Jūtu un empātijas vingrinājums
Saruna ar Māru Traumani par izstādi “Nepieskaitāmie. Dzīvības tehnoloģijas un nākotnes cilvēks” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā / Izstāde skatāma līdz 2027. gada 15. martam
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam ir sena tradīcija izvietot un veidot izstādes, kurās ķermenis, politika un vizuālā māksla nonāk sarežģītās un interesantās attiecībās. Vēl pirms muzeja direktora amatā stājās mākslas vēsturnieks Kaspars Vanags, šeit, piemēram, 2017. gadā notika nozīmīga poļu mākslinieka Artura Žmijevska izstāde, kurā viņa darbi tika iekļauti muzeja ekspozīcijā. Toreiz izstādes galvenā tēma bija ķermeņa un cilvēka spēju deformācija, kas tika uztverta kā “citādība”.
Daļēji var teikt, ka jaunais projekts – izstāde “Nepieskaitāmie. Dzīvības tehnoloģijas un nākotnes cilvēks”, kas muzejā apskatāma līdz 2027. gada 15. martam, turpina “citādības” tēmu, vienlaikus pievēršoties daudz plašākam kontekstam. Izstāde aplūko mūsdienu medicīnas un zinātnes attīstību un tās solījumus – ilgāku mūžu, jaunas reprodukcijas iespējas un ģenētiski uzlabotu cilvēku. Gēnu inženierija, mākslīgais intelekts un orgānu transplantācija paver jaunas iespējas, taču vienlaikus aktualizē ētiskus jautājumus par nevienlīdzību, medicīnas pieejamību un dzīvības vērtību. Izstāde pievēršas arī kara un autoritārisma radītajiem draudiem, kas atgādina, ka cilvēkus vai pat veselas tautas joprojām var uzskatīt par mazvērtīgām. Tajā aplūkota arī mūsdienu visbagātāko un ietekmīgāko aprindu, kā arī dažu diktatoru interese par medicīnas tehnoloģijām un iespējām pagarināt dzīvi.
Foto: Ansis Starks
“Laboratorijai līdzīgā izstādes vide veicina mijiedarbi starp vēstures artefaktiem, medicīnas inovācijām un laikmetīgo mākslu. Izvēlētie eksponāti ļauj izsekot, kā aristokrātiskās “tīrasinības” mīts, dabaszinātņu agrīnie centieni hierarhiski klasificēt dzīvības formas un agrārā selekcija rada turpinājumu eigēnikas un zinātniskā rasisma pseidoteorijās… Izstādē iekļautie mūsdienu biotehnoloģiju produkti žilbina ar digitālo platformu vizualizācijām un pilnvērtīgākas dzīvības komercpiedāvājumiem, rosinot domāt, kā vārdā politika, zinātne un kapitāla plūsmas transformē dzīvo dabu,” raksta izstādes ievadā tās kuratori Māra Traumane, Igors Gubenko un Kaspars Vanags.
Izstādē līdzās zinātnieku un mediķu pētnieciskajiem materiāliem un arhīvu liecībām iekļauti Korbinjana Aignera, Marijas Arlamovskas, Aleksandras Briedes, Heteres Djūijas–Hagborgas, Andreja Granta, Aivara Gulbja, Antjes Majevskas un Pāvela Freislera, Lenarta Nilsona, Žilietas Pavī un Vilhelma Vernera mākslas darbi. Par to, kādu lomu šie darbi spēlē šajā multimediju ekspozīcijā, sarunājāmies ar Māru Traumani, vienu no šī spilgtā kuratoru triumvirāta.
Kaspars Vanags, Anna Žabicka, Igors Gubenko un Māra Traumane. Foto: Didzis Grodzs
Tu esi mākslas vēsturniece, un tevi uzaicināja strādāt kuratoru komandā. Kā tu domā, kāpēc? Kāda loma šeit vispār ir mākslai?
