Oļegs Tillbergs: Tu nedrīksti nokavēt mirkli
Saruna ar mākslinieku par viņa jauno izstādi “Skaties sev acīs!”, kuru Rīgā, galerijā “Berga Bazar’t”, var apskatīt līdz 2. septembrim
Oļegs Tillbergs vienmēr man ir šķitis nedaudz noslēpumaina personība. Atceros viņu 90. gadu sākumā – nodilušā ādas mētelī, armijas zābakos, ar atpakaļ saķemmētiem, ogļmelnajiem matiem un nelielu bārdiņu – izstādēs un dažādās bohēmiskās pulcēšanās vietās, piemēram, kafejnīcā M6. Viņš vienmēr bija starp cilvēkiem, viegli uzsāka sarunas, tomēr vienlaikus palika it kā mazliet nostāk, esot mazliet “šeit un ne-šeit”.
Toreiz Oļegs tika uztverts kā viena no spilgtākajām personībām Latvijas laikmetīgās mākslas ainavā, kā viens no māksliniekiem, kas instalāciju, objektu un performanču valodu padarīja par nozīmīgu laikmetīgās mākslas izteiksmes līdzekli. Kopā ar Sarmīti Māliņu un Sergeju Davidovu viņš 80. gadu beigās veidoja provokatīvas performances pilsētvidē, kas nereti izaicināja gan skatītājus, gan oficiālo kultūras telpu.
Kukainis. 1995. Objekts. Foto: LMMC arhīvs. Oļega Tillberga instalācija “Kukainis” 1995. gadā tika izstādīta III gadskārtējā Sorosa Mūsdienu mākslas centra-Rīga izstādē “Piemineklis” (kuratore Helēna Demakova)
Sergejs Davidovs (1959–2023) mūsu 2016. gada sarunā to aprakstīja šādi: “Daugavmalā, teiksim, bija kaut kāda vasarnīcu apbūve, no kuras cilvēki aizgāja, pametot visu tā, kā ir – kaut kādus būrus, laivas. Oļegs šo vietu atrada, pēc tam sarunāja ar traktoristiem – mēs tās grabažas iekrāvām, aizvedām uz Vecrīgu un tur izkrāvām. Un nevienam sākumā nebija nekādu jautājumu. Oļegs tur gulēja armijas apmetnī-teltī, es arī gulēju būrī un lasīju avīzi “Literatūra un Māksla”. Sarmīte Māliņa staigāja apkārt, skaidroja, kas un kā notiek, un te vienā brīdī parādījās “atbilstošie orgāni”. Un mūs diezgan brutāli piecēla kājās, rokas aiz muguras, bet sanāca, ka izsauca Džemmu Skulmi, toreizējo Mākslinieku savienības priekšsēdētāju. Un viņa to visu centās nokārtot un mūs aizstāvēja...” Kad es Sergejam pajautāju, vai viņi toreiz domāja par savas akcijas zemtekstiem, viņš atbildēja: “Zemteksti drīzāk raksturīgi kaut kādai teatrālai darbībai. Bet te pilnīga apjēgsme nāca vēlāk. Vienkārši reducē kaut kādu emociju, un kaut kādi priekšmeti izrādās atbilstošāki.”
Jaunu pašizteiksmes ceļu meklējumi toreiz sakrita ar vienu no dramatiskākajiem Latvijas jaunāko laiku vēstures posmiem – padomju sistēmas sabrukumu, Atmodu un neatkarīgas valsts atjaunošanu. Šis vēsturiskais lūzums būtiski ietekmēja Tillberga mākslu, tās drāmu un dramaturģiju. Viņa instalācijās “piedalījās” priekšmeti un materiāli ar savu biogrāfiju – sarūsējis metāls, stikls, sadzīves lietas, militārās lidmašīnas, dabas elementi, kas tika pārveidoti monumentālos un emocionāli piesātinātos, dažreiz pat “kliedzošos” tēlos. Tillbergu varētu dēvēt par mākslinieku-eksistenciālistu, kuru dziļi un patiesi interesē laiks, atmiņa, cilvēka eksistence un attiecības ar mainīgo pasauli, kas izlaužas cauri šiem priekšmetiem un objektiem. It kā priekšmetiem būtu ne tikai kontūras un ēnas, bet arī kāda dziļa, daudzslāņaini skanoša atbalss.
