Justs Janausks: “Es ticu lāzera fokusa spēkam”
Intervija ar tehnoloģiju uzņēmēju un Upė Foundation dibinātāju Justu Janausku
Mēs ar Justu Janausku decembrī tikāmies Rīgā. Tieši tajā dienā, kad nesen izveidotais Upė Foundation, kura dibinātājs un patrons viņš ir, izsludināja atklātu konkursu savam pirmajam projektam. “Upė sāk savu darbību ar virkni kuratoru stipendiju programmu sadarbībā ar tādām institūcijām kā Southbank Centre Hayward Gallery, Tallinn Art Hall un Camden Art Centre –, kuru mērķis ir atbalstīt nākamo kuratoru paaudzi Apvienotajā Karalistē un Baltijas valstīs. Pirmā 18 mēnešus ilgā kuratoru stipendiju programma veidota kā apmaiņa starp Londonu un Tallinu. Viena no norises vietām ir Tallinn Art Hall Lielbritānijas kuratoriem, savukārt kuratoriem no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas – Hayward Gallery,” lasāms paziņojumā presei.
Pirms tam abi bijām tikušies Lietuvā, Sariai ciematā pie Baltkrievijas robežas, kur pagājušā gada augustā lietuviešu māksliniece un rakstniece Gabija Grušaitė prezentēja savu vienas dienas projektu Ferma, kura kuratori bija itāļu duets Francesco Urbano Ragazzi. Gabija ir Justa sieva, un tieši viņa iepazīstināja viņu – veiksmīgu jauno uzņēmēju no tehnoloģiju pasaules – ar plašo un daudzslāņaino laikmetīgās mākslas pasauli. Par to, kā tas notika un kāpēc šī pasaule izrādījās tik pievilcīga viņam, Eiropas vadošā tālākpārdošanas tirgus Vinted līdzdibinātājam, kas veiksmīgi turpina investēt tehnoloģiju projektos visā pasaulē, mēs ar Justu aprunājāmies.
Southbank Centre’s Hayward Gallery. Foto: Southbank Centre
Viņš man pastāstīja arī par vēl vienu Upė līdzdibinātāju – Londonā dzīvojošo lietuviešu kuratoru Adomu Narkeviču, kurš ir arī šī gada Latvijas paviljona Venēcijas mākslas biennālē līdzkurators. Upė projektā Adoms ir uzņēmies dibinātāja-direktora lomu, bet pirms tam strādājis kā kurators Cell Project Space Londonā un Rupert Centre for Art, Residencies and Education Viļņā.
Sarunas laikā Justas izklāstīja savu redzējumu par Upė misiju – soli pa solim, ideju pēc idejas. Akcentējot, cik svarīgi ir atbalstīt Baltijas mākslas vidi, kas, viņaprāt, atrodas nozīmīgu pārmaiņu priekšā. Kādu? Par to, lai stāsta viņš pats.
Justas Janauskas un Adomas Narkevičius. Foto: Anne Tetzlaff
Kā interese par laikmetīgo mākslu kļuva par jūsu dzīves tik būtisku daļu?
Domāju, ir svarīgi atskatīties manā pagātnē, apzināties, no kurienes nāku. Desmit gadu vecumā atklāju datorus un sāku teju visu savu laiku veltīt programmēšanas apguvei. Četrpadsmit gadu vecumā vietējai kompānijai, kas mani pieņēma darbā, es pārdevu savu pirmo izstrādāto algas aprēķināšanas lietojumprogrammu – lai es to turpinātu attīstīt, vēl mācoties skolā. Es visu laiku biju ļoti aizņemts. Universitātē vienlaikus studēju un strādāju. Divdesmit četru gadu vecumā, strādājot pilna laika darbu un studējot doktorantūrā (ko vēlāk pametu), kļuvu par Vinted līdzdibinātāju. Un nākamajos deviņos gados biju pilnībā nodevies darbam.
2017. gadā atkāpos no Vinted operacionālajiem pienākumiem un pēkšņi paliku – labā nozīmē – bez darba. Vienas nakts laikā viss mainījās un man atkal bija viss pasaules laiks. Tas bija milzīgs šoks. Pirmo reizi dzīvē varēju sev uzdot patiesi fundamentālus jautājumus: kāpēc es esmu šeit, ko es daru, kāds ir manas dzīves mērķis un kāpēc es daru to, ko daru? Mana identitāte bija pilnībā saistīta ar to, ka esmu Vinted līdzdibinātājs un izpilddirektors, un pēkšņi tas pazuda. Man vajadzēja sevi veidot no jauna.
