Noturēties uz ķebļa
Saruna ar mākslinieci Sarmīti Māliņu
Sarmītes Māliņas izstādes “Autopsija pašrocīgi”, kas līdz 19. decembrim skatāma galerijā “Alma”, nosaukums nav asociatīvs salīdzinājums, bet gan tieša norāde. To papildina viņas pašrocīgi rakstīts izklāsts, par kuru Sarmīte saka, ka ienīstot lapiņas, bet šī nākusi viegli. Mēs esam draudzenes nu jau vairākus gadu desmitus. Kopā darījušas daudz ko, arī to, ko nevajadzēja. “Es nenožēloju,” man saka Sarmīte. Es esmu redzējusi, kā viņa pa koka kāpnēm brauc lejā ar slēpēm. Neapzināta konkrētajā mirklī un impulsīva performance (šo žanru Sarmīte mūsu sarunā raksturo kā labu laika pavadīšanas veidu). Toreiz Sarmītei bija balta kleita un koši sarkanas lūpas; pāris gadus vēlāk, pavasarī, viņa kādu citu baltu kleitu izkāra uz balkoniņa toreiz vēl nerekonstruētajā Berga bazārā Ievas Laukers un Ineses Riņķes rīkotās mākslas dienu akcijas laikā.
Savukārt antikvariātā nopirkta spoguļkastīte, kurā viņa sarindoja sarkanas lūpu krāsas – darbs “Valoda”, ir viens no Latvijas laikmetīgās mākslas hrestomātijas zīmīgākajiem paraugiem. Redīmeids, kultūras vēstures kopums un dzīves emocionalitāte ir Māliņas katra darba pamats. Sarmīte nebaidās no banalitātēm, skaistuma, sentimenta un emocionalitātes. Viņas apsēstība ir skaisti priekšmeti, kas tiek meklēti malu malās. Un, ja tos nav iespējams atrast, pastāv iespēja tos izgatavot. Līdz izstādei PAiR rezidencē Pāvilostā man vienmēr šķita, ka Sarmīte cenšas ķert konkrētu mirkli, sajūtu, noskaņu – it kā to sastindzinot, vēloties apturēt. Taču pēdējās divās viņas personālizstādēs šie uzplaiksnījumi transformējušies smeldzīgās novelēs, kur galvenais varonis – viņa pati – vēro sevi no malas.
Sarmītes Māliņas izstāde “Autopsija pašrocīgi” galerijā “Alma”. Foto: Ansis Starks. 2024
“Šai izstādei nav zinātniska vai medicīniska pamata. Tā ir personīga, egoistiska urķēšanās unikālajā sevī, mēģinot atrast vismaz kādas ticamas liecības esības jēgai. Tā mokoties, vērojot, ar pamatotām bažām analizējot savas dzīves ritējumu, rodas vēlme atbalstīties pret ko mūžīgu – “saulē sasilušu akmeni, sūnām klātu zemi meža ielokā.” Pat ļauties pārstāt domāt.” Parasti, Sarmītes vārdiem runājot, tu skrien, skrien, skrien. “Un tad, kad esi galīgi pie zemes, nokļūsti pie daktera. Un tev, iespējams, pilina vēnā kādu šķidrumu, un tad tu esi brīvs.” Ir cilvēki un notikumi, kuru parādīšanās rada ķēdes reakciju. “Iespējams, ja nebūtu konkrēti cilvēki, es ar mākslu jau sen būtu pārstājusi nodarboties. Māksla ir viens no palīgiem, kas mūs sadraudzē ar dzīvi, nes atbildību par lietu kārtību.”
***
Es visu laiku turēju sev galvā Almodovaru. To smeldzi, kas ir visās viņa filmās.
Izstādes pavadošajā tekstā tu runā par otro lielāko piedzīvojumu, kas gaida un kurā šoreiz būs jāpiedalās. Par nāvi – nenosaucot to vārdā. Tu par to daudz domā?
Mani tā dara bažīgu. Šķiet, tas nav tik vienkārši. Gatavojoties šai izstādei, es domāju par to, kā lai attēlo dvēseli. Un dvēsele man saistījās ar vārdiem “svētais gars”, es šos divus jēdzienus nespēju atdalīt, lai arī svētais gars ir pavisam kaut kas cits. Bet negribu runāt par reliģiju, jo es to nepārzinu.
Vienlaikus tavos darbos reliģijas atribūtika un tēli ir izteikti klātesoši.
Jo tā ir attīrīta, lietojama manta. Mākslā tika ieguldīti milzīgi līdzekļi. Reliģija to padarīja par vērtību. Tur nav jāizcērt mežs. Viss tiek iedots jau gatavs un attīrīts.
Tavā izstādē ir tikai viens mūsdienu dzīves priekšmets.
Kurš?
Papīra salvetes.
