Planēta Zigfrīds
Līdz 8. jūnijam “Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas” Lielajā zālē skatāma franču izcelsmes komponista, mūziķa, kino režisora un pasaules apceļotāja Zigfrīda vai Siga (Siegfried Debrebant, 1973-2024) izstāde “Kino klejotājs” (Cinéma Nomade)
Šo tievo vīrieti ar izspūrušiem matiem, apsietiem ar improvizētu turbānu, un ar dzejnieka vai vizionāra skatienu noteikti esat redzējuši Rīgā. Viņš šeit demonstrēja savas filmas un arī tās filmēja, viņš sniedza koncertus, kuros improvizācija no viņa plūda kā naftas strūkla. Viņš klīda pa ielām un sēdēja bāros, kur zināja bārmeņu un viesmīļu vārdus. Viņš bija pastāvīgs KKC (Kaņepes Kultūras centrs) apmeklētājs un palīdzēja Dāvim Kaņepem izstrādāt šīs vietas ideju. Viņš šeit bija savējais, un liktenis lēma, ka tieši uz Rīgu viņš atbrauca jau smagi slims, un tieši te viņš mēģināja to pārvarēt, un tikai pašā finālā tika aizvests uz Parīzi kur pēc divām nedēļām pameta šo pasauli.
Tagad Rīgā ir atklāta viņa kino un foto darbu izstāde, kas tika iecerēta vēl tad, kad nekas neliecināja par šādu iznākumu. “Lai arī Zigfrīda pēkšņā nāve pagājušā gada rudenī ir radikāli mainījusi šīs izstādes veidošanas procesu, un, visticamāk, to, kā mēs uzlūkojam viņa daiļradi, kura nu atklājas savā pabeigtības totalitātē, tā ir viņa ideju un klātbūtnes caurvīta manifestācija. Ekspozīcijas kodolu veido kino filma “Kinogamma”, kas ir vairāk kā divas stundas garš ekstātiskā pasaules tvēruma šedevrs. To papildina viņa klejojumos uzņemtās melnbaltās analogās fotogrāfijas, kuras ir skatāmas gan kā papildinājums Zigfrīda kinemātiskajam pasaules redzējumam, gan kā ceļojuma piezīmes, vai arī kā māksliniecisks pētījums par cilvēku pasaules un eksistences mistērijām,” izstādes ievadtekstā raksta mākslinieks un kurators Artūrs Virtmanis. Šī ekspozīcija ir viņa un Dāvja Kaņepes kopīgs projekts.
Foto: Pēteris Rūcis
“Zigfrīda kino un foto darbus caurvij nemaskēta, varbūt pat romantiska aizrautība ar šķietami parasto, ikdienišķo, nesvarīgo, gandrīz vai neredzamo cilvēku pasaules substanci. Attēls te parādās kā laika un esības mistērijas liecinieks un interprets, kur Bresona “izšķirošais mirklis” saplūst ar Mītiskā laika klātbūtni, kurā sadzīvo visas tagadnes, pagātnes un nākotnes, kur mirklīgais un pārlaicīgais savijies vienā neatšķetināmā veselumā. Zigfrīda pirmā pilnmetrāžas kino filma “Louise (take 2)” 1998. gadā tika demonstrēta Kannu kinofestivāla oficiālajā atlasē. Tālāk sekoja vēl sešas pilnmetrāžas filmas, kuras tika uzņemtas dažādās pasaules vietās un ar panākumiem rādītas Kannu, Roterdamas, Sandensas un citos prestižos starptautiskos kino festivālos. 2004. gadā filma “Sansa” tika rādīta kinofestivālā “Arsenāls”,” raksta Artūrs.
Toreiz es kopā ar lielisku kino entuziastu kompāniju piedalījos “Arsenāla” atlases komisijā. Filmas mēs skatījāmies pirmie, bet nevis uz ekrāna kinoteātrī, bet gan no vienkāršām VHS kasetēm. Un “Sansa” uz kāda Sony vai Philips monitora ekrāna mani pilnīgi aizrāva – ar savu ritmu, savu netekstuālo dzejiskumu un brīvību.
