Izstāde kā organisms. Saruna ar Andri Eglīti
Vēl līdz 3. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā ir skatāma vērienīga Andra Eglīša “Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi”
“Andris Eglītis ir viens no savas paaudzes ievērojamākajiem Latvijas gleznotājiem, kurš strādā arī ar instalāciju, tēlniecību un būvēšanu. “Izstāde”, tāpat kā Eglīša iniciētā brīvdabas mākslas telpa “Savvaļa”, ir konstruēta kā viņa glezniecības procesa attēls, ietverot trīs atšķirīgas šķautnes: mākslinieka vērojums, sadarbība ar dabas spēkiem un materiāliem, kolektīvu situāciju ierosināšana”. Tā tas ir rakstīts izstādes aprakstā, un tas viss ir taisnība.
Taču, manuprāt, ir svarīgi arī tas, kā Andris raugās uz šo pasauli. Pamatīgi un ar vērienu. Viņš rada savu mākslu tā, kā daži viņa senči, iespējams, strādāja lauksaimniecībā – ar mīlestību un cieņu pret detaļām, kā arī ar izpratni par savu lomu pasaules, kurā viņš dzīvo, sistēmā. Šis nav bohēmas stāsts, lai gan Andris ir visai dzīvespriecīgs cilvēks, kas gan dejo, gan iedzer ar draugiem. Taču, šķiet, viņa gleznas izaug no rūpīgi izvēlētām sēklām, kas iedēstītas labi koptā augsnē. Tās nav mirklīgas atziņas, kas vienkārši jānoķer. Nē. Lai arī atziņas nāk, taču citādā veidā – kā darbību un pārdomu ķēdes rezultāts.
Šajā ziņā viņa izstāde “Izstāde” ir īsta kvintesence tam, ko viņš darījis un dara savā mākslinieka karjerā. Visdažādākie darbi un pieejas mākslinieciskajam procesam veido vienotu veselumu, vienotu organismu, par kuru viņš stāsta mūsu sarunā. Tai arī ir savs priekšgājējs, “sēkla” laikā. Marta beigās Andris savā milzīgajā darbnīcā bijušās tekstilrūpnīcas “Bolševička” teritorijā organizēja divu dienu līdzekļu vākšanas pasākumu – nauda bija ļoti nepieciešama topošajam projektam. Tur viņš prezentēja gan izstādes maketu, gan milzu “Zemes darbus”. Sastapšanās ar tiem ir specifiska; tā atšķiras no mums ierastā iepazīšanās procesa ar kāda cita radītu glezniecību. Viņš stāstīja par to, kā šie darbi tapuši mijiedarbībā ar zemi, augiem, dabas pasauli. Kā arī par savu ilgtermiņa projektu “Savvaļa”, kas pirmatnējas dabas teritorijā starp Dūķiem un Jaundrustiem izvēršas par dabas un mākslas dialogu, kurā bez viņa paša iesaistās arī vairāki mākslinieki un domubiedri. “Cilvēks pieredzes ātrumu šeit nosaka pats. Bet daba un māksla ar jums visu pati izdarīs,” stāstīja Andris bijušās rūpnīcas ēkas aukstajā, ar prožektoriem izgaismotajā telpā.
Es laiku pa laikam atsaucos uz šo marta “ekskursiju” arī mūsu jaunajā sarunā, it kā cilpveidīgi šķetinot laiku un piešķirot tam ovāla formu. Ovāla, kas vainago arī vienu no neaizmirstamākajām milzīgajām gleznām jaunajā izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Foto: Reinis Hofmanis
Pirmais, ko skatītājs ierauga tavā izstādē, ir gleznu sērija “Cauri tumsai”. Šī ir ļoti interesanta un enerģētiski piesātināta sērija, kurā mēģināts ieskatīties visparastākajā ikdienas realitātē – ar degvielas uzpildes stacijām, daudzstāvu mājām, to pagalmiem un vides fragmentiem. Kā tu to radīji?