No šīs manas izstādes varētu uztaisīt tādu visai latvisku filmu. Arī par mūsu paaudzi, kas uzauga un mūža lielāko daļu nodzīvojusi bez psihoterapeitiem. Mums – tāda palīdzība – šķita kaut kas nepieņemams. Vismaz man.
Mēs mēdzām izstāstīt visu viens otram.
Tie, kuriem bija kam. Ticīgie laikam gāja uz baznīcu, pie grēksūdzes lodziņa, kas atsvēra psihoterapiju.
Tu tikai vienu reizi biji pie psihoterapeita?
Pieklājības pēc aizbraucu vēl arī otro. Es sāku runāt, un psihoterapeite sāka raudāt (smejas – red.). Teicu – atvainojiet, bet šī metode man laikam neder. Tā mēs šķīrāmies.
Tev māksla ir psihoterapijas instruments.
Es jau to saprotu. Tāpēc arī tāds nosaukums. Man drusku kauns. Tā kaunēšanās arī nāk līdzi visu mūžu.
Par ko tu kaunies?
Par daudz ko. Gaiša āda, bērnībā sarku utt., bet zini, dzīves vidus daļa nav lietojama visu to briesmīgo iemīlēšanos dēļ. Ar to visu laiku bijis jācīnās. Arī ar savām atkarībām. Un briesmīgākais ir tas, ka par to visu jāsāk stāstīt tad, kad dzīve jau ir norietā (smejas – red.). Mentāli emocionālā autopsija. Mūziku dzirdēji, kas skan izstādē?
Mama Leone...
Jā, es tev vēl prasīju, vai tu atceries. Kaut kas tāds ļoti, ļoti nekautrīgs. Kad tā bija populāra?
Nu dejojām mēs pie tās...
Tad jau pirmkapitālisms. Atceries ballīti, kad Normunds (Naumanis – red.) atbrauca no Rietumberlīnes? Tā bija tāda esence, paraugs, kā kapitālisms ielaužas sociālisma nometnē. Bija ļoti daudz šampanieša, visa grīda bija pielieta tā, ka kājas lipa. Un Normunds mums visu nakti mācīja dejot lambadu.
Tas laiks veidoja arī tavus mākslas paņēmienus un izteiksmes veidu.
Jā. Sākumā vēl uz maza galdiņa Baznīcas ielā (toreiz – Veidenbauma iela) ķibināju akvareļus, pēc tam “panesās” performances. Bet kurš man bija pirmais objekts?
Varbūt svarīgāk par to, kurš bija pirmais, ir tas, kas tevi aizveda pie objekta, pie redīmeidu izmantošanas?
Tā stikliņu lasīšana. Manai paaudzei ļoti svarīgas bija tā dēvētās tainas. Man tas šķita kaut kas brīnišķīgs. Vēl šovasar antikvariātā nopirku grāmatiņu, kas man bērnībā bija ļoti svarīga – “Mazā Honzika ceļojumi”. Tur puisēnam Honzikam bija stikla lodītes. Man atmiņā bija, ka tur tās lodītes redzamas, bet tagad šķirstu un nekā tur nav. Izrādās, pati to visu esmu piedomājusi. Atceries, Valmierā stikla šķiedras rūpnīcā bija dabūjamas stikla lodītes, kas, nezin kāpēc, mētājās pa malu malām. Un vēl tur netālu – Pučurgā – ražoja melnos siera ciparus. Tā arī bija manta! Siers man negaršoja, bet cipars gan bija svarīgs.
Bet pirmā grāmata man, protams, bija visdaiļākā – “Zelta ābele un sudraba avots” ar Sūniņa ilustrācijām. Iedomājies – tāda pirmā grāmata!
Bet, atgriežoties pie materialitātes, tā tev vienmēr ir svarīga – arī šai izstādē. Marmors, sarkankoks...
Varbūt tas aiz kādreizējā trūkuma. Kad kaut ko ieraugi un tik ļoti iekāro. Ka spēju tik ļoti dievināt kaut kādu priekšmetiņu. Tās pašas bumbiņas.
Skaistuma iztrūkuma kompensācija mūža garumā?
Nu jā.
Es visu ceļu pie tevis domāju par “Ņaudošo spilventiņu”. Nekādi nespēju atcerēties “Forsaitu teikā” vietu, kur tas parādās.
Helēna (Heinrihsone – red.) ar Irēnu Lūsi abas bija meklējušas vietu romānā, kur tas ir... Vecais Forsaits, iedams ārā pa durvīm, paņēma cepuri, kas izrādījās kaķis. Viņš neuzsēdās virsū. Tu esi izlasījusi to grāmatu? Es nespēju.
Ļoti sen. Jaunībā.