Mani uzaicināja muzeja direktors un arī izstādes līdzkurators Kaspars Vanags. Pirmajā sarunā viņš iezīmēja šīs izstādes ieceri. Par sava veida atskaites punktu un ierosinājumu izstādei kalpoja Ģintermuižas psihiatriskās slimnīcas materiāli par pacientiem, kuri tika nogalināti Otrā pasaules kara vācu okupācijas laikā. Taču muzejs vēlējās izstādi veidot plašāku – pievērsties normalitātes un citādības tēmām kopumā un sasaistīt tās ar mūsdienām. Komandai pievienojās arī līdzkurators, filozofs Igors Gubenko un muzeja vadošā pētniece, sociālā antropoloģe Anna Žabicka. Un tad mēs sākām veidot šo rāmējumu, domājot ne tikai par vēsturi un Otrā pasaules kara notikumiem, bet arī piešķirot tiem mūsdienīgu aktualitāti un plašāk diskutējot par normas un normalitātes kategorijām.
Mākslas vēsturē es bieži vien strādāju ar diskursīvām lietām. Ar formālo analīzi, mākslas darbu vizualitāti vai materialitāti es nodarbojos mazāk. Es parasti skatos uz mākslu kontekstuālā, piemēram, vēsturiskā rāmī – kā mākslas parādības sasaistās ar vēsturiskiem procesiem, kāda ir bijusi mākslinieku loma sabiedriskajās norisēs, kā mākslas veidošanu vai reprezentāciju ietekmē politiskie procesi un kāda tajā ir varas un ideoloģijas loma. Arī visi kuratori un īpaši Anna Žabicka ir ieinteresēti diskursīvajā laukā, kas ļauj analizēt, kā tiek pozicionēts indivīds sabiedrībā un kā viņa pozīciju ietekmē dažādi varas mehānismi. Un zinātni mēs pieskaitām pie viena no šiem varas mehānismiem.
Foto: Ansis Starks
Bet kāda loma ir tiem mākslas darbiem, kuri piedalās izstādē?
Es teiktu, ka mēs izstādē nemaz stingri nenodalām mākslas un “nemākslas” priekšmetus, jo arī tiem, ko neuzskatām par mākslas priekšmetiem, piemīt estētiska kvalitāte. Piemēram, 17. gadsimta ziloņkaula vīrieša un sievietes anatomiskajiem modeļiem vai 19. gadsimta vācbaltu dzimtas koku zīmējumiem ir muzejiska vērtība. Estētiska kvalitāte piemīt arī vaska āboliem, kas pie mums nonākuši no Latvijas Nacionālā dabas muzeja, kā arī antropoloģijas mērinstrumentiem, uz kuriem mēs tagad raugāmies ar gadsimta distanci. Tāpēc būtībā šī izstāde, lai arī tā pievēršas diezgan sarežģītām un smagām tēmām, savā materialitātē ir ļoti skaista un arī šajā ziņā iedarbīga. Un mākslas darbi papildina izstādi. Caur savu poētisko impulsu vai arī ar spekulāciju un nelielu fikciju, bet vienlaikus arī pētniecību tie ienes izstādē papildu dimensijas.
Piemēram, kā Hetere Djūija–Hagborga ar darbu Hybrid: an Interspecies Opera (“Hibrīds: starpsugu opera”), kur viņa runā par cilvēka atbildību pret dzīvniekiem – cūkām, kuras mēs tagad izmantojam medicīniskajos eksperimentos, mainot viņu ģenētisko kodu. Darbs, kura pamatā ir intervijas ar ģenētiķiem un arheologiem, ir risināts kā videoopera. Iekļaujot gan cilvēku, gan dzīvnieku pārstāvniecību stāstījumā, tas mums uzreiz iedod daudzdimensionalitāti. Vai arī Žiljeta Pavī, franču māksliniece, kas veidojusi Grenlandes fotogrāfiju sēriju “Spirāles. Fotoizmeklēšana grenlandiešu sieviešu piespiedu sterilizācijas lietā”. Es esmu lasījusi par viņas darbiem arī žurnālistikas kontekstā, bet tomēr darba estētika, kameras fokusēšana un pieklusinātā tonalitāte sieviešu portretos un Grenlandes dabas atainojumā paceļ šo dokumentējošo vai faktoloģisko stāstījumu citā, emocionālā līmenī.