Garum gara cēloņsakarību ķēde. Jau sen esmu secinājis, ka vislabāk varu gleznot, ja klātesošs ir tiešs vērojums, izmantojot ļoti klasisku plenēra metodi. Savā busiņā es izveidoju glezniecības staciju ar aptveri, kurā ietilpa septiņi audekli un visas krāsas. Atkarībā no laika apstākļiem es vai nu biju dziļāk iekšā busiņā, vai vairāk ārā, un tie bija intensīvi gleznošanas brīži visdažādākajos laika apstākļos.
Andris Eglītis. Darbs no cikla “Cauri tumsai”. 2023. Audekls, eļļa. Autora īpašums. Publicitātes foto
Tu stāstīji, ka darbs pie šīs sērijas sākās tieši pirmajā ziemā pēc atklāta Krievijas uzbrukuma Ukrainai – tas bija tāds tumšs laiks. Vai tas tev kaut kā palīdzēja šo tumšumu pārvarēt un pārdzīvot?
Ziemas vispār mēdz būt diezgan nomācošas, un iepriekšējā gadā mani cauri ziemai izvilka “Hamleta” operas gleznu gleznošana darbnīcā – tur bija daudz enerģijas, adrenalīna un draiva. Tas bija kaut kas, kas mani “vilka cauri”.
Es precīzi vairs neatceros, kā vai kurā brīdī tās sākās, bet bija tā sajūta – kara drūmais fons, un vispār pasaule tādās drūmās noskaņās. Domas griezās, un vēl tas tumšais laiks. Un tad tas kaut kā saslēdzās. Atnāca ideja, un pirmie darbi apliecināja, ka tas ir transformējošs process, kas ļauj to pārvarēt vai transformēt, vai vienkārši paskatīties uz pasauli ar gaišāku skatienu.
Kas tieši tev palīdzēja – ielūkošanās vai gleznošana?
Viena no lietām, ar ko es esmu sastapies un par kuru esmu lasījis neirozinātnieku pētījumos, ir tā saucamis flow state (plūsmas stāvoklis). Tas darbojas gandrīz kā narkotika – kad tu esi tajā flow state, jūties it kā savienots ar pasauli un patiesību. Ir kāds kanādiešu neirozinātnieks, kas izkristalizējis principus, kuri veicina nonākšanu šajā stāvoklī. Pirmais princips – atrasties uz savu zināšanu un prasmju robežas. Otrais – kļūdām ir nozīme. Trešais – konkrēts un skaidrs mērķis. Šie komponenti veicina nonākšanu flow state. Un gleznošanas process arī nodrošināja to.
Foto no Andra Eglīša personīgā arhīva
Kā tu izvēlējies tos realitātes fragmentus?
Dažādi. Dažkārt es kaut ko ieraudzīju garāmbraucot un domāju, ka tur noteikti jāatgriežas. Taču atgriežoties gaismas situācija vai apstākļi jau bija pilnīgi citi, vai arī, pienākot tuvāk, vairs nesajutu to kodolu, ko sākotnēji biju saskatījis. Bieži vien darbi tapa ļoti ciešā secībā cits pēc cita – uzgleznoju to, ko biju iecerējis, un tad, piemēram, pagriezos pa kreisi vai pa labi un pēkšņi – tas īstais.
Bet kas ir tas īstais? Ko tieši tu meklē?
Tas ir tāds impulss, ko bieži vien grūti izteikt vārdos. Ieraugi un tev liekas: “Ir!” Bet bieži vien, kad glezna ir pabeigta, tā izrādās kaut kas pavisam cits nekā tas, ko sākumā biji ieraudzījis. Gleznošanas procesā rodas cits kodols, nekā plānots sākotnēji.
Bet tur ir kaut kādi laikmeta konteksti. Dažādu elementu kompozīcija, kurā ir gan gaisma, gan atmosfēra, gan tīri glezniecības valoda, gan krāsu attiecības, gan arī kaut kādi konteksti. Man ļoti patika, kā Reinis Suhanovs to noformulēja: es leģitimizēju mūsu ikdienišķo ainavu, padarot to par tēliem. Tas ir tas jaudīgākais, kas notiek, kad darbā ieraugi kādu ļoti atpazīstamu tēlu, ko esi redzējis ikdienā, slīdot garām. It kā nekas, bet tomēr ļoti atpazīstams un specifisks.
