Viesos pie Helēnas Heinrihsones
Ēriks Apaļais
Mākslinieces darbnīcā
Vienmēr esmu sekojis līdzi Helēnas Heinrihsones izstādēm un, kopš sevi atceros, jūsmojis par Heinrihsones gleznām. Laika gaitā esam tikušies viņas darbnīcā un nav izpalikušas interesantas sarunas par glezniecību un dzīvi. Lai uzzinātu, kādus jautājumus savā darbnīcā šobrīd risina gleznotāja Helēna Heinrihsone, norunājam tikšanos.
Šobrīd viņa strādā pie jaunu darbu sērijas un ir iecerēta izstāde, datums gan vēl nav nolikts. Tādēļ šis teksts ir tāds kā sakausējums, kur distancēti atskatos uz Heinrihsones daiļradi kopumā, savukārt teksta otrajā daļā piedāvāju ieskatu mākslinieces šī brīza radošajās norisēs. Pirms došanās uz darbnīcu pārlasīju atsevišķu mākslas vēsturnieku tekstus par Heinrihsones daiļradi, lai gūtu papildus skatījumu un papildinātu savas priekšzināšanas. Tāpat devu sev uzdevumu kontekstualizēt Heinrihsones daiļradi plašākā kultūrtelpā, lai vēlāk pievērstos tam, kas redzams darbnīcā un lai saruna būtu, tā teikt, par lietu.
Domājot par Helēnas Heinrihsones daiļradi, prātā nāk tādi mākslinieki kā Aleks Kacs, Ernsts Ludvigs Kirhners, Marija Lasniga, Anrijs Matiss - laukumu glezniecības pārstāvji, kā arī gleznotāja Hilma af Klinta. Lai gan nevar teikt, ka mākslinieces formveide un vēstījums sasauktos tieši ar kādu no minētajiem autoriem. Pievēršoties Heinrihsones gleznu foniem, kas ierakstās laukumu glezniecības tradīcijā, mākslas vēsturnieks Eduards Kļaviņš norādījis uz mākslinieces toņu sensuālo aktivititāti. Tiem piemīt autentiska valoda, kas izriet no Heinrihsones personiskās un plašākas kultūrvēsturiskās situētības. Varētu teikt, ka tīri formāli paņēmiens reducēt plakni līdz dažiem krāsu laukumiem nav nekas inovatīvs, bet veids, kā māksliniece nonāk līdz šai izvēlei, ir neparasts. Proti, viņas krāsu laukumu “mods” izriet vairāk no eklektiskas atsauču dialektikas, nevis modernismam raksturīgā uzstādījuma “mazāk ir vairāk.” Varētu teikt, ka māksliniece paplašina laukumu glezniecības tradīcijai raksturīgos izteiksmes veidus, sastatot krāsu laukumus figuratīvās kompozīcijās. Līdzīgi kā amerikāņu gleznotājam Filipam Gastonam, arī Heinrihsonei apjomi un telpiskums spēlē nozīmīgu lomu. Gastons gāja pret abstrakto ekspresionistu rutīnu, pievēršoties figuratīvām, pastozi gleznotām kompozīcijām. Savukārt Heinrihsone pārskata laukumu glezniecības tradīciju, ieviešot figuratīvo elementu un plakni lazējot. Sajūta ir it kā Rotko vibrējošie krāsu laukumi tiek pārkontekstualizēti un pakārtoti Heinrihsones individuālajai mitoloģijai. Ja Gastons gleznoja šķietami vienaldzīgi pīpējot un padarot triepienu neitrālu, tad Heinrihsonei apjomu saspēle telpā ir pakārtota, lai risinātu kādu eksistenciālu naratīvu. Proti, caur apjomu attiecībām tiek panākts ritms, kas uzirdina skatītāja emocionālo failu.
