Atgriešanās mājās
Auguste Petre
Izstādes kuratore
Helēnas Heinrihsones personālizstāde “Klejotāji” Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā
Klejotāji, ceļotāji, domātāji. Laikā, kad spēja komunicēt un sarunāties izgaismojas kā viena no eksistences pamatvērtībām, objektīvā realitāte pierāda šīs prasmes izzudumu sabiedrībā. Šādi uzsāku Helēnas Heinrihsones personālizstādes “Klejotāji” ievadvārdus, iezīmējot vienu no galvenajām izstādes tēmām. Savos jaunajos darbos Heinrihsone aktualizē iekšējo konfliktu starp cilvēka jūtām un prātu – 15 lielformāta gleznās tiek atklāta domāšanas ietekme uz fizisku reakciju un sociālā konteksta ietekme uz domāšanu. Figuratīvās kompozīcijās, primātu un rožu portretos atklājas fiziskas saskarsmes nozīme attiecību veidošanā. Izstāde beidzot ir atvērta un ikvienam apmeklētājam pieejama līdz 9. novembrim Mārstaļu ielā 6. Vietā, kur deviņdesmitajos gados atradās viena no leģendārākajām Rīgas bohēmas vietām un, faktiski, pirmā laikmetīgās mākslas galerija. Jau nākamajā gadā šī māja atdzims ar ilgi tapušo Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja (LNRMM) pastāvīgo ekspozīciju “Prokrastinācija un radīšana”.
Izstādes nonākšanu tā saucamajā M6 Helēna pati nodēvēja par atgriešanos mājās. Un, ne velti. LNRMM iekšpagalmā saglabātas “Četras rozes” – 1995. gada Helēnas sienas gleznojumi, kas tapuši pēc tā laika galerijas vadītājas Māras Līces pasūtījuma. Šīs rozes ir viens no pirmajiem Heinrihsones mēģinājumiem abstrahēt šo tradicionālo skaistuma simbolu, definēt to caur krāsu attiecībām un individuālu vizuālo uztveri. Turpmākajos darbības gados tieši rozes kļuva par Helēnas sabiedrotajām un izpētes objektiem, līdztekus nerimstošai interesei par ķermeniskumu un dažādām cilvēkattiecību izpausmes formām. Viņa pati savu metodi definējusi kā “tīro krāsu priekšmetisku glezniecību” un tās ietvaros saturs, forma, vēstījums kļūst par vienlīdzīgiem mākslinieces instrumentiem. Arī jaunākajā izstādē Heinrihsone ir iekļāvusi trīs rožu portretus. Jūtīgus, trauslus, bet pārlaicīgus balansa punktus kopējā izstādes dramaturģijā.
2002. gadā iznākušajā mākslas katalogā “Helēna Heinrihsone” viņa intervijā galerijas “Rīga” vadītājai Inesei Riņķei saka: “Gleznojot man ir vajadzīga laika distance. Savienoju kopā cilvēkus un zvērus, jūras un mežus. Dažas zīmes izjūtu kā sev pilnīgi piederīgas. Galvaskausi un rozes ir manas identitātes zīmes.” Laika distance, arī salīdzinājums ar atgriešanos mājās, ir zīmīgs šīs izstādes garajā tapšanas procesā. Pirmais impulss “Klejotājiem” nāca 2020. gadā – Covid-19 pandēmijas saasinājumu starplaikā. Pēc izstādes “Sintēze. Īstenības pētīšana caur kustību, attīstību un pretrunām” apmeklējuma bijušās tekstilfabrikas “Boļsevička” plašajās telpās, Heinrihsone nolēma radīt konkrēto laiku atspoguļojošu darbu sēriju, kuru izstādīt industriālā vidē. Divmetrīgi darbi, tajos caur primātu kustību un mīmikām izteikta mūsu laikmetam un ģeopolitiskai situācijai raksturīga trauksme. Nepieradinātā telpa kā kontrasts mūsdienu muzejiskajam komfortam un galeriju baltajiem kubiem. Kaut arī tukšas telpas Rīgā ir, šķietami, daudz, projekta īstenošanā nācās saskarties ar lokāli raksturīgo telpu neesamības problēmu. Pareizāk sakot, telpu pielāgojamības problēmu vizuālās mākslas izstādei. Nomas maksa, kas pārsniedz izstādes kopējo budžetu, solījumi un to atcelšana, pārpratumi komunikācijā ir tikai daļa no iemesliem, kas izstādes realizāciju aizkavēja veselus divus gadus. Šeit, izmantojot izdevību, vēlos uzsvērt un pateikties kolēģiem, kuri bija atsaucīgi un izpalīdzīgi šajā procesā. Jo īpaši, izstādes producentei Kristiānai Bērzai un LNRMM direktorei Ivetai Ruskulei, kura piekrita mūs uzņemt M6 telpās krīzes brīdī – šī gada augustā. Četru īstenošanas gadu laikā pati izstāde ieņēmusi migrējošu statusu, pierādot to, ka klejotāji var būt gan sabiedrotie, gan arī situāciju novērotāji. Ne vienmēr tie ir tikai gleznu tēli.
