10 lietas, kas jāzina par Birutu Delli
No 27. janvāra līdz 21. aprīlim Latvijas Nacionālā mākslas muzejā ciklā “Paaudze” būs skatāma Birutas Delles darbu izstāde “Gleznot katru dienu”.
Lai labāk sagatavotos izstādes apmeklējumam, piedāvājam dažus faktus, kas jāzina par mākslinieci.
Delles rokraksts
Biruta Delle ir gleznotāja, kuras rokrakstu var pazīt. Retrospektīvi aplūkojot darbus, var redzēt: kā tas veidojies, kā laika gaitā transformējies, tomēr pamatā paliekot nemainīgs. Ja būtu jānosauc vismaz dažās šī rokraksta iezīmes, tas nenāktos viegli, jo dažos atsevišķos darbos kāda iztrūkst. Skaitliski vislielākajā daļā darbu raksturīgas izteiktas gaismēnas – ar spožiem, siltiem, mirdzošiem gaismas laukumiem un dziļām, piesātinātām ēnām. To sevišķi labi var redzēt, kad māksliniece attēlojusi smiltis saules gaismā vai koku lapotnes. Būdama klasiskas glezniecības skolas pārstāve, lai arī ne gluži klasiski izglītota, Delle par glezniecības pamatu uzskata dabas studijas, īpaši silto un vēso toņu miju saules gaismā. Tomēr ne visos darbos tā redzama: Delle nereti gleznojusi apmākušos vai lietainu dienu (ainavās, kuru ir milzīgs daudzums), vai apgaismojumā, kur nav skaidri nosakāms gaismas avots (tādas ir daļa figuratīvo kompozīciju). Tomēr sevišķa jūtība pret krāsas glezniecisko piesātinājumu ir visos darbos. Agrīnajos darbos ir izteiktāks otas raksts, kas laika gaitā izlīdzinās, Delle speciāli nelieto faktūras efektus, tomēr, vairākkārt pārgleznojot atsevišķus laukumus, reizēm veidojas sabiezināta krāsas kārta, kas, protams, nāk par labu tās toņu daudzveidībai. Delles darbos zīmējums ir it kā nesvarīgs, pakārtots krāsu spēkam, tomēr arī tas ir atpazīstams, ja redzēti vairāki Delles darbi: daudz liektu līniju, noapaļotu apjomu, reducētas detaļas. Birutas Delles glezniecības stils ir tik raksturīgs, ka bieži arī par citu mākslinieku darbiem var teikt – tas ir dellisks, Delles stilā.
Mazais princis
Delle un atklāsme
Biruta Delle, meitene no kvalificētu strādnieku ģimenes (tēvs bija smalkmehāniķis, strādāja rūpnīcā VEF) vēlēšanos būt par gleznotāju sakās piedzīvojusi četrpadsmit gadu vecumā, pēkšņas atklāsmes brīdī. Autobiogrāfijā “Mans ceļš” (Atēna, 2007) viņa to ļoti spilgti apraksta: “Kādu dienu izgāju dārzā. Sākās spēcīgs negaiss. Es stāvēju pažobelē pie šķūnīša sienas. Granda apdullinošs pērkons, un es, izstiepusi rokas pret debesīm, skaļi saucu: “Dievs, saki, kas es būšu, Dod man ziņu! Es gaidu, man ir jāzina!”. Biju galīgi izmirkusi. Atjēdzos gultā. Vecāki izsauca ārstu, jo man bija stiprs drudzis. Ārsts teica, ka viss būs labi, ir tikai kārtīgi jāizguļas. Gulēju ilgi. Kad pamodos, pati sev par pārsteigumu skaļi paziņoju vecākiem: “Es būšu gleznotāja!” Māksliniece par šo savu lēmumu nebeidz brīnīties, jo izstādes un pat mākslas grāmatas viņa sāka iepazīt tikai daudz vēlāk, jau studējot Mākslas akadēmijā.
Mazirbe
Delle un skolotājs
Biruta Delle par savu galveno un gandrīz vienīgo skolotāju uzskata Ansi Stundu. Stunda (1982–1876) bija mākslas pedagogs, studējis Pēterburgas mākslas akadēmijā un dabasskatu meistardarbnīcā pie Vilhelma Purvīša, tomēr izstādēs piedalījies reti un viņa paša gleznojumi ir izteikti nepretenciozi. Viņš bijis pedagogs Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, bet Biruta Delle satika viņu kā amatieru gleznošanas studijas vadītāju, kad jau pati bija vairākus gadus apmeklējusi zīmēšanas nodarbības pie Ausekļa Baušķenieka. Stunda uzreiz saskatīja meitenē neparasti spilgtu talantu un pārliecināja viņas vecākus, ka jāapmeklē glezniecības nodarbības katru dienu. Stunda ar Delli strādāja individuāli, viņa darbnīcā Pils laukumā, reizēm dodoties plenēros. Stundas mācība arī bija ļoti askētiska – visu laiku jāvelta dabas studijām, izvairoties no pārspīlējumiem un izdomājumiem. Tāpat piekopjams askētisks dzīvesveids, nenovirzoties no mērķa un nemeklējot aizbildinājumus slinkošanai, pat ja tie ir nopietni (slimošana, ceļošana un tamlīdzīgi). Kad Delle jau bija iestājusies Latvijas mākslas akadēmijā, viņa redzēto reprodukciju un vecāko studentu iespaidā mēģināja gleznot “sezaniski” – ar spilgtākām krāsām, sevišķi “sakrāsotām” ēnām, – un kādu laiku pat baidījusies tās rādīt Stundam. Protams, jaunos gleznojumus ieraudzījis, Stunda esot juties dziļi apbēdināts.