Vai arī Antje Majevska, māksliniece, kas strādā ar ekoloģijas, antropoloģijas, arī filozofijas tēmām. Viņa izseko biodiversitātes motīvam caur ābeļu, globālās pārtikas industrijas un seno ābeļu šķirņu saglabāšanas stāstu. Tas ir vesels opuss, tas nav viens priekšmets vai sausa informācija. Kopumā, es domāju, mums izstādē bija svarīgi tiešām iedot citu, iedarbīgu vizuālo un sajūtu līmeni, gan strādājot ar objektiem, gan izvēloties mākslas darbus, gan radoši apspēlējot digitālos materiālus.
Tu pieminēji Grenlandes stāstu, un es iedomājos, ka daudzas lietas šeit ir no Otrā pasaules kara vai vēl senāka laikmeta, bet tas stāsts par piespiedu sterilizāciju ir diezgan nesens – no 1970. gadiem. Varbūt tas parāda, ka mēs nemaz neesam tik tālu aizgājuši no visiem tiem notikumiem, kas risinājās pagātnē?
Mūsu izstādē mēs veidojam tiltus un saiknes starp dažādiem laikmetiem un dažādām lokācijām. Viens no šiem tiltiem ir saistība ar vēsturiskajiem notikumiem, politiskajiem lēmumiem, kas skāruši cilvēku dzīves, un zinātnes atziņām, piemēram, ar eigēniku. Mums ir diezgan liela sadaļa par eigēniku, bet tās pašas morālās dilemmas un ētiskie jautājumi šobrīd atgriežas pie mums līdz ar biotehnoloģiju straujo attīstību. Mēs, protams, nevaram teikt, ka tas ir viens un tas pats vai ka biotehnoloģijas tieši turpina eigēnikas idejas. Taču tās mūs nostāda līdzīgu izvēļu un lēmumu priekšā: kas ļauj mums tagad izvērtēt, kas ir vērtīgs un kas nav, vai to nosaka tikai lietderība, vai mēs varam paredzēt dzīvības tehnoloģiju attīstības riskus? Cik lielā mērā jauno tehnoloģiju pieejamība un pielietojums atspoguļo nevienlīdzību un ekonomiskās varas sadali?
Un tas viss nenozīmē, ka mēs noliedzam zinātni. Zinātne ir ārkārtīgi nozīmīga – tā mums ļauj gan paildzināt dzīvi, gan saglabāt veselību, gan daudzos gadījumos radīt pēcnācējus. Bet līdz ar to rodas arī jauni jautājumi. Piemēram, ciktāl var ģenētiski modificēt dzīvniekus, lai medicīnā izmantotu viņu orgānus? Vai arī – kurš var atļauties pagarināt savu dzīvi ar ekskluzīvām terapijām, zālēm vai dzīvesveidu? Tas varbūt ir viens no šiem tiltiem.
Otrs tilts, kas man šķiet svarīgs šajā izstādē, ir Apgaismības un progresa ideju attīstība Rietumu pasaulē un tas, kā šīs idejas ir atbalsojušās Latvijā. Tas, manuprāt, ir arī kaut kas ļoti vērtīgs, kas uzrunā vietējo skatītāju un ļauj pateikt: jā, arī mūsu vēsturē šīs idejas un prakses bija klātesošas. Tās nav tikai attālinātas Otrā pasaules kara šausmas, bet cilvēki, kurus tās skāra tikai dažas paaudzes iepriekš, ir dzīvojuši arī mūsu vidū. Tāpat arī mēs šobrīd neesam atrauti no debatēm par surogāciju un mūsdienu biotehnoloģiju straujo attīstību pasaulē. Varbūt Latvijas mediju vidē šīs diskusijas ir atspoguļotas mazāk, taču tie ir jautājumi, kas mūs arī skars pavisam tuvā nākotnē un, iespējams, ļoti nopietni.
