Attēls nekad nav tikai tas, kas tajā redzams
Intervija ar Alekseju Beļecki par izstādi FIKCIJA, kas skatāma Latvijas Fotogrāfijas muzeja jaunajā izstāžu zālē
2025. gada sākumā Latvijas Fotogrāfijas muzejs (LFM) uzsāka darbu pagaidu telpās Kronvalda bulvārī 4. Jaunā mājvieta sniedz iespēju turpināt strādāt ar muzeja krājumu, kā arī pirmo reizi pēc ilgāka pārtraukuma apmeklētājiem atvērt specializēto bibliotēku. Šogad muzejam izdevies atrast papildu telpas, kurās varēs rīkot mainīgās izstādes. 13. oktobrī muzeja jaunajā izstāžu zālē tika atklāta Alekseja Beļecka izstāde FIKCIJA, kas tapusi, māksliniekam uzturoties rezidencē LFM. Izstādē iekļauti dažādu laiku autoru darbi, kā arī dažādi mediji, un šis kopums “veido jaunu veselumu, nezaudējot savu patstāvību,” tā to apraksta pats Aleksejs.
Aleksejs Beļeckis ir starpdisciplinārs mākslinieks ar sākotnējo izglītību glezniecībā, kas jau ilgstoši strādā ar telpu, veidojot dažādu formu izstādes un citus mākslas notikumus. Viņa aktivitātes raksturojot, būtu pārlieku vienkāršoti runāt tikai par izstāžu veidotāja, telpas mākslinieka vai kuratora darbu. Drīzāk viņš mērķtiecīgi veido savu māksliniecisko vēstījumu, kas dzimst mijiedarbībā ar citu autoru darbiem un praksēm. Beļeckis ir arī viens no mākslas telpas “Savvaļa” organizatoriem un bijis Andra Eglīša “Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi” līdzautors Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
FIKCIJA. LMF. Skats no izstādes. Foto: Džūlija Rodenkirhena
Jaunajā Alekseja izstādē LFM krājumu reprezentē Valters Jānis Ezeriņš, Pēteris Jaunzems, Roberts Auziņš, Jānis Knāķis un citi autori, bet laikmetīgu skatījumu gan ar jau tapušiem, gan īpaši izstādei radītiem darbiem piedāvā mākslinieki Iveta Gabaliņa, Sandijs Ruļuks, Inga Meldere, Nele Zirnīte, Elza Sīle, Oļa Golovko, Konstantīns Žukovs, Laimdota Malle, Pauls Rietums, Agnese Apine, Mikus Svikulis un citi. Manuprāt, šī ir viena no interesantākajām un eksperimentālākajām izstādēm, kas šobrīd skatāmas Rīgā, gan no ieceres, gan māksliniecisko risinājumu skatpunkta.
Kāda ir FIKCIJAS realitāte? Kā veidot “personālizstādi, kuras autorība nav balstīta nepārtrauktā sevis reprezentācijā”? Šos jautājumus nolēmām ar Alekseju apspriest plašāk.
Pauls Rietums. / \. 2019. Foto: Aleksejs Beļeckis
Tava pirmā izglītība bija saistīta ar ikonogrāfiju. Kā tu domā, kas kopīgs ikonogrāfijai un fotogrāfijai? Vai var runāt par savdabīgu “ikoniskumu” ikvienā tēlā, kas saistīts ar cilvēka figūru?
Mani ikonogrāfijā vienmēr ir interesējusi attēla valoda un attiecības starp attēlu, tā autoru un skatītāju. Ikona attēlo dievišķo pasauli, izmantojot noteiktu vizuālo valodu – zīmējumu, krāsas, kompozīciju un dažādus attēlošanas paņēmienus. Lai šo attēlu lasītu, ir nepieciešama zināma vizuālā lasītprasme. Turklāt ikonas primārais uzdevums nav liecināt par tās veidotāja individualitāti, bet attēlot kaut ko ārpus viņa paša. Mākslinieks strādā pārmantotas vizuālās tradīcijas ietvaros.
Man šķiet interesanti, ka fotogrāfiju bieži uztveram kā pašsaprotamu realitātes atspoguļojumu, lai gan arī tās “lasīšanu” nosaka mūsu zināšanas, kultūras konteksts un personiskā pieredze. Attēls nekad nav tikai tas, kas tajā redzams.
