Kārtība, mierīgi objekti un figūras telpā ar horizontu
Saruna ar mākslinieci Ievu Iltneri, kuras izstāde “Mana istaba” skatāma galerijā “Māksla XO”
Galerijā “Māksla XO” līdz 10. augustam skatāma Ievas Iltneres jaunāko darbu izstāde “Mana istaba”. To veido septiņpadsmit lielāka un mazāka formāta gleznas, kas tapušas pēdējo divu gadu laikā un, lai arī kopējais pasaules fons šajā periodā bijis diezgan satraucošs, darbi izstaro drošības un reizē viegluma sajūtu - klātesoši ir eņģeļi, renesanses noskaņas, vecas fotokartītes un paradoksu estētika.
Izstādi apskatot, galvā uzstājīgi atkārtojas Milana Kunderas 1984. gada romāna nosaukums The Unbearable lightness of being (latviski “Nepanesamais esības vieglums”), kas ir arī Ievas Iltneres kāda 2004. gadā tapušā darba nosaukums. Gleznā attēlota sievietes seja un četras apaļas asaru piles (vismaz manā interpretācijā), kurās šī pati seja atspoguļojas vēl un vēl. "Gribējās tā mierīgi. Bez patosa. Apkārt tik daudz kā uztraucoša. Sava istaba. Vienkāršas lietas un situācijas. Cilvēki telpā. Glezna skatās uz tevi. Grāmatplaukts. Vinila plašu kolekcija. Melnbaltas fotogrāfijas no pagātnes. Pašsaprotamas lietas. It kā..." – šie teikumi lasāmi pašas mākslinieces izstādes apraksta pieteikumā.
Mūsu saruna notiek galerijā “Māksla XO”, jau kādu laiku pēc atklāšanas, kad kulminācijas brīža enerģijas mazliet norimušas un izstādes darbus var pavērot ar nosvērtāku skatījumu.
Izstādi ievada darbs “Sargeņģelis”. Nodomāju, ka labprāt gribētu, lai arī mans sargeņģelis izskatītos tieši šādi - diezgan laikmetīgs un jāsaka, stilīgs..!
Šobrīd mājās man tā pietrūkst! Kaut kādā brīdī man viņš šķita teju dzīvs, stāvēdams darbnīcas stūrī - viņā bija visa tā enerģija, kurā es vairs neesmu. Sargeņģelis kā tāds kārtīgs sargs, ar visu kamuflāžas žaketi.
Ieva Iltnere. Sargeņģelis.
Kopš pēdējās izstādes (“Izšūtais selfijs”, galerijā “Māksla XO”, Rīgā, 2022 ) ir pagājuši divi gadi. Vai tas ir bijis labs un pietiekams laika periods starp divām personālizstādēm?
Jā, man šķiet, ka ļoti labs. Tas gan, domāju, ir ļoti individuāli, jo katram ir kaut kāda sava iekšējā kardiogramma vai asinsaina par to, cik bieži ir vajadzība to izstādi uzrīkot.
Reizi gadā - noteikti nē, bet reizi divos ir diezgan labi! Tad ir arī organiska vēlme citiem parādīt, kas pa šo laiku radies.
Izlasīju, ka savulaik Rīgas Galerijā tev jau bijusi izstāde ar tādu pašu nosaukumu “Mana istaba”, šķiet minēts bija 2003. gads…
Rīgas Galerijā savulaik bija izstāde “Astoņas istabas”, kur mēģināju visus elementus - interjerus, figūras, dažādu dizaineru citātus, pieplusojot vēl pa kādam tetovējumam - salikt vienā bildē, kā jau man raksturīgi. Tad radās doma to bildi sadalīt pa galerijas telpu. Likās ļoti laba ideja.
“Mana istaba”, šķiet, notika Astrīdas Riņķes vadītajā galerijā Vecrīgā. Tur bija daudz mazu darbu, arī ar ideju, ka cilvēks saliek pie sienas kaut kādas savas bildītes.
Kas pa šo laiku ir mainījies?
Nekur tālu no istabas neesmu tikusi. Man galvā tā istaba rādījās kā sadalīta pa sastāvdaļām. Gribējās tādu kārtību - vinila plašu plaukti, grāmatu plaukti, cilvēki stāv.
