Mākslinieks mākslinieku saprot vislabāk
Intervija ar Vijas Celmiņas balvas pirmo laureāti, mākslinieci Ievu Putniņu
Ieva Putniņa ir gleznotāja, kas līdz šim sarīkojusi sešas personālizstādes un piedalījusies vairākās grupu izstādēs gan Latvijā, gan ārvalstīs. Šogad viņa kļuvusi par pirmo Vijas Celmiņas fonda balvas ieguvēju, kura stipendijas pieteikumā rakstījusi: “Mani interesē dabas skarbums. Tas iekustina un sāk domāšanu – tas var likt justies gan trauslam, gan piesardzīgi saspringtam. Šāda ainava saasina jutīgumu tieši ar savu nemanāmo un ilgo grimšanu aizmirstībā.”
Ieva Putniņa galvenokārt strādā eļļas glezniecības tehnikā, taču nereti viņas kompozīcijās sastopami arī tēlniecības un objektu elementi. Mākslinieces darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, kā arī vairākās privātās kolekcijā.
Ko tev nozīmē saņemt pirmo Vijas Celmiņas vārdā nosaukto balvu?
Tas ir liels gods un iepriecinājums reizē. Mākslinieks mākslinieku saprot vislabāk, un tas, ka Vija Celmiņa ar komandu lēma izveidot šādu balvu turpmākajiem desmit gadiem, tā atbalstot aktīvi strādājošus māksliniekus, dodot viņiem iespēju bez ikdienišķām rūpēm darīt to, ko visvairāk vēlas. Balva ir iespēja doties piedzīvojumā, nodoties savam radošajam darbam, nodoties pētniecībai un domāšanai.
Kādas ir tavas attiecības ar viņas daiļradi?
Par Viju Celmiņu uzzināju laikā, kad sāku mācīties Jaņa Rozentāla mākslas skolā. Atceros, ka tieši viņas darbi un veids, kā tie top, sasaucās ar manu izpratni par koncentrēšanos gleznošanas laikā, klātesamību darba procesā, kas arī tieši ietekmē radīto darbu. Celmiņas darbi kļuva par apstiprinājumu, tādu kā pierādījumu tam, ka visi šie darba tapšanas procesi ved arvien dziļākos līmeņos pašu mākslinieku.
Ievas Putniņas vides instalācija “Gājiens” (2025) mākslas festivāla "Cēsis 2025" izstādē. Foto: Jānis Porietis
Kādā ziņā tie ir apstiprinājums?
Kā piemēru varu minēt Vijas Celmiņas dvīņu akmeņus – viens ir īstais, otrs bronzā veidots un apgleznots. Vispār nevar pateikt, kurš ir īstais vai īstāks. Un tad sākas galvas mežģis. Jo ir redzēti darbi, kuros trāpīgi ir attēlota akmens struktūra un sajūta par akmeni, bet šis ir kas cits. No vienas puses ļoti elementāri, tā ir akmens kopija, bet tad sāc skatīties izpildījumu, un tas ir perfekts. Lai uzgleznotu akmeni, tev pašam par tādu jākļūst, bet vēl ar vienu nosacījumu, tas ir šis viens konkrētais akmens. Ej un esi akmens, pamēģini, Tā ir milzīga sevis disciplīna. Un tas ir asprātīgi.
Ievas Putniņas vides instalācija “Gājiens” (2025) mākslas festivāla "Cēsis 2025" izstādē. Foto: Jānis Porietis
Pastāsti, kā tapa darbi, kas tika novērtēti?
Darba tapšanas ceļš mēdz būt dažāds. Galvenais ir saķert un noturēt to, ko vēlos darīt vai pateikt, un tad strauji rīkoties, vai arī pretēji – mierīgi un mērķtiecīgi gatavoties gleznošanai. Daļu no gleznām sāku plenērā un pēc tam turpināju mājās. Saliekot visu gleznu portfolio, interesanti bija skatīties, kā no mazākiem izmēriem formāts izauga līdz garenam un šauram, un nobeigumā divi tādi savienojās vienā lielā audeklā. Jautrākais formāta augšanā ir tas, ka mašīnas maksimālais augstums un platums noteica limitu, pie kura noteikti jāapstājas. Tas varbūt var likties ierobežojoši, bet patiesībā apziņa, ka nepieciešamības gadījumā gleznu var pasist padusē un doties gleznot cituviet, ir sava veida brīvība. Dažkārt tā arī notiek, jo, ja egle nebrauc pie manis, es braucu pie egles.
Kādiem jābūt darba apstākļiem, lai tu varētu gleznot?
Bieži vien pietiek, ja ir sagatavoti nepieciešamie materiāli un izmazgātas tīras otas. Kad darbs tiek iesākts, ļoti svarīgi, lai telpā es būtu viena. Sākums ir ļoti svarīgs, tas nosaka darba kopskaņu un tonalitāti, un tikai vienatnē varu visprecīzāk to izlemt. Gleznas uzsākšanā ir arī kas mežonīgs, vismaz man, visa telpa ir uzrakta un netīra. Kad strādāju ar atsevišķām darba detaļām, tad jau viss ir mierīgāk, vienīgās prasības ir gleznošanas materiāli un dienasgaisma.
Pie kā tu šobrīd strādā?
Šobrīd kopā ar mākslinieci Annu Egli gatavojamies izstādei Kim? Laikmetīgās mākslas centra telpās janvārī. Anna ar tēlniecību, es ar savām gleznām. Esam pazīstamas 17 gadus un kopā ar izstādi mūsu draudzība sasniegs pilngadību. Sākām gatavoties uzreiz, kad uzzinājām par topošo kopdarbu – nekavējoties noīrējām mājiņu un devāmies ar skiču blokiem turp domāt, pāris dienu laikā tikām skaidrībā par izstādes mugurkaulu, kurš šobrīd joprojām ir stiprs. Gleznām gatavoju kokā grebtus, pēc tam apgleznotus rāmjus. Ar koku šādi darbojos pirmo reizi, tādēļ rāmju izgatavošanai ir piesaistīts būvgaldnieks Juris Janovskis – clvēks, kurš ar fleksi rokās jūtas tikpat brīvi, cik vāvere ar neizlobītu čiekuru. Izstādes nosaukums ir “Spēkstacija”.
Kam tu novēlētu nākamo balvu un kāpēc?
Cilvēkam, kurš mērķtiecīgi, spītējot visam, dara to, kas viņam ir patiesi svarīgs un jēgpilns un dara to regulāri. Radoši darbojoties nemitīgi jāpieņem lēmumi, katrai darbībai, paretam jāpārskata iepriekš gūtie apstiprinājumi, jāuzdod un jāatbild sev uz simt un vienu jautājumu, daudz jāvēro, daudz jāstrādā, un vēl jāsaglabā vieglums un jāatstāj vieta pārsteigumam – tas viss ir jādara un tas prasa laiku. Tas ir arī skaisti. Tas ir godīgi. Un tad tas darbs pie sevis apstādina un notur skrienošas domas.
Titulbilde: Ieva Putniņa. Foto: Didzis Grodzs
