Ģeoloģija satiek semiotiku
Ēriks Apaļais
Par Andra Eglīša “Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi” / Izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma līdz 3. novembrim
Kopš Pola Sezana mimētiskais glezniecības aspekts ir ticis izjautāts neatgriezeniski. Kā attēlot redzamo realitāti? Kādas ir redzes robežas? Vai, piemēram, vēsturiskā glezniecība ir dokumentāla vai tā vienmēr bijusi fiktīva? Kādu krāsu paleti lietot, lai panāktu optisku iespaidu par dokumentālu realitātes atspulgu? Vai, atsakoties no kontūrām, paliek pāri krāsu laukumi un apjomi? Vai, akcentējot vertikālās un horizontālās pamatlīnijas, uz plaknes mēs atsedzam kādu struktūru, un, varbūt, šo līniju ritms liek mūsu redzei diet? Vai krāsai piemīt noskaņa? Vai žests atspoguļo mākslinieka emocionālo un kognitīvo attieksmi?
Šodien, pēc post-mediju laikā, ir grūti definēt, kas ir glezniecība, jo glezniecība tikusi instrumentalizēta dažādu kritisku diskursu ietvarā; tā tikusi dekonstruēta, paplašināta. Brīžiem tiek apspriesta tradicionālo tehniku loma laikmetīgajā māksla, bet pārsvarā šis jautājums buksē, jo konceptuālais aspekts radošajā darbībā paliek noteicošais. Varētu teikt, ka Andris Eglītis glezno tradicionāli. Vienlaikus viņa darbos ir jūtams taktils raupjums, kas sasaucas ar spriedzi starp dabu un cilvēku, attēlojumu un attēlojamo. Andra Eglīša radošajā darbībā šie jautājumi tiek tematizēti starpdisciplināri; monumentālas instalācijas mijas ar glezniecību.
Foto: Kaspars Teilāns
Viņš ir mākslinieks, kas savā radošajā radošajā procesā drosmīgi izzina krustpunktus, kur daba atrodas attiecībās ar cilvēku. Eglīša mākslas centrā nereti ir ainavas vai arī urbānas vietas. Piemēram, nelīdzenas pļavas un izdangāti ceļi, aizauguši lauki, pamestas ēkas, ikdienišķi pilsētas skati. Gleznojot viņš meistarīgi apvieno noskaņas, kur līdzās pastāv nomāktība par cilvēka darbības sekām dabā un vienlaikus tās varenā spēka apzināšanās. Tāpat arī jūtams mākslinieka autobiogrāfiskais konteksts, kas atbalsojas laika tvērumā un motīva kadrējumā. Mākslinieks ir uzaudzis Babītē. Vietā, kur jūtams gan dabas tuvums, gan arī novērojami mazpilsētas vaibsti. Koki, akmeņi, ceļa zīmes, peļķes atspulgi ir vizuāli ikdienas pieturpunkti iedzīvotājiem šajā apkaimē un, iespējams, ka objektu prototipi tiek pārnesti un projicēti arī jaunākajā darbu sērijā “Cauri tumsai”, kas atrodama Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vestibilā, pa ceļam uz Lielo izstāžu zāli. Te izstādītas reālistiski gleznotas ainavas – cita hoknijiska, cita it kā impresionistiski tverta, vēl cita – reālismam raksturīgajos zemes toņos. Šie darbi gleznoti bez pretenzijām uz “lielo mākslu”. It kā nekā tur nav, bet vienlaikus tur atrodama klātbūtnes sajūta un reālais. Te kāda pamesta ēka ziemā, te mežs pavasarī, te auto pie bloku mājas. Šīs sērijas kadrējumus mākslinieks atradis nejauši – nereti piestājot auto, ja kas iekritis acī. Proti, mākslinieks glezno to, kas ir licis apstāties un, tātad, ir gleznošanas un izziņas vērts. Ikdienišķais šajās gleznās tiek uzlūkots kā kaut kas īpašs.