Runājot par biotehnoloģijam... Es iedomājos, ka ideja par cilvēces iespējamo sadalīšanos nākotnē divās “rasēs” – “parastajos cilvēkos” un cilvēkos ar superspējām – jau sen ir sastopama zinātniskās fantastikas literatūrā. Piemēram, brāļi Strugacki rakstīja par lūdeniem, taču viņu gadījumā šī pārvērtība bija saistīta ar sava veida dabisku evolūcijas procesu – dažiem cilvēkiem vienkārši attīstījās īpašas spējas. Savukārt tagad mēs saskaramies ar pavisam cita veida nākotnes scenāriju – ļoti kapitālistisku realitāti, kurā šādas iespējas, visticamāk, vispirms būs pieejamas tiem, kuriem būs pietiekami daudz finanšu līdzekļu. Un tad rodas ļoti būtisks jautājums: kā tas viss attīstīsies un kādi mehānismi šo procesu regulēs?
Ne velti šo attīstības virzienu reproduktīvo tehnoloģiju un ilgmūžības jomā dēvē par industries of hope jeb cerību industrijām, kas bāzējas cilvēku ievainojamībā vai nepilnības sajūtā. No vienas puses, tā ir nozīmīga pētniecības un nākotnes medicīnas attīstības joma. Taču, no otras puses, tās, protams, ir arī ļoti ienesīgas industrijas, kur peļņas motīvs ietekmē daudzas prakses, kas ētiskā ziņā var būt problemātiskas.
Gatavojot izstādes materiālus, mēs apzinājām visdažādākās starptautisko komercuzņēmumu mājaslapas un piedāvājumus, kas ļauj noteikt, piemēram, tavu bioloģisko vecumu vai prognozēt, kā tavs organisms varētu mainīties līdz ar vecumu, kāds varētu būt tavs asins sastāvs un kādus jaunus preparātus tev vajadzētu papildus nopirkt, vai arī piedāvā īpašas terapijas un programmas. Tas ir milzīgs industrijas komplekss, par kuru citi atzīti biologi bieži vien saka – nu jā, tas ,kas ir droši zināms: veselīgi ir kustēties, apēst ābolu un labi izgulēties.
Tu tikko pieminēji ābolu. Man liekas, ka ābolam šajā izstādē ir diezgan interesanta un zīmīga vieta. Kāpēc tā sanāca?
Āboli pie mums atnāca diezgan ātri, jau pašā izstādes veidošanas sākumā, un pamazām kļuva par tādu kā caurviju motīvu. Protams, ābols ir selekcionēts auglis. Tās ābolu šķirnes, pie kurām mēs esam nonākuši, ir gadu desmitiem vai pat gadsimtiem ilgas selekcijas rezultāts. Tātad pats ābols jau savā ziņā ir ļoti interesants objekts, norāde uz cilvēka un augu valsts mijiedarbību. No otras puses – ābols kā auglis. Auglis kā dzīvības aizmetnis sievietes ķermenī, kas mums dod vēl vienu paralēli. Un, treškārt – mums izstādē bija nepieciešams dzīvības un cerības motīvs. Un to mums lielā mērā sniedz ābols – kā izturības, dzīvības turpinājuma vai dzīves apliecinājuma metafora.
Varbūt viens no darbiem, kas noteica šo izvēli, ir stāsts par Korbinjanu Aigneru – katoļu priesteri, kurš tika ieslodzīts Dahavas koncentrācijas nometnē, jo bija noskaņots pret Hitleru un aktīvi to arī sludināja savos sprediķos. Viņš bija aizrautīgs ābolu audzētājs. Koncentrācijas nometnes apstākļos viņam bija noteikts piespiedu darbs lauksaimniecībā. Aigners starp barakām iekopa ābeļdārzu, lai no nejaušiem un ģenētiski neparedzamiem sējeņu stādiem veidotu jaunas ābeļu šķirnes. Līdzīgi kā ieslodzītajiem, arī katrai no iecerētajām šķirnēm vārda vietā tika dots numurs – no KZ-1 līdz KZ-4 (KZ – vārda Konzentrationslager saīsinājums). Kad viņš tika atbrīvots, viņš turpināja nodarboties ar ābolu selekciju, mūža garumā gleznojot dažādu šķirņu ābolus.
