Plastiskā operācija
Tekstuālais ceļvedis Sarmītes Māliņas izstādes “Plastiskā operācija” apmeklētājiem PAiR galerijā. Izstāde sastāv no sarkaniem spoguļiem un trīs fotogrāfijām.
Fotogrāfija ar meiteni baltās zeķēs. Mana sajūta esot tajā vecumā. Pārliecība, ka skaistāk nevar būt, ka es iekļaujos kādā svarīgā pasaules sakārtotībā. Esmu laba, droša un mierīga, bez nevēlamas, traucējošas pieredzes, labā nozīmē infantila. Ir bail tikai no kosmosa.
Attēls fiksē brīdi pirms sākas sevis neapzināta dzīšana – skrējiens uz dabas diktēto mērķi dzīves obligāto uzdevumu pildīšanu. Nelauzu galvu, kā šī “dzīves programmas” veikšana patvaļīgi drīkstēs ar mani rīkoties.
Sarkani, izļodzītas formas spoguļi, kuri ievietoti melni pulētos rāmjos vistiešāk stāsta izstādes PLASTISKĀ OPERĀCIJA kodu. Viņi, tie ir kā apjukuši un noguruši manas apšaubāmās pieredzes informācijas nesēji. To forma un krāsa bez kautrēšanās atklāj punktu, kurā tagad atrodos. PLASTISKĀ OPERĀCIJA šajā gadījumā nozīmē tikai to “operāciju”, kura nenovēršami tiek veikta katram no mums bez īpašas prasīšanas. Un maksas!
Un šis nepagurstošais operāciju veicējs un mecenāts ir laiks.
Ziedoša krūma fotogrāfija ar iedomātu smaidošu sievieti. Sieviete attēlā ir pazudusi, palicis tukšums. Stāsts par tieksmi atstāt fotogrāfijās savu esamības tēlu skaistāku. Tas ir viegli izdarāms, piemēram, pozējot foto pie ziedošiem augiem. Papildinot dievišķo skaistumu ar savu klātbūtnību, es cenšos piesavināties skaistuma virsvērtību. Tas palīdz uzlabot katra indivīda paliekošās liecības. Jautājums, – vai neesmu bijis pārāk nekritisks pievienojot sevi pilnībai? Tādas ir manas pārdomas par iziešanu no (dzīves) kadra.
Fotogrāfija. Meitenes roka ar aproci, adatu spilventiņu. Domājamā realitāte.
Cieņā, Sarmīte Māliņa
Sarmītes Māliņas KOSMOSS
Sarmītes Māliņas pārdomas un izteikumu spoguļojums par un ap dzīvi, par izstādi un PLASTISKO OPERĀCIJU kā sankciju pret cilvēci.
Tuvošanās savam kosmosam ir kā labrātīga, satraucoša, mokoša došanās. Citādi nekur netiec.
Kad tuvojos tam kodolam, ir nogurums un prieks, ka esmu tuvu, nedrīkst atslābt. Jākoncentrējas un jāizmanto iegūtais labums.
Manā jaunībā, padomju laikos, īsts mākslinieks skaitījās kā Van Gogs, – visu laiku “uz nerviem”, staigā ar krāsu kasti, glezno saulrietus.
Pēc akadēmijas sāku strādāt, tad šķita algas darbs, ko veic... tas nogalina īstu mākslinieku. Cietu. Kad paliku vecāka un darbs pazuda no manas dzīves, atklāju, ka bezdarbs nogalina vēl vairāk. Grozies kā gribi. Tas kosmoss ir virsuzdevums visu laiku.
Pirms PLASTISKĀS OPERĀCIJAS es nelietoju liektas līnijas un tādu daudzvārdību, kas apzināti ir tagad šajos spoguļos. Visa cilvēka dzīve ir kopā ar spoguli. Tie uzglūn mums visur ar savu patiesību. Šajos izstādes spoguļos es runāju par savu dzīves spoguļošanos. Mana dzīve tagad ir izļodzījusies. Pusaudžu, slavenais pārejas vecums man pagāja nemanot, pat nepamanīju. Domāju - kā tad tā? Toties tagad, dzīves trauslākajā posmā, jūtos atstāta viena ar vissarežģītāko uzdevumu veikšanu.
Nezinu, kāpēc spogulis, bet vienkārši spogulis. Tas ir tāpat kā akvareļu krāsas vai eļļas krāsas, bet tagad ir spogulis! Spogulis kā ne-krāsa. Cietušie spoguļi lauku pirtiņā neliek man mieru, jo tie ir laika gaitā no mitruma bojāti, pleķaini un rāda slikti, kā glezna, kuru uzgleznojis laiks.
Man stikls kā materiāls šķiet ideāls. Skulptūrām jābūt caurspīdīgām, lielām un neiespējamām.
Es tīksminos par neglīto. Baisas lietas pašas par sevi ir mākslas fakta cienīgas.
Milzīgas iemīlēšanās rezultātā ir tieksme skatīties spogulī savās acīs.
Redzu, ka apkārt staigā nedzīvi cilvēki. Bezjēdzīga ir viņu iepirkšanās un pārtikas patērēšana un viss pārējais. Neomulīga būšana.
Mākslinieku nebeidzamā jūsmošana par bērnu talantīgumu. Kā bērns to nekad nesapratu.
Mākslīgais Intelekts nākotnē varētu koriģēt spoguļattēlu, un mēs varētu vispār vairs neredzēt un aizmirst to, kādi patiesībā esam.
No sarunas ar Sarmīti Māliņu Mežaparkā, 2023. gada 23.aprīlī
VV Foundation / PAiR
