Eglīša heteroklītiskā pasaule
Galerijā pop/off/art Maskavā līdz 9. aprīlim skatāma Andra Eglīša izstāde “Mākslīgā gaisma”
Andris Eglītis ir viens no savas paaudzes atzītākajiem Latvijas māksliniekiem: viņš ir Purvīša balvas laureāts, piedalījies Latvijas ekspozīcijā Venēcijas biennālē un pirmajā Rīgas laikmetīgās mākslas biennālē. Viņa paša un viņa darbu vizītes Krievijā kļuvušas diezgan regulāras (galerijā šī ir jau viņa otrā personālizstāde). Tādēļ mākslas profesionāļi un mīļotāji mākslinieka daiļradi var novērot procesā, soli pa solim.
Jaunā izstāde piedāvā dažādu formātu (no 20 cm līdz četrarpus metriem) mākslinieka darbus par tēmu “Reflections”. Šī vārda nozīme dažādās valodās ir divējāda: gan atspulgs, gan refleksija (nervozas, šaubu pilnas pārdomas). Daiļrades, iluzora pasaules attēlojuma gleznā, reflektīvo dabu ļoti iecienījis Andris Eglītis.
Trīs gadus senā rakstā, kas veltīts latviešu mākslinieku izstādei galerijā “Triumf”, Andra Eglīša daiļradi es saistīju ar heterotopu, heteroklītisku vietu ideju. Mākslas procesu apraksta valodā heteroklītiskas, heterotopas telpas ideju ieviesis Mišels Fuko. Vēl 1966. gadā iznāca viņa slavenā grāmata par humanitāro zinātņu arheoloģiju “Vārdi un lietas”. Tajā nošķirti jēdzieni “utopija” un “heterotopija”. Utopija ir “vieta, kuras nav”, paradīzes, cerētas, ideālas pasaules tēls. Heteroklītiska vieta, heterotopija ir citāda, nepareiza, anomāla vieta, kas, pēc Fuko uzskata, nesniedz mierinājumu. Heterotopijām nav raksturīga lirika, tās izjauc mitoloģisko vienību, sašķeļ kārtību “cita” skatiena autonomitātē un diskrētumā. Šo tēmu Fuko attīstījis grāmatā “Citas telpas”. Tajā vēl plašāk izvērsts jēdziena “heterotopija” saturs. Heterotopija projicējas visā cilvēcisko attiecību laukā. Svarīgi, ka otrajā grāmatā Fuko piedāvāja tēzi: heterotopija ne tikai iekļaujas ierasto attiecību sistēmā kā vēl viena vieta, bet ar savu parādīšanos apšauba visu ierasto lietu kārtību, tradicionālo telpas un vietas izpratni (piemēri: kapsēta, cietums, kazarma, teātris).
Ja pievēršamies Eglīša glezniecības “atspulgiem”, tad kļūst acīmredzams, ka mākslinieks konstruē tieši citu, reflektīvu, visu apšaubošu skatienu uz ierasto, pat banālo īstenību. Pēc siluetiem nojaušamas izgāztuves, garāžas, industriālas vietas. Visbiežāk fiksēts neuzticams, rēgains laika posms: vai nu mijkrēslis, vai nu ausma… Reizēm redzama atkailināta audekla faktūra. Perspektīvas gaiteņa nav. Telpa saraujas līdz gleznas reljefa stāvoklim. Priekšmetiskā pasaule tīko izlikties par abstrakciju.
Vienlaikus acij tiek dots darbs saprast pasauli teju vai ar tausti. Jo atspoguļotās gaismas plūsmas, konusi, prizmas nojauc ierasto koordināšu sistēmu. Un ir jāorientējas kaut kā citādāk. aroundart.org 2016. gada oktobra apskatā bija rakstīts arī par Andra Eglīša izstādi “Saknes un plastmasa” tajā pašā galerijā pop/off/art. Citēšu Jurija Jurkina acīgo novērojumu par mākslinieka radīto pasaules prezentācijas modeli: “...It kā uz lietām un to atlūzām skatītos kukaiņi, kas izlīduši no plaisām, skabargām noklātas grīdas un biezi saaugušas zāles. Tāpat arī Andra formveide neviļus atsaucas uz insektiodām struktūrām, bet indīgi zaļo nokrāsu minimālais lāsojums – uz neorganiskas matērijas klātbūtni.”
Taktilais efekts no mikronās kustības pa izrobotajām, sarūsējušajām virsmām, kas kļūst par klintīm vai brikšņiem, gigantiskiem šķēršļiem, mums patiešām ļauj sajust, kā tas ir – būt varonim no slavenās animācijas filmas “Skudras ceļojums”. Svarīgi, ka šī insektiem raksturīgā, taustošā optika ļauj pārdzīvot banālo un ierasto kā kaut ko jaunu, intriģējošu un ārkārtīgi interesantu. Eglīša heterotopijā mikrokustība pār pasaules perifērajiem sektoriem savienojas ar tēmu “māksla kā pierādījums”. Nepareiza gaisma, uzliesmojumi, prožektoru gaismas stari, kas pāršķeļ tumsu, ieved Deivida Linča kino afektu vai Baltijas glezniecības skolai mīļā hiperreālisma pasaulē, kur pats vērtīgākais nav vis ikdienas pasaules poēzija, kas zem mikroskopa ieraudzīta reālistiski, bet ierasto iespaidu neiederība mūsu redzes pieredzē. Šāds hibrīds optikas uzstādījums ir šī 39 gadus vecā mākslinieka darbu raksturīgā iezīme un neapšaubāma kvalitāte.
