Performancei piemīt spēja radīt kopienu
Saruna ar grieķu mākslinieci Nefeli Papadimouli, mirkli pirms izstādes “Vienmēr saule” atklāšanas Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā
Pirmo reizi ar grieķu mākslinieces Nefeli Papadimouli darbiem sastapos Atēnās 2025. gada vasarā. Viņas iespaidīgā, gandrīz meditatīvā 30 minūšu performance Dream Coat notika Benaki muzeja vestibilā izstādes In a Bright Green Field – DESTE Foundation un New Museum Ņujorkā sadarbības projekta, ietvaros. Brīžiem līdzinoties mistiskai sūfiju dejai, performance šķita izšķīdinām robežas starp individuālo un kolektīvo, ķermeni un telpu. Dejotāju meditatīvā kustība, tiem sinhroni griežoties Papadimouli skulpturālajos kostīmos, pamazām izpludināja robežas starp to atsevišķajiem ķermeņiem. Šķita, ka performance sniedzas ārpus individuālā “es”, laika un telpas – un tās raksta skaistums slēpjas mirklīgajā elementu saplūsmē.
Nedaudz vairāk kā pēc gada Dream Coat ir atceļojusi uz Rīgu. 1. oktobrī Nefeli Papadimouli performance, tapusi sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas topošajiem horeogrāfiem, atklās Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā atklās Grieķijas laikmetīgās mākslas izstādi “Vienmēr saule” (Always the Sun), kuras kuratore ir Marina Fokide. Grūti iedomāties tai atbilstošāku kontekstu. Performances centrā ir Saules cikls, savukārt “Vienmēr saule” pievēršas saulei ne tikai kā gaismas avotam, bet kā spēkam, kas ietekmē mūsu uztveri, ķermeni, ritmu, ainavu un dzīvesveidu.
Papadimouli dzimusi 1988. gadā Atēnās un šobrīd dzīvo starp Atēnām un Parīzi. Mākslā viņa nokļuvusi caur arhitektūru. Nefeli studējusi Atēnu Nacionālās Tehniskās universitātes Arhitektūras skolā, bet vēlāk turpinājusi studijas vizuālajā mākslā École Nationale Supérieure des Beaux-Arts Parīzē. Arhitektūras pieredze joprojām ir klātesoša viņas praksē, kas aptver performanci, tēlniecību, instalāciju, zīmējumu, fotogrāfiju, kustību un kostīmu. Taču tā vietā, lai konstruētu nemainīgas telpas, Papadimouli interesē cilvēka ķermenis un to mijiedarbība: kā distance var pārtapt tuvībā, kā robežas var kļūt caurlaidīgas un kā individuāls ķermenis uz brīdi var kļūt par daļu no kaut kā lielāka.
Būtiska loma šajos meklējumos ir tekstilam. Savus skulpturālos kostīmus Papadimouli dēvē par “izvēlētām ādām” – formām, kas vienlaikus sniedz ķermenim patvērumu un savieno to ar apkārtējo vidi. Performancē šīs “ādas” atdzīvojas, savienojot vairākus ķermeņus, mainot to kustību un radot īslaicīgu satikšanās arhitektūru. Nefeli darbus caurvij pieskāriens, kustība un kopābūšana, taču vienlaikus tiem aizvien klātesošs ir vēl kāds, iespējams, daudz būtiskāks jautājums: kur beidzas indivīds un sākas kolektīvais?
Savukārt 19. novembrī M Leuven Beļģijā tiks atklāta Papadimouli personālizstāde ANAMESA, kurā būs skatāmi gan mākslinieces jaunākie, gan īpaši šai izstādei tapuši darbi. Grieķu vārds anamesa nozīmē “starp” – un, jāatzīst, tas ir gana trāpīgs nosaukums Nefeli mākslas teritorijai, kura atkal un atkal atgriežas netveramajā telpā starp ķermeni un arhitektūru, cilvēku un dabu, individuālo un kolektīvo. Tieši šajā punktā arī sākas mūsu sarunu – telpā starp.
Nefeli Papadimouli. Sails. Foto: Paul Thévenet © ADAGP, Paris, 2026
Jūsu darbi un performances rosina jautāt: kas jūs interesē cilvēka ķermenī?
Man šķiet, manas mākslinieciskās prakses līdzšinējā attīstība sakņojas dziļā interesē par identitātes veidošanos. Jāatzīst, tā mani pavada jau kopš jaunības. Būtībā tas ir pamatjautājums – kā veidojas mūsu identitāte? Savos pirmajos darbos es to pētīju, domājot par identitāti kā par kaut ko dialektisku – kaut ko tādu, kas rodas attiecībās – starptelpā.