Andris Eglītis. Darbs no cikla “Cauri tumsai”. 2023. Audekls, eļļa. Autora īpašums. Publicitātes foto
Man tas nedaudz atgādināja atmosfēru Edvarda Hopera darbos, kurš gleznoja dažādas Ņujorkas scēnas. Tajos vienmēr ir cilvēki, bet tev viņu gandrīz nav. Ir tikai vide, ēkas… Bet emocionāli tas darbojas līdzīgi. Kaut kas skumjš, bet vienlaikus arī gaišs.
Jā, Hopers ir viens no autoriem, ar kuru kaut kādu radniecību es pats un citi saskata.
Varbūt tas ir kaut kas… Es to varētu nosaukt arī par dzejiskumu.
Totāli.
Katrs darbs ir kā atsevišķs dzejolis. Bet kāpēc – man pat to grūti formulēt, kaut kas tur tajā mehānismā funkcionē tā, ka tas darbojas šādā veidā.
Man patīk pieminēt vēl vienu domu, ko es esmu adaptējis savam procesam. No apziņas, neirozinātnes un informācijas teorijas jomas… Veids, kādā mēs neapzināti darbojamies, ir tāds, ka milzīgo informācijas apjomu apkārt mēs kompresējam tēlos un simbolos. Tas ļauj mūsu uztverei atpazīt lietas, piemēram, lampu vai koku. Tā ir informācijas kompresēšana tēlos. Mākslinieks arī nodarbojas ar to, veidojot kompresijas tēlus, ko citi var atpazīt un izmantot. Šajā gadījumā es kompresēju kaut kādu atmosfēru vai situāciju poētiskajā tēlā.
Foto no Andra Eglīša personīgā arhīva
Dzejoli arī var interpretēt kā kompresētu tekstu.
Protams! Tie darbi ir tapuši ļoti ātri, intensīvi un lakoniskā veidā. Es mēdzu domāt, ka, līdzīgi katra vārda vai burta plašajai un grūti definējamajai nozīmei, arī katrs otas triepiens ir piepildīts ar nozīmi, intonāciju un attieksmi. Tas nav vienkārši realitātes atspoguļojums, bet glezniecības valoda, kas strādā kā pašvērtīga vai patstāvīga valoda. Tajās attiecībās, kur viena lakoniskā līnija rada sajūtu, ka tas ir koks noteiktajā apgaismojumā, man šķiet, arī ir tā kompresija.
Savulaik darbnīcā stāstīji, ka gleznošanas procesā ir kaut kas teju narkotisks – tā intensitāte, jo no katras otas kustības tik daudz kas ir atkarīgs – kas notiks tālāk.
Tas ir tas nenormāli saspringtais, adrenalīna piepildītais brīdis, bet tur nav arī iespēju kļūdīties. Tas nav kaut kas pārskatāms vai maināms; ir vienkārši – šeit un tagad es rīkojos šādi, un viss. Citas iespējas nebūs (smejas). Tas rada ļoti, ļoti nospriegotu sajūtu.
Šķiet, ka katrā tavā izvēlētajā realitātes fragmentā ir kaut kāda iekšēja kārtība. Varbūt, gleznojot šo fragmentu, tavs iekšējais ritms savā veidā uztver šo kārtību un sinhronizējas ar to. Kaut kas sakrīt tevī un tajā realitātē, un tad viss notiek pareizi.
Jā, tur ir attiecības starp to kārtību, kura ir ieraugāma realitātē, un tīri glezniecības kompozicionālo kārtību. Kā es tieši to redzamo kārtību pārtulkoju attēla kompozicionālajā kārtībā.
Maģiskais brīžiem ir tas, ka, pieejot tuvumā, redzi, cik vienkārši tas ir uzgleznots. Vari izsekot katram otas triepienam un laukam; tie visi ir saprotami, brīžiem lakoniski, brīžiem pat… ne pavirši, bet brīvi un abstrakti. Tas arī ir tas magic – šīs abstraktās zīmes un laukumi tavā iztēlē uzbur realitātes telpu. Vienu un to pašu realitātes telpu varētu uzgleznot ļoti dažādās gleznieciskās intonācijās un niansēs.