90. gados Tillberga darbi tika izstādīti nozīmīgos starptautiskos mākslas forumos, tostarp Sanpaulu biennālē, kā arī izstādēs Krakovā, Berlīnē, Ķīlē, Rostokā un Helsinkos. 1994. gadā viņš saņēma prestižo Somijas mākslas balvu Ars Fennica par izstādi “Konjunktūra”. Taču kādu laiku pēc tam mākslinieks negaidīti uz pāris gadu desmitiem “apklusa”. It kā apzināti atkāpās malā. Tas, protams, nebija pilnīgs klusums, viņa darbi tika izstādīti, par viņu runāja un rakstīja – apliecinājums tam ir lieliskā Santas Hiršas monogrāfija. Bet bija sajūta, ka viņš pats stāv kaut kur malā un vēro – varbūt gaida pareizo mirkli.
Dvīņi. 2026. Lādiņi, bērnu vanniņas
Un pēc aptuveni divdesmit gadu pārtraukuma Tillbergs šovasar izlēma atgriezties Latvijas mākslas telpā ar personālizstādi “Skaties sev acīs!”. Šis nosaukums sasaucas ar Tillberga 1995. gada izstādi “Skaties man acīs” muzejā “Arsenāls”, taču šoreiz skatiena virziens ir mainījies. Izstādes struktūra veidota kā pretstats starp tumšo (ekspozīcija pirmajā stāvā) un gaišo (ekspozīcijas daļa otrajā stāvā). Šeit notiek vērtīga saruna par to, ko nozīmē dzīvot laikā, kad pasaule atkal piedzīvo kardinālas pārmaiņas un nedrošību.
Tillbergs atgriežas ar sev raksturīgo monumentālo instalāciju valodu; viņš strādā ar priekšmetiem, kas nākuši no ikdienas dzīves – no cilvēku mājām, ielām, izgāztuvēm un metāllūžņu savākšanas punktiem. Vecas naglas, sadzīves priekšmeti, nolietotas lietas un dažādi nejauši atrasti objekti viņa rokās pārvēršas filozofiskos jēdzienos un eksistenciālās epopejās. Viņa darbi liek skatītājam nevis tikai skatīties uz priekšmetiem, bet ieraudzīt tajos sevi – savu laiku, savu ķermeni, savas bailes, atmiņas un neizbēgamo kustību prom no tā, kas mums šķiet nemainīgs.
Kam ceļš mājās. Veltīts genocīda cietušajai Latvijas tautai. 2025. Zārki, atslēgas, skapis, spoguļi. Foto: Valters Kiršteins
Pirms divpadsmit gadiem Arterritory publicēja interviju ar Sergeju Davidovu, kurš kopā ar tevi un Sarmīti Maliņu piedalījās akcijās Mākslas dienu laikā. Viņš stāstīja, kā jūs to darījāt, un man šķita, ka toreiz visam tam bija kāda ļoti būtiska iezīme – spontanitāte. Un šī spontanitāte visu laiku trāpīja laika un notikumu ritmā. Tādā ziņā, ka, ieraugot kaut kādas lietas, priekšmetus, jūs tos ievietojāt kontekstā, un tas viss uzreiz kļuva par mākslas objektu – spēcīgu un precīzi iedarbīgu. Vai šī spontanitāte bija iespējama tāpēc, ka pats laiks bija tāds, kad viss vibrēja, un viss, ko vien paņem, ieguva kādas jaunas nozīmes?
Nav nekādas nejaušības. Latviešu valodā ir tāds svarīgs vārds “esamība” – tā ir laika proporcija ar esību. Zināmā mērā es centos parādīt tieši šo proporciju. Galu galā visi mākslinieki – viņi neko neizdomā.