Šeit man būtisks kļūst arī autorības jautājums. Gan ikonogrāfijā, gan fotogrāfijā attēla nozīme nav reducējama uz tā veidotāja individuālo izteiksmi. Tas mani interesē arī FIKCIJĀ, kur strādāju ar jau eksistējošiem attēliem, saglabājot to autorību, bet veidojot jaunas attiecības un uztveres kontekstu.
Mani interesē cilvēks ne tikai kā attēla radītājs, bet arī kā tā rašanās un uztveres apstākļu veidotājs. Es negribētu jaukt ikonu kā noteiktā reliģiskā un vizuālā tradīcijā pastāvošu attēlu ar ikoniskumu kā vispārīgu attēla īpašību, tāpēc drīzāk uzdodu jautājumus par to, kā attēls iegūst nozīmi un kā mēs iemācāmies to “lasīt”.
Saules aptumsuma fiksācija.
Strenču fotodarbnīca. 1912 (pa kreisi). Foto: Aleksejs Beļeckis
Pastāsti, kā radās ideja par pašiniciētu rezidenci Fotomuzejā? Kā noritēja tavs darbs ar muzeja kolekciju – vai bija kādi darbi, kuri negaidīti mainīja tava pētījuma virzienu vai izstādes koncepciju?
Mani interesēja fotogrāfijas muzejs tā pārmaiņu stāvokļa dēļ. Ir izskanējušas daudzas diskusijas par tā tagadni un nākotni, un mani kā primāri praktiķi interesē nevis tas, ko es varu tikai domāt par to, bet ko es varu praktiski darīt. Atnākt uz muzeju, iepazīties ar to, piedāvāt un realizēt savas ieceres man šķiet veiksmīgākais veids, kā es kā mākslinieks varu ietekmēt procesu.
Rezidence manā praksē ir svarīga darbības metode. Tā nozīmē ilgstošu klātbūtni konkrētā vidē, iespēju to iepazīt, kļūt par tās daļu un ļaut mākslinieciskajai idejai attīstīties attiecībās ar vietu, cilvēkiem un apstākļiem. Man ir būtiski, ka pats muzejs ir daļa no izstādes materiāla.
Šāda pieeja man veidojusies vairāku gadu garumā. 2021. gadā Cēsīs veidoju izstādi “Lauka pētījumi”, kurā iesaistīju vairāk nekā desmit dažādu jomu māksliniekus un tikpat daudz pētnieku un zinātnieku. Mani interesēja dažādu prakšu līdzāspastāvēšana kā veids, kā mākslinieciskā formā domāt par dabas daudzveidību un savstarpējo saistību. Tieši tur es izstrādāju metodi ar lauka pētījumiem – nevis mēģināt aptvert visu, bet pētīt, tostarp ar dažādu mākslas darbu palīdzību, konkrētus apjomus. Vēlāk šo pieeju attīstīju vēl divās izstādēs Savvaļā. FIKCIJA savā ziņā ir atgriešanās pie šīs formas, tikai daudz apzinātākā veidā.
Man bija svarīgi nevis ierasties muzejā ar gatavu koncepciju, kurai piemeklēt atbilstošus darbus, bet sākt ar pašu institūciju, tās krājumu, telpām un cilvēkiem. Ļaut šai sastapšanās pieredzei kļūt par mākslinieciskā darba sākumpunktu.
Nozīmīgs atspēriena punkts darbam ar krājumu bija Ursulas Le Gvinas eseja The Carrier Bag Theory of Fiction. Tajā viņa piedāvā alternatīvu ierastajam, varonī, konfliktā un uzvarā balstītajam stāstījumam. Stāsts var būt arī trauks vai soma, kurā tiek savāktas dažādas lietas, kas ne obligāti pakļaujas vienai hierarhijai vai virzībai uz noteiktu atrisinājumu.
Man šī doma kļuva par darba metodi. Sākuma posmā ar muzeja vēsturnieci Džūliju Rodenkirhenu un muzeja vadītāju Daigu Jamonti es devos krājumā – nosakot interešu lauku (krājumā glabājas ap 70 000 vienību), savācot attēlus, kuru savstarpējās attiecības vēl nebija izveidojušās. Necenšoties tiem jau sākotnēji piešķirt konkrētas nozīmes. Ar laiku sāka veidoties atšķirīgi virzieni un tēmas ar diezgan plašu spektru no sarunas par attēla būtību un formu līdz ekoloģijai, redzamībai, reprezentācijai, tehnoloģijai kā attīstībai un pašapdraudējumam u. c. Šajā ziņā pati izstāde kļuva par Le Gvinas aprakstīto somu, kur dažādi atradumi var pastāvēt līdzās un veidot jaunas sakarības.
