāvēja zirdziņš ar auzu kuli, gaidot, kamēr izkraus preces. Sviestu, biezpienu ietina papīrā, krējumu ielēja burciņā, uztina virsū papīru. Arī mencu, kuras Baltijas jūrā vairs vispār nav, bet tolaik bija parasts produkts. Un to visu ielika tavā acainajā tīkliņā. Mēs dzīvojām tik ekoloģiski… Tagad katru dienu izmetam maisu ar plastikāta iepakojumu. Toreiz plastmasas nebija kā sugas. Atceros, “piecīši” (grupa “Čikāgas piecīši” – red.) dziedāja par cīsiņiem celofānā – un tad tie cīsiņi celofānā parādījās arī pie mums. Lodīšu pildspalva bija luksusa manta. Tēvs man nopirka no viena jūrnieka – tādu ļoti smuku, četrkrāsu. Pateicoties šai pildspalvai, atklāju, ka esmu daltoniķis. Krāsoju kaut kādu tur zilu jūru, un izrādījās, biju uzkrāsojis zaļu. Tā vienkārši noskaidrojām, ka neredzu krāsu. Gribēju būt jūrnieks, bet tad sapratu, ka tā visa dēļ nevarēšu.
Visas šīs te lietas… Tev ir jāgādā malka. Es, piemēram, kādus 35 gadus no savas dzīves esmu kurinājis dažādas krāsnis. Cēsu ielā kurināju, pēc tam mākslas skolā kurināju – tur bija dežūras un bija jānāk agrāk, lai tad, kad citi ierodas, ir jau silti; pēc tam pie Neiburgas (rakstniece Andra Neiburga (1957-2019), Andra Brežes dzīvesbiedre – red.) Zeļļu ielā kurināju.
Tā malka un koks arī organiski kļuva par daļu no taviem darbiem.
Nu jā. Bērnība. Atved malku, un pēc tam atbrauc divi leģionāru džeki uz motocikla. Un to pašu motociklu kaut kā pārinstalē tā, ka blakusvāģa vietā ir zāģis. Lielajai malkai – tāda mega ripa, un ar to viņi visiem sazāģēja malku. Tas viss mūsdienu cilvēkam liekas kaut kas pilnīgi neiedomājams. Un ir jau arī. Svētdienās, ejot pa Cēsu ielu, kur visi logi bija vaļā, varēja dzirdēt, ka katrā dzīvoklī kāds dzied. Nebija jau nekādu smalko ierakstu. Spēlēja plates, vai arī cilvēki paši, kopā sanākuši, kompānijās dziedāja. Cilvēki muzicēja paši. Dziedāja, spēlēja akordeonu, kaut kādas vijoles – to visu varēja dzirdēt. Vēl bija tādas izpausmes kā ziemas laikā izdekorēti logi – ielika starp logiem siltinājumu, ietina vatē, uzsēdināja zīļuku vai lellītes. Tā bija cilvēku kreativitāte. Tas bija vispārpieņemti. Tallinā to vēl var ieraudzīt.
Andris Breže. “Malkas aplis” / izstāde “Valsts”, 1994. Foto no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kolekcijas
Joprojām?
Var, vecpilsētā. Vēl pirms dažiem gadiem tur redzēju tādus logus. Naivas un sirsnīgas cilvēku izpausmes, kas iespiežas atmiņā. Kā leduspuķe logā. Pakešu logos tādu vairs nebūs nekad, vai ne?
Visas šīs lietas kaut ko izveido, un nekur no tām atmiņām nevar sprukt. Arī tā mana mākslas būšana… Lai kā arī nebūtu, tā nav tāda racionāla… Tur visam apakšā ir šis poētiskais bekgraunds. Šī te poētiskā sajūta. Racionālais traucē. Lielākajā daļa Rietumu mākslas ir ļoti daudz racionālisma, un poētisms ir pat traucējošs. Par kaut ko tādu vīpsnā vai pasmejas. Arī tā vēsi izdomātā konceptuāla lieta, protams, var būt poētiska, vienkārši uz to jāprot citādāk paskatīties. Bet manas izpausmes vairumā gadījumā ir ļoti… Nu, es nekādi neesmu varējis tikt vaļā no šī naivā poētiskuma. Tas man kā tāda šlepe visam velkas līdzi.
Tu piemini poētismu un poēziju. Kā tas notika, ka tu pievērsies dzejošanai?
