Kukaiņi, grauzēji, sāļi, sārmi
Par izstādi “2020: mūžības perspektīva” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) pirmā stāva izstāžu zālē līdz pat aprīļa beigām būs apskatāma izstāde “2020: mūžības perspektīva”. To veidojuši LNB Izstāžu centra kuratore Anete Krūmiņa, dizainere Una Grants un krājuma saglabāšanas speciāliste Sintija Saldābola, kā arī pēdējā laikā gluži vai lavīnveidīgi visos mākslas veidos sevi ar panākumiem apliecinājusī tekstgrupa “Orbīta” (Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Aleksandrs Zapoļs).
Tumšajā izstāžu zālē pret griestiem slejas melnas kolonnas, kurās iemontēti stikla kupoli, tādi kā materializēti daudzinātie metaforiskie informācijas burbuļi. Burbuļi ir izgaismoti, zem tiem atrodamas lakoniskas, precīzas anotācijas, ko pustumsā tomēr iespējams izlasīt. Pie gala sienas vērojams apļveida (gan “ekrāna”, gan “cilpas” formātā) video. Tajā redzam, kā prusaki desakralizē žurnāla “Rīgas Laiks” 2020. gada janvāra numuru, kā žurka sagrauž un sapluinī kādu drukas darbu vai citādu “mākslas uz papīra” izstrādājumu un kā aizsargtērpos pret baktēriju uzbrukumiem un citām likstām paslēpušies restauratori cenšas glābt, kas vēl glābjams.
Foto: Kristians Luhaers, LNB
Izstāde ir par jebkuras, bet jo īpaši valsts galvenās bibliotēkas pamatuzdevumu: savākt un saglabāt nākamajām paaudzēm nenoskārstai vajadzībai šobrīd un pirms “šobrīd” cilvēku galvās atspīdējušo zināšanu, prasmju, panākumu un kļūdu pierakstus jebkurā informācijas nesējā – vai tā būtu māla plāksnīte, papiruss, pergaments, papīrs, audekls, videokasete, kompaktdisks vai dati mākonī. Cilvēces prakse gan liecina, ka saglabāt ir grūti. Mēdz piesaukt Aleksandrijas senās bibliotēkas likteni, mēdz sūroties par to, ka karu un ideoloģisku atšķirību dēļ bez pēdām pazūd vai tiek sakropļots gan šis, gan tas. Protams, nav iespējams atbildēt uz jautājumu, kā būtu, ja tagadnes cilvēku rīcībā būtu visa antīkā literatūra, pirmsreformācijas sakrālā māksla, hipotētisko Atlantīdas iedzīvotāju noslēpumainās zināšanas u. tml. Vai būtu labāk? Ej nu sazini.
Foto: Kristians Luhaers, LNB
Pazūd viss. Par to sūrojās jau Zālamans bibliskajos aizlaikos. Laikam jau tāda ir lietu daba – ņemt un pazust. Bet mums ir žēl. Nekas nav gaistošāks par, piemēram, iespaidu, kas šķiet tik spēcīgs, aizraujošu romānu vai dzeju lasot vai piedzīvojot mūzikas atskaņojumu “dzīvajā”. Ejot uz koncertu, mēs labi zinām, ka izskanēs un cauri būs. Tomēr kādu brīdi (tas var būt pat diezgan garš) mums ir žēl. Un mūsos klātesoša ir vēlme būt patētiskiem un poētiskiem. Piesaucam “laika zobu”, likteņdzirnas, kas maļ bez žēlastības, ko tik vēl ne. Sevišķi jau gaisotnē, kādā dzīvojam tagad, kad ik dienas saņemam vēstis par draudošo ekoloģisko un resursu izbeigšanās armagedonu. Top, piemēram, Platona Buravicka “Plastmasas temperatūra”, ko nesen lieliskā izpildījumā dzirdējām latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Bet industriāli nodārd, klusiņām novaid, un viss – nav vairs.
Foto: Kristians Luhaers, LNB
Jā, vēl jau ir partitūra “nākamajām paaudzēm”, nākamajiem atskaņojumiem. Izstādē “2020: mūžības perspektīva” ir Platona Buravicka komponēta skaņdarba partitūra. Vienā no stikla burbuļiem. Mitruma un pelējuma skarta, bojāejai nolemta. Un citos burbuļos ir citi 2020. gadā radīti priekšmeti. Dažādi – no grāmatas līdz teātra biļetei, līdz vairs nekā neatveramai interneta lapai. Un izstādīti arī iemesli, kāpēc itin viss pavisam vēl svaigais šo burbuļu saturs mūžības perspektīvā var pārvērsties par neko. Starp iemesliem ir nekārtība, nevīžība, nezināšana, neprasme, paviršība, vieglprātība, mitrums, karstums, tiešs saules starojums, putekļi, pelējums, baktērijas, kukaiņi, grauzēji, skābes, sārmi, sāļi. Šie iemesli nav patētiski, tie ir ikdienišķi. Iespējams, ka tieši ikdiena ir vislielākais šķērslis ceļā uz gaišo nākotni.