Kadrs no filmas “Sansa” (2003)
“Zigfrīds sarakstījis mūziku ne tikai visām savām, bet arī citu režisoru veidotām kinofilmām. Kā mūziķis, ar pseidonīmu – Sig, viņš sadarbojies ar tādiem slaveniem mūziķiem kā Ivry Gitlis, Erik Truffaz, Steve Lacy, Le mystère des voix Bulgares, Thomas Bangalter, Vladimir Volkov, Lewis Pragasam, Joy Frempong, un latviešu mūziķi Arti Orubu. Viņa pēdējais koncerts notika uz “Kaņepes kultūras centra” (KKC) skatuves 2024. gada augustā”.
Mēs satikāmies ar Artūru un Dāvi dienu vai divas pirms izstādes atklāšanas “Orbītas” birojā. Aiz loga spīdēja saule. Un savu sarunu mēs sākām ar dzeju.
Siegfried Debrebant
Artūrs Virtmanis: Šodien es iztulkoju vienu viņa pantiņu – dzejoli, kas tapis 2005. gadā. Viena draudzene, latviete, kas dzīvo Francijā, to atdzejoja no franču uz latviešu valodu. Un es uztaisīju versiju angļu valodā. Liksim to uz sienas...
Dāvis Kaņepe: No tās mazās grāmatiņas?
A.V.: Jā, jā! Tas man liekas ir tieši par Sigu.
Vai vari, lūdzu, nolasīt latviešu versiju?
A.V.: “No kadra uz kadru es vingrinu savu acs tīkleni
un debesis svilst.
Man nav sižeta, es klīstu bez ceļa kartes, bez darbības
vārda, ko locīt.
Pa labi, kāds sīkais blenž uz mani,
pa kreisi slīd princese, kāds vecis vēro; pūlis skrien garām
un tajā noslīkst mana filma.”
Foto: Pēteris Rūcis
Zini, tas man ļoti atgādina Siga visslavenāko filmu “Sansa” – vakar noskatījos to vēlreiz. Atgādina tieši to, kā viss tika uzfilmēts: kā kamera, vai, precīzāk, – skatiens, dejo, slīd visam garām, ļaujas ritmam, improvizācijai, nezināmajam, brīnumam. Un tas viss – 2003. gadā. Toreiz daudziem, man šķiet, bija sajūta, ka visa pasaule atveras mūsu priekšā kā viens veselums. Ka vari vienkārši “dejot” tai cauri – no kontinenta uz kontinentu.
A.V.: Jā, bija tāds posms vēl pirms AR surveillance, kariem un pandēmijām.
D.K.: Mēs tolaik dzīvojām ar sajūtu, ka tā ir norma…
A.V.: Un ka paliks tikai labāk. Jā... Īstenībā tas ir pamācoši, jo redzi – dabā nekas tāds nenotiek. Tas īstenībā bija kaut kāds unikāls posms, varbūt pat vispār pasaules vēsturē.
Filmā ir sajūta, ka tu vienkārši, pārlecot no viena elektrovilciena otrā, vari apceļot visu pasauli. No Parīzes līdz Japānai.
A.V.: Cilvēki kā tādas pieneņu pūkas varēja vienkārši planēt, vai ne? (Smejas).
Sigs, protams, arī pats bija tāds cilvēks. Viņš ceļoja pa pasauli atvērtām acīm, vēroja, filmēja un fotografēja. Liekas, viņam bija ļoti spēcīga saistība ar “Sansas” galveno varoni.
A.V.: Man šķiet, tas ir tāds īpašs talants – atrast savējos cilvēkus pilsētā vai vietā, kur tu nekad pirms tam neesi bijis, un tas viss viņam notiek it kā pats par sevi. Tu nevari to imitēt, vienkārši – vai nu tāds esi, vai ne.