Toreiz “Forsaitu teika” bija modē. Tas spilventiņš nāk no izstādes “Mana ģimene”, kas notika Tallinā. Tas bija sen.
Visi pārējie “Autopsijā” ir jauni darbi.
Bet spilventiņš Rīgā nekur nebija izgājis. Tas kaut kā tur iederas. Sākumā gribēju likt pie grēksūdzes lodziņa, bet tad tas atrada savu vietu.
Pēdējās divas tavas izstādes, manuprāt, kardināli atšķiras no visa iepriekšējā. Man vienmēr šķitis, ka tur ķer mirkļus vai fetišē atsevišķus priekšmetus – mazās Augustes zvanveida svārciņu prieks vai lūpukrāsas – tie bijuši tādi spilgti uzplaiksnījumi, epifānijas. Pēdējās izstādēs tu no konkrētiem priekšmetiem / redīmeidiem veido jau plašāku naratīvu. Smeldzīgu. Tu atgriezies arī bērnībā.
Tur viss ir klaji parādīts. Bērnības estētika... tas, ko tu esi paspējis bērnībā ieraudzīt, tas arī paliek. Vairāk jau īsti klāt nenāk. Tā man šķiet.
Tu šobrīd preparē savu dzīvi.
Jā. Tā ir.
Bet tur ir nospiedumi ne tikai no bērnības.
Ir.
Bet, atgriežoties pie reliģijas, grēksūdzes lodziņš un Svētas gars mani vedina domāt par katoļticību, kas cieši saistīta ar Latgali, kur pagāja tava bērnība.
Nu redzi... uz to visi iekrīt. Un esmu spiesta stāstīt, ka bērnībā man nebija nekādas reliģiskās pieredzes. Es pat nezināju, kas ir Ziemassvētki. Mūsu mājās pienāca žurnāls “Padomju Latvijas komunists”. Tur bija tikai teksts un sarkans vāks. Acīmredzot, tas bija jāpasūta visiem kompartijas biedriem, un mana mamma to godprātīgi darīja. Tas bija tik traki. Es šķirstīju to žurnālu un man tik ļoti gribējās, ka tur būtu kaut mazākā vizuālā iezīme... kaut kas... Bet nebija. Un neviena cita žurnāla mums nebija, jo nebija naudas.
Bet kaut kur es to grēksūdzes lodziņu redzēju. Un man bija neērti skatīties uz to – tāpat kā uz lauztajām sirdīm.
Viens no šīs izstādes atskaites punktiem ir meitenes fotogrāfija ar kaķi. Tava bērnība, kur līdzīgs attēls šķita tik iedvesmojošs. “Skaistākais priekšmets manā bērnībā bija ovāla, kolorēta fotogrāfija virs gultas, kurā redzama meitene ar kaķi. Nevarēju taču zināt, ka pienāks laiks, kad viedoklis par šo skaistumu būs jāformulē kā kičs. To darīju ar vieglu sirdi. Tagad pienācis laiks vēlreiz apsvērt šo lietu patieso dabu.”
Tas bija laukos pie tantes un vecmāmiņas Matīšos, Valmieras rajonā. Tur pagāja mana bērnība un tai nav nekādas saistības ar Latgali. Tā Latgale mani ievainoja. Un man par to pat negribas runāt. Šī izstāde ir savveida psihoanalīze, kur es runāju arī par sev nepatīkamām lietām. Kaut gan varbūt vārds “nepatīkams” nav īstais. Varbūt es to ... Nekā tāda jau tur nav. Meitene ar kaķi ir tas labais.
Kaķi tev ir īpaši...
Kaķis... man pat neērti runāt. Man tagad ir kaķis. Toreiz, kad es dzīvoju Matīšos, kaķi bija klātesoši. Kā jau laukos. Bet tad mani aizveda uz Preiļiem, kur man bija jāiet skolā.
Mamma dzīvoja Preiļos?
Jā. Es raudāju katru dienu. Kādā ziemas dienā gāju uz gastronomu un pie veikala atradu maziņu kaķēnu. Nezinu, kā tas tur gadījās, ziema nav mazo kaķu sezona. Es paņēmu rokās, un viņš man burtiski iekrampējās mētelī. Skrēju mājās vaicāt mammai, vai drīkst paņemt. Protams, ka nedrīkstēja. Lieki kaut ko teikt par mūsu abu attiecībām.
Un lauztās sirdis? “Man seši gadi. Latgalē ieraugu puķi lauztā sirds. Pat baidos uz to skatīties, neērti par viņas saldsērīgo stāstu, kurš tik acīmredzami nolasās. Nodomāju – daba ir tik nekautrīga. Tā nevar. Zaru izliekums, no ziedu sirsniņu piekariņu svara. Krāsa. Vēsā smarža. Viss liecina par neizbēgamo. Novēršos.” Tavas Līvānos izgatavotās stikla lauztās sirdis ir skaistas.