Es veidoju skulpturālas formas un mēģināju izprast, kā mainās objekta identitāte, tam nonākot saskarsmē ar citiem objektiem. Ar laiku sapratu, ka patiesībā mani visvairāk interesē cilvēki – mūsu iespējas mainīties un tādējādi veidot labāku pasauli, kurā dzīvot. Tāpēc es pievērsos performancei, un mani arvien vairāk sāka interesēt āda – kā virsma ar daudzām un atšķirīgām īpašībām. Tā var būt robeža, bet var būt arī pāreja vai tilts. No vienas puses, āda mūs nošķir no pasaules, no otras – ar to savieno. Tā ir caurlaidīga.
Man šķiet, mani darbi lielā mērā ir par to, kā mūsu identitāte var mainīties, nonākot saskarsmē ar citiem. Un savā ziņā šī saskarsme notiek caur ādu.
Kāpēc performance kā medijs jums ir tik nozīmīga? Vai tālab, ka tā notiek “šeit un tagad”?
Jā. Manuprāt, performance ir notikums, un notikuma būtība ir tā, ka tas norisinās noteiktā laika mirklī. Tas ir kaut kas reāls – tas notiek konkrētā laikā un telpā, un savieno cilvēkus.
Manos darbos var just šo vēlmi – savienot cilvēkus, kuri ne vienmēr cits citu pazīst, un uz īsu brīdi radīt kopienu. Kad performance tiek parādīta publiski, lai to pieredzētu un zinātu, kas tajā patiešām noticis, cilvēkiem ir jābūt klātesošiem. Un tā veidojas jau plašāka kopiena. Turklāt, lai performanci redzētu, mums kaut kur ir jādodas. Un tur nokļuvuši, mēs redzam ne tikai pašu performanci, bet arī citus cilvēkus, kuri arī ieradušies to pieredzēt. No tā rodas kaut kas lielāks. Man šķiet, performancei piemīt šī īpašā spēja – radīt kopienu.
Iespējams, mūsu izteikti individuālistiskajā sabiedrībā esam daļēji zaudējuši kopības izjūtu. Lielāko daļu cilvēces vēstures esam dzīvojuši kopienās, un šobrīd, šķiet, kaut kādā mērā mēģinām pie tām atgriezties. Mēs konkurējam, dažkārt bīstamies cits no cita un ne vienmēr protam sarunāties, jo katrs dzīvojam savā burbulī. Vai arī savā dzīvē esat izjutusi kopienas trūkumu?
Noteikti. Man šķiet, ka visi mākslinieki savā ziņā strādā ar tēmām un ilgām, kuras vienlaikus saskatām sabiedrībā un izjūtam paši savā ķermenī. Manā gadījumā tas, manuprāt, lielā mērā saistīts ar manu izglītību arhitektūrā – ieradumu domāt par sabiedrību, ne tik daudz par to, kā funkcionē atsevišķs indivīds, bet gan par to, kā radīt telpu, kurā sabiedrība varētu dzīvot labāk.
Mani noteikti ir ietekmējis arī tas, ka esmu grieķiete un piederu paaudzei, kuras pieaugušo dzīve sākās krīzes laikā. Brīdī, kad sabruka institūcijas un viss, kam bijām ticējuši, mēs sapratām, cik svarīgi ir veidot kopienas un caur tām meklēt iespēju dzīvot autonomāk.
Krīzi un daudzos citus satricinājumus, ko Grieķija tolaik piedzīvoja, man palīdzēja pārvarēt iespēja būt kopā ar citiem, kopā strādāt un domāt kolektīvi. Es sapratu, cik tas ir būtiski. Un, šķiet, mani nedaudz ietekmējis arī Brehts – viņa doma, ka kopā cilvēki spēj mainīt pasauli daudz iedarbīgāk nekā katrs atsevišķi.
Man šķiet, kopienas pastāv arī šodien, tikai lielākoties tās ir virtuālas. Internetā tās veidojas ap kopīgām interesēm un var būt ārkārtīgi spēcīgas un dažiem cilvēkiem ļoti nozīmīgas. Tomēr es joprojām ticu, ka fiziska klātbūtne, sajūta, ko rada būšana līdzās citiem, ir daudz spēcīgāka. Tā var mūs skart ļoti dziļi, jo mēs to nepiedzīvojam tikai ar prātu. Tā nav intelektuāla kopiena. Tā ir reāla, fiziska kopiena – tāda, kurā jūti, ka neesi viens, bet gan daļa no kaut kā lielāka.
Tajā ir arī fiziskuma un pieskāriena aspekts, ko līdz ar virtuālajām kopienām un virtuālo pasauli esam daļēji zaudējuši. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc mākslā šobrīd vērojama izteikta atgriešanās pie fizikalitātes – tostarp keramikas un tekstila.