Foto: Ēriks Apaļais
Lai arī māksliniece atsaucas uz vecmeistariem, viņas darbos jūtama augsta brīvības pakāpe. Māksliniece it kā piemiedz ar aci savām atsaucēm vai arī cieņpilni transformē un pakārto tās savam izteiksmes nolūkam. Heinrihsone burtiski pārnes un iedzīvina sev vien zināmo eksistenciālo pieredzi caur ritmu uz plaknes. Šajā kontekstā prātā nāk gleznotājas Hilmas af Klintas ģeometriskās, garīgās kompozīcijas, kur katrai krāsai piemīt sava simboliskā nozīme. Ja Klinta izvēlējās ģeometriskas formas, asas kontūras, tad Heinrihsones formas ir amorfas un atvērtākas. Iespējams, tās izriet no mākslinieces laika izjūtas. Proti, gleznas uzstādījums netiek risināts kā sevī noslēgta kāda idejas modeļa atainojums, bet drīzāk kā procesuāls piedzīvojums laikā pēc principa “viss ir viens.”
Esot mākslinieces darbistabā, jautāju, vai pirms gleznošanas viņa skicē. Nereti māksliniece sāk ar vizuālām piezīmēm uz maziem papīrīšiem, skatoties televizoru vai pāršķirstot kādu grāmatu. Iespējams, televizors vai grāmatas kalpo kā uzmanības novērsēji, kas ļauj māksliniecei tā kā izzvejot motīva aprises no zemapziņas dzīlēm. It kā motīvs slīdētu apziņas plūsmā un piefiksēts, vienlaicīgi veroties TV ekrānā vai šķirstot grāmatu. Motīvi gan netiek ģenerēti asociatīvi brīvi; māksliniece ieskicē aprises kādam sev zināmam un ilgi sevī nestam pavedienam. Tā, piemēram, jaunāko darbu sērijā “Klejotāji” izriet no skicēm, kur redzamas primātu galvas, kā arī pilni ķermeņi. Kā saka māksliniece: “Kaut kādas kājas, kaut kādi bari.” Savukārt, esot jau darbnīcā pie audekla, sākās vizuālo piezīmju šifrēšanas darbs. Kas ir šīs kājas, šīs galvas, šie klejotāji? Esot pilnīgā klusumā, māksliniece sāk risināt šos jautājumus caur krāsu laukumu attiecībām, pārkontekstualizējot skiču aprises.
Ja agrāk Heinrihsone izmantoja tādu kā ekspresionistiem raksturīgu melno līniju, iezīmējot motīva aprises, tad tagad dziļums uz plaknes tiek sasniegts lazējot. Šķiet, viņa panāk telpiskumu caur violeto, zaļo un kraplaku. Šie lazējumi summējās, un rezultātā plakne kļūst it kā aizplīvurota, panākot motīva vispārinājumu. Lai to sasniegtu, motīvs tiek abstrahēts. Tādējādi iegūstot kustības, ņirboņas sajūtu, kas vienlaikus pozicionēta konkrētā izteiksmes veida rāmējumā. Ja sākotnējais atsauces punkts ir motīvs, kas ticis lolots mākslinieces iekšējā atmiņas telpā un tai raksturīgajā plūdumā, tad gleznojot viņa apcer šī plūduma ritmu un tā saistību ar izcelsmi. Heinrihsone pārskata un pārkontekstualizē motīvu un ar to saistītās blakusnozīmes. Mirklī, kad skices tiek pilnībā atšifrētas un pārstrādātas uz audekla plaknes, māksliniece zaudē interesi par šo motīvu. Tad darbs ir pabeigts.
Helēnas Heinrihsones jaunākie darbi ir atvērti un dinamiski, bet laiks tajos dīvainā kārtā šķiet apstājies. Telpa ir uzlādēta ar zīmēm, ja pieņemam, ka caur glezniecisko izteiksmi tiek radītas zīmes. Šajās zīmēs atbalsojas jēgpilnu jautājumu risinājumi. Heinrihsones darbi uzrunā emocionāli - caur krāsu laukumiem un to sensuālo aktivitāti. Tiem piemīt kaut kas pārpasaulīgs, tikai nojaušams, bet emocionāli atpazīstams. Gaidām izstādi!
