Skumt pieklājas reti
Kārlis Vērpe
Par Ievas Iltneres izstādi “Diapozitīvu vakars”, kas galerijā “Māksla XO” skatāma līdz 10. oktobrim
No melanholijas ir jātiek ārā, jo citādi var pazaudēt dzīvi. Nostalģija, skumjas, krīze, un ne obligāti pusmūža, ilgas ir mentāli fiziski stāvokļi, kuros mēdzam pa reizei nonākt. Tas ir dabiski. Minētie vārdi ir viltīgi, tiem piemīt vilkme pakavēties, iegrimt, ieslīgt, slīkt. Ar skumjām vai nostalģisku noskaņojumu dažādās kultūrās apietas atšķirīgi, latviešiem nostalģija ir pozitīvs vārds. Šķirstīt ģimenes fotoalbumu un gremdēties atmiņās pat ir vēlams; šis rituāls saistās ar dzimtas koku, savu sakņu apzināšanos. Arī pieminēt ir labi; latviešiem piemiņas dienu netrūkst. Tomēr tepat vien ir astoņsimts jūga gadi un dzimtbūšanas atcelšana, īslaicīgā brīvība, nežēlīgā okupācija, bāreņu tauta. Mūsu valsts ir
“[p]ar lielu, lai paņemtu klēpī un apmīļotu.
Mazliet par mazu, lai palaistu vienu
Pasaules plašajos ceļos.”
(Māra Zālīte, Uldis Stabulnieks)
Latviešiem melanholijas estetizācija, mīlināšana ir bīstama, jo neviena vien tautas sirdsapziņa savulaik ir pacentusies kultūras pamatos likt vājuma, mazuma, neaizsargātības, gadsimtu ciešanu idejas. Tas māksliniekiem, rakstniekiem, zinātniekiem ir izdevīgi, ja domā kultūrpolitiski, bet ne tikumīgi, ja domā par valsti. Raudulīga sabiedrība nav spējīga veidot spēcīgu valsti.
Skats no Ievas Iltneres izstādes “Diapozitīvu vakars” galerijā “Māksla XO”
Šādu apceri raisa Ievas Iltneres jaunākā izstāde “Diapozitīvu vakars”, kas ir skatāma galerijā “Māksla XO” līdz 10. oktobrim. Lieliskā gleznu ciklā autore pievēršas ģimenes un iesakņotības Latvijā apcerei, darbu saturā un stilistikā izmantojot fotogrāfiju vizualitāti. Runa nav tik daudz par reālismu, cik attēla saistību ar faktisko pagātni. Iltneres pieminētie izbalējumi, švīkājumi, fragmentācija un neskaidrība fotoattēlos ir daļa no elementiem, kuri tik revolucionāro mediju cilvēku iztēlē un teorētiskās pārdomās “piesien” pagātnei, zūdošam, brūkošam laikam. Kāda miruša radinieka bilde nemanot ļaujas vieglai fetišizācijai, viegli delīriskam sapņojumam, jo ir taču neparasti tā sēdēt dīvānā un teleportēties teju gadsimtu atpakaļ. Māksliniece šīs tradicionālās foto īpašības smalki risina no gleznas uz gleznu, pa starpu pieminot Magritu un droši vien arī citus domu biedrus, kurus nepaguvu sazīmēt. Mana mīļākā izstādes glezna ir sēpijas siltuma izgaismots, glauni mēbelēts interjers. Tajā izvietoti trīs attēli - viens pret sienu atstutēts uz skapja, divi iekārti pie sienas. Tā kā nepārzinu mēbeļu dizaina vēsturi, tad gleznas skatījumā atrodos nenoteiktā laikā. Fotogrāfijas arī nepalīdz; izņemot dāmas portretu, pārējās divas fotogrāfijas varētu būt tapušas kaut šodien. Situāciju vēl mīklaināku padara interjera atainojumam blakus novietota, neliela formāta glezna, kurā redzama cita vai tā pati dāma, līdzīgi pozējot fotokameras priekšā.
Ieva Iltnere. Taciņa uz ezeru. 2020. 200 x 200 cm. Foto: Renārs Derrings
Ieva Iltnere. Nepareizi sagriezts diapozitīvs. Giardini. 2020. 180 x 200 cm. Foto: Renārs Derrings
Nostalģija, melanholija jūs ieved greizu spoguļu valstībā, kur identitāte dubultojas, lietas čukstus norāda cita uz citu un tā tālāk, jūs ar interesi klaiņojat pa labirinta līkločiem kaut kur citur esošā zemē. Tur nav nepatīkami un, iespējams, kā nu kuram, tikai pa retam atceraties pilnasinīgas dzīves skaistumu. Filmā “Sākums” (Inception, 2010) Leonardo Di Kaprio atainotais varonis ilgās pēc mirušās sievas nirst dziļajā sapnī, kur ar viņu būt kopā vienmēr. Tā sauktajā Limbo ir tikai viena lieta, kas var atgādināt, ka jāmostas. Di Kaprio varonim tas ir uzgriežamais vilciņš. Ja vilciņš nestājas, tad skaidrs, ka sapņo, nevis esi nomodā. Ja nezini, ka tev ir melanholija, depresija, tad ar tevi ir līdzīgi. Turklāt, kas ir interesanti, īstu, priekpilnu dzīvi tu pavisam neaizmirsti un tas ir viens no elementiem, kas melanholijas limbo padara tik smagnēju un bezcerīgu.
Ieva Iltnere. Vīrietis un sieviete pie jūras. 2020. 140 x 160cm. Foto: Renārs Derrings
Tāpēc skumt pieklājas reti, un skumjas ir pārdzīvojamas, nevis padziļināmas emocijas. Pārdomāta un izkūpināta skumju pieredze padara stiprāku, noturīgāku, savukārt, ļaušanās nostalģijai pie balzāmiņa uztur praksi, kura ir citos vārdos raksturota skumšana. Tad kapu svētki ir vieni no valstiski nozīmīgākajiem pasākumiem, jo svecīšu liesmiņas priecē; un 11. novembrī tu nevis ļaujies sentēvu drosmes jūtām, bet nobirdini asaru par Tīreļu purvā kritušajiem. Esi tāds purva iemītnieks, nevis lets, kurš stingri stāv uz zilu ezeru un pakalnu zemes, zem padebešiem un rietumvēja vadītiem gubu mākoņiem.
Iltnerei savā izstādē ir izdevies smalki pievērst uzmanību un ievilkt tālejošās pārdomās par tēmu, kura, acīmredzami, vēl gaida pēc revīzijas. Kā tāda depresijas slimniece.