Mēģināju iesaistīties daudzās dažādās lietās, tostarp mākslā. Sākumā tas bija pavisam vienkārši un pat banāli: apmeklēt mākslas gadatirgus, izstādes un galerijas. Tas lielā mērā notika caur manu sievu, kas ir māksliniece un vienmēr bijusi iesaistīta mākslas pasaulē. Gabija iepazīstināja mani ar laikmetīgo mākslu, un es sāku pārvietoties no viena notikuma uz nākamo. Daudz ko nesapratu, bet pieredze bija ļoti pozitīva. Laika gaitā pamanīju, ka arvien vairāk iesaistos un māksla kļūst par nozīmīgu manas dzīves daļu. Tā kļuva par veidu, kā risināt tos dziļākos jautājumus par jēgu.
Es sāku satikties ar cilvēkiem no mākslas pasaules. Ar cilvēkiem, ar kuriem pirms tam nekad nebija sastapies, jo manu sociālo loku veidoja gandrīz vienīgi tehnoloģiju jomas pārstāvji. Man nebija draugu mākslinieku; viņi vienkārši nepastāvēja manā pasaulē.
Gabija Grušaitė. Ferma. Skats no izstādes. Foto: Jonas Balsevicius
Vai cilvēki mākslas aprindās ļoti atšķiras no tehnoloģiju pasaules pārstāvjiem?
Ļoti, ļoti. Kad sāku iegūt jaunus draugus mākslas pasaulē, man tas šķita vērtīgs piedzīvojums. Pakāpeniski sāku atbalstīt arī dažus mākslas projektus – piemēram, Linas Lapelyte, Rugilė Barzdžiukaite un Vaiva Grainytė darbu Sun & Sea (Marina, 2019), kas tika prezentēts Lietuvas paviljonā 58. Venēcijas mākslas biennālē, vai Roberta Narkusa darbu Venēcijas mākslas biennālē 2022. gadā. Es atbalstīju izstādes, rezidences, grāmatas, filmas un mūzikas projektus, taču diezgan fragmentāri. Tagad, atskatoties, domāju, tas bija pareizais veids, kā sākt. Man šķita, ka šie cilvēki dara kaut ko jēgpilnu, un man bija iespēja viņus nedaudz atbalstīt – kāpēc gan ne?
Vienlaikus sāku kolekcionēt mākslu, ļoti lēnām un gandrīz nemanāmi. Es nopirku vienu mazu darbu, tad vēl vienu, tad trešo... Un pēkšņi sapratu, ka tā ir kolekcija. Pēdējos gados tomēr atbalsta pieprasījumu skaits pieauga tik ļoti, ka sāku justies pārslogots. Sapratu, ja vēlies panākt reālu ietekmi, tev jākoncentrējas, tev jābūt fokusā. Tu vari izkliedēt gaismu vai arī vari to koncentrēt lāzerī, un tad ar lāzeri tu vari griezt lietas. Es ļoti ticu lāzera fokusa spēkam, tas nāk no manas iepriekšējās karjeras tehnoloģiju jomā. Tas ir viens no svarīgākajiem virzītājspēkiem uz panākumiem – koncentrēšanās uz pareizajām lietām. Grūtākais tehnoloģiju jomā ir ne tikai koncentrēties, bet izvēlēties, uz ko koncentrēties. Ja izvēlies pareizi un koncentrējies, tu sasniedz rezultātus. Tā man radās jautājums: “Uz ko man jākoncentrējas? Kāpēc es kolekcionēju? Kāpēc es daru to, ko daru?”
Tas mani noveda pie idejas par mākslas fondu ar skaidru misijas formulējumu, kas palīdz nofokusēties. Bet tad sekoja vēl vairāk jautājumu: kāda veida fonds, kāda būtu tā misija, kādos projektos tam vajadzētu iesaistīties un, vissvarīgākais – kāpēc? Kā tas attiecas uz mani personīgi un kā no tā varētu gūt labumu lielāka cilvēku grupa? Es izskatīju dažādus modeļus un sapratu, ka nevēlos dibināt vēl vienu uz priekšmetiem orientētu fondu. Tādu, kas krāj objektus vai būvē ēkas. Lai gan tie visi ir nepieciešami, svarīgi un ļoti vajadzīgi, es joprojām uzskatu, ka pasaulē jau ir pārāk daudz priekšmetu. Zināmā mērā – es daļēji konvertēju Vinted modeli. Vinted vienmēr iestājies par to, ka nepieciešams pārveidot jau esošo, lai radītu platformu, kur satiekas cilvēki, kuriem pirms tam nebija iespējas savienoties. Vai mēs varētu citādi izmantot to, kas mums jau ir mākslas jomā, un radīt jaunas saiknes un pieredzes, kas iepriekš nebija iespējamas?