Tai izstādē viss ir skaists. Bet īstenībā par lauztajām sirdīm es nespēju runāt. Brīvlaikā mani aizveda pie mammas vīra uz lauku mājām – tas bija īsts brīvdabas muzeja paraugs ar zedeņu sētu, kas ieskāva mazu dārziņu. Un tur auga lauztās sirdis. Es, pirms ieiešanas mājā, sāniski tās vēroju, sajutu. Tai svešajā vietā pie svešajiem cilvēkiem tām lauztajām sirdīm bija uz mani spēcīga iedarbība.
Formālais skaistums tev vienmēr ir klātesošs.
Jā. Tieši tas... es gribētu rast kādu skaidrojumu, kādai ir jābūt šībrīža mākslai. Dzīve nav tik gara, lai tu izsekotu kādām straumēm, kurām tev jāseko.
Bet vai ir jāseko?
Tas šausmīgais ir, ka iestājās kapitālisms, un tad... Mēs bijām atdalīti no kaut kāda procesa; es pat nezināju, ka man vajadzēs ar mākslu, ar šo profesiju pelnīt naudu, lai dzīvotu. Man tas pat prātā nenāca, kas tas būs man izdzīvošanas avots, ka līdz mūža beigām man no tā vajadzēs iztikt. Un varētu teikt, ka tā arī nav, jo es nestrādāju tādā žanrā, kuru varētu pārdot. Māksla likās kaut kas ideāls, kaut kas neaizskarams. Pēdējā laikā es domāju, ka mākslai būtu jābūt nepārdodamai. Ka tai būtu jābūt ārpus naudas.
Visu mūžu tā taisnošanās – es taču negleznoju, taisu tur tādu... Un ko tu taisi? Un kā izskaidrot neaizvainojot? Nevar teikt to briesmīgo vārdu “instalācijas”, kuru tagad laikam pat vairs nelieto. Tad es kaut kā izgrozos, sakot, ka taisu “objektus”.
Nevarētu gan arī teikt, ka tu neglezno. Tavi akvareļi ir, patiešām, brīnišķīgi; tie sublimē vienā papīra lapā visu tavas mākslas esenci – vieglu un caurspīdīgu skaistumu; materialitātes sajušanu; spēles ar šķietamām banalitātēm, kuras tu spēj atbrīvot no banalitātes rāmējuma.
Akvareli ir grūtāk uztaisīt nekā objektu. Kad es taisu akvareli, staigāju apkārt tam baltajam papīram nervozēdama – kamēr pieskaros tam. Bet tā, manuprāt, ir visiem gleznotājiem. Nu varbūt ne visiem...
Man neiespējamā misijā akvarelī bijusi... tās ziedlapiņas, kas kapos sabirušas uz melnā akmens. To nevar uzgleznot. Vai lietus notriektie ziedi.
Kapi, starp citu, tev arī ir viena no mākslas atsauču telpām. Kaut vai atceroties “Mīlestība nekad nebeidzas” – darbs, kura nosaukums ir citāts no kāda kapu pieminekļa.
Tas ir miers, kas atrodams kapos. Horizontālas plaknes mudina uz atlaišanos, atslābšanu. Tāpēc šai izstādē ir faraona Khentika galvas paliktnis, tāpēc ir “autopsijas” jēdziens. Atlaižoties cilvēks ir drošībā.
Tu savulaik mēdzi piedalīties performancēs.
Performances bija tāds joks. Mēs to uztvērām kā labu laika pavadīšanas veidu. Es pat nevarēju formulēt, kas tas par mākslas žanru.
Tas, kas mani mulsina, ka tu, būdama visai noslēgta un kautrīga, tomēr tur biji klātesoša – “Cilvēki būros” Līvu laukumā, “Staburga bērni” tunelī pie dzelzceļa stacijas.
Bet es negulēju būrī, es sargāju perimetru, lai Sergejam (Davidovam – red.) un Oļegam (Tillbergam – red.) neviens netuvojas. Uzņēmos mātišķo vadību. Arī “Staburaga bērnos” koordinēju darbību.
Taču sarkanās rozes akcijā, kas pazīstama ar nosaukumu ”Kaķis” un notika bijušajā Japānas vēstniecības garāžā, noteikti bija tavs pienesums.
Jā, es biju sākotnēji plānojusi no kātiem tām nolobīt ādu. Bet palika žēl. Mēs tās divreiz izmantojām, tu zini, vai ne?
Jā, pēc performances tās pārdevāt pie “Saktas” puķu tirdziņā.
Un pēc tam aizgājām uz kafejnīcu “Māksla”, kur bija bāra ķebļi, uz kuriem sēžot kājas nesniedzās līdz zemei. Vajadzēja kaut kā uz tā ķebļa noturēties.