Tā arī ir sava veida improvizācija. Aizej aiz stūra un pēkšņi sastopi cilvēku, kas kļūst par tavu labāko draugu.
A.V.: Kaut kas līdzīgs ir arī viņa filma “Kinogamma”, ko mēs rādīsim izstādē. Tai ir divas daļas, un kopumā tur nav neviena vārda, kas tiktu izrunāts – tur ir vienkārši cilvēki, sejas, sejas, sejas, cilvēki. Tu skaties, un nevienu brīdi nav garlaicīgi. Viņš ieved skatītāju pilnīgā transā.
Kura gada filma tā ir?
A.V.: Tā ir nākama pēc “Sansas”. 2007 gads.
D.K.: Bija tā, ka viņš ar savu īsfilmu piedalījās Kannās un dabūja lielo finansējumu savai pirmai pilnmetrāžas kino filmai “Louise (take 2)”. 1998. gadā tā tika demonstrēta Kannu kinofestivāla oficiālajā atlasē. Ar “Sansas” atbalstu arī bija kārtība. Bet tas viss viņam... Nu, kaut kādā ziņā mēs visi sapņojam par to, ka tev ir tāds pamatīgs production, bet viņam... 2003. gadā, kad tika uzfilmēta “Sansa”, viņam bija 30 gadi. Pēc tam viņam parādījās alerģija pret visu kino industriju un tās kārtību, kā “jāstrādā”. “Kinogamma” bija pirmais, ko viņš sāka darīt pilnīgi bez production – viens pats ar savu kameru devās ceļā. Un tas jau zināmā mērā bija kā robežpunkts. Pēc tam viss pārējais bija autoproduced. Kino parasti ir industrija – vajag naudu, atbalstu, producentus –, bet viņš, man liekas, spēja taisīt filmas pilnīgi citādāk: pats rakstīja mūziku, scenāriju, veidoja kastingu, pats bija operators…
Kinopartizānis… Bet kā viņš pirmoreiz atceļoja līdz Rīgai – uz “Arsenalu”?
D.K.: Jā, viņš bija atbraucis uz “Arsenālu” 2004. gadā. Toreiz festivāla programmā rādīja “Sansu”. Viņam filmas kalpoja arī kā tāda biļete ceļojumam apkārt pasaulei, jo “Sansu” toreiz uzaicināja uz kādiem 40 festivāliem. Viņam bija savs tīkls ar kinofestivālu cilvēkiem. Un viņš vienmēr prasīja: “Hei, zini kā – nu, neiebukojiet man Radissonu uz četrām dienām, bet par to naudu paņemiet kādu mazu dzīvoklīti, cik nu sanāk.” Un tad pēkšņi no četrām dienām viesnīcā sanāca trīs nedēļas dzīvoklī. Viņš atbrauca iepriekš, iepazinās ar cilvēkiem. Un viņš vienmēr gribēja, lai festivālos varētu uzstāties arī kā mūziķis – kaut vai atklāšanā vai noslēgumā. Uz “Arsenālu” viņš bija atvedis arī savu grupu.
Un es toreiz piefiksēju, ka ir tāds cilvēks, un tad, kad vērās vaļā KKC (Kaņepes Kultūras Centrs), es ar viņu sakontaktējos un uzaicināju uz KKC. Viņš atbrauca tikai ar biļeti “turp” un palika pie manis trīs nedēļas. Mēs sadraudzējāmies, un viņš man faktiski bija arī kaut kādā ziņā ideoloģiskais vai radošais partneris – cilvēks, ar kuru es, droši vien, visvairāk runāju par KKC. Es uzskatu, ka viņš kaut kādā ziņā bija KKC līdzautors, līdz ar to viņam bija arī sava atslēga. Viņš vienmēr, atbraucot, varēja vienkārši ienākt.
A.V.: Un savu pēdējo koncertu viņš nospēlēja KKC.