Man svarīga bija arī viņas eseja Heroes, kas lika pārdomāt izzināšanas un iekarošanas attiecības. Kā doties nezināmā teritorijā, necenšoties to pakļaut? Kā iemācīties tajā pastāvēt? Kā veidot kādas sev jaunas un, proti, svešas teritorijas reprezentāciju? Es nevēlējos pakļaut muzeju un tā krājumu savai iecerei, bet drīzāk ļaut tam pārveidot manu domāšanu.
Te es minēšu arī Ivetas Gabaliņas fotogrāfiju ciklu “Mana roka ir siltāka par sauli”, kurā kā reiz ir izvērsti šie reprezentācijas jautājumi, ļoti cieši saistot tos ar fotogrāfijas tehnikām. Reprezentējot sev tikai nedaudz pazīstamu vidi, viņa izmantoja ledus fotogrammu (fotogrāfisks attēls, kas radīts bez fotoaparāta, novietojot priekšmetus tieši uz gaismjutīgas virsmas un pakļaujot to gaismas iedarbībai; attēls veidojas no priekšmetu ēnām, siluetiem un gaismas caurlaidības), ļaujot daļai no šīs vides pašai piedalīties tās reprezentācijā.
Šajā procesā nozīmīga ir arī intuitīva darbība, kas vēlāk tiek pārbaudīta. Daļa darbu, kas izstādē ieguvuši būtisku lomu, sākotnēji nemaz nebija tās iecerē. Mani interesē iespēja mainīt virzienu un ļaut izstādes formai rasties pašā darba procesā, nevis tikai īstenot jau iepriekš izdomātu rezultātu.
Ivetas Gabaliņas fotogrāfiju cikls “Mana roka ir siltāka par sauli”. 2019. Foto: Aleksejs Beļeckis
Izstādes nosaukums ir FIKCIJA. Kādu nozīmi tu piešķir šim nosaukumam? Vai fikcija šajā gadījumā ir pretstats realitātei, vai drīzāk veids, kā mēs šo realitāti uztveram, interpretējam un piešķiram tai nozīmi?
Mani interesē fikcija nevis kā realitātes pretstats, bet kā viens no veidiem, kā realitāte tiek veidota.
Parasti fikciju saprotam kā kaut ko izdomātu vai nepatiesu, taču iztēle ir arī priekšnoteikums tam, lai rastos kaut kas jauns. Lielākā daļa cilvēka radīto lietu sākotnēji ir bijusi tikai iecere, pieņēmums vai iztēlota attēla forma. Brīdī, kad šī iecere iegūst materiālu veidolu, tā kļūst par realitātes daļu. Mani interesē, kur ir robeža starp šiem stāvokļiem.
Tikpat daudz mani interesē attēla transformācija un fotogrāfijas loma tajā, par ko izstādē runā, piemēram, Neles Zirnītes un Ingas Melderes darbi. Abos gadījumos sākotnējais fotogrāfiskais attēls ir pilnībā atstājis savu nozīmi uzņemšanas brīdī, tas nenes nekādu patstāvīgu informāciju, bet nemitīgi mainās un iegūst jaunas nozīmes, nonākot sarunā ar citu mediju. Inga šos attēlus risina glezniecības valodā, Nele ‒ ofortā un monotipijā.
FIKCIJU ietekmēja arī Annijas Erno grāmata The Years. Tajā viņa veido autobiogrāfisku stāstījumu, kur individuālā atmiņa savijas ar kolektīvo pieredzi un vēsturi. Mani īpaši interesē, kā viņa atsakās no tradicionālās autobiogrāfijas pirmās personas un izmanto kolektīvu, kā arī trešās personas perspektīvu. Personiskā pieredze te nekļūst par pašmērķi, bet par veidu, kā runāt par daudz plašāku pasauli.