Vai arī Antjes Majevskas jau pieminētais darbs, kas runā par bioloģisko daudzveidību un par to, kā pārtikas industrijas iespaidā daudzas ābolu šķirnes, kas iepriekš bija sastopamas reģionos, mazdārziņos vai lauku sētās, lielajās ābeļu plantācijās tiek reducētas uz trim vai četrām komercšķirnēm. Tām ir labs ražīgums, šie āboli ir skaisti un labi uzglabājas, bet šīm ābelēm zūd dabiskā rezistence, kas raksturīga reģionālajām šķirnēm un mežābelēm.
Vienā brīdī mums āboli sāka krist virsū no visām pusēm [iesmejas], arī citos eksponātos. Piemēram, filmā, kas dokumentē medmāsas, antropoloģes un zinātniskā rasisma sekotājas Evas Justīnas pētījuma grupu, romu bērnus, arī parādās ābola motīvs. Savā disertācijā, strādājot Vācijas Rasu higiēnas pētniecības centrā, viņa veica pētījumus par romu bērnu etniskajām īpatnībām un viņu integrācijas izredzēm – kā zināms, fašistiskie režīmi ar īpašu naidu izturas pret nomadu tautām. Pēc viņas disertācijas aizstāvēšanas 1943. gadā šie bērni, kas jau bija ievietoti bāreņu namā, tika nosūtīti uz Aušvicu, kur gāja bojā. Izstādes ekspozīcijā mums ir Vācijas Federālā arhīva filmas materiāls, kurā mēs redzam šos bērnus spēlējamies internāta pagalmā un lasām ābolus tā ābeļdārzā; tas ir diezgan garš fragments. Bet tas bija kaut kas, ko mēs atklājām tikai vēlāk – jau pēc tam, kad bijām izvēlējušies šo tēmu un eksponātu izstādei.
Var minēt arī vēstījuma ziņā pretēju darbu – mākslinieka Anda Grinberga un Mazirbes internātpalīgskolas bērnu zīmēšanas pulciņa programmu, kurā tika veidota saikne ar ābelēm un kura arī saucas “Ābele”.
Man liekas, ka tieši šis stāsts ir tas, kas šajā izstādē dod iespēju uz mums visiem paskatīties drusciņ gaišāk.
Mums ir arī stāsts par Baby K.J. pašā izstādes sākumā. Tas ir bērns, kuram pagājušajā gadā tika veikta pirmā personalizēta gēnu terapija pielietojot CRISPR gēnu rediģēšanas metodi, kuras rezultātā Filadelfijas bērnu slimnīcā viņš tika izārstēts no bīstamas iedzimtas aknu disfunkcijas. Tā kā cilvēka gēnu rediģēšana ir eksperimentāla un strikti regulēta metode viņa glābšanā iesaistījās plašs Amerikas Savienoto Valstu universitāšu pētniecības centru un slimnīcu tīkls.
Bet kā Andrim Grinbergam veidojās šī prakse? Vai tā bija ļoti apzināta izvēle – strādāt tieši ar šiem bērniem? Vai Tu varētu mazliet paskaidrot kontekstu?
1976. gadā mākslinieks Andris Grinbergs sāka strādāt par zīmēšanas skolotāju Mazirbes internātpalīgskolā, kur mācījās bērni ar mācīšanās grūtībām un garīgās attīstības traucējumiem. Kā viņš pats ir stāstījis, diezgan ātri viņš atklāja, ka tolaik valsts programmās paredzētā mākslas apmācības metode šiem bērniem absolūti nebija piemērota. Viņi nespēja ilgstoši koncentrēties un izpildīt tradicionālos uzdevumus. Tāpēc Grinbergs sāka attīstīt jaunu metodi, kā ar viņiem strādāt – iekļaujot mūzikas klausīšanos, ejot ārā plenērā, skatoties mākslas vēstures slaidus, iekļaujot aplikāciju un pieļaujot daudz plašāku amplitūdu dažādu formālu paņēmienu un zīmēšanas tehniku izmantošanā. Tā pamazām veidojās viņa īpašā pieeja darbam ar šiem bērniem.