Foto: Pēteris Rūcis
Man šķiet, Rīga viņam bija ļoti svarīga pilsēta.
A.V.: Es atceros – satiekot viņu uz ielas, Sigs vienmēr teica: “Šeit ir tik labi. Šeit ir tik mierīgi… Pilnīgākais chill.”
D.K.: Viņš arī mēdza teikt, ka Rīgas centrs viņam atgādina to foršo jaunību Parīzē – ka tu vienkārši ej un nezvani nevienam, jo visus satiec tāpat. Cilvēki ir atvērti, un tu zini bārmeņu vārdus kafejnīcās… Ar gadiem viņam Rīgā izveidojās milzīgs tīkls – varbūt pat lielāks nekā man, teiksim.
Un vēl bija ļoti svarīga muzikālā sadarbība ar bundzinieku Arti Orubu. Viņi, man šķiet, kopā ir nospēlējuši ap 100 koncertu. Tā bija īsta muzikālā draudzība. Viņi sapratās no pusvārda. Kad Artim rakstīja, ka Sigs organizē koncertu, viņam bija pilnīgi vienalga, vai tur ir budžets vai nav – viņš vienmēr bija atvērts.
A.V.: Vai viņi abi kopā brauca koncertēt arī kaut kur ārpus Latvijas?
D.K.: Jā, jā, es vienreiz noorganizēju viņiem braucienu uz Beirūtas džeza festivālu, kur viņi vēl sarunāja Tuvo Austrumu tūri. Viņi spēlēja Kairā, Stambulā un tā tālāk. Vismaz 20–30 koncertu ir notikuši ārpus Latvijas.
Ir vērts pieminēt to lieliski uzfilmēto koncertu, kur Sigs un Artis uzstājas Rīgas Latviešu biedrības namā kopā ar ļoti slavenu džeza mūziķi no Šveices, Ēriku Truffazu. Šis videoieraksts, es domāju, ir visiespaidīgākais, kas ir saglabājies no tiem koncertiem, kas notikuši Latvijā.
D.K.: Es atceros, bija kaut kāds vakars KKC, kad tādā saviesīgā gaisotnē Sigs pēkšņi piezvanīja Ērikam – kad tev ir brīvi datumi? Ēriks paskatījās un teica, ka nākamajā mēnesī viņam ir trīs brīvi datumi. Un tad viss bija tā – taisām? Taisām! Man toreiz Ēriks bija kaut kas neaizsniedzams, tāls, pasaules leģenda! Un izrādās, ka Sigs ir viņa čoms… Aigars Sērmukšs toreiz filmēja to visu.
Sigam bija muzikāla izglītība, vai ne?
D.K.: Viņš bija tā dēvētais problēmu bērns. Viņa mamma bija skolotāja tajā skolā, kur viņš mācījās. Un tad viņu no turienes izmeta... Un pēc izmešanas no otrās skolas viņš uz īsu brīdi bija nokļuvis kolonijā – grūti audzināmo bērnu iestādē. To viņš ilgi nevarēja piedot vecākiem. Bet viņš tiešām gāja mūzikas skolā, un viņam bija superīga čella skolotāja. Viņš, pat jau aizbēdzis no mājām 15 gadu vecumā, kad dzīvoja pie draudzenes vecākiem, uz mūzikas skolu tomēr gāja. Un viņš to pabeidza. Un pēc tam viņš apmeklēja arī Parīzes konservatoriju, apguva tur harmoniju, kompozīciju un orķestrāciju.
Vispār mēs ar Artūru vakar secinājām, ka vajadzētu uzrakstīt oficiālu Siga biogrāfiju, jo tādas īsti nav. Uz izstādi atbrauks viņa brālis. Varētu to kopā ar viņu sastādīt. Es atceros, ka Arnim Rītupam bija doma, ka būtu prikoligi, ja Vikipēdijā visplašākā informācija par Sigu būtu tieši latviski.