Es par to ļoti daudz domāju. Bet, jo vairāk domāju, jo muļķīgāks kļūstu. Es zinu tikai to, ka gribēju parādīt vēsturi. Es gribēju, lai mana māksla… Lūk, mūzika ir ļoti cēla. Tā ir abstrakti cēla, jo mūzika, melodija – tas ir kaut kas īpašs. Bet mēs visi tomēr zināmā mērā dzīvojam uz pārestības, radošums balstās uz pārestību. Tev kādam ir jānodara pāri, lai uzrakstītu kaut ko labu. Kāpēc? Nezinu. Šajā ziņā es neko nesaprotu.
Starp citu, es klausījos, kā tu uzstājies Nacionālajā operā kopā ar Intaru Busuli. Nu, tu esi tāds pats dziedātājs kā es balerīna…
2011. gadā, jā. Bet es taču nedziedāju, es uzstājos ar kaut ko līdzīgu repam vai rečitatīvam…
Nav svarīgi. Bet tu man nodevi vienu mazu patiesību. Šo pārliecību – es varu. Man ir, ko teikt, un mana dzīve nav velta. Lūk, tas man toreiz patika. Īstā mākslā vispār nav profesionalitātes. Tā vienkārši ir vai nav. Profesionālis var būt, nu, nezinu, cilvēks zinātnē. Jā, viņš var būt profesionālis, viņš atrod atbildes, paplašina mūsu zināšanas – kā Hokings par melnajiem caurumiem. Bet cilvēks mākslā – tas ir stāvoklis. Tieši šo stāvokli es gribēju iemiesot. Savos septiņdesmit gados. Vai pūles bija tā vērtas? Es domāju, ka bija. Jo nāve, kā saka, ir jānopelna. Es vadījos no tā, ka cilvēks ne velti parādās un ne velti aiziet. Šos jautājumus es arī cilāju… Nu, varbūt viduvēji, toties – kā mācēju.
Tu runā par šo izstādi? Vai par visu, ko esi darījis?
Zini, šajā izstādē ir ļoti daudz tādu… Es te mazliet piedauzījos. Briesmīgi piedauzījos viena iemesla dēļ. Tu taču redzēji manu “Kultūras karātu”, vai ne?
Karāts kultūras. 2026. Stikla kupols, metāla stienis,
dārgakmena imitācija. Foto: Valters Kiršteins
Jā, protams.
Nu, kā vispār var nosvērt kultūru? Kā var vienkārši uz svariem uzlikt kultūru? Tev vajag šo “Kilogramu kultūras”?
Nekad par to neesmu domājis.
Saproti, metafiziski runājot, var teikt, ka šajā pasaulē visu var nosvērt. Bet es nevaru teikt, ka mana dvēsele kaut ko sver, jo tā man ir dota no Dieva, un es nezinu, kas ir Dievs. Es visu laiku šaubos. Tu zini, cik daudz šaubu vajag, lai kaut ko izdarītu… Un tu domā, ka es pateicu kaut ko svarīgu? Nē, es vienkārši izklaidējos. Nekas vairāk. Mana dzīve ir tikai izklaidei.
Es gribu atgriezties pie taviem 80.–90. gadu darbiem. Tu izmantoji ļoti daudz priekšmetu. Arī sadzīves lietas no realitātes. Kā tu tās atlasīji? Kā tu izlēmi – šis derēs, šis nederēs?
Zini, man patīk visas šīs vecās mājas. Tajās dzīvoja cilvēki. Man patīk šīs vecās naglas, jo tās sastiprināja viņu nākotni. Reiz es aizbraucu uz Vāciju, uz Berlīni. Un nonācu muzejā tajā ēkā, kur tika parakstīts Vācijas kapitulācijas akts. Es nesapratu, kāpēc es tur nonācu. Bet tieši tur sapratu, kā uzzīmēt Eiropas vēsturi. Izstādē pirmajā stāvā ir viena maza bilde. “No baltas lapas”. Redzēji, ja? Tā nav par cilvēku. Tā ir par Eiropu. Bet grāmata, ko tur izmantoju, ir ļoti laba enciklopēdija, izdota Vācijā pagājušajā gadsimtā, ap 1935. gadu. Pamatīga enciklopēdija. Tā man bija, kaut kā mantojumā dabūju… Lieta tāda, ka kaut kur pasaulē visu laiku klejo šī naida simetrija… Kaut kur tā ir… Visu laiku.