Saruna dārzā
Delles akadēmija
Birutas Delles atmiņas par mākslas akadēmiju ir drīzāk nepatīkamas nekā priecīgas. Sākot ar to, ka viņai tajā neizdevās iestāties ar pirmo reizi. Tas jaunajā, noslēgtajā un jau tā nepārliecinātajā māksliniecē radīja papildu nedrošību. Mākslas akadēmijā Delle studēja vairākus gadus (kā liecina Mākslinieku Savienības publicētā informācija – no 1963. līdz 1967. gadam), taču pabeidz vien divus kursus un studijas pameta. Viņas pasniedzēju vidū bija Konrāds Ubāns, tomēr viņš nevarēja aizēnot Stundas iespaidu. Studente bija tik noslēgta, ka, piemēram, eksāmenus kārtoja atsevišķi no pārējiem un neiesaistījās ciešākās attiecībās ar studiju biedriem. Akadēmijā valdošie zīmēšanas un gleznošanas principi viņai tā arī palika sveši, un vēl jo vairāk – obligāta tematika, sociālistiskā reālisma glezniecības maniere. Kā aiziešanas iemesls mākslinieces atmiņā palikusi Induļa Zariņa izteikta piezīme, uz kuru kautrīgā meitene atbildējusi negaidīti drosmīgi.
Biruta Delle. "Nakts gars". 1988
Delle un “Kaza”
Par kafejnīcu “Kaza” pēdējā gadu desmitā ir rakstīts daudz, reizēm pārspīlēti jūsmīgos toņos, neaizmirstot piebilst, cik tā patiesībā bijusi necila, bet talantu pilna utt. Tomēr jāatzīmē fakts, ka “Kazai” ir nozīme arī Birutas Delles biogrāfijā. Tajā viņa pirmoreiz mūža tuvāk iepazinās ar vienaudžiem un satika savu nākamo vīru Hubertu Delli. Interesanti, ka arī “Kazas” iemītnieku vidū valdījusi zināma hierarhija: “Mēs, kādi desmit bitņiki, turējāmies atsevišķi. “Kazā” dziļāk pie letes pulcējās franču grupa, kas studēja Mākslas akadēmijā un mācījās franču valodu. Viņi bija “sterilie”. Smalki ģērbušies, nesmēķēja. Ar viņiem mums nebija nekā kopīga. Uzradās arī hipiji – skaļi un ārišķīgi. Mēs bez vārdiem viņus atstūmām. Pusdienlaikā klerki nāca ēst kūkas ar kafiju. Kad kāds ieteicās: – Kūkas nāk! –, Mēs gājām klejot pa Vecrīgu.
Pārdaugava
Delle un Pārdaugava
Ģeogrāfiski Birutas Delles dzīve ir lielā mērā saistīta ar Pārdaugavu, konkrētāk – Torņkalnu. Tur, Friča Brīvzemnieka ielā, Hubeta Delles vecāku mājas verandā, jaunieši uzsāka ģimenes dzīvi. Interesanti, ka Birutas vecāki kāzās neieradās, tikai māte atsūtīja pašceptus pīrādziņus, bet Huberta vecāki devās uz operu, lai jaunā pāra draugi var justies netraucēti. Tāda bija 60. gadu paaudžu dinamika – vecākā bija pārdzīvojuši karu, mācēja iztikt bez liekas greznības un jūtu izpausmēm; jaunākā bija antiburžuāziski noskaņoti, nicināja dažādas paražas un tradīcijas. No rītiem verandā skanēja Mocarts. Vakarā nāca draugi – Mudīte Gaiševska, Eižens Valpēteris, Toms (Ināra Eglīte). Spēlēja no platēm Bītlus. Huberts slimības dēļ nekur nestrādāja un lielākoties klausījās plates. Birutas Delles “Svētki dārzā”, “Sarunas dārzā”, “Dārzs”, “Arkādija” nav teiksmainas vietas, bet mākslinieces tuvākā apkārtne. Tāpat kā garām braucošais tramvajs.