Ģeogrāfija bija vēl viens jautājums. Vai tam jābūt fokusētam uz manu valsti? Vai uz kaut ko plašāku? Galu galā sapratu, ka atkal ir jābūt saiknei – kaut kam lielākam par vienu valsti, bet tomēr autentiskam. Baltijas reģions šķita piemērots. Jo īpaši apvienojumā ar centieniem veidot saikni ar nozīmīgiem globālajiem mākslas centriem.
Tas dziļi rezonē ar manu paša dzīvi. Esmu no Baltijas, dzīvoju Itālijā, daudz laika pavadu Londonā un pastāvīgi ceļoju. Tas ir ļoti līdzīgi Vinted stāstam: uzņēmums, kas sakņojas Baltijā, bet darbojas globāli. Man šķita, ka līdzīga pieeja, iespējams, varētu strādāt arī laikmetīgajā mākslā.
Pagājušajā rudenī Parīzē satiku Adomu Narkeviču, savu partneri fondā. Šī tikšanās bija izšķiroša. Es zināju, ka vienatnē to nevaru izdarīt, man bija vajadzīgs kāds, kam ir dziļas saiknes ar mākslas pasauli. Mūsu vīzijas pilnībā saskanēja, mēs bijām ideāli saderīgi, un jau decembrī mums bija skaidri formulēta misija: veidot jaunu kultūras apmaiņas programmu starp Baltijas reģionu un lielākajiem jaunajiem globālajiem mākslas centriem. Mēs nolēmām sākt nelielā apjomā, vadoties pēc tehnoloģiju pasaulē izplatītās idejas par “minimāli dzīvotspējīgu produktu” (MVP). Par sākuma punktu izvēlējāmies Londonu, jo mums abiem tur ir spēcīgas saiknes.
Un sākumā koncentrējāmies uz kuratoriem, kuri sāk savu karjeru, jo māksliniekiem no Baltijas valstīm jau ir salīdzinoši vairāk iespēju piedalīties rezidencēs un izstādēs. Kuratoriem, savukārt, šādu iespēju ir daudz mazāk. Mēs to uztvērām kā reālu iespēju ietekmēt situāciju. Tā mans ceļš uz laikmetīgo mākslu noveda pie Upė fonda.
Camden Art Centre. Foto: Camden Art Centre
Kuras Baltijas valstu un kuras Londonas mākslas institūcijas ir iesaistītas?
Viens kurators no Baltijas valstīm strādās Hayward Gallery, savukārt kurators no Apvienotās Karalistes – Tallinn Art Hall. Mums ir ļoti svarīga divpusēja iesaiste, šis ir divvirzienu ceļš. Pavasarī notiks projekta nākamās kārta sadarbībā ar Camden Art Centre. Mēs vēlamies mācīties no šīs pieredzes un tad izlemt par visefektīvākajiem nākamajiem soļiem.
Arhitektūras konkursā par Tallinn Art Hall galveno ēku 2022. gadā uzvarēja KUU Architects un Pink. Attēls: Kuu Architects un Pink.
Kāpēc no visām Baltijas mākslas institūcijām tika izvēlēta tieši Tallinn Art Hall?
Mēs runājām ar vairākām institūcijām Baltijas valstīs, un šajā gadījumā tas bija laimīgs gadījums. Tallinn Art Hall pabeidz ēkas renovāciju un atver jaunu, daudzfunkcionālu telpu, kas piemērota izstādēm, mūzikai un citām aktivitātēm. Viņi meklēja jaunus, dinamiskus cilvēkus, kas varētu vadīt šo telpu un veidot programmu. Tāpēc pirmā viņiem nepieciešama lieta bija kaut kas līdzīgs tam, ko mēs piedāvājām. Apmaiņā viņi varēja nodrošināt ļoti foršu telpu un ļoti pievilcīgu posteni šai personai. Tas atkal bija acīmredzami ideāls savienojums.