Jā, manuprāt, laikā, kad jaunās tehnoloģijas kļūst par arvien lielāku mūsu dzīves daļu un mākslīgais intelekts arvien vairāk ietekmē gan mūsu ikdienu, gan sabiedrību kopumā, māksliniekiem ir jāmeklē veidi, kā uz to reaģēt. Taču tas nav vienīgais izaicinājums. Vienlaikus mēs piedzīvojam ekoloģisko krīzi, un arī pret to nevaram palikt vienaldzīgi. Mums ir skaidri jāformulē sava nostāja – kāda ir pasaule un kāda tā varētu būt.
Jūs pieminējāt ādu, taču vienlaikus daudz strādājat ar tā dēvēto “otro ādu” jeb apģērbu. Kāda ir tā loma jūsu darbos? Vai to varētu salīdzināt arī ar arhitektūru – sienām un robežām?
Jā. Manis veidotās skulptūras izstādē darbojas kā patstāvīgi mākslas darbi, bet performancēs kļūst par sava veida aksesuāriem. Es tās uztveru kā izvēlētas ādas – ādas, kuras mēs paši izvēlamies uzvilkt un valkāt kā sevis izpausmi.
Šīs izvēlētās ādas vienlaikus kļūst arī par patvērumu. Tajās mēs varam justies pasargāti. Man apģērbs ir sava veida minimālā arhitektūra – arhitektūra vienam ķermenim, kas to vienlaikus pasargā un savieno ar apkārtējo vidi. Tas ir patvērums, pirmatnēja arhitektūra, minimālā arhitektūra.
Nefeli Papadimouli. Dream coat. Foto: E.Ponsaud © ADAGP, Paris, 2026
Vērojot jūsu performanci, man radās sajūta, ka tas, ko valkā tās dalībnieki, patiesībā nav ne kleitas, ne kostīmi, bet drīzāk ainava.
Savā ziņā es tam piekrītu. Un liels paldies par šo jautājumu, jo tieši šajā virzienā šobrīd attīstās arī mani darbi. Mani arvien vairāk interesē doma par cilvēka ķermeni kā daļu no daudz lielākas sistēmas – pasaules un ainavas, kurai piederam arī mēs. Mēs nākam no ainavas, no zemes, ūdens un debesīm, un galu galā tur arī atgriežamies. Tā ir sava veida cikliska kustība starp ķermeni un ainavu.
Šī doma manos darbos kļūst arvien klātesošāka, īpaši Dream Coat – performancē, kas būs skatāma arī Rīgā. Kostīmos atainots Saules cikls, un patiesībā šī ir pirmā reize, kad savos darbos esmu devusies šādā virzienā – attālinoties no agrāk raksturīgās ģeometriskās pieejas un tuvojoties kaut kam gandrīz figurālam, poētiskākam. Es vēlējos, lai kopiena, kas valkā šos kostīmus, sajustu savu saikni ar daudz plašāku sistēmu – kosmisko sistēmu.
Nefeli Papadimouli. Dream coat. Foto: Yei Wei-Chen © ADAGP, Paris, 2026
Pati performance nedaudz atgādina sūfiju dejas un dažādu kultūru rituālās dejas. Tas jūtams gan kustībās, gan performances dalībnieku mijiedarbībā.
Jā, tas ir ļoti precīzs novērojums. Mani interesē ļoti dažādas lietas, un savos darbos es mēģinu tās savienot. Dažreiz tas izdodas, dažreiz ne.
Mani ļoti saista arī tradicionālās dejas – deju tradīcijas, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Tās vienmēr ir bijušas veids, kā stiprināt kopienu un sasniegt sava veida kolektīvu ekstāzi. Ekstāze ir stāvoklis, kurā mēs savienojamies ar kaut ko lielāku par mums pašiem – ar citiem cilvēkiem, ar kopienu vai, vēl plašākā nozīmē, ar pasauli.
Tāpēc Dream Coat galvenais žests ir sava veida meditācija kustībā, kas iedvesmojusies no sūfiju dejas. Tas ir veids, kā veidot saikni ar dievišķo, bet vienlaikus šī kustība sakņojas tradīcijā un laika gaitā ir kļuvusi arī par folkloras daļu. Tātad, jā, tā ir aktīva meditācija – meditācija caur ķermeni un kustību.
Nefeli Papadimouli. Dream coat. Foto: Владимира Яроцкого © ADAGP, Paris, 2026
Vai arī jūs pati praktizējat kādu no meditācijas veidiem?
Jā, es katru dienu mazliet meditēju. Man ir savs desmit minūšu ikdienas rituāls, un tas man ir ļoti svarīgs, jo esmu maza bērna mamma. Arī dejai es sākotnēji pievērsos eksperimentējot – meklējot saikni starp meditāciju un deju. Man šķiet, ka šo pieredzi cenšos iemiesot arī savā mākslinieciskajā praksē. Metodes, kuras savulaik apguvu studiju laikā, tagad mēģinu pārveidot un izmantot, strādājot kopā ar citiem.