No baltas lapas. 2004. Jaukta tehnika: enciklopēdija, solidols, krīts
Kādā ziņā?
Nu, kāpēc vispār pastāv simetrija? Kāpēc tu esi simetrisks? Zini, es gribēju Hokingam, kad viņš mira, uzdot vienu mazu jautājumu. Ja man, protams, būtu tāda iespēja. Kāpēc viņš atklāja melno caurumu? Viņš taču uzrakstīja labu grāmatu. Tādu pamatīgu. Cilvēks var saprast, līdz kam viņš tur bija aizracies. Bet kāpēc? Nevienu tas pirms tam neinteresēja. Tāpat kā Koperniks, kas atklāja, ka Zeme griežas ap Sauli. Un kam rūp, ap ko mēs griežamies? Mēs taču esam ikdienas cilvēki. Un es vienkārši gribēju tam tā… pieskarties. Kad tu pieskaries šādām lietām, tu nesaproti, kas tevi vada. Es to absolūti nezinu.
Vēl man patīk haoss. Es braucu uz Getliņiem un skatos, kā tur sasmalcina visus šos atkritumus. Tas ir fantastiski! (Abi smejas.) Tev tas liekas smieklīgi. Bet mēs taču katru minūti atstājam atkritumus.
Tā tas ir.
Es staigāju pa metāllūžņu pieņemšanas punktiem… Man tur viss patīk. Iedomājies, to visu kādreiz ražojām mēs vai tie, kas bija pirms mums… Kāpēc Gagarinu nogalināja? Arī tas ir jautājums. Kāpēc viņam bija jāmirst? Kāpēc nogalināja Jēzu? Nu, laikam jau tas ir vajadzīgs, lai mēs dzīvotu. Visticamāk. Tātad kādam ir jāmirst. Tātad nāve ir jānopelna. Paradokss. Un, lūk, kāds nomirs, bet daudzi vienkārši izplēnēs. Viņi pāraugs kaut kamā citā. Nu, kā Getliņos.
Es saprotu, kas ir laiks. Un, kad saprotu, ka matērijas nav, tad saprotu, ka dvēsele ir vienīgais, kas mūs zināmā mērā vieno. Tevi, mani, cilvēkus. No tā arī demokrātija… Lai gan ir vēl viena sajūta. Lūk, te es uztaisīju performanci. Varbūt esi par to dzirdējis, ne?
Oļegs Tillbergs performances “Bailes” laikā galerijā “Berga Bazar’t”. Foto: Valters Kiršteins
Esmu dzirdējis, bet neesmu redzējis.
Es pastāstīšu. Bailes. Lūk, uz šī galda (rāda) es sevi graizīju. Nu, jāatzīst, zināmā mērā teatrāli, jā. Bet jebkurā gadījumā tas bija biedējoši. Un bailes ir tieši tā sajūta, kas mūs arī vieno. Kad baidāmies, tad vienmēr esam kopā. Teiksim, Atmodas laikā… Gan latvieši, gan krievi, gan ebreji, gan čigāni – mēs visi sapratām, ka tūlīt atbrauks kaut kāda milzīga mašīna, milzīgs tanks un samals visu, pilnīgi neatkarīgi no tā, kādas tautības tu esi.
Kā tev bija strādāt šajā telpā – divos Berga bazāra stāvos?
Man te ir 20 darbu, es vispār nestrādāju mazās telpās. Te savulaik bija tāds brendu veikals. Šī vieta vispār tika izveidota veikalam. Un, lūk, galeriste Inese Drone, kas tagad darbojās šai telpā, kaut kā nejauši man piedāvāja… Es vienkārši gāju garām, 20 gadus ne velna nebiju darījis. Bet viņai ir skaists smaids… Un tu vari nokavēt gadus, vienkārši tos palaist garām, bet tu nedrīksti nokavēt mirkli. Un tad sapratu – šis mirklis ir vai nu mans, vai… Vai arī es to atdošu kādam citam. Un es šo mirkli izmantoju.