Pasaule ir tik uztraucoša un mainīga, bet es varu radīt savu drošības sajūtas telpu, kaut iluzori. Un vēl tā doma par visām it kā pašsaprotamajām lietām, kuru daudziem nemaz vairs nav, jo jebkurā brīdī tas vinila plaukts var arī vairs nebūt.
Apkārt viss tik neskaidrs un haotisks. Šķita, ka es varu tikai likt tās plates plauktā. Gribas kārtību.
Nereti gadās, ka idejas jauniem darbiem kaut kādā mērā izaug no iepriekšējiem un, strādājot pie viena projekta, domas jau ir pie nākošā. Vai arī šajā reizē bija līdzīgi? Ar kuru darbu tev šī izstāde aizsākās?
Pilnīgi noteikti! Es domāju, ka tā ir visiem. Piemēram, pēc “Izšūtā selfija” jau ir sakrājušās idejas un noteikti taisīšu arī otro sēriju - materiālu vākt esmu jau iesākusi, bet nav jau arī vēl steigas. Arī, strādājot pie šīs izstādes, man jau ir radušās divas jaunas tēmas, ko attīstīt tālāk. Katra izstāde faktiski dod kaut kādu impulsu nākamajai.
Pirmie bija abi “nomazgātie” darbi “Siena” un “Glezna”. Viss aizsākās tieši ar tiem. Jau pagājušajā vasarā zināju, ka citos darbos būs cilvēki, tāpēc vajadzētu divus tīrus laukumus. Arī meitene /grāmatu lasītāja nāk no pagājušajā vasarā fotografētas konkrētas personas. Noslēdzošā bija “Iemīlējusies” – līdzās van Eika Ievai (parafrāze par van Eika darbu – red.) un Krānaha Venērai (parafrāze par Krānaha darbu – red.) prasījās kas mūsdienīgs un asāks, viņā ir kaut kas no Mereditas Monkas.
Galerijā redzamie darbi spēcīgi ietekmē tieši mentālos procesus (vismaz man kā skatītājai), bet kas tevi iedvesmoja šai izstādei? Vai iedvesma rodas radot?
Iedvesma nāk tikai procesā, domāju, neviens vairs nesēž un negaida uz to. Līdzko ieeju darbnīcā šķiet, ka visi kakti ir pilni ar idejām, bet kaut kas ir jāatmet. Vienmēr kaut ko daros pa darbnīcu, pašķirstu kādu grāmatiņu… un tad visbūtiskākais ir sākt atmest.
Tā vīzija nāca jau no iepriekš gleznotā, bet atšķirīgais ir tieši kompozīcija. Tagad grūti pateikt, kas tieši bija tas impulss, bet galvā jau bija bilde, kā visam jābūt...
Es nekad neskatos citu gleznotāju darbus, darbnīcā visbiežāk esmu ierakusies papīros un grāmatās un drīzāk tie ir fotoalbūmi, modes žurnāli, tad kaut kādi pieraksti, materiāli… Piemēram, šajā izstādē Venēras Chanel peldkostīmu ieraudzīju kādā 1996. gada kolekcijā.
Atzīšos, ka kopējā sajūta izstādē man asociējas ar kaut ko ļoti sakrālu. Tāda pārlaicīgā noskaņa, kura apvieno sevī gan šķietami gaistošu substanci, gan blīvu un kārtīgu pamatu. Izstādes apskate ir kā dvēseli attīrošs vingrinājums. Te ir sastopams Sargeņģelis, atmiņas un tēli, netveramas freskas… Par ko ir “Mana istaba” kā kopums?
“Mana istaba” ir par gleznas dekonstrukciju - spēle ar gleznas sadalīšanu pa sastāvdaļām, kur nevis uzgleznota figūra pie plaukta, bet gan atsevišķi plaukts un atsevišķi figūra, fotogrāfijas, kas atrodas virs plaukta vai novietotas tajā, bet tā jau ir doma nākošajiem darbiem! Spēle ar distancēm un viltus perspektīvēm, tāpēc ir tās figūras dabīgajā izmērā un arī mazākā, un, arī izstādes apmeklētājam ienākot telpā, ir iespēja kļūt par kompozīcijas sastāvdaļu.
Tā nu galerija telpa, faktiski abas galerijas telpas top par manu gleznu. Paskaties, piemēram, cik labi tas kamīns te iederas!