A.V.: Kad bija dzīvs, viņš ļoti izvairījās no tā un arī ļoti negribēja būt nekur aprakstīts. Viņam teju līdz pēdējam mirklim nebija viedtālruņa, viņam vienmēr bija maziņās Nokia.
D.K.: Man diemžēl vajadzēja meklēt kaut kādus dokumentus, tāpēc es “izgāju cauri” viņa čemodāniem, un atradu vienpadsmit Nokias. Respektīvi, katrai valstij bija sava – viens ir no Belgradas, otrs no Rīgas, un tā tālāk. Viņš spļaudījās par to, ka pazuda tie “būdiņas” telefoni, jo viņam pirms tam vienmēr bija blociņš ar visiem numuriem, un viņš vienmēr zvanīja no ielas. Un viņu pašu nevarēja sazvanīt…
A.V.: Jā… No traces left. Tādā ziņā tur ir tāda mistērija. Gan bērnība, gan viss pārējais…
Foto: Pēteris Rūcis
D.K.: Man liekas, ka tie formējošie faktori bija... Kad viņš aizgāja no otrās skolas, kādas draudzenes mamma, kas bija horeogrāfe, iekārtoja viņu tehniskajā daļā kādā teātra trupā. Lai viņš nevazājas riņķī. Un viņi devās tūrē. Viņam bija 17 gadi, un tur bija Prāga, vēl kaut kādas pilsētas, un līdz ar to viņš caur deju un teātra performanci iegāja ceļošanas un mākslas pasaulē.
Man šķiet, viņš vēl joprojām bija nepilngadīgs, kad kāda Francijas preses aģentūra meklēja fotoreportieri misijai Somālijā, kur toreiz notika pilsoņu karš. Un viņš bija nokļuvis ciematā, kuru tikko bija iznīcinājuši nemiernieki. Ciemats bija pilnībā nodedzis, un tur bija kaudze līķu. Viņi bija pirmie, kas tur ieradās. Tas viņam bija saglabājies kā ļoti spilgta un dramatiska atmiņa. Tur bija vēl kāds notikums. Francija palīdzēja vietējiem iedzīvotājiem ar humanitāro palīdzību, taču nemiernieki bija nozaguši atvesto pārtiku, un nākamajā dienā bija jānotiek preses konferencei tieši par šo tēmu. Tika gaidīts ierodamies Francijas ārlietu ministrs. Un viņš, būdams 17 vai 18 gadus vecs reportieris, redzēja, kā Francijas valdība samaksā nemierniekiem, lai viņi ar fūrēm atved to pašu pārtiku, un tad var uzrīkot preses konferenci. Jo viņiem bija par to jāatskaitās. Šķiet, tajā brīdī viņš saprata, ka pasaulē nav nekādas taisnības, ka viss ir spēle, pilnīgi drastiska traģikomēdija. Un līdz pēdējam viņš negribēja runāt par šāda veida politiskām lietām. Viņam galvenais bija human connection…
Jā, tāda izteikti formatējoša jaunība – kamēr mēs visi sēdējām skolās un mācījāmies universitātēs, viņš jau bija uz ceļa.
Bet kinematogrāfiskas izglītības viņam nebija, pareizi?
D.K.: Pilnīgs autodidakts.
Caur fotogrāfiju?
D.K: Jā, caur fotogrāfiju. Un pēc tam jau ņēma kameru un pats filmēja.
Siegfried Debrebant
Viņam pārsvarā bija digitālās kameras?
D.K: “Sansa” ir uz filmas uzņemta. Pēc tam digitāli.
A.V.: Digitālās kameras ir lētāk un cita mobilitāte.
Tāds diezgan rets salikums – mūziķis un kinomākslinieks.
A.V.: Jā, jo teiksim, mūziķis + dzejnieks – tas nav retums. Vai mūziķis un gleznotājs. Bet kino ir ļoti izteikts tehniskais aspekts.
Siegfried Debrebant
Bet kāds viņš bija kā fotogrāfs?