Es negribēju taisīt mākslu. Manī nav vēlēšanās to darīt. Vienkārši gribu parādīt šo esamību, saproti? Man bija četri mēneši laika. Es riskēju. Briesmīgi. Vai nu jā, vai nu nē. Visa ģimene ir uzvilkusies. Man ir 70. Es strādāju 12 stundas. Iedomājies? Vai tu kādreiz esi rakstījis dzejoļus 12 stundas? Zemapziņā saprotu, ka radošs cilvēks visu laiku strādā un pēc tam vienkārši kaut kā izšļāc to uz āru, kā saka. Bet man bija jāstrādā fiziski. Un es izgāztuvēs visiem lūdzos lietas, pēc tam kaut kā jau paši sāka tās nest.
Būtībā te ir divi baisi simboli. Tā ir nagla. Cilvēka liktenis. Nagla, kas sastiprināja kāda cilvēka prātu, un pēc tam šis cilvēks savu bija nodzīvojis. Un kāzu kleita. Tērps, ko būtībā šuj vienai dienai. Kad sieviete no mīlestības stāvokļa pāriet ģimenes stāvoklī. Vispirms mīlestība, pēc tam šis rituāls un pēc tam ģimene. Vīrieši to ne vienmēr pa īstam apzinās. Un, lūk, šis tērps man dominē. Un tāpēc es arī Ukrainu parādīju caur to, uz ko sieviete, ģimene ir gatava tautas dēļ. Tās ir lietas, kuras es līdz galam nesaprotu un nekad arī nesapratīšu – kā rodas nācija. Kas ir impērija? Es nezinu. Bet es redzu, kas notiek.
Tev vēl ir jautājumi?
Krastā. Veltīts mammai. 2026. Cinkots skārds
Jā. Man ļoti patika darbs, kas veltīts tavai mammai. “Krastā”.
Zini, lai cik paradoksāli tas izklausītos, es to uztaisīju stundas laikā. Es krāju šos veļas mazgāšanas dēlīšus, man tādi ir vairāki. Vienmēr tos kaut kur atrodu izgāztuvēs, izpērku. Tie taču neko nemaksā. Es domāju, domāju, domāju. Tad sapratu, ka tas ir skaisti – “Krastā”. Jo sieviete iznes visu dzemdību smagumu. Viņa galu galā pieņem šādus izaicinājumus. Iedomājies pirmo kāzu nakti vai kaut kādu seksuālu pavedināšanu. Viņa taču riskē visvairāk. Bet toties viņa sevī nes visvairāk. Un es tur to ieraudzīju.
Un vēl man patīk holandieši. Nu, tie netalantīgie, kas tur… Viņiem fonā ir pelēkā krāsa. Lai gleznotu priekšplānu. Viņi to speciāli lakoja, lai tas būtu pelēks. Es ieraudzīju šo veļas dēlīti un sapratu – nu, lūk, tagad būs holandieši. Mazliet “pagrauzu” virsmu, lai tā nedaudz atdotu ar kaut kādu spīdumu. Un pirmais, kas uzķērās uz šo lietu, bija mūsu arhitekts Sīlis. Nu, es saku, pagaidi, izstādē es neko nepārdodu, bet tā nebūs lēta. Kā vecos laikos. Vienmēr gribas mazliet nodrošināt sev nākotni.
Kad tu ieraugi kaut kādus priekšmetus, vai tu uzreiz iedomājies, kā tos var pārveidot, kur iestrādāt, kā tie pie tevis darbojas?
Es centos izārstēties no mākslas, jo, kur vien paskatos, kaut vai kādā skatlogā… Teiksim, jebkurā skatlogā, kad redzu, kā tas noformēts, man uzreiz uznāk kaut kādi radošie uzplūdi. Kaut kur ieraugu kaut kādu puņķi, teiksim, kādu venerisko problēmu attēlu, un viss – aiziet, aiziet!
Vienlaikus apzinos to, kas ar mums notiek, kas notiek sabiedrībā. Visu laiku skatos televizoru. Un es parādīju tikai 9 % no visa iespējamā. Ja būtu parādījis visu, tu šeit nebūtu atnācis.
Foto: Valters Kiršteins
Kāpēc?
