Uzdrīksties ieeļļot zobratus
Par aktuālajām izstādēm Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Vēl tikai trīs nedēļas – līdz 1. martam – Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāva izstāžu zālē iespējams apskatīt lielisko izstādi “Neredzamā bibliotēka” (kuratore Kristīne Zaļuma, projekta vadītāja Inga Surgunte, dizainere Dace Džeriņa). Par šo veltījumu 14 nozīmīgiem, bet laika gaitā zudušiem vai pa pasauli izkaisītiem krājumiem ir rakstīts un stāstīts, turklāt šai svarīgajai, bet, kā visām izstādēm, galīgajai kultūras norisei nedraud aizmirstība, jo projekta ietvaros tika sagatavota un izdota Kristīnes Zaļumas grāmata “Neredzamā bibliotēka” (Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2019, 256 lpp.). Izstādes grāmatas vai kataloga esamība vai neesamība ir būtisks jebkuras izstādes (ekspozīcijas) vērtēšanas kritērijs, ja attiecīgo notikumu vēlas uzskatīt par kultūras izpausmju plūdumam kaut cik svarīgu (ja kaut ko uzskata par nesvarīgu, tad to nav vērts vispār sākt). Nav prātīgi aizbildināties, ka visu var saglabāt “digitāli” vai “virtuāli” – “digitalitātes” un “virtualitātes” nesēji un nolasītāji var krasi mainīties, un tad visa “saglabātā” informācija var kļūt pat pilnīgi nepieejama.
Foto: Kristians Luhaers
Bibliotēkā, it sevišķi Nacionālajā bibliotēkā, rīkotu izstāžu sakarā uz papīra iespiestiem pavadošiem materiāliem vajadzētu būt pašsaprotamiem kaut vai tāpēc, lai, izstādei beidzoties, tos varētu ar attiecīgiem šifra numuriem iegrāmatot, novietot krātuvē un pēc gada vai piecdesmit gadiem izsniegt tiem, kam pēkšņi ievajagas. Tas attiecas pat uz dažādām atceres dienām rīkotām nelielām pašas bibliotēkas krājumu izstādēm. Piemēram, LNB 4. stāva ātrija galerijā patlaban apskatāmā ekspozīcija izcilā grafiķa Riharda Zariņa 150 gadu piemiņai (autors Toms Herings, projekta vadītāja Anda Boluža, dizainere Anete Krūmiņa) varbūt nav pārbagāta ar nezināmiem materiāliem, taču tā pārliecinoši iepazīstina ar LNB krātuvēs atrodamajiem materiāliem par Riharda Zariņa “tēmu”. Buklets vai brošūra ar attiecīgām norādēm par ļaunu nenāktu un būtu ieguldījums tēmas historiogrāfijā.
Foto: Kristians Luhaers
Īpašs stāsts ir par LNB 5. stāva izstāžu zālē rīkotajām izstādēm. Relatīvi nelielā telpa ir pietiekami ietilpīga un pakļāvīga zinātniski un emocionāli piesātinātu stāstījumu izvēršanai. Par to var pārliecināties atkal un atkal. Katra tur apskatāmā izstāde ir kā aicinājums iekļūt un uzkavēties ar dārgumiem pārpilnā Aladina alā. Tā tas bija Viestura Zandera veidotajā (dizainere Ilze Kalnbērziņa-Prā) veltījumā vācbaltiešu bibliofilam Oto Bongam, tā – Paula Daijas un Lilijas Limanes izstādē “Jelgavas Stefenhāgeni 1769–1919” (projekta vadītājas Kristiāna Kirša un Anda Boluža, dizainere Una Grants). Tā tas ir arī tagad, kad jau kopš pērnā gada novembra bibliotēkas apmeklētājiem dota iespēja padziļināti padomāt un paskatīties, un izstādes apskates laikā palasīt par it kā tik pazīstamo, līdz apnikumam kopš skolas sola daudzināto Garlību Helvigu Merķeli. Izstāde “Sapere aude! Uzdrīksties zināt! Garlībam Merķelim – 250” (autore Aija Taimiņa, projekta vadītāja Kristīne Liniņa, dizaineres Tatjana Raičiņeca un Kristīne Liniņa) tika atklāta starptautiskās zinātniskās konferences “Garlībam Merķelim – 250” laikā. Konference bija un pagāja, no tās pārpalicis plāns referātu tēžu krājumiņš (Garlībam Merķelim – 250. Starptautiskās zinātniskās konferences materiāli. Zinātniskā redaktore Māra Grudule. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 52 lpp.). Žēl, protams, ka tās ir tikai tēzes, nevis pašu referātu apkopojums rakstu krājumā. Kas zina, varbūt tāds vēl iznāks. Bet izstāde LNB 5. stāvā apskatāma vēl līdz vasarai. Uzdrīkstos apgalvot, ka tā ir unikāla. Ne tikai kā Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas (bijušās Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas) un LNB sadarbības projekts. Galvenokārt unikalitāti nodrošina LU Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā saglabātie, apbrīnojami daudzveidīgie oriģināli – rokraksti, drukātie tekstuālie un attēlu materiāli ar paskaidrojošiem tekstiem. Autentisko arhivāliju saturs un apjoms ir tāds, ka skatītājam neatliek nekas cits kā nonākt pie dokumentāri pamatotas atskārtas, ka t. s. apgaismības laikmets un Merķelis kā šī laikmeta “lokālās variācijas” simbols ir kaut kas tik daudzveidīgs, daudzšķautnains un sarežģīts, ka jebkura interpretācija, par skolas gados iezubrīto vispār nerunājot, ir vismaz nepilnīga. Ja ir laiks un pacietība, Merķelim veltītajā izstādē var kavēties stundām.
Diemžēl mūslaiku cilvēki dzīvo pašapmāna burvju lokā, viņiem šķiet, ka laika nekad un nekam nepietiek. Ak, ja būtu iespējams turpināt iepazīšanos ar to vai citu izstādi kaut kad vēlāk, vakarā mājās! Te nu jāatgriežas pie šo pārdomu sākumrindkopām, proti, pie jautājuma par izstāžu katalogiem. LNB 5. stāva izstādes, manuprāt, ir dziļi pārdomāti, rūpīgi sagatavoti un precīzi pasniegti zinātniskās izpētes un vizuālās prezentācijas darbi, varētu sacīt, mākslas darbi, taču attiecīgu tiem veltītu izdevumu trūkums ir traģisks. Tādus sagatavot, šķiet, nebūtu problemātiski, jo viss jau ir: gan teksti, gan ilustratīvais materiāls. Droši vien trūkst naudas šādiem darbiem, taču varbūt nedaudz pietrūkst arī sistēmiskas gribas, varbūt kaut kur milzīgajā LNB mašinērijā ir ierūsējis kāds labas gribas zobrats.