Māksliniece Ieva Iltnere izstādē “Mana istaba”
Māksla vienmēr ir lauks, kur vai nu notiek vai nenotiek enerģijas apmaiņa starp mākslinieku un skatītāju. Vai šoreiz ir bijis kāds personīgs iekšējais uzdevums sev vai skatītājam, varbūt izaicinājums?
Par to enerģiju ir absolūta patiesība. Tas novērojams arī izstādes atklāšanā, kas šoreiz bija ļoti uzlādēta. Gleznas dzīvo pašas savu dzīvi pēc tam, kad esmu tās pabeigusi - tā ir kaut kāda maģija, dažkārt pat nešķiet, ka pati esmu tās radījusi. Līdzīgi kā ar “Sargeņģeli” bija ar “Kāzām” - tici vai nē, bet tie darbi uzgleznojās paši, es tikai iesāku.
Izaicinājums varbūt bija parādīt it kā vienkāršās lietas - grāmatu plauktu, figūru, vinilus.
Tavas gleznas vienmēr izceļas ar smalku un neparastu tehnisko risinājumu. Ir bijuši arī darbi, kas, pieļauju, prasījuši īpašu pacietību un laiku. Piemēram, izšuvumi un punktojumi.
“Sienu” un “Gleznu” mērcēju dīķī - zinādama, ka tīri tehniski Rīgā tos nevarēšu uztaisīt - abas ir vecas eļļas bildes, kas bija jānogatavina laukos. Jāņem nost no apakšrāmjiem, pāris dienas jānotur ūdenī, tad ar augstspieduma strūklu jāiet pāri, jāskatās, kas nāk nost, kas - nē, kas vēl jāpieslīpē ar smilšpapīru. Vietām “iets pāri” ar tekstila krāsu, te lielu lomu spēlē arī nejaušības moments. Bet man vienmēr patikušas tādas virsmu spēles. Notecējuši griesti vai nokasītas durvis un restaurētu sienu fragmenti, - atgādina Džoto, kas man joprojām ir ārkārtīgi tuvs mākslinieks.
Bet šoreiz darbi viegli nenāca. Tas prasīja arī zināmu laiku. Citkārt arī esmu stāvējusi darbnīcā mēnesi, liekot pa vienam punktiņam, jo visu vajadzējis punktotu. Es šoreiz ļāvu sev ilgi darīt, piemēram “plauktu bildes” bija prasīgas, it īpaši ārprātīgs bija sākums - tās plašu muguriņas, dažām vietām iets tik daudzas reizes pāri.
Tīri fiziski nevaru tos darbus tā fiksi uztaisīt, līdz ar to process vienmēr ir ilgs un arī nav vienkāršs.
Viens no paņēmieniem, kuru šeit izmanto un kas šķiet visai unikāls, ir mazo un lielo formu apvienošana un saspēle, burtiski no dažāda izmēra audekliem veidojot instalācijas. Vai izstādē redzami visi tapušie darbi jeb kāds ir palicis aizkadrā?
Jā, jāatzīst, ka, braukājot apkārt un apmeklējot dažādas ārvalstu mākslas meses un redzot citu darbus, arī es neesmu neko līdzīgu redzējusi!
Nē, šoreiz visi darbi ir te.
Mazākie darbi “1951”, “Anna”, “Kāzas” un “Divas meitenes peldas” ir gleznotas pēc fotogrāfijām. Vai tie ir ģimenes arhīva daļa, līdzīgi kā diapozitīvu izstādē (“Diapozitīvu vakars”, Galerijā Māksla XO, Rīgā, 2020) un tapuši pēc reālām fotogrāfijām? Kas tie ir par cilvēkiem, kas tur redzami?
Jā, tās ir no ģimenes albūma, kur redzams tētis, mammas mamma un mammas vecāki, bet tas nebija pašmērķis, tie varēja būt arī citi cilvēki, citas senas fotogrāfijas, kas man ļoti patīk.
Iespējams tikai subjektīvi, taču šos darbus kaut kādā mērā caurstrāvo vienpatības sajūta. Cik tev ir būtisks laiks sev prom no visa - ģimenes, mājām, varbūt pat darbnīcas? Ko šādi laika nogriežņi, kas pavadīti pašam ar sevi, iedod?
Tā ir tāda sava veida prakse. Kaut kā esmu iemanījusies to darīt, un man ir grūti iedomāties tādu cilvēku, kam būtu garlaicīgi pašam ar sevi.