Foto: Reinis Hofmanis
Šeit mēs varam runāt par lietu kārtību, cilvēku vides kārtību, kas atspoguļojas ļoti brīvā, bet iedvesmojoši niansētā glezniecībā. Taču lielformāta darbos, kas tika radīti sadarbībā ar dabas spēkiem, ir vairāk par haosu, bet haosu pozitīvā nozīmē.
Līdz šim nebiju skatījies uz tiem kā uz haosa izpausmēm.
Nav tā, ka tur valda haoss, bet tu to uztver kā sadarbības partneri un skaties, kas notiek.
Zini, “Cauri tumsai” cikls un Lielās zāles “Zemes darbi” ārēji ir ļoti atšķirīgi, bet iekšēji algoritms ir diezgan līdzīgs. “Cauri tumsai” ciklā ir intuitīvs mērķis, bet katrs darbs ir neprognozējams piedzīvojums – ceļojums no balta audekla līdz gleznai. Tādā ziņā līdzīgi ir arī ar “Zemes darbiem”, tikai izpausme ir pilnīgi citādāka. “Cauri tumsai” balstās uz vērojumiem, bet ar zemes darbiem sākotnēji bija daudz vairāk nezināmā.
Es iniciēju gleznošanas procesu bez konkrēta vizuāla priekšstata par kompozīciju. Daļa no attēla rodas no dabas spēkiem un materiāliem, un uz to es atbildu ar savu glezniecisko žestu. Tad atkal ir atbilde no dabas – lietus noskalo, lapas sakrīt vai notiek citi procesi. Dubļi ir dubļi, aļģes ir aļģes, un netīrs audekls ir netīrs audekls. Bet kurā brīdī tur parādās tēls? Tieši šajā netveramajā krustpunktā rodas gleznas maģiskais kodols.
Foto: Reinis Hofmanis
Man patika tavs tikšanās reizē darbnīcā teiktais, ka darbi tiek audzēti. Tāpat kā augi vai…
Organismi, radījumi… Fascinējošais brīdis, kurā dubļi un zeme kļūst par krāsu tīri kaut kādā semantiskā vai uztveres līmenī. Un tur ir šī te dualitāte – vienlaicīgi tu redzi, ka tie ir dubļi, bet tie “strādā” kā krāsa. Vienam un tam pašam materiālam vai lietai ir dažādi uztveres reģistri vai dimensijas. Es daudz domāju par to, cik lielā mēs savā kultūrā esam varbūt jau ģenētiskā līmenī pieraduši skatīties uz gleznām un attēliem… Tur ir vienkārši krāsa uz audekla, un tev uztvere ģenerē attēlus un sajūtas.
Brīžiem tu neredzi robežu starp to, kas ir dabiski veidots, un to, kas ir manis gleznots. Tas nostrādā kā poētiskas sarunas, kā es to saucu.
Un lielformāta darbos tu arī izmantoji kādus dabas spēkus?
Nu faktiski visi tie sākas ar to, ka kādu laiku dzīvo vai nu dīķī, purvā, vai citviet. Tā izstādes lielākā glezna savā laikā dzīvi sāka kā siena audekla kubam “Savvaļā”. Sākumā uz tīra audekla bija mans pieskāriens, un pēc tam tā tur dzīvoja dabā, uz zemes. Pļava noņēma nost visu lieko un vienlaikus pielika klāt, un tad es turpināju. Atvedu uz darbnīcu un vienkārši bija klikšķis, skaidra zināšana, ka tur vajag šo māla ovālu, ka tas ir jāizveido ar vienu otas triepienu.
Es tos darbus visu laiku tā kā aptaustu. Gan ar domām, gan ar skatienu. Kurā brīdī tad rodas tā skaidrība un pārliecība, tas ir tāds pilnīgi nesaprotams mirklis. Tas nav skaidri tulkojums koncepcijās un skaidrojumos, tā ir kaut kāda cita veida jušana.
Andris Eglītis. Darbs no cikla “Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi”. 2023
Toreiz darbnīcā tu runāji arī par to, ka cilvēks pilnīgi citādāk uztver lielu formātu — tur darbojas cits uztveres mehānisms, citi muskuļi un tā tālāk.