Kamēr izstādes komanda intensīvi risināja organizatoriskas nianses, Heinrihsone gleznoja. Uzsākot darbu pie jaunākās gleznu sērijas, vēl nebija nojaušams gaidāmais karš Ukrainā, no kuras cēlusies arī Helēnas tēva ģimene. “Klejotāji” gan nav apzināti politiska izstāde, tomēr emocionālie primāti un viņus ieskaujošā vide visnotaļ simbolizē arī kara izraisītās sekas, domāšanas paradigmu izmaiņas. Iekārtojot izstādi, vairākkārt pārdomāju vai šobrīd vispār ir iespējams īstenot apolitisku projektu. Šķiet, Helēnas māksla ir pierādījums tam, ka neitrālu pozīciju ieņemt tomēr nav iespējams. Diez vai arī, tas šobrīd ir vajadzīgs. Pat tad, ja mākslinieces nodoms nav bijis komentēt karu, tā konteksts un spriegojums ir nenoliedzami pamanāms gan Heinrihsones radītajos tēlos, gan elektriskajās krāsās. Helēnas Heinrihsones glezniecība vienmēr ir bijis smalks vizuāls novērojums, kurā kā dienasgrāmatā analizēti ārējie notikumi. Primāts šajā izstādē ir kļuvis par dzīvības un līdzāspastāvēšanas simbolu un Heinrihsones darbībā iezīmē jaunu pagrieziena punktu – izteikti psiholoģisku portretējumu, kas ataino ne vien individuālu pārdzīvojumu, bet pievēršas starptautisku sociālu notikumu ietekmei uz mūsdienu sabiedrību. Vienlaikus, šī izstāde atgādina, ka laikmetīgā glezniecība (un māksla kopumā) ir daļa no Latvijas nacionālās kultūras.
Foto: Kristīne Madjare
Izstāde apmeklētājiem būs atvērta līdz 9. novembrim un šī ir pirmā reize, kad ļauts ielūkoties renovētajās M6 telpās. Līdz ar jauno gleznu sēriju “Klejotājos” aplūkojama arī režisores Ligitas Vidulejas astoņdesmito gadu laikmetīgā avangarda filma “Disko ēnā”, ar Raimonda Paula mūziku un Jāņa Petera vārdiem. Drīzumā tiks izziņota arī diskusiju programmu.
Izstādes “Klejotāji” apmeklējums plānots noteiktās stundās, iepriekš rezervējot sev ērtu apmeklējuma laiku:
Otrdien - ceturtdien: 12:00; 15:00; 18:00
Piektdien - sestdien: 13:00; 15:00; 17:00; 19:00
Svētdien - pirmdien: SLĒGTS
Saite apmeklējuma reģistrācijai: biletes.rmm.lv/lv/timeslots/view/57/10/2024
Izstādes apmeklējums bez maksas.