Strādājot pie kāda darba vai izstādes… tas ir tāds vesels process, kad nonāc pilnīgi citā apziņas stāvoklī un uz brīdi kļūsti par citu cilvēku. Tās bildes, gleznas un visa domāšanas gaita tevi tur noved. Labprāt izbaudītu laiku pati ar sevi un grāmatām, savā darbnīcā arī ilgāku laiku!
Bet jāspēj arī uzvārīt zupu, kas arī prasa zināmu disciplīnu. Kopumā esmu nonākusi pie tā, ka viss ir tikai attieksmes jautājums!
Vai “Mana istaba” ir patvēruma vieta?
Noteikti. Pirmkārt, mans patvērums. Likās, ka vajag vietu, kur ir drošība, lai arī tā ir iluzora. Jo mēs idealizējam apkārtni, cilvēkus idealizējam. Tai pašā laikā pasaule vienā brīdī ir tik dramatiska. Patvērums visādos veidos - tā ir arī mana kustība, mana terapija.
Man patīk domāt un bildes piespiež treniņam, arī fiziskajam, jo ir jābūt formā.
Gatavošanās kārtējai izstādei ir pamatīgs iekšējais process, kas, lielākoties, paliek citiem neredzams; idejas attīstīšana un “apaudzēšana” aizņem tikpat daudz laika, ja ne vairāk, kā pats darba radīšanas fiziskais akts. Kā vesela atsevišķa un paralēla maza dzīve un nāve. Cik tev ir svarīgs laiks pēc tam, kad izstāde atklāta - vai nepieciešama kāda ilgāka pauze, attīrīšanās vai pat atpūta no glezniecības, domām, darbnīcas?
Jā, vajag pauzīti, tagad nu jau arī ir vasara un ir lauki. Kaut gan arī laukos tās bildes man rādās visu laiku acu priekšā.
Ekspozīcijā ir divi darbi, kurus drīzāk varētu saukt par freskām. Ilgi abus pētīju, meklējot, ko daudzajās kārtās un pleķojumos varu saskatīt. Tādi labi brīži apstāties un ilgāk padomāt. Vai tur tiešām ir kas attēlots vai varbūt apslēpts?
Jā, man patīk bildēs ko iemānīt, tādu uzreiz nepamanāmu, piemēram, saplēstās zeķubikses. Mēs jau faktiski ieraugām to, kas ir tajā brīdī galvā un aktuāls - tieši to, kas tev tajā brīdī jāierauga un to, kas tu attiecīgajā brīdī esi.
Paņem kaut vai kādu konkrētu grāmatu vai mākslas presi, apskatot to, teiksim, ik pēc desmit gadiem, noteikti katrreiz ieraugi ko citu un kaut kas cits uzrunā. Visu tāpat nekad nav iespējams ieraudzīt.
Vienā brīdī stūrī stāvošajai lasošajai meitenei uz pēdas pamanīju mazu zirnekli, sākumā domāju, ka tas arī iegleznots...
Tikpat labi varēja būt - man bieži patīk gleznā ieslēpt kādu detaļu vai rēbusu.
Izstādē vērojams arī papildinošs melnas horizontālas līnijas elements, kas caurvij dažas no gleznām un pie mazā melnā “EXIT” krasi maina virzienu uz vertikālo, gluži kā pāreja kādā citā plaknē vai balansa punkts... Vai mūžīgs ir tikai mainīgais? Kā šī doma par līniju radusies, radošā procesa gaitā jeb tā jau sākotnēji tikusi paredzēta?
Kaut kādā brīdī sapratu, ka vajadzēs kādu pietures punktu - piemēram, grīdas līsti, tas būtu kā tāds horizonts, attiecīgi pret ko atrodas figūras un plaukti un gleznas. Vertikālās daļas jau bija ritmiskā saspēle ar galerijas radiatoriem. Sava loma arī ir bijusi optiskajām spēlēm.
Bieži, iekārtojot izstādi, viss ir par augstumiem, un te viss beidzot ir skaidrs. Mājās es ilgi skatījos uz pielīmēto lentu, vispār man patīk tā ilgi vērot un domāt par lietām.