Gan tos darbus gleznojot, gan arī uztverot strādā citas muskuļu grupas un citi maņu orgāni. Droši vien, var tā ļoti pragmatiski teikt, ka tas vienkārši ir cits skatupunkts un citas telpiskās attiecības ar darbu, kad vari tajā it kā ieiet iekšā. Mērogā cita ķermeniska pieredze.
Jau pasākumā darbnīcā man pārsteidza, cik viss bija pārdomāts – kur kas būs, kurā zālē, kā tas viss veidosies. Man liekas, ka tev ir ļoti raksturīgs šāds piegājiens – tu ne tikai rūpīgi pārdomā saturu, bet arī daudz domā par izstādi kā par formātu.
Pie šīs izstādes mēs strādājam jau vismaz divus gadus, un ir ļoti daudz visādu domu izdomāts. Bija makets un jau skaidra vīzija, bet vienlaikus izstādes veidošanas un iekārtošanas laikā muzejā bija ļoti daudz spontanitātes. Jo tik daudz no dažādiem aspektiem un kontekstiem ir apdomāts, ka jau vari rīkoties spontāni un intuitīvi. Un tas attiecībās starp rūpīgu plānošanu un spontanitāti arī rada kaut kādu dzīvības un pamatīguma sajūtu vienlaicīgi.
Andris Eglītis. Darbs no cikla “Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi”. 2023
Bet tev un tavai komandai bija svarīgi paskatīties uz izstādi arī kā uz noteiktu formātu – civilizācijas formātu, teiksim tā.
Man droši vien ir kaut kāda tieksme mazliet pārskatīt visus noteikumus un pieņēmumus. Tas nenozīmē, ka visu vajag noliegt, bet vienkārši apzināties, ka bieži vien tādas mūžīgas un pašsaprotamas lietas, kā, piemēram, izstāde ir ļoti nesens rietumu civilizācijas izgudrojums. Tas nav nekāds standarta formāts, kurā ir jāiekļaujas, bet tas visu laiku tiek pārskatīts ar katru jaunu izstādi.
Un pat nosaukums izstādei var būt vienkārši “Izstāde”.
Jā, bet tur bija savs iedvesmas avots. Muzejā ir stends ar plakātiem no 30. gadiem, – toreiz bija ļoti normāli, ka izstāde saucās “Izstāde”. Manuprāt, mūsdienu kontekstā, kad viss ir tik pārblīvēts ar kaut kādu informāciju, informatīvo troksni, izstāde ar nosaukumu “Izstāde” ļauj ievilkt elpu un varbūt kļūst arī pamanāmāka nekā kārtējā ar ļoti sarežģīto un asprātīgo nosaukumu. Bet man ir arī izstādes garais nosaukums, kas ir gana garš un sarežģīts.
Visām gaumēm.
Jā. (Smejas).
Foto: Reinis Hofmanis
Tu arī izstādi redzi kā savveida organismu.
Jā. Mani pēdējā laika ļoti interesē Maikls Levins, kas nodarbojās ar biorobotiem un vienlaicīgi, piemēram, pēta varžu kurkuļu. Sākotnēji vardes kurkuļu šūnas nezina, kura no tām būs acis, kura būs galva un kura būs kāja. Un, ja tajā posmā izņem pāris šūnas, tad atlikušās vienalga kaut kā atrisina šo situāciju un tiek galā. Organisms ir dažādu aģentu kopums, kur neviens no aģentiem neapjēdz un nekontrolē visu organismu. Bet vienīgi sadarbības rezultātā radies kopums ir organisms. Un tad Levins mēģina izstrādāt tēzi, kas varētu tikt attiecināma gan uz bioloģiskiem, gan uz mehāniskiem organismiem. Viņš tos sauc par proto organismiem. Princips balstās tajā, ka starp aģentiem ir sadarbība, un katru organismu raksturo tā spēja iztēloties un realizēt konkrētus mērķus noteiktā laikā un telpā. Piemēram, šūna spēj iztēloties kādus mērķus un tos realizēt, suns, iespējams, citus mērķus un cilvēks – vēl citus. Cilvēku grupa arī var tikt uzskatīta par proto organismu – lielāku par katru atsevišķu cilvēku. Tādā kontekstā es arī skatos uz šo izstādi – ka tas ir kaut kas lielāks par mani, tas tapis dažādiem cilvēkiem sadarbojoties. Un ne tikai cilvēkiem, arī dzīvām un nedzīvām būtnēm. Jo muzeja telpa arī ir daļa no šī organisma, kas realizē savus mērķus noteiktā laikā.