Nu jā, tāda viena konkrēta diena. Viena konkrēta diena mākslas vēstures stundā 3. kursā, kad tika aplūkots sirreālisms. Mākslas vēstures skolotāja “pievilka klāt” dažādas radošās izpausmes, ilustrējot tās ar vienu Bretona dzejas rindu. Un kaut kā tas viss ļoti saslēdzās kopā ar to dienu – tādu saulainu. Pa logu bija redzama koka lapotne, kur spēlējās gaisma. Un kaut kā tā rinda piepeši pavēra vaļā citu sapratni. Ka to, ko dari mākslā, vari darīt savā galvā. Nedarot neko ar rokām, saproti?! Tu vari atrisināt šīs situācijas, saņemt to pašu jau pieminēto grūdienu, ko izraisa labi, kreatīvi atrisināts darbs, kas tevi pašu pārsteidz un paceļ. Un tu saproti – velns, es taču to visu varu izdarīt pavisam vienkārši! Man nekas nav vajadzīgs, tikai kāds papīra gabaliņš, uz kā pierakstīt, lai neaizmirstu. Jo svarīga ir tieši rindas kombinācija, pareizi sakārtoti vārdi. Tie tikai jāatzīmē. Noliec, un pēc kāda laika vienkārši vari apskatīties, lai atgrieztos šai situācijā. Jo tā tur ir. Tu sāc saprast, ka tu to vari dabūt ļoti vienkāršā veidā. Esmu daudzas idejas mākslā pametis tālab, ka varu tās realizēt šādi. Savādāk. Un saņemt gandarījumu, neko nedarot ar rokām. Kaut kas iešaujas prātā, es to uzrakstu un nonāku citā portālā.
Bet poēzijā tu neesi Andris Breže.
Biju caur plakātiem šaurā vidē ieguvis zināmu atpazīstamību un negribēju, ka šis mans atklājums, mans otrs izteiksmes veids taptu citiem zināms. Gribēju, lai tam ir sava, atsevišķa līnija. Un tad es vienkārši ieraudzīju, ka manu uzvārdu var izlasīt citādākā kombinācijā (Žebers – red.), turklāt tas arī skan gana latviski. Jāatzīst, ilgu laiku neviens to visu tā arī nesaslēdza kopā. Tā ir tāda paralēlā līnija.
Andris Breže. “Aploks” / izstāde “Valsts”, 1994. Foto no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kolekcijas
Paralēlā dzīve.
Jā, paralēlā dzīve, jo tā ir citādāka. Un tās abas ir savstarpēji pretrunīgas. Tā pretruna ir tāda, ka mākslā tu nedrīksti būt ilustratīvs. Tev ir jādara sava lieta, bet tu nedrīksti būt ļoti stāstošs. Kaut ko tu, protams, stāsti jebkurā gadījumā, lai kas tas arī nebūtu, bet ir jābūt tam noslēpumam. Kamēr poēzijā tev ir arī kaut kas jāpavēsta. Fonētiskā un vizuālā domāšana atšķiras. Tagad man, piemēram, bija jāiesniedz dzejas krājums. Es to uztaisīju, taču vajag sakārtot. To es šobrīd nevaru, jo mana galva ir koncentrējusies uz izstādi, dzeju esmu atbīdījis malā. Grūti abas šīs lietas savienot. Man ir jānoslēdz viena un tad jāatgriežas pie otras. Tā mana pasaule kārtojas.
Bet vai mūslaiku realitātē dzeja vispār var pastāvēt un vai maz daudzi dzejo?
Dzejo šausmīgs daudzums cilvēku. Viņi to dara. Un jo mazāk lasa, jo vairāk dzejo. Domāju, mēs esam nonākuši vēsturē vēl nebijušā punktā. Gadžeti, ekrāni ir pilnībā pārvērtuši cilvēku. Tie atņem koncentrēšanās spējas. Nezinu, kur tas novedīs. Vai tu esi redzējusi cilvēku ar grāmatu rokā uz soliņa vai sabiedriskajā transportā?
Īstenībā – jā, pavisam nesen Jūrmalas vilcienā. Bet jāatzīst, nezin kāpēc man tas šķita dīvains skats.
Bet savulaik parki bija pilni cilvēku ar grāmatām rokā.