D.K.: Šajā laukā viņš ir ārkārtīgi tradicionāls. Mūzikā vai kino – ļoti eksperimentāls, bet fotogrāfijā – tāds ļoti konservatīvs klasiķis. Tikai melnbaltās fotogrāfijās, Leica, tikai full frame, ierāmēšana. Digitāli viņš fotografēja, man liekas, tikai naudas darbus, kad vajadzēja uzreiz sūtīt gatavu materiālu.
A.V.: Tādā ziņā viņš ļoti sekoja Bresona tradīcijai fotogrāfijā. Es sarakstījos ar Ildiko no Budapeštas, kura vienmēr drukāja viņa fotogrāfijas. Viņa arī teica, ka Sigs vienmēr uzsvēra, ka fotogrāfijai jābūt ar to melno maliņu ap to, jo tā tehniski norāda, ka filma ir pareizi eksponēta, bez jebkādiem trikiem – tā ir tā, kā ir. Un tagad tās fotogrāfijas ir nodrukātas, un tās patiešām seko kanonam – tas Bresona “izšķirošais mirklis”. Tā ideja, ka fotogrāfs noķer brīdi, kad ir pareiza gaisma, subjekts ir tieši pareizajā pozīcijā, visi elementi sakrīt, un tad notiek tas maģiskais.
Mēs izgājām cauri vairāk nekā 10 000 kadriem. Un viņš visur rīkojās kā mednieks, medīdams tos mirkļus.
Foto: Pēteris Rūcis
D.K.: Parasti viņš braukāja, fotografēja, un, kad bija sakrājušās, teiksim, 50 filmiņas, viņš devās uz Budapeštu. Tur viņš palika pie viena drauga mūziķa kādas pāris nedēļas un attīstīja visas fotogrāfijas, izskatīja visas kontaktizdrukas, veica testu printus – lai draugiem aizvestu dažas bildes – un atstāja negatīvus laboratorijā. Tad viņš atkal pazuda uz pusgadu vai gadu… un pēc tam atgriezās.
A.V.: Tas, kam mēs “izgājām cauri”, ir tikai viena daļa no visa, kas ir pieejams.
D.K.: Tur ir milzīgs apjoms – fotogrāfijas no visas pasaules, no četriem kontinentiem: Eiropas, Āzijas, Āfrikas un Dienvidamerikas.
A.V.: Uzreiz sapratām, ka koncentrēsimies uz tādu, nezinu, kā to nosaukt labāk… ekstātisko patiesību. Nepievēršoties dažādiem formāliem aspektiem, piemēram, kur tas ir fotografēts. Mēs skatījāmies, “gājām cauri” tām bildēm ar domu atlasīt tās, kuras mūs visvairāk uzrunā, kuras ir pārsteigumi, atklāsmes. Beigās izrādījās, ka tādu ir ļoti daudz, un tad atlases kritēriji kļuva aizvien stingrāki. Tad mums pievienojās viņa filmu montāžas režisors Heve Šneids, un mēs trijatā izveidojām fināla atlasi – 63 bildes.
Artūrs Virtmanis un Dāvis Kaņepes izstādes "Kino klejotājs" atklāšanā. Foto: Pēteris Rūcis
Un izstādē ir 63 fotogrāfijas un filma – nodalītā telpā.
A.V.: Kura “iet” bezgalīgā cilpā. Vēl – skaņa tai filmā ir ļoti skaista. Tur vides skaņa jaucas ar viņa mūziku. Ir sajūta, ka tā skaņa visu vizuālo materiālu iegremdē tādā skaistā transcendentālā mērcē. Ideja kopumā bija uztaisīt izstādi kā vidi, kurā mēs iegrimstam.
D.K.: Gan filma, gan fotogrāfijas ir kaut kādā mērā ārpus laika. Cilvēces mīlestība un sansāra.