“Ābeles” cikls tapis vēlāk, kad Grinbergs bija pabeidzis studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā, kā viņa unikālās metodes kopsavilkums. 1984. gadā viņš atgriezās Mazirbē un vienu gadu vadīja zīmēšanas pulciņu, kura ietvaros tapa “Ābeles” cikls. Tajā bērni skolas ābeļdārzā izvēlējās sev draugu – ābeli, par kuru viņi rūpējās, kurai tika dots vārds, kuru viņi zīmēja un kurai kā draugam viņi varēja rakstīt vēstules. Šajā projektā ļoti būtiska bija arī Marinas Kosteņeckas – cilvēktiesību aktīvistes un žurnālistes – iesaiste. Viņa kā uzticības persona rakstīja atbildes uz viņu vēstulēm kokiem. Tas radīja ļoti īpašu komunikācijas telpu, kurā bērni varēja runāt par savām domām un izjūtām ārpus skolas. Šis nodarbību cikls ir dokumentēts arī Laimas Žurginas filmā “Neglītais pīlēns – cilvēka bērns” (1985).
Māra Traumane. Foto: Didzis Grodzs
Šeit, izstādē, protams, ir ļoti plašs jautājumu un tematu loks. Un es domāju, ka arī tev, strādājot pie šīs izstādes, nācās sastapties ar daudz ko jaunu. Vai bija kaut kas, kas tevi īpaši iespaidoja vai kaut ko tevī mainīja?
Pati sadarbība ar tik interesantiem cilvēkiem kā Kaspars Vanags, Igors Gubenko un Anna Žabicka, visu laiku atklājot jaunus materiālus un domājot, kā tos kontekstualizēt, bija ļoti aizraujoša. Arī izstādes tapšanas process bija citādāks, jo parasti kurators strādā ar kaut ko, ko viņš ir izvēlējies, kas viņam kaut nedaudz jau ir zināms, ko ir nepieciešams kontekstualizēt, pasniegt un strukturēt. Šajā gadījumā mēs principā sākām strādāt ar nezināmo. Katrs no mums nāca ar savu atlasi, kas veidojās no dažādiem virzieniem, un tad mēs kopīgi skatījāmies un apspriedām, kā šie materiāli un darbi varētu savstarpēji saslēgties. Tāpēc, manuprāt, pati izstādes horeogrāfijas veidošana – kas seko kam, kā viens darbs vai materiāls pāriet nākamajā – bija ļoti interesants process un īsts koprades darbs ar visu komandu. Arī sadarbības ziņā ar izstādes arhitektiem – MADE arhitektu biroju (Miķelis Putrāms un Miko) un grafisko dizaineru Kirilu Kirasirovu. Tas ir ļoti vērtīgi – ka ir institūcijas, kuras dod iespēju veidot oriģinālu izstādes arhitektūru, kas šo ekspozīciju paceļ citā līmenī. Muzejs kopumā šajā starptautiskajā projektā ieguldīja ļoti daudz spēku.
Kad mēs jau bijām apzinājuši materiālus un kaut ko izvēlējušies, sākot rakstīt tekstus, protams, nācās iedziļināties vēl vairāk un veikt papildu izpēti. Un tad es sev uzdevu jautājumu – kāpēc man nav tik smagas sajūtas? Jo, kā tu jau minēji, izstāde varbūt ir nopietna. Es neteiktu, ka tā ir smaga, bet tā ir par nopietnām un bieži vien arī sāpīgām tēmām.