Interesanti, kas notiek ar mūsu individualitātes izjūtu, kad vairāki ķermeņi – kā jūsu performancē – atrodas vienā telpā un vienotā kustībā.
Es nezinu. Arī man tas drīzāk ir jautājums. Esmu arī pati piedalījusies šajā performancē, un man šķiet, ka tajā notiek sava veida robežu izzušana. Izplūst ķermeņa robežas – vai, precīzāk, savā ziņā izplūst pati mūsu apziņa. Kad griežamies bez apstājas, individuālais pamazām izzūd, un mēs kļūstam daudz atvērtāki saiknei ar citiem.
Ilgstošā griešanās performancē ļauj mums savienoties ar kaut ko citu, – lielāku par mums pašiem. Mēs it kā izšķīstam. Un tad pienāk brīži, kad mēs apstājamies un pieskaramies otra ķermenim. Tas mūs it kā atgriež savā centrā. Man patīk šī doma – atgriezties realitātē, ikdienas realitātē, un pēc tam atkal doties turp, no kurienes nākam.
Nefeli Papadimouli. Idiopolis (I-X) © Jair Lanes © ADAGP, Paris, 2026
Reiz sarunājos ar kādu sūfiju dejotāju, kurš praktizē jau daudzus gadus, un jautāju viņam par transu un izmainītiem apziņas stāvokļiem – vai griežoties viņš nonāk šādā stāvoklī. Viņš atbildēja – savā ziņā jā, bet vienlaikus arī nē, jo griešanās prasa koncentrēšanos. Ja pilnībā ļaujies transam, tu zaudē līdzsvaru. Man šķiet ļoti interesanta šī saikne starp prātu un ķermeni griešanās laikā. Vai, jūsuprāt, prātu un ķermeni iespējams nošķirt, vai arī tie ir daudz ciešāk saistīti, nekā ikdienā mēdzam domāt?
Es patiešām ticu, ka tie ir savstarpēji saistīti. Es vispār neticu ķermeņa un prāta nošķīrumam. Man tie ir viens veselums, starp tiem pastāv ļoti cieša saikne. Tieši tāpēc performance un jo īpaši tās fiziskums man ir ārkārtīgi svarīgs. Es ticu, ka, iekustinot ķermeni – gan savu, gan citu cilvēku ķermeņus –, mēs vienlaikus varam kaut ko iekustināt arī garīgā un intelektuālā līmenī.
Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc nejūtos tik cieši saistīta ar virtuālajām kopienām. Tajās es vienmēr izjūtu zināmu barjeru – sajūtu, ka nekad īsti neesmu tajās iekšā.
Nefeli Papadimouli. Être Forêts. Foto: Nacása & Partners Inc. Courtesy of Fondation d'entreprise Hermès © ADAGP, Paris, 2026
Jo pa vidu ir ekrāns.
Jā! Tā nav āda, tas ir ekrāns.
Gan tekstils, ar kuru jūs strādājat, gan deja ir ļoti cieši saistīti ar pieskārienu. Atceros kādu interviju ar amerikāņu sociālpsihologu, kurš stāstīja par eksperimentu ar siltu un aukstu dzērienu un to, kā šīs fiziskās sajūtas ietekmē mūsu emocijas un attiecības ar citiem cilvēkiem. Pat kaut kas tik vienkāršs kā tas, ka, vienatnē atrodoties slimnīcā, kāds tev iedod tasi karstas tējas, var radīt pavisam citu emocionālo pieredzi. Cik nozīmīgs jūsu darbos ir pieskāriens?
Patiesībā tieši ar to es sāku – ar domu, ka pieskāriens var sniegt mierinājumu. Caur pieskārienu mēs varam fiziski sajust otru cilvēku. Man šķiet, tekstils ir ārkārtīgi interesants materiāls, jo tam piemīt ļoti daudz iespēju. Taču es izvēlējos tekstilu galvenokārt tāpēc, ka auduma pieskāriens var būt ļoti nomierinošs un sniegt drošības sajūtu. Gluži kā sega, kurā mēs ietināmies.
Arī tāpēc, veidojot objektus, īpašākie audumi man vienmēr ir tie, kurus nevar redzēt – tie atrodas iekšpusē. Kad performances dalībnieki uzvelk kostīmus, kas patiesībā ir diezgan smagi, viņi sajūt kaut ko līdzīgu glāstam. Tas ir kā nomierinoši un maigi pieskarties otram. Tas ir maigums jeb maiguma žests.
Arī izstāžu telpā maniem darbiem parasti drīkst pieskarties. Ir darbi, ar kuriem apmeklētāji var fiziski mijiedarboties, savukārt citi tiek izmantoti tikai performancēs. Tomēr es vienmēr saku, ka tiem drīkst pieskarties, jo tas ļauj darbu iepazīt citādi – ne tikai ar acīm. Mani ļoti interesē šāda pieejamība – iespēja ar citām maņām uztvert objektu, situāciju vai tēlu.