Mani interesē šāda feministiska stāstījuma iespēja – atteikties no viena dominējoša skatpunkta, centrālā varoņa un vienas noteiktas notikumu virzības. Stāsts var veidoties no dažādām, vienlaikus pastāvošām pieredzēm, kuru attiecības ne vienmēr iespējams vai nepieciešams pilnībā izskaidrot.
Šī pieeja man ir nozīmīga, arī domājot par autorību un izaicinot šo jautājumu vēl vairāk, es FIKCIJU ambiciozi saucu par personālizstādi, lai gan lielākā daļa tajā redzamo darbu nav manis radīti. Katram no tiem ir sava autorība un autonomija, taču mana mākslinieciskā izteiksme veidojas attiecībās starp šiem darbiem, muzeja krājumu, telpu un manu personisko pieredzi. Man šķiet interesanta šī iespēja – veidot personālizstādi, kuras autorība nav balstīta nepārtrauktā sevis reprezentācijā.
Šajā nozīmē arī pati izstāde ir fikcija. Tā rodas no reāli eksistējošām lietām, taču to savstarpējās attiecības rada kaut ko, kas pirms tam nav pastāvējis.
FIKCIJA. LFM. Skats no izstādes. Foto: Aleksejs Beļeckis
Elza Sile. Bišu altārīši netālu no Burtnieka ezera baznīcas (fragments). 2026
Izstādē FIKCIJA fotogrāfija mijiedarbojas ar instalāciju, glezniecību un grafiku. Vai šo dažādo mediju apvienojumu var uztvert kā mēģinājumu meklēt kādu kopīgu vizuālo valodu?
Es drīzāk teiktu, ka mani interesē nevis kopīgas vizuālās valodas atrašana, bet iespēja dažādām mākslinieciskajām valodām veidot jaunu veselumu, nezaudējot savu patstāvību.
Manā praksē disciplīnu robežas nekad nav bijušas izšķirošas. Man būtiska ir ideja, un es meklēju, kādā veidā tā materializējas, arī ja tas prasa jaunu prasmju apguvi. Taču arī kāda disciplīna var pati par sevi nest jaunus kontekstus, kas savukārt rada idejas. Nereti interesantākais rodas krustpunktos un mijiedarbībā starp dažādām balsīm un valodām. Mani interesē cilvēki un viņu individuālās prakses – veids, kā viņi izzina pasauli un tajā darbojas. Tāpēc arī FIKCIJĀ fotogrāfija, grafika, teksts, glezniecība un instalācija nav atsevišķi elementi, kurus cenšos apvienot vienotā estētikā. Mani interesē tas, kas rodas to savstarpējās attiecībās.
Lasot Annijas Erno un Marka Marī The Use of Photography, man kļuva arvien svarīgāka doma, ka attēls nav izsmeļams savā materiālajā formā. Fotogrāfija var būt notikuma fiksācija, taču attēls veidojas attiecībās ar skatītāja pieredzi, atmiņu, zināšanām un iztēli. Attēls savā ziņā turpina veidoties mūsu apziņā. Šāda izpratne man ļāva sākt domāt par pašu izstādi kā attēlu.
Man šķiet, ka izstādi var piedzīvot līdzīgi kā grāmatu. Lasot mēs pakāpeniski iztēlē konstruējam pasauli, kuras tēls rodas no teksta, mūsu atmiņas un pieredzes. Arī izstādes veselums veidojas laikā – skatītājs pārvietojas telpā, kaut ko pamana, kaut ko palaiž garām, atceras iepriekš redzēto un veido savas sakarības.
Šeit būtiska ir telpiska domāšana. Izstāde man nav tikai vieta, kur mākslas darbi tiek eksponēti. Arhitektūra, gaisma, materiāli, attālumi un skatītāja kustība piedalās kopējā attēla veidošanā. Telpa materializē izstādes dramaturģiju.
Tas nenozīmē, ka izstāde ir tikai subjektīvs skatītāja pārdzīvojums. Es apzināti strādāju pie tās formas, veidoju noteiktas attiecības, secību, ritmu un uztveres apstākļus. Taču tas, kādu attēlu skatītājs no šīs pieredzes izveidos, nekad nav pilnībā nosakāms. Mani interesē tieši šī spriedze starp māksliniecisku ieceri un skatītāja interpretācijas autonomiju.