Nu, nezinu. Tāpēc, ka… Ne par visu cilvēkā var runāt. Un es patiesībā ilgi piemeklēju materiālu. Zini, cik daudz rūpju man sagādāja “Horizonts”? Tur ir divi šķidrumi. Apakšā ir vēl viens šķidrums. Tu redzēji? Apskatījies?
Jā.
Tur šķidrumā ir šķidrums.
Kādā ziņā?
Nu, iesim paskatīties. Redzi šo gaišo līniju, šo bultiņu. Tā man bija ļoti svarīga. No kurienes šī bultiņa? Skaties šeit. Tas ir vēl viens horizonts!
Tas ir glicerīns. Glicerīnam ir tāda īpašība, ka tas ir līdzīgs ūdenim un sajaucas ar to. Ja es būtu to sajaucis, tā nebūtu. Bet tas ir smagāks. Un tas nosēžas apakšā. Un tāpēc tas rada šo horizontu. Horizonts nav ne šeit, ne tur, bet, lūk, šajā bultiņā. Lai gan es esmu stulbs kā filca zābaks, bet reizēm man kaut kas caururbjošs sanāk.
Pievienotā vērtība. 2026. lepirkuma ratiņi, stikla kupols,
polietilēna maiss
Un te ir zobi… (Rāda uz caurspīdīgu objektu, kurā iemontēti cilvēka zobi.)
Tie ir mani zobi, kurus man izņēma. Es vienkārši parādīju, ka cilvēki bioloģiski nepazūd. Kāds taisa mākslu no savām asinīm, bet līdz tam es neesmu nonācis. (Rāda uz darbu, kurā lielos vīriešu zābakos ielikti mazi sieviešu kurpīšu pāri.) To es uztaisīju savai meitai izlaidumā. Man mazbērni ir vecāki par manu meitu… Bet, lūk, šis… (Pieiet pie darba “Pievienotā vērtība”, kas ir noplucis paštaisīts “čemodāns uz riteņiem”, kur somas vietā ir liels caurspīdīgs plastmasas maiss.) Pa ielu gāja bomzis. Ar šiem ratiņiem. Es viņam piedāvāju lielu naudu par tiem. Viņš nesaprata, viņš nekādā ziņā negribēja man tos pārdot. Es tomēr pierunāju… Vai arī, lūk, te… (Pieiet pie darba ar lielu metāla loksni, vietām ieliektu, kas saucas “Mīl, nemīl, mīl”.) Tu pat vari nezināt, kas tas ir. Es gāju uz kapiem un ieraudzīju šo loksni. Kad rok kapu, kaprači liek tādas loksnes, lai pasargātu blakus kapavietas no zemes, kas krīt no lāpstām. Un man tas iepatikās. Kaut kas tajā ir… Nu, liktenis. Kaut kāds liktenis ir šajā loksnē.
Tu teici, ka vairs negribēji taisīt mākslu. Un ieturēji diezgan lielu pauzi. Deviņdesmitajos tu biji ļoti aktīvs…
Zini, šo jautājumu es “cēlu augšā” preses konferencē. Jā, mana aktivitāte bija deviņdesmitajos, kad es sajutu, ka latviešu tauta kaut kur rāvās. Tad arī es rāvos. Nu, vienkārši es piedzimu, var teikt, īstajā laikā. Un tagad sapratu, ka tad, kad pie mūsu durvīm klauvē mirstoša impērija… Nu, Putins to, protams, piebeigs. Tas ir redzams. Pēc visa. Un impērija mirst gluži likumsakarīgi. Es neesmu nekāds dižais politiķis, bet jebkurā gadījumā sapratu, ka vairs nedrīkstu klusēt. Man ir jāpasaka sava attieksme. Kā kultūras kareivim.
Māra Lāce vienā savā intervijā pacēla interesantu jautājumu. Kā savstarpēji saistās kultūra un māksla. Tas ir interesants moments. Kad tu raksti dzejoli, kad tu glezno, tu esi mākslinieks. Kad esi pabeidzis, tu esi kultūras cilvēks.