Nefeli Papadimouli. Capsules, Models 1_1. Foto: Manuel Abella © ADAGP, Paris, 2026
Šis ir būtisks jūsu darba aspekts. Mani ļoti saista brazīliešu mākslinieks Ernesto Neto – tas, kā viņa darbi aicina skatītāju fiziski iesaistīties, nojaucot ierasto distanci starp skatītāju un mākslas darbu. Pieskāriens maina ne tikai to, kā mēs uztveram un piedzīvojam mākslas darbu, bet arī to, kam pievēršam uzmanību. Tas šķiet īpaši būtiski, ņemot vērā, cik ļoti esam pieraduši pie tā, ka mākslas darbiem nedrīkst pieskarties. Vai šāda pieejamība bija jūsu apzināta izvēle jau no paša sākuma, vai arī pie tās nonācāt pakāpeniski?
Man šķiet, es pie tā nonācu pakāpeniski. Studiju laikā, tāpat kā daudziem citiem studentiem, mana pieeja mākslai bija daudz konceptuālāka. Es strādāju ar idejām un radīju darbus, kas, manuprāt, bija mazāk pieejami. Tad sāku sev jautāt – kas ir cilvēki, kuriem radu savus darbus, ko vēlos ar tiem uzrunāt un cik iekļaujošus vēlos tos veidot.
Tajā laikā kaut kas notika arī ar manu ķermeni. Pēc mākslas studijām piedzīvoju sarežģītu periodu, un mans ķermenis uz to spēcīgi reaģēja. Kad atguvos no traumatiskās pieredzes, man sākās akne. Līdz ar to āda man kļuva ārkārtīgi nozīmīga. Akne 30 gadu vecumā nav tik ierasta parādība, un es sāku daudz vairāk domāt par ādu un tās nozīmi.
Tieši tolaik es atklāju Ligiju Klārku. Arī Ernesto Neto no viņas iedvesmojās. Es jūtu ļoti ciešu saikni ar Brazīlijas neokonkrētisma mākslinieku domāšanu. Viņu māksliniecisko prakšu iepazīšana un pētīšana mani ārkārtīgi ietekmēja, bet vienlaikus arī atbrīvoja – ļaujot citādi paraudzīties uz jautājumiem, ar kuriem strādāju, un pārkāpt robežas, ko pati savā praksē biju sev noteikusi.
Man šķiet, manu pašreizējo darbību ir veidojušas vairākas apzinātas izvēles. Es gribēju veidot performances, kurās cilvēki varētu iesaistīties. Gribēju radīt objektus, kuriem var pieskarties un kurus iespējams iepazīt ne tikai vizuāli, bet arī fiziski. Un es gribēju radīt pieejamas formas – darbus, kas ir vizuāli pievilcīgi un vienlaikus tehniski ļoti precīzi. Lai cilvēku, kurš nav pieradis pie laikmetīgās mākslas, iespējams, sākotnēji varētu uzrunāt tieši tas, kā darbs ir veidots. Tādējādi tehniskais izpildījums var kļūt par pirmo soli, kas ļauj pietuvoties darba sajūtu pasaulei un tajā ietvertajām idejām. Ir forma, konteksts, un aiz tā visa – koncepcija.
Vai jūs esat arī strādājusi kā praktizējoša arhitekte?
Mazliet. Man tas bija jādara, jo, pievēršoties mākslai, ienākumi nerodas uzreiz. Tāpēc pirmos divus gadus pēc studijām strādāju par arhitekti. Galvenokārt nodarbojos ar ēku atjaunošanu un interjera arhitektūru.
Vai jūs piekrītat, ka arhitektūra, iespējams, ir viena no pirmatnējākām mākslas formām, jo tās pamatā vienmēr ir cilvēka ķermeņa un telpas attiecības?
Jā, tas viss tur ir, taču ir vēl arī kustība. Patiesībā radīt arhitektūru nozīmē horeografēt kustību daudz plašākā mērogā – sabiedrības kustību, un vienlaikus pasargāt ķermeni no laikapstākļiem, ārpasaules un dabas spēkiem. Es patiešām ticu, ka arhitektūra var būt mākslas forma. Iemesls, kāpēc es aizgāju no arhitektūras, ir tas, ka mūsdienu sabiedrībā strādāt šajā jomā ir ļoti sarežģīti. Godīgi sakot, pat sarežģītāk nekā mākslā. Tu esi daudz vairāk atkarīgs no politiskās situācijas.
Šobrīd jūsu dzīve rit starp Atēnām un Parīzi?
Jā.
Tās ir divas ļoti atšķirīgas pilsētas, katra ar savu spēcīgu kultūras mantojumu. Vai dzīve starp tām ietekmē arī to, kā jūs uztverat ķermeni un publisko telpu? Piemēram, tas, kā cilvēki pārvietojas Parīzē, visticamāk, atšķiras no tā, kā viņi pārvietojas Atēnās.