Bet skatītājs šajā organismā…
…Arī piedalās. Piedalās ar savu attieksmi un skatienu šī te organisma veidošanā.
Viņš taču nemaina, neorganizē to …
Maina, protams. Ja tu atnāc uz izstādi, apskaties un tev par to ir kaut kāds noteikts viedoklis vai attieksme, kuru tu pavēsti citiem, tad no tā, zināmā mērā, ir atkarīgs, kā tālāk dzīvos organisms.
…Un arī kas uz to atnāks skatīties nākotnē…
Un arī ar kādam ekspektācijām.
Foto: Reinis Hofmanis
Diezgan liela ekspozīcijas daļa veltīta arī “Savvaļai” un citu mākslinieku darbiem, kuri piedalījušies tur dažādos projektos. Kā tie darbi, kas tika radīti “Savvaļā” vai “Savvaļai”, tagad izskatās muzejā?
Uz “Savvaļas” telpu mēs vairāk raudzījāmies kā uz tādu mazliet etnogrāfisko “Savvaļas” pārstāvniecību Rīgā. Un tur ir sajaukums starp savveida artefaktiem jeb kaut kādām liecībām no “Savvaļas” un pašvērtīgiem, patstāvīgiem mākslas darbiem. Manuprāt, ir izdevies panākt šīs nereglamentētās attiecības starp darbiem un to, kas nav darbi, kas ir “Savvaļas” vide. Tās brīnumainās vides sajūta, kur katrs darbs vienlaicīgi ir patstāvīga būtne, bet kopā veido vienu atmosfēru. Un katram darbam ir cits veids, kā tas ir transformējies, izkāpjot no savas vides, kā spēj dzīvot muzeja vidē.
Gleznošana brīvdabas mākslas telpā "Savvaļa". Foto: Aleksejs Beļeckis
Šis ir projekts, kurā tu strādāji kopā ar veselu komandu, pirmkārt, ar Alekseju Beļecki un Kitiju Vasiļjevu.
Aleksejs tagad jau ir kļuvis par vienu no pieprasītākajiem kuratoriem Rīgā, un šogad viņam vien ir trīs izstāžu projekti muzejā. Viņš ir kurators Fjodora Golana izstādei un Katrīnas Neiburgas izstādei. Arī ārpus muzeja viņam notiek daudz kas.
Kāda loma viņam bija šajā projektā?
Jāsāk ar to, ka viņš ir viens no “Savvaļas” komandas biedriem.
Kā arī Kitija Vasiljeva.
Jā. Mēs kopā taisījām tādu mazu pilotizstādi Zemlikā pirms diviem gadiem. Un viņš “Savvaļā” kūrēja pirmo Pelēkā kuba izstādi. Bija ļoti vērtīga domu apmaiņa. Aleksejam ir specifisks skatījums, jo viņš ieguvis izglītību Kristīgajā akadēmijā un viņam ir liela kompetence ikonu glezniecībā un sakrālās mākslas vēsturē. Mums ir bijušas daudzas dažādas sarunas, kas ir ietekmējušas gan to, kā es skatos uz izstādi, gan to, kā viņš… To izstādi mēs esam veidojuši, kopā saslēdzoties tajā “proto organismā” (smejas).
Mēs, Orbītā, to saucam par kolektīvajām smadzenēm.
Tieši tā, kolektīvās smadzenes. Brīžiem viņš kaut ko piedāvā, brīžiem es kaut ko piedāvāju, un tad rodas vīzija par kaut ko, un tad tas atkal mainās procesa laikā.
Arhitektoniski vai konceptuāli?