Nu, salīdzinot ar visiem, protams, es zinu, ka instalācijas neviens netaisa labāk par mani, pēc materiāla izjūtas šobrīd es esmu līderis. Es to saprotu, jā. Un es pret to izturos ļoti saudzīgi.
Mīlestības vārdā. Veltīts Ukrainai. 2026. Kapu apmales, kāzu kleitas, stikls, lielformāta druka. Foto: Valters Kiršteins
Bet kāpēc tev bija vajadzīga šī pauze?
Nu, pirmkārt, tā nav pauze. Jā, pat galaktiskajai sistēmai mūsu civilizācija būtībā ir tikai pauze starp citām civilizācijām. Nu, iedomājies, mūsu civilizācija, skaitot no Kristus, būtībā ir niecīgs laika sprīdis… Es varēju arī turpināt klusēt.
Man tomēr ļoti interesē, kāpēc 90. gadu vidū, kad tu, iespējams, biji visveiksmīgākais, vispazīstamākais mākslinieks Latvijā, tu it kā atkāpies malā. Tas bija kāds pēkšņs lēmums? Vai arī tas notika pakāpeniski?
Mani salauza.
Kā?
Garīgi salauza. Visi mani nodeva. Saproti, kad strādāju, man bija ļoti daudz spēka, bet man bija vajadzīga sava komanda. Un, kad atgriezos no Rietumeiropas, visa komanda sabruka. Nu, ne visa, bet tie cilvēki, kuri zināja, kā viss tiek būvēts. Es paliku viens. Un es netiku galā. Man 1995. gadā vajadzēja uztaisīt izstādi ar “Skaties man acīs”. Un es to uztaisīju viens. Un pēc šīs izstādes manī kaut kas salūza. Es sajutu, ka esmu garīgi izsmelts. Man vajadzēja 20 gadus, lai to visu salīmētu. Pāris gadus es nodzēros. Es eksperimentēju ar savu ķermeni. Es miru. Es izdzīvoju… Tagad esmu mazliet vecāks.
Šī laime radīt… tā mēdz būt tik briesmīgs pārdzīvojums. Tu taču kaut kā raksti dzejoļus.
Likteņi. 2026. Naglas, stikls, metāls
Drīzāk – tie atnāk.
Redzi, bet tas, kas atnāk, ir tavs? Lūk, paradokss. Var izrādīties, ka tas nemaz nav tavs. Tās ir pavisam citas civilizācijas, citi “es”, cits cilvēks, kurš atnāk pie tevis un saka – tagad pasaki šo un to.
Man ir teorija, ka dzejnieks eksistē kā radioaparāts. Viss jau ir… kaut kur gaisā, bet ir jābūt antenai, lai uztvertu. Un tā ir dzejnieka dvēsele. Un ir jābūt skaļruņiem, lai pārraidītu – tas ir viņa talants. Un ir jābūt regulēšanas rokturim, lai precīzi uztvertu signālu. Tās ir viņa profesionālās prasmes.
Nu, uz šo jautājumu – no kurienes viss nāk – nekad nevar atbildēt. Ja kāds uz to atbildēs, tad, visdrīzāk, laiks sabruks un matērija zaudēs spēku… Es saprotu, ka vienīgais, ko nekad nespēšu saprast, ir haosa likumsakarība. Jo tas ir dzīvīgs. Tā ir dzīva matērija. Nu, spried pats. Kad cilvēks melo, viņš ir daudz radošāks nekā tad, kad saka patiesību. Kad viņš saka patiesību, nekāda radošuma nav. Un iedomājies, cik daudz fantāzijas cilvēkam vajag, lai patiesi samelotu. (Smejas.) Tas ir fenomens. Izrādās, esmu diezgan labs melis. Vēl kaut ko protu.
Izlaidums. Veltīts meitai. 2026. Stikls, tekstils, vīriešu un sieviešu apavi. Foto: Valters Kiršteins
Sava ceļa sākumā tu taču izvēlējies, kā strādāsi. Kāpēc nolēmi strādāt ar priekšmetiem?