Man izstāde nav tikai mākslas darbu eksponēšanas forma. Tā ir patstāvīgs mākslinieciskās izteiksmes medijs. Mani interesē iespēja ar izstādes palīdzību radīt attēlu, kas nepastāv nevienā no tās daļām atsevišķi.
Roberts Auziņš. Vientulība. 1982. LFM kolekcija
FIKCIJA. LFM. Skats no izstādes. Foto: Aleksejs Beļeckis
Vizuālais tēls, kas reprezentē izstādi medijos un sagaida apmeklētājus pie ieejas ekspozīcijas telpā, ir Roberta Auziņa darbs “Vientulība” (1982). Kāpēc tieši šis darbs tev šķita svarīgs izstādes kontekstā?
Šī darba nonākšana izstādē ir apstākļu sakritība. Tas ir viens no jaunākajiem muzeja ieguvumiem. Roberts Auziņš šovasar atnesa muzejam lielu apjomu savu fotogrāfiju ar vēlmi tās nodot krājumam. Vairāki viņa darbi muzejā glabājās jau iepriekš, un daļu no tiem biju izvēlējies izstādei, pateicoties Džūlijas ieteikumiem. Taču “Vientulību” ieraudzīju tikai tajā vasaras dienā.
Mani šis attēls uzreiz uzrunāja ar savu formas precizitāti un vienlaikus nenoteiktību. Tajā redzamā jūra un savādā, gandrīz nereālā ainavas struktūra rada ļoti spēcīgu tēlu, taču neļauj to pilnībā izskaidrot. Attēls ir konkrēts, vienlaikus neatklājot gandrīz neko par attēlotā apstākļiem.
Man šajā fotogrāfijā svarīga ir arī jūra, kas neizbēgami saistās ar Latviju, tās vēsturi, ģeogrāfiju un mūsu priekšstatiem par šo vietu.
“Vientulība” ir arī par tukšumu, un tukšums vienmēr ir par potenciālu un gaidāmo. Tā ir cerība.
Tomēr es negribētu piešķirt šim attēlam vienu noteiktu simbolisku nozīmi. Tā izvēle lielā mērā bija intuitīva. Man šķita, ka tas spēj pastāvēt ārpus izstādes telpas, reprezentējot izstādi, bet to neizskaidrojot. Man ir arī būtiski komunicēt ar attēlu no muzeja krājuma, jo, neskatoties uz ļoti plašu laikmetīgo mākslinieku dalību izstādē, FIKCIJAS mugurkauls un izejas punkts ir muzeja krājums.
Man patīk arī doma, ka fotogrāfija, kas kļuvusi par izstādes atpazīstamības zīmi, varēja tajā nemaz nenonākt un tā vispār ir pirmā reize, kad šī fotogrāfija tiek izstādīta. Tas diezgan precīzi atspoguļo manu interesi par izstādi kā atvērtu procesu, kurā arī nejaušība var ietekmēt mākslinieciskus lēmumus, bet vienlaikus stāsta arī par muzeju kā atvērtu un dzīvu organismu. Tā krājums nav noslēgts, tas visu laiku papildinās, muzejs uztur dzīvu kontaktu ar fotogrāfiem. Savukārt šādi atklājumi izstādes veidošanas kontekstā ir iespējami tikai veidojot ilgtermiņa attiecības un klātbūtni muzejā.
Auziņa darbi mani, cita starpā, interesē viņa metodes dēļ. Auziņš veidoja vides instalācijas, kuras fiksēja ar fotogrāfijas palīdzību. Proti, tie nav uzstādījumi vai klusās dabas, tie ir pašvērtīgi telpiski izvērsti attēli, kuru eksistencei fotogrāfija pēc būtības nav nepieciešama, bet kuros tā ir veids, kā šie attēli ieņem jaunu formu. Šāda pieeja ir raksturīga arī Paulam Rietumam – izstādē ir divi viņa darbi. Viens no tiem ir fotogrāfijā fiksēta vides instalācija, kuras forma sasaucas ar Auziņa pieeju, bet otrs ir attēls, kurā vide ir pilnībā simulēta ar CGI (datorģenerēts attēls). Savukārt telpiski izvērsta attēla kontekstu izstādē paplašina Elzas Sīles darbs, kas atrodams pašās beigās un zināmā mērā dod atslēgu tam, kā skatīties uz pašu izstādi, jo to es veidoju tieši kā telpiski izvērstu attēlu.
babka_robot (Oļa Golovko). Generations. 2023-2026. Foto: Aleksejs Beļeckis
Viens no lielākajiem izaicinājumiem mūsdienu fotogrāfijai, īpaši digitālajai, ir mākslīgā intelekta (MI) ienākšana attēlu radīšanā. Izstādē iekļauti arī mākslinieku darbi, kuros MI tiek izmantots kā rīks. Kādu lomu, tavuprāt, šie darbi ieņem izstādes kopējā koncepcijā?