Sabiedrībā ir zudusi prasme lasīt un spēja uztvert. Žurnālam “Avots”, kas sāka iznākt 1987. gadā, bija mūsdienu pasaulē prātam neaptveramas tirāžas. Man ir aizdomas, ka tagad būtu grūti pārdot pat 200 eksemplārus…
“Avota” panākumu iemesls bija saturs, jo glavļits daudz ko turēja zem sloga. Un kad sāka drukāt visas tās lietas, kas līdz tam bija aizliegtas, tas bija milzīgs pārrāvums. Cilvēki lasīja, jo līdz tam tas viss bija viņiem nepieejams. Tā bija tā galvenā lieta. Vēlāk… ne velti “Avots” pats arī dabīgi izsīka… Cilvēki savu ziņkāri bija apmierinājuši. Sāka iznākt dajebkas, slogs bija noņemts, viss kļuva iespējams. Pazuda aizliegtā augļa efekts, kas, manuprāt, bija ļoti zīmīgs. Kaut kā pēkšņi saruka arī tā vēlme lasīt, jā. “Avota” pēdējais numurs, kas 1995. gadā tika nodrukāts Somijā, bija mazs, plāns izdevums. Bet igauņiem vēl arvien iznāk viņu “Avots”, kas saucas “Varavīksne”.
20. gadsimta 80. gadu otrās puses un 90. gadu Latvijas kultūrainai kā kopumam raksturīga milzu enerģija, uzdrīkstēšanās un nekontrolējams azarts. Man ir sajūta, ka tādu trakuma pakāpi – pozitīvā nozīmē – mēs vairāk neesam piedzīvojuši. Tas bija… “zelta laikmets”? Kā tas sākās, kāpēc beidzās un kas to atšķīra no mūsu laika?
Runājot par mums toreiz… Manuprāt, 80. gadu vidū noformējās tāda spēcīga paaudze. Visās jomās – mākslā, poēzijā, mūzikā. Vārdu sakot, radošās jaunatnes kopums bija izveidojies spēcīgs, bija sasniegta kritiskā masa, un, iespējams, motivācija bija kaut kāda pārmaiņu gaisotne. Lai gan 80. gadu vidū vēl ne par kādām pārmaiņām runāt nevarēja. Man likās, ka es savā mūžā nekad neaizbraukšu, piemēram, uz Poliju… vai uz jebkurām ārzemēm. Ka netikšu laukā no šī šīs vides, kurā esmu audzis, ka tā ir predisponēta. Ja vien neizmantoja, piemēram, komjaunatni, bet tas nebija mūsu ceļš. Tā ir tāda 80. gadu vidus sajūta – fatāla. Un vienlaikus mūsu paaudze bija izaugusi jau ļoti skeptiska pret visu pārējo un meklēja atšķirīgus ceļus no tiem, kuri darbojās tādās iepriekšējo rāmju robežās. 80., 90. gadi bija laiks, kad notika liela noformēšanās; kad mūsu paaudze iznāca manifestēties. Un vienlaikus tas tomēr nebija noliegums pret iepriekšējo paaudžu darbu. Vienkārši bija izauguši cilvēki, kuri sāka domāt citādāk, un viņu bija pietiekami liels apjoms. Tad, kad viņi saprata, ka ļoti daudz kas no viņu darbības kļūst iespējams, tas parāva vaļā spundi un sāka birt ārā. Darbojās cunftu princips – bija glezniecība, grafika, nu, vārdu sakot, bija stājmākslas un bija lietišķās mākslas. No lietišķajām mākslām ielēkt stājmākslā bija pilnīgi neiespējami. Ja nāc no lietišķās mākslas nozarēm un negribi taisīt tikai galdus, krēslus, podus, vajadzēja tikt iekšā stājmākslā. Jau mākslas skolas laikā Ojārs Pētersons un Ivars Mailītis bija sākuši piedalīties plakātu konkursos un pieaicināja arī mani. Un plakātisti bija ļoti demokrātiska sabiedrība, kas bija ieinteresēta jaunu asiņu pieplūdumā. Viņi pret mums izturējās labvēlīgi. Lielā mērā tas bija Kirkes (Gunārs Kirke – red.) nopelns, viņš vadīja to sekciju. Viņš ļoti prata sadzīvot ar formālajām varām, bet mūs tas neskāra nekādā mērā. Kirke, piemēram, noorganizēja kaut kādu dabas aizsardzības vai ugunsdzēsības, vai vēl kādu citu konkursu. Tajos mēs piedalījāmies. Aizrāvāmies, mums bija labas idejas, un mēs bieži uzvarējām tajos konkursos, saņēmām prēmijas… Jaunam cilvēkam, kas vēl mācās mākslas skolā, ir ļoti svarīgi iegūt kaut kādu atpazīstamību un arī kaut kādu naudu. Tā caur šiem plakātiem iekļuvām grafikas apakšnozarē, kur ietilpa plakāts. Vārdu sakot – pie tām stājmākslām.