Un es secināju, ka varbūt tas ir šī laikmeta iespaids. Pēdējos gados mēs ikdienā esam tik ļoti konfrontēti ar dažādām netaisnības un vardarbības formām – piemēram, karu Ukrainā vai civiliedzīvotāju bojāeju Gazā. Varbūt mūsu vai mana reakcija uz šādām traumatiskām situācijām ir kļuvusi nedaudz citāda? Es nevarētu teikt, ka mēs esam kļuvuši nejūtīgi, bet varbūt mēs šīs lietas racionalizējam citādāk, mazāk emocionāli. Mēs joprojām saprotam, ka tā ir traģēdija un ka tā ir netaisnība, bet vienlaikus skatam to analītiskāk.
Savukārt pozitīvais aspekts ir tas, ka mēs zināmā veidā pieminam šos “nepieskaitāmos” – tos, kuri ir palikuši ārpus rāmja, ārpus progresa rāmja, ārpus kādas noteiktas sabiedrības vīzijas, kuri ir bijuši marginalizēti, diskriminēti un kaut kādā veidā neiekļauti sabiedrībā. Mēs izstādē nevaram viņiem dot balsi vai vārdus, jo par viņiem vienkārši nezinām pietiekami daudz. Bet mēs varam viņus pieminēt šādi, iekļaujot kopainā, no kuras viņi ilgstoši ir bijuši izslēgti. Tāpēc varbūt tas ir konstruktīvais moments, kas parādās šajos stāstos – iespēja atkal iekļaut šos cilvēkus mūsu kopīgajā vēsturiskajā un sabiedriskajā ainā.
Mediju telpā par šo izstādi ir izskanējis, ka tā ir grūta vai sarežģīta. Tas ir interesanti, kā cilvēki uztver izstādes. Ja mēs ejam uz teātra izrādi, mēs taču paredzam, ka tā var būt gan komēdija, gan drāma, gan traģēdija. Un traģēdija mums var pavēstīt kaut ko ļoti svarīgu – varbūt pat svarīgāku par šo pasauli nekā komēdija. Arī izstādei nav vienmēr jābūt izklaidējošai un kaut kādā veidā iepriecinošai. Es teiktu, ka izstāde joprojām var būt ļoti vērtīgs notikums, tikai varbūt citā nozīmē – kā iespēja kaut ko izzināt, vingrināt empātiju un līdzpārdzīvot.
Foto: Ansis Starks
Tu veido arī publisko programmu, un viens no tās pasākumiem, diskusija “Filozofu duelis: Fuko par un pret” 12. novembrī, būs veltīts Mišelam Fuko un viņa darbiem. Kāda ir Fuko saistība ar šo projektu un tā idejām?
Mišelam Fuko ir ļoti liela ietekme uz šo projektu. Domāju, ka viņa grāmatas bijušas sava veida formatīva pieredze visiem mūsu kuratoru komandā. Piemēram, tādi viņa lietoti jēdzieni kā biopolitika vai disciplinārā vara, kā arī pati diskursa analīze, skatot, kādu spēku ietekmē veidojas stāstījums, ir instrumenti, ar kuriem mēs strādājam. Nav tā, ka mēs no Fuko būtu mācījušies tieši šai izstādei, bet tas, kā mēs rāmējam realitāti – gan skatoties uz pagātnes notikumiem, gan meklējot varas attiecības tajā, kā šodien tiek runāts par zinātni un sabiedrību – noteikti ir Fuko ietekmēts.
Un vienā brīdī mēs pamanījām, ka šogad 15. oktobrī Fuko apritētu simts gadu. Tādēļ mums šķita ļoti svarīgi pavadošās programmas ietvaros pievērsties viņa idejām, kas, piemēram, paustas, grāmatās “Uzraudzīt un sodīt” vai “Klīnikas dzimšana”, kurās viņš runā par disciplinējošās varas mehānismiem un bezkaislīgā medicīniskā skatiena veidošanos.
Fuko kritiskais skatījums mums, protams, ir ļoti tuvs. Un mēs vēlamies viņam izrādīt cieņu, vienlaikus aktualizējot viņa ideju nozīmi arī šodien.