Ir sajūta, ka šī izstāde ir par atgriešanos pie pamatiem, pirmavota un mūžīgo radošo procesu. Glezniecība un doma ir tavas pamata tehnikas; māksliniekam laikam tā kardināli no sevis aiziet nav iespējams? Un vai tas vispār ir nepieciešams?
Tu nevari pārkāpt sev pāri, pat ja ļoti gribētu. Ja nu vienīgi kādam palūgt, lai to izdara tavā vietā. Katrs mākslinieks ir unikāls un tas ir foršākais. Ja tu esi ekspresionists, tad gludu laukumu vai fonu vienkārši nav iespējams ieklāt, jo tevī ir pilnīgi cita ķermeņa plastika.
Tas ir kaut kas tavā būtībā.
Marina Abramoviča savā mākslinieka manifestā atzīmē - “māksliniekam vajadzētu aizvien vairāk un vairāk no mazāk un mazāk.” Vai šī ideja par reducēšanos un nonākšanas pie pilnīgās vienkāršības tev ir tuva?
Man kā cilvēkam ir raksturīgi izdekorēt, izdaiļot… Šajā izstādē tas bija tāds apzināts solis - vienkāršība. Kas var būt labāks kā vienkāršs sienas fragments, plaukts, cilvēks…
Ko māksla un glezniecība nozīmē tev šodien un kādēļ mūsdienās tā ir vajadzīga? Vai mākslā mūsdienu cilvēks var rast mierinājumu?
Es vairs glezniecību nevaru no sevis nodalīt. Tā ievieš cerību, ka eksistē vēl talants, radošā dzirksts un pasaulē vēl ir daudz dažādu lietu, ko redzēt. Man joprojām ir vēlēšanās ieraudzīt kādu pārsteigumu, kādu mākslinieka domu. Tad nodomāju - ārprāts, cik labi, un var ilgi stāvēt un skatīties - tas man uzpilda baterijas un parāda, ka viss nav tik slikti kā rāda ziņās.
Gan mākslā, gan arī mūzikā cilvēks var rast mierinājumu, to lieliski pierādīja arī Covid laiks, kas pēkšņi atņēma ierastās iespējas. Bet vai māksla visiem ir vajadzīga, es nezinu. Grūti spriest, ja esi pats tajā tik dziļi iekšā, pieļauju arī, ka ne visiem.
Tavas gleznas bieži ir tēlu, domu un iedvesmas avotu piepildītas; sirreālo noskaņu un simbolisma, izsmalcinātas estētikas, jūtīguma un asa prāta atspulgs. Stils un materiālais līdzās garīgumam. Vai glezniecība palīdz dvēselei ikdienā? Kas tev ir laime, mīlestība, Dievs un nāve?
Es esmu domājusi, ka visu, tostarp laimi, nosaka proporcija. Vēl varētu minēt vārdu kompozīcija. Un attiecība. Bet vispirms attiecība un tad proporcija.
Kad mēs esam nelaimīgi, tad kaut kas nav bijis kārtībā ar proporciju. Svarīgi nobalansēt tā, lai būtu īstā proporcija. Viegli pateikt, bet grūti dzīvē īstenot. Nekas jau nav absolūts.
Ieva, kura īsti ir tava mīļākā krāsa, ja tāda vispār ir? Gadījumā, ja būtu jānosauc tikai viena?
Visas pasaules krāsas ir tās, kas man patīk - slapjas un sausas smiltis, akmeņi un noteikti arī visi Āfrikas brūnie, ne tikai melnbaltie.
Tētis (gleznotājs Edgars Iltners – red.) bija ļoti krāsains, māsa Zane, es jūtu, arī ir krāsains tips, Miks (mākslinieces dēls Miks Mitrēvics – red.) vairāk arī tāds monohroms, tu arī esi krāsaina, piemēram (Ieva Iltnere bija mana kompozīcijas pasniedzēja studiju laikos Latvijas Mākslas akadēmijā - red.).
Kad veidoju izšuvumus, tad vienu no darbiem es ietonēju rozā, un tas bija tik labs! Ak, dievs, cik labs bija tas rozā! Arī ielikt pa vidu kādu toni - tas vienmēr ir par attiecībām, izstādē darbi tādējādi viens otram palīdz. Līdzās izteikti tumšam vajag ko gaišu, kas to izgaismo.
Māksliniece Ieva Iltnere un galeriste Ilze Žeivate.