Jā. Un no šī viedokļa man ir ļoti interesanti iepazīt arī Rīgu. Es dzīvoju starp Parīzi un Atēnām un nevienā no tām nekad nejūtos pilnībā mājās. Man šķiet, es visu laiku atrodos kaut kur pa vidu – telpā starp abām šīm pilsētām un kultūrām, kurām tagad jūtos piederīga. Arī franču kultūra ir kļuvusi par daļu no manis.
Lai kurā no abām pilsētām es būtu, es vienmēr meklēju otras pilsētas ritmu. Atēnās man pietrūkst Parīzes straujuma un dinamiskuma. Savukārt Parīzē es meklēju to laika un telpas brīvību, ko iespējams piedzīvot Atēnās. Man šķiet, tieši šajā pretrunā, šajā trauslajā līdzsvarā starp abiem ritmiem, rodas telpa, kurā es radu.
Parīze nav gluži ziemeļu pilsēta, tomēr tā atrodas ievērojami tālāk uz ziemeļiem nekā Atēnas. Vai jūs kādreiz esat domājusi par to, kā jūs – gan kā mākslinieci, gan vienkārši cilvēku, ietekmē gaisma un saule?
Jā, noteikti. Grieķijā ir saule, kas visu izdedzina. Tā rada gandrīz pilnīgi baltu gaismu – acis tikpat kā nav iespējams atvērt. Viss šķiet saules izdedzināts. Pat fotografējot var redzēt, ka gaisma attēlā fiksējas ļoti īpašā veidā.
Parīzē gaisma ir daudz mainīgāka. Savā ziņā mēs ieraugām daudz vairāk krāsu. Un tagad, par to aizdomājoties, es saprotu, ka, iespējams, tieši tāpēc, ka lielākoties dzīvoju Parīzē un Atēnās pavadu mazāk laika, arī savos darbos esmu sākusi izmantot vairāk krāsu. Kad dzīvoju Grieķijā, mani darbi bija gandrīz pilnībā balti, jo gaisma it kā visu bija izdedzinājusi. Tā es toreiz domāju, tā es redzēju pilsētu. Savukārt manos jaunākajos darbos parādās arvien vairāk krāsu, iespējams, tāpēc, ka mana galvenā darbnīca tagad atrodas Parīzē.
Nefeli Papadimouli. In the Folds of the World, Endlessly.The Pill.
Tas ir interesanti arī saistībā ar šo izstādi. Rīga un Atēnas atrodas gandrīz uz viena meridiāna un vienā laika joslā, taču Atēnas ir daudz tālāk uz dienvidiem. Šeit, Rīgā, mums trūkst saules gaismas, un izstāde tiek atklāta tieši gada tumšākā laika sākumposmā. Tāpēc savā ziņā mēs atvedam Grieķijas sauli uz Rīgu. Taču saulei ir arī tumšā puse – tās var būt par daudz, un tad tā kļūst postoša. Kā jūs teicāt, tā visu izdedzina.
Jā. Saule var dot dzīvību, bet tā var būt arī postoša. Tā ir nepieciešama gan mums, gan dabai, un arī mēs paši esam daļa no dabas. Taču, ja pielido tai pārāk tuvu, ja vēlies no tās pārāk daudz, tā visu sadedzina.
Viss ir līdzsvarā jeb, patiesībā, distancē. Un arī šajā, tāpat kā daudzos citos gadījumos, līdzsvaru rada distance.
Māksla šodien ir ļoti globāla, un daudzi no mums dzīvo gandrīz kā globāli nomadi – arī jūs, starp Atēnām un Parīzi. Vai, jūsuprāt, mākslā joprojām pastāv kaut kas tāds, ko varētu dēvēt par “grieķiskumu”? Vai savā mākslinieciskajā praksē un pasaules uztverē aizvien izjūtat saikni ar savām grieķu saknēm?
Man šķiet, tas ir saistīts ar valodu. Grieķu valoda ir ļoti sarežģīta, tajā ir ārkārtīgi daudz vārdu, iespēju un nianšu. Tās vārdu krājums ir ļoti bagāts, un, manuprāt, domāšana grieķu valodā ietekmē arī to, kā mākslinieki strādā. Un tad, protams, ir arī gaisma un siltums. Neesmu pārliecināta, vai pastāv kaut kas tāds kā “grieķiskums”, tomēr man šķiet, ka grieķu mākslinieki ir lieliski. Un es nerunāju par sevi, bet par saviem kolēģiem.