A.V.: Viņš fotografēja visu un visus. Visādus cilvēkus, visādas situācijas – ir tuksnesis, ir kaut kādi džungļi, ir vienkāršs video veikaliņš, tad barčiks, tad koncertzāle ar flīģeli. Spektrs ir tik plašs, un vienlaikus viņa estētiski ļoti specifiski notēmētās acis iet cauri visam – tā, ka tu atpazīsti viņa skatienu.
Arī “Sansā” viņš ceļo pa dažādām valstīm, bet tie tipāži, kurus viņš filmē, ir drusciņ līdzīgi cits citam. Viņš atrod, pamana kaut kādus sev tipiskos tēlus. Viņš kontaktēja ar apkārtējo vidi “es un pasaule” kontekstā. Nevis “es un konkrēta vieta, valsts vai kontinents”.
A.V.: Kaut kāda pārlaicīgā kvalitāte, vizuāli transcendentāla…
D.K.: One love, kā viņš vienmēr rakstīja, beidzot vēstuli.
A.V.: Patiesībā viņam ir nenormāli daudz portretu. Mēs kādā brīdī sapratām, ka tā ir patiešām atsevišķa tēma un atlikām malā. Bet ir interesanti, ka, redzot “viņus” tik plašā klāstā, tie cilvēki sāk izskatīties vienādi. Tur ir paradokss: no vienas puses, tie portreti noķer dvēseli – acis, daudz bērnu, dažādi veci cilvēki... Bet pēc laika saproti… viņu ir tik daudz, ka sāc just, ka patiesībā viņš visus beigu beigās redzēja vienādi.
D.K.: Jā, viņš galīgi neko nešķiroja.
Tā, ka pasaule ir kaut kas viens.
A.V.: Caur to arī jūti to one love; tur nav segregācijas – neglītie, bagātie vai nabadzīgie, gudrie… Nekas tāds neparādās.
Un arī “Sansa”, filmas nosaukums un galvenā varoņa vārds, nāk no franču vārda sans – bez. Bez nosaukuma, bez vārda, bez savām mājām. Bet man šķiet, ka tam varonim mājas ir visur, jo viņš ir nomads. Taču ne negatīvā nozīmē – viņa “mājas” vienkārši ir vide un cilvēki, ar kuriem viņam patīk būt kontaktā un draudzēties. Visur, kur viņš atrodas. Nomads, kuram visa pasaule ir mājas.
A.V.: Kaut kādā ziņā tas ļoti precīzi, manuprāt, sakrīt ar kabalistu tekstu par house of my wanderings. Tu vari būt klaidonis tikai tad, ja tavas mājas ir visur. Jo citādi tu vienkārši esi ciemos, tu esi tūrists. Un tā ir, manuprāt, pilnīgi radikāli atšķirīga pozīcija – cits mijiedarbības veids ar pasauli.
D.K.: Un tā, man šķiet, ir liela drosme. Un arhetipiski tas ir arī ceļojošais cirks. Tu visu laiku esi kustībā, un tas cirks vienā pilsētā nevar uzkavēties pārāk ilgi. Jo pēc gada visi triki jau būtu redzēti un visiem bišķiņ apnikuši. Tu esi arī ziņnesis, sūtnis, tas svešinieks, kas atnāk un atnes stāstus no citām zemēm – kas tur notiek.
Un pa ceļam notiek arī visādi brīnumi. Es atceros – tikko sākās pandēmijas laiks, robežas jau bija slēgtas, un Latvijas-Krievijas robeža bija slēgta, neviens nedrīkstēja pāriet pāri. Bet viņš no Sanktpēterburgas gribēja nokļūt uz Rīgu. Viņa draugi no tās puses aizveda līdz kaut kādam pierobežas punktam Latgalē un izlaida ārā. Un viņš viens pats nāk ar to savu mugursomu un franču pasi. Tie robežsargi gan tajā pusē, gan mūsu pusē bija pilnīgā šokā. Bet... pārlaida pāri. Viņi bija vienkārši tādā pārsteigumā… un tie likumi pēkšņi izkusa.