Nonākot Lielajā izstāžu zālē, skatāms milzīga formāta abstrakts gleznojums uz tālākās, centrālās sienas, kas padara izstāžu zāli šķietami mazu. Tāpat te izstādītas vidēja formāta gleznas, kas attīstītas sērijā. Šajā zālē eksponēties darbi pievēršas abstrakcijai un ar šo diskursu saistītajai problemātikai. Iespējams uzdot pavisam vienkāršu jautājumu - kas ir abstrakcija? Kas ir atsauces punkts abstrakcijai? Vai tas ir dabā redzētais, piedzīvotais? Vai mākslinieks dokumentē dabu abstraktās impresijās vai arī mods, kā tiek gleznots, attēlo mākslinieka attiecības ar dabu? Izstādes pavadošajā tekstā teikts, ka “mākslinieka skatiens izvairās no antropocentriska vērtējuma un materiāla izvēlē paļaujas uz sajūtām, ne prāta apsvērumiem”. Lasot tekstu, nedaudz apmulstu, jo kā gan iespējams pilnībā izslēgt prātu un paļauties tikai uz sajūtām? Pie sevis nodomāju, ka šī ir mākslinieka stilizācija aktuālo diskursu kontekstā. Ar šāda veida pretrunām saskaras autori, kas pieskaras jaunā materiālisma idejām. Un ir interesanti domāt par šiem jautājumiem – pat tad, ja pretrunas ir neizbēgamas.
Iespējams, ka atbilstošāk būtu teikt, ka domājošais mākslinieks ļauj materiālam darīt, tā teikt, savu lietu vai arī veic izvēles pēc nejaušības principa, jo gan darbu formāts, gan darbu izvietojums izstāžu telpā ir autora izvēle. Domājot par mākslinieku, kas atsakās no antropocentriska vērtējuma, radošā procesa gaita būtu jāsegmentē un tās secība jāiedala procesa nogriežņos: kurā brīdī viņš apzināti izvēlās darbu formātus, materiālus un kurā mirklī apziņa tiek izslēgta. Pieļauju, ka, gleznojot abstrakti, mākslinieks nonāk attiecībās ar materiālu, tam pielāgojas, brīžiem to vadot. Iespējams, ka laika sajūta pazūd un arī izvēles tiek veiktas mazāk kontrolēti. Eglīša darbi Lielajā zālē ir kā pieraksti šim procesam.
Eglīša glezniecība nereti svārstās starp abstrakciju un reprezentāciju. Viņš glezno ātri, darbos sastopamas izteiksmīgas faktūras un materiāla subjektīvais fiziskums. Lielajā zālē redzamās abstraktās kompozīcijas atsauc atmiņā tādus māksliniekus kā Anzelms Kīfers un Pers Kirkebijs. Gleznojot ar māliem, Eglītis uzbur teju arhetipiskus uzplaiksnījumus, kur šķietami tiek dota piekļuve vizuālā attēlojuma tradīcijas pirmsākumiem. Šeit ģeoloģija satiekas ar semiotiku. Dabā redzētais pārtop par ornamentu uz plaknes. Darbi izpildīti savveida impresionisma un abstraktā ekspresionisma sakausējuma stilā – ainavu impresijas ir daļēji nolasāmas (ūdens, lapas, zeme), un krāsa uzklāta tā, ka plaknei ir dziļums. Daba tverta kā impresija, kur atpazīstami figuratīvi elementi, vienlaicīgi abstraktajiem žestiem piemīt subjektīvs fiziskums. Žesta abstrakcijas grāds pakārtots modam, kur reprezentācija svārstās ar abstrakciju. Šajos darbos jūtami iztēles un matērijas satikšanās gadījumi, kas radušies domājošajam māksliniekam saskaroties ar materiālu. Proti, atpazīstamas dabas impresijas mijas ar fikciju; reālais mijas ar iztēloto. Glaunie koka rāmji, kas noformē šo darbu sēriju, gan atstāj dekoratīvu un komerciālu piegaršu.
Eglīša abstrakcijas ir meistarīgas; gleznieciskā artikulācija, šķiet, nostādīta tā, lai kompozīcijas būtu skaistas, bet ne dekoratīvas. Īpaši acīs iekrīt darbi, kas gleznoti ar mālu. Sajūta, ka šie ar mālu gleznotie audekli, pielikti pie sienas , kļūst par savdabīgiem, pārpasaulīgiem objektiem.