Es zinu, ka manas paaudzes māksliniekiem ir nācies piedzīvot daudzus sarežģītus periodus. Un viņu darbos es redzu šīs pieredzes nospiedumus – reizēm ļoti tieši, reizēm daudz smalkāk. Es tos atpazīstu daudzu mūsdienu grieķu mākslinieku praksēs, arī to mākslinieku darbos, kuri piedalās šajā izstādē.
Man īsti nav atbildes uz šo jautājumu. Arī pati sev to esmu uzdevusi. Bet man šķiet, ka jā – kaut kur tur ir trauma, un laikmetīgajā mākslā tā rod izpausmi ļoti atšķirīgos un interesantos veidos.
Šobrīd uz Grieķiju varat paraudzīties no zināmas distances, vienlaikus joprojām tai piederot. Mēs jau runājām par krīzi – kad tā sākās, jūs bijāt ļoti jauna, pašā savas karjeras sākumā. Esmu dzirdējusi cilvēkus Grieķijā sakām, ka krīzei paradoksālā kārtā bijusi arī radoša ietekme uz mākslas vidi un ka bez tās Atēnās, iespējams, nebūtu izveidojusies tik dinamiska laikmetīgās mākslas aina, kādu pazīstam šodien. Kāds ir jūsu viedoklis, un kā jūs raksturotu Grieķijas mākslas vidi šobrīd?
Man ir grūti spriest par to, kā bija pirms krīzes, jo tolaik biju ļoti jauna un studēju arhitektūru. Taču es personīgi nekad nesauktu krīzi par svētību, ņemot vērā tās ietekmi uz sabiedrību kopumā. Es nevaru nošķirt to, kas notika laikmetīgajā mākslā, no daudz plašāka konteksta – tā, kas tajā laikā notika visā valstī.
Taču ir tiesa, ka viena no interesantākajām Atēnu mākslas vides iezīmēm, un tas, iespējams, ir saistīts ar krīzi – ir tās dzīvīgums. Cilvēki prot strādāt gandrīz bez jebkādiem resursiem, ar pavisam niecīgu finansējumu. Atēnu mākslas vidē ir ļoti spēcīga kopienas izjūta, turklāt kopienas veidojas ļoti ātri. Mēs mākam sadarboties un radīt kaut ko gandrīz no nekā.
Tā tas bija krīzes laikā, un tā tas ir joprojām. Mākslinieki un jaunie kuratori veido izstādes un rada patiešām interesantus darbus gandrīz bez publiskā finansējuma un ar ļoti nelielu privāto atbalstu. Tajā ir īpaša enerģija un arī spēja veidot ekonomiku, kuras pamatā ir savstarpēja apmaiņa. Man šķiet, tieši tālab Atēnās ir tik daudz lielisku iniciatīvu. Tās rada vidi, kurā var attīstīties ārkārtīgi interesantas mākslinieciskās prakses.
Tātad savā ziņā krīze mainīja to, kā jūsu paaudze domā par kopienu un arī par publisko telpu?
Jā. Par kopienu, publisko telpu un savstarpēju dalīšanos. Jo publiskā telpa ir telpa, kurā mēs dalāmies ar citiem. Patiesībā mēs sākām mācīties dalīties, un tas ir ārkārtīgi būtiski arī tam, kas notiek šodien.
Savā ziņā arī performance ir savveida dalīšanās. Cilvēki, kuri tajā piedalās, dalās kopīgā pieredzē – tādējādi performance kļūst par dalīšanās žestu.
Jā, pilnīgi noteikti. Ikviens, kurš piedalās performancē, kļūst par daļu no kaut kā kopīga. Tā rada kopīgu telpu, kopīgu laiku un arī kopības izjūtu. Tieši tas performanci padara tik īpašu.
Vai tas arī ir iemesls, kālab jums ir tik svarīgi performancēs strādāt ar vietējiem dejotājiem, nevis ierasties ar savu komandu?
Jā, tā ir daļa no manas prakses. Citādi, manuprāt, tas vairāk līdzinātos laikmetīgajai dejai vai teātrim. Es patiešām ticu, ka darbs īsteni iedzīvojas tikai saskarsmē ar konkrēto vietu. Un ar vietu es domāju kontekstu daudz plašākā nozīmē – ne tikai fizisko telpu, bet arī cilvēkus, kuri tajā dzīvo. Strādāt ar vietējiem dejotājiem nozīmē strādāt ar atšķirīgiem ķermeņiem, ar atšķirīgu kustības veidu. Tieši tas man šķiet interesanti, un es ceru, ka tas ir interesanti arī citiem.
Jūsuprāt, arī tas, kā mēs kustamies un dejojam, ir dziļi iesakņojies mūsu kultūrā?
Man šķiet, jā. Es domāju, ka mēs varam darīt jebko, bet vienlaikus katrs no mums savā ziņā kaut kur sakņojas, un tas ir skaisti. Manuprāt, daudz interesantāk ir mēģināt izprast šīs saknes, meklēt tās, nevis būt pilnīgi nomadiskiem un radīt izrādi. Manuprāt, bez šīs saiknes ar konkrēto vietu un cilvēkiem tā būtu izrāde, nevis performance vai notikums.