Izstādē mākslīgo intelektu kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekli izmanto babka_robot (Oļa Golovko). Man viņas prakse šķiet interesanta, jo tā ļauj runāt par mākslīgo intelektu nevis tikai kā tehnoloģiju, ar kuru iespējams ģenerēt attēlus, bet kā patstāvīgu mākslas mediju. Mākslīgā intelekta rīki ir kļuvuši pieejami gandrīz ikvienam, taču iespēja radīt attēlu vēl nenozīmē spēju apzināti strādāt ar attēlu kā māksliniecisku izteiksmes formu, apzināti izmantot MI kā mediju.
Oļas praksē es redzu attīstītu vizuālo valodu un zināšanu bāzi, kas nepieciešama, lai to sasniegtu. Viņa neizmanto mākslīgo intelektu, lai aizvietotu prasmes, kuru viņai trūkst. Tieši pretēji, viņas pašas zināšanas, vizuālā domāšana un spēja formulēt konkrētu māksliniecisku ieceri ļauj izmantot šos rīkus ļoti mērķtiecīgi.
Taču FIKCIJAS kontekstā mani īpaši interesē vēl kāds viņas prakses aspekts – attiecības starp vizuālo un verbālo valodu. Pati izstāde lielā mērā pretojas verbalitātei. Mani interesē vizuālās valodas iespējas un skatītāja spēja uztvert un interpretēt attēlu bez pārtulkošanas vārdos.
Savukārt Oļas attēlu veidošanas procesā notiek šķietami pretējais. Lai viņas vizuālā iecere materializētos, būtiska procesa daļa ir spēja to formulēt verbāli. Valoda kļūst par starpnieku starp iztēloto un redzamo. Tas nenozīmē, ka vizuālā domāšana tiek aizvietota ar verbālo. Drīzāk šajā procesā tās savstarpēji mijiedarbojas, un spēja tulkot starp šīm valodām kļūst par būtisku mākslinieciskās prasmes daļu.
Šeit es neizbēgami nonāku pretrunā ar sevi. Izstādes tapšanā esmu ļoti daudz izmantojis verbālo valodu – literatūru, teoriju, sarunas, muzeja dokumentāciju un mākslas darbu aprakstus. Tā ir bijusi būtisks instruments manas domāšanas un izstādes formas veidošanā. Taču es nevēlos, lai šī pati valoda kļūtu par obligātu starpnieku starp izstādi un skatītāju. Citiem vārdiem, verbālā valoda var būt nepieciešama mākslas darba radīšanā, bet tai nav obligāti jānosaka tā uztvere.
Šajā ziņā Oļas darbi nav tikai komentārs par jaunām tehnoloģijām vai fotogrāfijas nākotni. Tie ļauj izstādes ietvaros pārdomāt jautājumus par attēla, valodas, iztēles un autorības savstarpējām attiecībām. Līdzās tam šajā laikmetā ignorēt MI klātbūtni visās jomās ir neiespējami un neapdomīgi, un man ir būtiski iekļaut to izstādes kontekstā, lai kā mazākais par to domātu un risinātu sarežģītus jautājumus, ko izraisa MI rīku izplatīšanās.
Laimdota Malle. Jo dzīvnieks ir nelabojams. 2026. Foto: Aleksejs Beļeckis
Ekspozīcijā iekļauts arī Laimdotas Malles darbs, kas pievēršas karam un zaudējumiem, ko nes Krievijas turpinātā agresija Ukrainā. Cik lielā mērā “fikcija” var būt dokumentāla un atspoguļot aktuālus, ar mūsdienu pasaulē notiekošo saistītus jautājumus?
Man šķiet būtiski nošķirt notikuma realitāti no tā reprezentācijas. Fikcija šajā gadījumā noteikti nenozīmē, ka pats notikums būtu izdomāts vai apšaubāms.