Kadrs no filmas “Riga (take 1)" (2017)
Vienkārši viņam bija tāda iekšēja pārliecība, ka tā taču var būt.
A.V.: Interesanti, ka šī izstāde, lai arī tā ir izvērtusies par tādu kā memoriālo ekspozīciju, sākās, kad Sigs vēl bija alive and kicking. Viss sākās kādā līdzīgā pavasara dienā. Mēs ar manu dēlu Ulisu devāmies kaut kur pa Krišjāņa Barona ielu un satikām Sigu. Pļāpājām, un viņš man sāka vaicāt, vai man ir kāds kontakts Mākslas muzejā. Bet es teicu: “Klausies, taisām RLMT.” Nu tā tas arī notika.
D.K.: Tas bija pirms gada?
A.V.: Jā. Es arī vairākas reizes dzirdēju viņu daloties ar citiem, ka Latvija ir unikāla vieta, jo visur tās mākslas institūcijas ir tik uptight un stīvas, bet šeit mēs vienkārši varam visu sarunāt uz ielas. (Smejas).
D.K.: Kad mēs 2017. gadā filmējām Riga (take 1), viņš bija izdomājis, ka nu, protams, vajag Operu. Konservatorija un Opera – tie vienmēr viņam bijuši divi lielie tempļi. Toreiz drauga draudzenes māte strādāja par gaismotāju Operā. Viņa iedeva vienas horeogrāfes kontaktu, sazvanījām, parunājām ar viņu. Viņa teica, ka nepieciešama autorizācija no Operas direktora. Sazvanīju sekretariātu. “Jā, var šodien, viņš būs un var atnākt.” Mēs sakām zvanīt 11:00 no rīta, un tajā pašā dienā jau bija satikšanās ar Operas direktoru. Mēs iepazināmies. Zigmārs. Zigfrīds. O, Zig-Zig! Zig-zag! Un viss. 16:00 mēs jau filmējam.
Tas viss, manuprāt, nāk no mūzikas, no improvizācijas – viena nots aizved pie nākamās.
A.V.: Plus – ritms.
D.K.: Svarīgi nepazaudēt šo aspektu Rīgā. Ir tendence kļūt arvien institucionalizētākiem, un ir skaidrs, ka noteikts rāmis ir nepieciešams. Taču, manuprāt, viena no Rīgas lielākajām pievienotajām vērtībām ir tieši tas, ka lietas šeit var notikt ātri. Mēs esam maza vide – varbūt kādā brīdī pat pārāk maza –, bet iespējas un līmenis gan mūzikā, gan kino, gan mākslā ir ļoti konkurētspējīgs.
Kā jums šķiet, uz kuru pusi viņš būtu virzījies, ja nenotiktu tas, kas notika?
D.K.: Ar kādas mūzikas komponēšanas programmas palīdzību viņš sāka rakstīt simfoniju – orķestrim. Tā jau eksistē, bet vēl nav uztaisīta partitūra instrumentiem. Tas bija kaut kas tāds, kas viņu ļoti ieinteresēja. Nevis brīvā improvizācija, bet jauns līmenis. Gadiem ejot, bija jau jūtams sagurums no tā vienmēr on the road. Un man liekas, ka tie apjomi – tāds simfoniskais līmenis – viņu mazliet nomierināja un prasīja ilgāku laiku uzkavēties vienā vietā.
Un tad viņam bija jaunas filmas ideja – atkal ļoti kaleidoskopiska. Viņa prātā bija epizode, kuru viņš visu laiku pieminēja. Tajā bija sinhronā peldēšana un nāras, sinhronās peldēšanas epizode zem ūdens. Tagad tā var eksistēt tikai mūsu iztēlē.
A.V.: Tik ļoti daudz, ka…
Foto: Pēteris Rūcis
Vispār vesela planēta.
A.V.: Planēta Zigfrīds.
D.K.: Jā, planēta Zigfrīds…