Bet tas lielais atrāviens bija Ojāra Ābola proponētā un pieteiktā izstāde “Daba. Vide. Cilvēks” 1984. gadā Pēterbaznīcā. Ābols to bija iecerējis kā tādu, kurā varētu parādīties arī kaut kādi cita veida darbi. Mēs uzreiz to sapratām. Tas bija tāds riktīgs slūžu pārrāvums. Ojāram pašam tur bija objekts, mēs kopā ar Valdi Ošu un Andru Neiburgu pieteicām objektu “Izbraukums zaļumos”. Piedalījās arī Leonards Laganovskis, Hardijs Lediņš un Juris Putrāms. Un Indulim Gailānam bija izteikti konceptuāls un novatorisks darbs. Maskavas televīzija brauca filmēt, jo pirmo reizi kaut kas tāds tika eksponēts PSRS oficiāli akceptētā izstādē.
Andris Breže. “Aploks” / izstāde “Valsts”, 1994. Foto no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kolekcijas
Bet tas bija andergraunds.
Jā, un šeit andergraunds tika akceptēts. Tur ir tā robežšķirtne. Protams, izstāde kopumā bija viena milzīga kakofonija, jo piedalījās visi – daļa no viņiem vienkārši vēlējās kaut ko darīt citādāk, bet bez izpratnes – kā un kāpēc. Viņiem tas nebija organiski, drīzāk – izdomāts izrāviens. Kamēr mēs bijām skatījušies, kas notiek tur. Tai pašā poļu žurnālā Projekt. Nekā jau baigi daudz nebija. Varbūt vēl Kunstforum. Bet pasaules elpa jau caur tiem nāca iekšā. Poļi tajā laikā, pateicoties “Solidaritātei”, bija izteikti vērsti uz Rietumiem. Kāpēc? Mēs bijām jauni… Katrs savu caitgaistu bija no kāda mistiska mākoņa uzsūcis, pieslēdzies tam, ieguvis sapratni par savu virzību un secību.
Pēc pāris gadiem mēs ar saviem objektiem tikām akceptēti. Izrādījās, ka nekā šausmīga tajos nav un pasaule tāpēc nesagrūst. Manuprāt, virkne cilvēku piepeši sajutās piederīgi šai straumei.
Kopienas sajūta. Tai piederīgajiem un arī laikam kā tādam, šķiet, nebija raksturīga cenšanās iekļauties kādā konjunktūrā, naratīvā, Rietumu mākslas ainā… Dzinējspēks bija izbaudīt brīvību; darīt to, kas šķiet svarīgs – nedomājot īpaši arī par finansiālo aspektu. Mākslas atbalsta sistēma nešaubīgi ir viens no kultūrstratēģijas stūrakmeņiem, taču svarīgākais, rakstot projektus, ir nepazaudēt pašu mākslu.
Lielā mērā tā projektu rakstīšana sākās tad, kad parādījās iespēja kaut ko reāli saņemt. Cilvēki saprata, kā tie projekti rakstāmi. Ar laiku tie kļuva ļoti komplicēti un birokrātijai atbilstoši. Bet beigu beigās ir radies iespaids, ka, ja to naudu nesaņem, tad baigi arī vairs neviens nedīdās, neko arī nedara un netaisa. Es nesaku, ka tas viss nebūtu vajadzīgs. Ir, bet tas ir arī koks ar diviem galiem. Citādāk sāc kalkulēt. Neviens no mūsu objektiem netapa tāpēc, ka kāds iedeva naudu.
Atgriežoties pie “Daba. Vide. Cilvēks”, kur tika eksponēts mūsu “Izbraukums zaļumos”… Tā mašīna stāvēja Valda Ošiņa pagalmā. Kopā ar Valdi izdomājām – davai, šo te ņemam un uztaisām tā, kā vajag. Tai pašā pagalmā sarakām zemi, sajaucām ar cementu un apstrādājām. Izsaucām taksi, pieāķējām mašīnu striķī, es piesēdos pie stūres, un tā mēs aizbraucām uz to Pēterbaznīcu. Iestūmām tur iekšā, visu sakārtojām, kā vajag. Tādā garā. Līdz ar to tu, protams, arī rēķinies – ko vari pats sarūpēt, ko vari sarunāt… Tie vīri (“Zemes saimnieki” – red.), kas tur muzejā patlaban stāv, nav atlieti no kaut kāda baigi cēlā materiāla. Viņi ir uztaisīti vienkārši no papīra. Nekas tev netraucē paņemt avīzes, nopirkt PVA līmi un taisīt. Aplīmē formu, noņem nost… Tā visa bija tāda avīžu lieta… jo, ja biji izdomājis uztaisīt kaut ko lielāku, bija jārēķinās, ka pašam viss ir jānogādā, pašam jāpaceļ. Ja es to darbu būtu taisījis kaut kādā citādā materiālā… Man vajag zināt, kur es to likšu, ko es ar to darīšu… Man jāspēj to vīru pacelt, nolikt, pārvietot, aizvietot.