Gan, gan. Būdams kurators, viņš strādā arī kā izstāžu scenogrāfs un telpas veidotājs, un tas ir ļoti neatdalāms process. Telpas veidošana ietver sevī arī konceptu. Ar Alekseju bieži vien notiek tā, ka, mīcot to telpas ķermeni, rodas izstādes substance.
Andris Eglītis. Darbs no cikla “Cauri tumsai”. 2024
Es paspēju drusciņ palasīt viņa tekstu par tevi “Savvaļas burtnīcā”.
Jā.
Ļoti interesants raksts, kurš sākās ar to, kā sagatavot ikonas dēlīti gleznošanai. Tur viņš tavā kontekstā min arī askētisma tradīciju – gan glezniecībā, gan dzīvē. Man bija ļoti interesanti to lasīt, tomēr kaut kā nešķiet, ka esi askēts savā piegājienā. Manuprāt, askētismam raksturīga tendence samazināt savu… vibrāciju. Ja mēs meklējam paralēles ar tādām sakrālām lietām, varbūt tu esi tuvāk pirmskristietības cilvēka pasaules modelim? Tu zini, kā izmantot dabas spēkus, redzi tajā nereālu potenciālu un ļoti spēcīgu enerģiju…
Viens no izstādē iesaistītajiem kolēģiem, zviedru kurators Jonatans Habibs Engkvists, par šo izstādi teica, ka tas ir ļoti jaudīgs minimālisma un maksimālisma apvienojums. (Abi smejas). Ka tur ir ļoti daudz minimālisma un ļoti daudz maksimālisma vienlaicīgi.
Tā viena no stīgām, kam es tieši pievēršos “Savvaļā” un “Zemes darbos”, ir cilvēku attiecības ar pasauli ārpus viņa paša. Respektīvi, tas ir viens no jautājumiem, par ko esmu domājis kopš sākta gala. Kā būt vienam pasaulē ārpus civilizācijas? Un skaidrs, ka tur klātesoša ir kaut kāda atteikšanās. Diezgan ātri sapratu, ka tāda īsta atteikšanās nav iespējama, jo mēs neizbēgami – ar savu pieredzi, zināšanām un vienkārši ar to, kā sevi redzam šajā pasaulē, –esam ierakstīti civilizācijā. Cilvēce un tehnoloģijas arī ir kā tāds vienots organisms. Vienkārši mani interesē domāt par to, kas tad veido kultūru un civilizāciju, un kādas ir iespējamās attiecības ar pasauli ārpus tā visa. Tagad tas sāk mainīties. Tas vecais priekštats, ka eksistē cilvēks un civilizācija un tad blakus ir daba – kā resurss, kuru mums ir jāizpēta, jāsaprot, jāizmanto. Tagad pamazām virzāmies atkal uz citu paradigmu, kas varētu balstīties sadarbībā un skatienā uz pasauli ārpus civilizācijas kā uz kaut ko līdzvērtīgu. Ir tāda tendence noņemt sevi no pjedestāla. Bet par askētismu… Tas nav mans apgalvojums, ka es esmu askēts, bet zināmā mērā tā ņemšanās “Savvaļā” un atteikšanās no kaut kādiem civilizācijas labumiem… tas ir tāds process, lai beigu beigas pārskatītu savas vēlmes, vajadzības un ieradumus.
Foto: Reinis Hofmanis
Vai “Savvaļa” tevi pamatīgi izmainīja?
Es to kā savu lauku darbnīcu izmantoju pēdējos piecpadsmit gadus. Nenoliedzami, tā ir veidojusi gan manu radošo praksi, gan domāšanu, tā ir arī attiecību risināšana ar kaut kādu ārpus civilizācijas esošo mežonību. “Savvaļai” ir bijusi liela loma – kā izpētes laboratorijai.
Bet, zini, manā uztverē askēts – tas ir cilvēks, kurš minimizē savas saistības ar pasauli. Kurš vairāk klausās kaut kādu iekšēju klusumu vai pasaules klusumu. Man šķiet, ka tas, ko tu dari “Savvaļā”, līdzinās aizmirstu vai neizmantotu kanālu ieslēgšanai. Un tu padari pasauli dzirdamu – ar visu tās iekšējo skaņu, nevis klusumu.
Jā! Es šito ņemu.