Fikcija ir spēcīgs vārds, bet man negribētos, lai tas ilustratīvi tiek pielaikots katram darbam kā mēraukla attēlotā īstumam. Fikcija ir par izstādi un manu metodi – tas ir kamertonis, kas uzskaņo pirms ienākt izstādē.
Laimdotas darba pamatā ir sociālajos medijos publicēts videomateriāls, no kura viņa atlasījusi atsevišķus mirkļus, pārzīmējusi tos un vēlāk zīmējumus pārnesusi uz citām materialitātēm (iepriekš izstādēs OOZE un Savvaļā). Attēls iziet cauri vairākām transformācijām – no notikuma līdz tā dokumentācijai, no kustīga attēla līdz nekustīgam zīmējumam, telpisku formu piešķiršanai un apzinātai iekļaušanai atšķirīgās vidēs. Taču notikums, uz kuru tas atsaucas, paliek reāls. Cilvēku pieredze, sāpes un karš nepārvēršas fikcijā tāpēc, ka mākslinieks ar šo materiālu strādā.
Mani interesē arī attēla nepietiekamība. Mēs ikdienā redzam daudz attēlu no Krievijas kara Ukrainā. Tomēr šī vizuālā pieejamība nenozīmē, ka spējam aptvert notiekošo. Laimdota zīmējumus pārnesa uz vaska objektiem – trauslām, brūkošām un nestabilām struktūrām. Izstādē šim darbam ir būtiska loma arī telpiski. Otrā zāle ir veidota atšķirīgi no pārējās ekspozīcijas – mainās gaisma, materiāli un pašas telpas uztvere. Šī atšķirība nav iecerēta kā vienkāršs pretstats starp fikciju un realitāti. Drīzāk tā rada citu sastapšanās veidu ar attēlu un tā materialitāti.
Te es ņemšu talkā salīdzinājumu ar literatūru vai kino. Daiļliteratūrā (angliski fiction) reālu notikumu atspoguļošanai izmanto stāsta “izdaiļošanu”, papildu elementu ieviešanu, kas izraisa dziļāku emocionālu atbildi un interesi, un nereti tieši tas daudz spēcīgāk nonāk komunikācijā ar cilvēka uztveri. Laimdotas darbu izstādē es, tieši vārda “fikcija” kontekstā, aplūkoju vairāk stāsta uzbūves principu kontekstā: kā viņa šo dokumentālo notikumu izstāsta, kādus paņēmienus izmanto un kā būvē šo attēlu.
Es domāju, ka māksla var strādāt ar dokumentālu materiālu, vienlaikus nepretendējot uz pilnīgu notikuma atspoguļojumu. Tā var atklāt tieši to, kas paliek ārpus dokumentācijas – nevis aizstāt faktus, bet paplašināt mūsu iespējas ar tiem sastapties. Par to, kas paliek ārpus uzņemtā attēla vai apzinātā kadrējuma, dažādos līmeņos izstādē runā gan Sandija Ruļuka un Konstantīna Žukova darbi, gan muzeja krājuma darbi.
Annija Mangale. Subjektīvais tulkojums. 2025. Foto: Aleksejs Beļeckis
Viens no darbiem, ko gribētu īpaši pieminēt, ir Annijas Mangales “Sieviete tumšā kleitā ar volāniem”. Cik saprotu, tā ir atsauce uz citu fotogrāfiju – no 19. gadsimta beigām, kas atrodas muzeja kolekcijā. Annija radīja savu darbu, autoportretu, neredzot oriģinālo fotogrāfiju, bet tikai interpretējot tās aprakstu. Savā ziņā tas ir mākslinieces mēģinājums atdarināt loģiku, ar kuru darbojas mākslīgais intelekts – iztēlojoties attēlu, balstoties tikai uz tekstuālu aprakstu. Vai to varētu dēvēt par “fikciju kvadrātā”?