Svarīgi ir, ka šīs ir ilgtermiņa stipendijas – līdz pat 18 mēnešiem. Mēs vēlamies, lai cilvēki veidotu reālas, ilgstošas attiecības. Kurators no Baltijas valstīm pavadīs 18 mēnešus Apvienotajā Karalistē, dziļi iesaistoties vietējā vidē, un otrādi. Šīs saiknes neizzudīs, kad stipendija beigsies; mēs ceram, ka no tām izveidosies jauni projekti. Svarīgi ir arī tas, ka šī pieredze tiek uzskatīta par reālu profesionālo darbu. 18 mēneši ir gana ilgs laiks, lai to varētu iekļaut CV, un dalībniekiem tiks maksātas atbilstošas tirgus algas.
Papildus tam mēs strādājam pie citām iniciatīvām. Viena no tām ir Baltijas mākslinieka uzaicināšana uz nozīmīgu Lielbritānijas institūciju, lai rīkotu personālizstādi – kaut kas tāds, kas bez mūsu atbalsta nebūtu iespējams. Es vēl nevaru nosaukt institūciju vai mākslinieku, bet tas būs nozīmīgs mirklis.
Mēs arī organizējam kopīgu Baltijas valstu ballīti Venēcijas biennāles atklāšanas laikā 6. maijā. Tā notiks skaistā palazzo, lieliskā vietā, un būs elegants, bet ne pārāk izsmalcināts pasākums – kaut kas, kas saglabā Baltijas garu, to nepieradināto enerģiju, vienlaikus paceļot pieredzi citā līmenī.
Ko, jūsuprāt, Baltijas mākslinieki un kuratori var sniegt globālajai mākslas ainai?
Baltijas reģions ir piedzīvojis ļoti specifisku vēsturisku pāreju – no padomju perioda uz pēcpadomju laiku, tostarp nemierīgos 90. gadus. Tas izveidojis unikālu māksliniecisko jūtīgumu, ko raksturo eksperimentēšana, enerģija un zināma nepieradinātība. Šīs alkas un gatavība uzņemties riskus, manuprāt, ir ļoti augsti vērtētas tādās vietās kā Lielbritānija.
Vienlaikus Lielbritānijas institūcijas ir ļoti stipras metodoloģijā un organizatoriski, un Baltijas institūcijas no tām var daudz mācīties. Tas ir savstarpējs apmaiņas process.
Kad sakāt “nepieradinātība” – ko tieši jūs domājat?
Es domāju enerģiju – gatavību pārkāpt robežas, eksperimentēt un neaprobežoties ar konvencionālo.
Gabija Grušaitė. Date with an Octopus
Kādas īpašības jūs personīgi novērtējat mākslā?
Man īpaši patīk pētniecībā balstītas prakses un darbi, kas ir daudzslāņaini un uzdod svarīgus dzīves jautājumus. Jūs tos ieraugāt pirmo reizi un nodomājat – labi. Pēc kāda laika jūs redzat tos pašus vai citus to pašu mākslinieku darbus un uzzināt vairāk par kontekstu, un jūsu izpratne paplašinās. Un pēc kāda laika jūs atkal sastopaties ar šo mākslinieku vai viņa darbiem un saprotat vēl nedaudz vairāk. Tas ir kā slānis uz slāņa – savveida nebeidzams ceļojums. Tas ir nepārtraukts process, gandrīz kā attiecību veidošana ar cilvēku. Es to uzskatu par ļoti nozīmīgu.
Pētniecībā balstīti mākslinieki uzdod svarīgus jautājumus un veido savus darbus ap tiem. Bieži vien tie ir jautājumi, kurus tu nekad nebūtu iedomājies sev uzdot.
Kādi ir Upė fonda nākotnes plāni un mērķi?
Es uzskatu, ka Baltijas māksla atrodas uz kaut kāda ļoti svarīga sliekšņa. Mākslinieki no šī reģiona arvien biežāk piedalās lielākajās biennālēs un starptautiskās izstādēs. Tuvākajā nākotnē Baltija varētu kļūt par nelielu, bet izteiktu un ietekmīgu spēlētāju globālajā mākslas arēnā, salīdzināmu ar tādām valstīm kā Islande, Dienvidkoreja vai Taivāna. Mēs vēl neesam tur, bet noteikti virzāmies šajā virzienā. Un viena no Upė misijām ir veicināt un paātrināt šo procesu.
Vēl viena misija ir atbalstīt vēstures rakstīšanu. Baltijas valstu laikmetīgās mākslas vēsture vēl nav pilnībā izklāstīta vai dokumentēta, un mēs vēlamies atbalstīt zinātniekus un pētniekus šajā darbā. Tas ir arī būtisks elements reģiona mākslas vides nākotnes veidošanā.