Bija, protams, individuālās veiksmes. Mēs ar Ojāru Pētersonu un Juri Putrāmu strādājām Henrika Vorkala brigādē kombinātā “Māksla”. Tādējādi mums bija pieeja kādreizējās Kuzņecova rūpnīcas darbnīcai, kur bija atbilstoši apstākļi, lai taptu pirmās supergrafikas. Bez tā visa supergrafiku nebūtu.
Andris Breže. “Aploks” / izstāde “Valsts”, 1994. Foto no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kolekcijas
Azarts un trakums dominēja pāri visam.
Jā, likās, ka dari kaut ko svarīgu. Tā bija tāda vajadzīga sajūta – ka tas, ko dari, ir, nu, tāds svarīgs, jauns un interesants. Apliecināšanās. Ka tu kaut ko lauz. Bet dzīve gāja roku rokā ar ekonomiku un visu pārējo. Interese par mākslu apslāpa. Sabiedrībā. Un mākslinieki arī sajutās nenovērtēti. Iestājās apātija, azarts pazuda. Cilvēku, kas nodarbojas ar mākslu, sāka uztvert kā savādnieku… nu tādu jampampiņu…
Pazuda statuss.
Jā, kas arī bija zīmīgi. Jo, ja nebija naudas, tad bija vismaz kaut kāds statuss sabiedrībā. Tas, ka tev mākslā ir kaut kāda loma, bija gana svarīgi. Tava atpazīstamība tevi baroja, sildīja, ļāva tavam motoram kustēties. Kad tas pagaisa, visi kļuva par margināļiem, un tas bija tā… Ja Rietumu sabiedrībā marginālisms mākslai vienmēr bijis klātesošs, tad pie mums, apspiestajā sabiedrībā, māksliniekiem bija relatīvi lielāka brīvība, iespēja izteikties un arī nenormēts darba laiks. Bet vēlāk, kad šim nenormētajam darba laikam parādījās arī tāda blakne, ka neko nevar nopelnīt, mākslinieks noripoja pie sabiedrības ekonomiski zemākajiem slāņiem.
Rietumos finansiālo segumu nodrošina caur sakārtotu kultūras atbalsta sistēmu.
Jā, mākslas tirgus, granti, mākslas iepirkumiem obligāti atvēlamie procenti būvniecības tāmēs. Ir vīzija, kādu vēlas redzēt apkārtējo vidi. Kādām jābūt labām izstādēm. Katra sevi cienoša mazpilsētiņa izdomā kādu biennālīti. Tā arī neuzceltais Laikmetīgās mākslas muzejs mūs ir nostādījis nevienlīdzīgās pozīcijās ar Viļņu un Tallinu. Igauņiem ir muzeji un centri arī Tartu un Pērnavā. Lietuviešiem savukārt ir virkne starptautiski zināmu mākslinieku. Mums, manuprāt, neviena.
Kāpēc māksla un mākslinieki ir vajadzīgi?
Tikpat labi varētu arī prasīt, kāpēc cilvēkiem ir vajadzīga, piemēram, poēzija. Tā jau arī neko…
Taču kreatīvs var būt arī būvnieks un metinātājs, svarīgākais, kā darbojas viņa galva, tas, ka viņš nav tiešs sava uzdevuma kalps. Ka viņā ir radošuma dzinulis, kas nozīmē neordināru risinājumu iespējamību. Un māksla ir dzinējspēks, kas sniedz iespēju cilvēkam atklāt savu kreativitāti, atrast to un piemērot pavisam citās situācijās un lietās. Māksla iedarbina tevi, tā ir grūdiens, kas iedarbina radošumu. Un tas ir katrā cilvēkā. Kādam izpaužas vairāk, citam – mazāk. Taču, nonākot saskarsmē ar mākslu, tā tiek pamodināta un sāk darboties. Un kreativitāte nav nekas cits kā spēja paskatīties uz lietām savādāk, brīvāk. Tā ir svarīgākā lieta, kāpēc māksla būtu vajadzīga.