Attēlu ģenerēšanas modeļi un cilvēka iztēle līdzinās, bet tomēr nav viens un tas pats. Interesantākais Annijas pašportretos, manuprāt, ir tas, ka mēs nevaram precīzi noteikt, kurā brīdī šī fikcija sākas. Sākotnēji ir fotogrāfija – attēls, kas radies noteiktos apstākļos un konkrētā laikā. Pēc tam ir tās apraksts, kurā vizuālais tēls tiek pārvērsts vārdos. Jau šajā brīdī notiek interpretācija, jo apraksts nekad nevar pilnībā aizstāt attēlu. Tas neizbēgami ir subjektīvs – tajā atklājas gan aprakstītāja redzējums un izvēles, gan viņa valodas iespējas un ierobežojumi.
Savukārt Annija, neredzot oriģinālu, no šī apraksta savā iztēlē rada attēlu, ko pēc tam materializē jaunā fotogrāfijā, pati kļūstot par tās subjektu.
Tādējādi notiek savdabīga attēla pārrakstīšana – no vizuāla tēla uz verbālu aprakstu un atpakaļ uz vizuālu tēlu. Taču šis jaunais attēls nav sākotnējā attēla kopija. Tas ir patstāvīgs mākslas darbs ar citu autorību, ķermeni un pieredzi.
Man šķiet īpaši interesanti šo darbu skatīt attiecībās ar babka_robot praksi. Abos gadījumos verbālā valoda kļūst par starpnieku attēla radīšanā. Taču vienā gadījumā māksliniece savu vizuālo ieceri pārvērš vārdos, lai ar tehnoloģijas palīdzību to materializētu. Otrā gadījumā māksliniece saņem vārdos formulētu citas personas redzējumu un izmanto to par sākumpunktu savai vizuālajai domāšanai. Turklāt attēlu apraksti krājumā nebalstās interpretācijā, tie sausi apraksta to, ko var redzēt.
Annijas darbā atklājas tas, cik lielā mērā mūsu izpratne par attēlu var būt atkarīga no valodas. Pat šķietami objektīvs apraksts nevar pilnībā atbrīvoties no cilvēka, kurš to veido. Arī cilvēks, kurš šo aprakstu lasa, neizbēgami iztēlojas kaut ko savu.
Mani interesē, kas notiek vizuālās un verbālās valodas satikšanās un savstarpējās tulkošanas procesā. Kas tajā pazūd, kas tiek saglabāts un kas rodas pilnīgi no jauna. Man izstādes tapšanā verbālā valoda ir nozīmīga, taču izstādes forma ir telpiska un vizuāla. Šajā ziņā Annijas darbs ir precīzs FIKCIJAS mākslinieciskās metodes piemērs – no jau eksistējoša attēla, tam pat fiziski nepieskaroties, rodas pavisam cita realitāte.
FIKCIJA. LFM. Skats no izstādes. Foto: Aleksejs Beļeckis
FIKCIJA. LFM. Skats no izstādes. Foto: Aleksejs Beļecki
Cik saprotu, izstādei FIKCIJA ir plānota arī otrā daļa, kuras atklāšana varētu notikt decembrī vai vēlāk. Ar ko tā atšķirsies no pirmās daļas?
Man ir svarīgi, ka FIKCIJA nav izstāde, kuras mākslinieciskais process beidzas atklāšanas brīdī. Es to uztveru kā ilgstošu darbu, kurā pati izstāde turpina attīstīties un mainīties. Tā ir arī rezidentūras izstāde, kuru es uztveru kā eksperimentu lauku. Laiku pa laikam šādi projekti ir nepieciešami, lai veiktu jaunus atklājumus un arī redzēt kas strādā un nestrādā, lai kļūdītos, jo tas ir tas, kas iedod spēcīgus impulsus turpmākajai profesionālai darbībai un tās attīstībai.
Šis projekts ir arī ļoti pašrefleksīvs, kas ir būtiski, lai precizētu savu praksi un asinātu savas prasmes. Šobrīd es testēju dažādas pieejas, ko parasti nav iespējas īstenot, un muzejs tam ir atsaucīgs. Iespēja turpināt izstādi, mainīt to vienmēr likās saskanīga ideja ar manu pieeju izstāžu veidošanai, vienlaikus tas nav tik vienkārši, kā izklausās. Daudz kas no savāktā materiāla, protams, palika “aiz kadra”, ir palikušas nerealizētas idejas, kā, piemēram, mainīt situācijas starp darbiem un vērot, kā tas ietekmēs to attiecības un kopējo izstādes attēlu.
Titulbilde: Aleksejs Beļeckis. Foto: Daiga Jamonte