Lūk, zini, mūziķis, kad viņš paņem kamertoni, iesit pa to un saņem šo skaņu – tin-n-n – un tā viņš uzzina tonalitāti. Es arī šādi pa sevi situ… Es nezinu. Varbūt apklusīšu līdz savai nāvei. Bet man ir šī pārliecība. Ja zaglis dodas zagt, viņam jābūt pārliecinātam. Tad viņam izdosies. Nu, zini, kā tās bankas aplaupa? Filmās… Visu izrēķina, tikai uz sīkumiem izgāžas. Sīkums. Paslīdēja, nazītis nokrita… Un… cilvēks sastingst.
Bet man ir tiesības skatīties spogulī, jā. Lai gan, zini, tu katru dienu skaties spogulī un fiziski tev šķiet, ka nenoveco. Bet pēc tam paskaties uz fotogrāfiju albumā un redzi atšķirību. Būtībā katrs mirklis, katrs pateiktais vārds – tā ir kaut kāda telpiska parādība. Tu kaut kur aizej. Izšķīsti.
Jā…
Es gribētu uztaisīt darbu par mīlestību. Bet nevarēšu. Es jūtu, ka man tas nav dots. Nu, par mīlestību, protams, vislabāk stāsta “Mēnesnīcas sonāte”. Bēthovena primitīvākais un slavenākais skaņdarbs. Paradokss. Viņš taču gribēja iepatikties sievietei, meitenei. Viņa seksualitāte viņu vadīja. Viņš taču bija nepatīkams cilvēks, tāpat kā Puškins. Garlaicīgs. Maza auguma, pats saproti. Puškinam ir tāds divmetrīgs piemineklis. Smieklīgi! Vienīgais viņa piemineklis, kas bija vairāk vai mazāk reālistiski veidots, stāvēja te, Rīgā. Un visi te viņu izsmēja. Bet tas bija vienīgais, kas vairāk vai mazāk sakrita ar viņa augumu un būtību. Un tomēr – viņš savu 37 gadu laikā sarakstīja tik daudz.
Man arī ir viens sižets grāmatai. Par to, kā tiek rakstīta Bībele, pēc tam kāds tulkotājs tulko Bībeli un atrod tajā kļūdu. Viņš to izlabo. Un Bībele pārstāj dzīvot… Tā tiek iznīcināta. Tieši tajā bija šīs Bībeles likumsakarība. Tev ir tiesības kļūdīties… Tev nav tiesību labot savu kļūdu!
Spēcīgi.
Tāpēc, ka katra dzīve ir vērtīga, un tāpēc es sevi neuzskatu par mākslinieku. Es vienkārši parādīju to, ko sajūtu. Kaut kur varbūt sanāca, kaut kur ne.
Foto: Valters Kiršteins
Un kā tu pavadīji šos pārtraukuma gadus?
Nu, es, protams, krāju… Pirmkārt, es 35 gadus pavadīju Mākslas akadēmijā. Biju pasniedzējs. Un visu laiku, katru dienu gāju turp un domāju – ko es viņiem teikšu? Nu, ko var pateikt… Pirmkārt, māksliniekiem, radošiem cilvēkiem vispār nav tiesību mācīt. Māksliniekam nav šo tiesību, jo viņš nekaunīgi iet un vienkārši uzspiež savu viedokli. Viņš citādi nevar. Viņš saka – pasaule ir uzbūvēta šādi, tieši šādi, nevis citādi. Ar to mēs arī atšķiramies no zinātnes.
Tur, ja kaut ko atklāj, mēs zinām, ka tas patiešām eksistē, mēs visi to izmantojam. Es vienmēr studentiem teicu – lūk, Koperniks nomira par savu patiesību, par to, ka Zeme griežas ap Sauli. Bet kas mainījās apkārtējiem cilvēkiem? Nekas. Bet Koperniks taču zināja, ka viņš iet uz nāvi. Tātad patiesība kaut kā… Es vienmēr domāju, ka patiesība ir… Nāvei ir jābūt nopelnītai. Lūk, kur ir paradokss. Mēs cenšamies nopelnīt nāvi. Nu, muļķīgi skan. Briesmīgi muļķīgi. Mazliet šizofrēniski, jā? Galu galā, es nezinu… Bet, kamēr es neko nezinu, es zinu to, ka man ir kaut kāda iespēja.