Tātad, lai gan jūs dzīvojat Parīzē, Grieķija joprojām ir ļoti klātesoša tajā, kā jūs domājat, kustaties un strādājat kā māksliniece.
Noteikti. Arī manos iekšējos ritmos. Man šķiet, tajā ir sava veida pretestība. Lielākā daļa manu performanču ir diezgan lēnas, savā ziņā ļoti meditatīvas, un, manuprāt, tā ir mana personīgā pretestība Ziemeļeiropas ritmam. Tas ir veids, kā saglabāt kaut ko no tā, kā mēs Grieķijā izjūtam laiku. Tā ir pavisam cita laika izjūta.
Patiešām?
Man šķiet, jā. Nezinu, vai tas ir interesanti, bet, manuprāt, Grieķijai piemīt kāda īpatnība. Valsts centrā ir jūra. Tā ir vieta, kur telpa savā ziņā ir “eksplodējusi” – zeme sadalīta daudzās atsevišķās daļās, un, lai nokļūtu no vienas līdz otrai, ir daudz jāceļo.
Man šķiet, tas maina arī to, kā mēs izjūtam laiku. Tas, ka telpa ir “eksplodējusi”, rada arī “eksplodējušu” laiku. Es patiešām ticu, ka valsts ģeogrāfiskais novietojums mūs neapzināti ļoti spēcīgi ietekmē. Man šķiet, tas ir saistīts ar sauli un arhipelāgu – ar to, ka Grieķiju veido tik daudzas salas. Man šķiet, no tā nāk arī šis lēnums. Vismaz tā man patīk par to domāt.
Nefeli Papadimouli. In the Folds of the World, Endlessly. The Pill. © Rebecca Fanuele © ADAGP, Paris, 2026
Kāda, jūsuprāt, ir mākslas loma šobrīd – laikā, kura raksturzīme ir nestabilitāte un nenoteiktība? Mēs bieži runājam par mākslu kā dziedināšanas instrumentu un par mākslas spēku. Mūsu iepriekšējā izstāde šeit, Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā, bija veltīta emocijām, un daudzi cilvēki atzina, ka atgriezušies tajā vairākkārt – kā savveida drošā telpā. Tas man lika aizdomāties, varbūt, ka tas, ko mēs meklējam mākslā, reizēm ir arī patvērums. Telpa, kurā beidzot vienkārši pabūt ar sevi. Līdzīgi kā dabā.
Man šķiet, mēs abas, darbojoties mākslas jomā, ticam, ka māksla var būt transformējoša pieredze. Un ne tikai dziedinoša. Jā, tai piemīt dziedinošs spēks, taču, manuprāt, ārkārtīgi būtiska ir arī iespēja sastapties ar skaistām formām un iztēloties citas, jaunas realitātes. Tas ir ļoti svarīgi, lai mēs spētu izturēt laikus, kas tuvojas un kas visai cilvēcei būs ārkārtīgi sarežģīti. Manuprāt, ir būtiski, lai māksla pastāvētu, jo tā ir telpa, kurā varam eksperimentēt ar iespējamiem risinājumiem. Mēs nemēģinām atrast atbildes, bet caur jautājumiem, kurus uzdodam mākslā, varam meklēt un izmēģināt dažādas alternatīvas. Manuprāt, cilvēkiem tas ir nepieciešams. Viņiem ir jāierauga cerība. Viņiem ir jāredz utopijas formas – jauni risinājumi un iespējas.
Visbeidzot, pastāstiet mazliet par savu gaidāmo izstādi M Leuven Beļģijā, kas tiks atklāta novembrī.
Jā. Šobrīd strādāju pie izstādes Anamesa. Nosaukums ir grieķu valodā un nozīmē “starp”. Izstādē būs skatāmi vairāki mani jaunākie darbi, kā arī darbi, kas radīti īpaši tai. Izstādes centrā ir starptelpas ideja. Esmu par to daudz runājusi – par starptelpu kā saskarsmes vietu, kā līdzsvara punktu, kā telpu, kurā kaut kas veidojas. Katra izstādes telpa pievērsīsies citai starptelpai – starp ķermeni un arhitektūru, starp cilvēku un dabu, starp individuālo un kolektīvo. Un, virzoties cauri izstādei, šī doma pakāpeniski attīstās.
Paldies!
P.S. Paldies Latvijas Kultūras akadēmijas topošajiem horeogrāfiem Martai Elizabetei Mularekai, Rihardam Rūdolfam Jubelim, Jeļizavetai Trunkovai, Naurim Strautniekam, Normundam Purvinskim un Luīzei Tumševicai.
Titulbilde: Nefeli Papadimouli. © Manuel Abella