Biruta Delle. "Akmens zieds". 2017. Audekls/eļļa, 81x65 cm. Foto: Galerija "Romas dārzs"
Delle un sirreālisms
Lai Birutu Delli ievietotu trūcīgajā padomju latviešu mākslas virzienu rāmī, jānosauc vai nu kvalitātes, kas visai tā laika mākslai bija kopīgas – īpaša uzmanība pret krāsu, specifiskām tehnikas niansēm, vispārināti sižeti, poētiskas un eksistenciālisma filozofijas ietekmēti sižeti, – vai jāmēģina “atrast” individualitāte, lietojot ne līdz galam adekvātu leksiku no Rietumu mākslas leksikona. Birutas Delles ne-reālistiskajiem darbiem mēdz piedēvēt sirreālisma elementus – reālās dzīves fragmentu sajaukumu ar iztēloto, sapnim līdzīgo. Tomēr tā ir arī tikai viena, sižetiska analīzes metode. Sirreālismam glezniecībai raksturīgā fotogrāfiskā, pasausā glezniecības maniere it nemaz nav līdzīga Delles uzburtajai jutekliskajai atmosfērai, vieliskajām gleznu virsmām. Delle ir teikusi, ka glezno, aizmirsdama visu, ko zinājusi, translējot uz audekla dabu, kādu viņa to redz. “Glezno kā govs – visu redz, neko nesaprot”. Tomēr sarežģītākas figuratīvas kompozīcijas nevar iztikt bez sižeta, oriģinālas kompozīcijas. Delle šo problēmu atrisināja, zīmējot milzīgu daudzumu sīku skiču – laikā, kad runāja pa telefonu, klausījās sarunas vai mūziku un tamlīdzīgi. It kā nedomājot līdzi, ko roka dara. Šajās skicēs viņa bieži smēlās kompozīcijas lielākām gleznām. Mākslā nedrīkst būt nekā izdomāta, speciāli sacerēta, viņa uzskatīja. Tam ir zināma līdzība ar sirreālistu piekopto automātiskās rakstības tehniku.
Saules dūriens
Delle un jaunieši
Birutai Dellei ir divi bērni – dēls un meita. Tomēr viņas pedagoģiskais darbs neaprobežojas ar ģimeni. Septiņdesmito astoņdesmito gadu mijā ap viņu – tolaik jau gandrīz četrdesmitgadnieci, pulcējās pavisam jauni cilvēki, kas vēlējās apgūt gleznošanas pamatus un, ko tur slēpt, socializēties. Tā saucamā Delles studija bija pilnīgi neformāla – laikā, kad visu veidu pulcēšanās joprojām bija ļoti reglamentēta un uzraudzīta. Tās nosaukums “Zemūdene” bija aizgūts no Bītlu dziesmas. Kad Biruta Delle jau dzīvoja Vienības gatvē, ielas pretējā pusē bija neizmantota koka ēka. Tā kļuva par neformālās studijas mājvietu. Jauniešiem Delle mācīja to, ko pati bija apguvusi pie Stundas – uzticēties dabai, gleznot burtiski to, ko redz pa logu. Studijas audzēkņi uztvēra savu skolotāju kā absolūtu autoritāti, pakļāvās viņas harizmai. Presē pat parādījās raksts par Birutu Delli kā pedagoģi. Tiesa, vēsture atkārtojās – Mākslas akadēmijā nelabprāt uzņēma Delles audzēkņus, vērtējot viņu prasmes kā pārāk vienas personības iespaidotas. Spilgti mākslinieki no “Zemūdenes” neizkāpa, tomēr viņi bija pavadījuši pusaudžu gadus labvēlīgā atmosfērā.
Biruta Delle. Kurš Olīvu dārzā bij lieks... 1977. Audekls, eļļa, 118x143 cm
Delle un eksistenciālisms
Birutas Delles kā mākslinieces formēšanās un radošā darba uzplaukums norisinājās laikā, kad Padomju savienībā neieplūda svaigas teorētiskās domas vēsmas. Patiesībā tās visādi tika slāpētas. Vienīgais pēckara filozofiskais virziens, kam bija iespēja cirkulēt padomju sabiedrībā, bija eksistenciālisms – un arī tikai, pateicoties tā tuvībai ar mākslu. Piemēram, Sartra un citu franču komunistu daiļrade bija visai populāra. Mākslas un teorētiskās domās atrautību papildināja vietējā, no pirmskara modernistiem mantotā pārliecība, ka māksla ir no ideoloģijas pilnīgi šķirta, un šo uzskatu pastiprināja varmācīgi uztieptās ideoloģiskās prasības – jau tā saucamajā stagnācijas periodā neviens, izņemot rūdītus karjeristus, tās nepildīja un neuztvēra savādāk kā nodevas režīmam, kas pat vairs nebija neizbēgamas, bet drīzāk mantkārīgu mērķu motivētas. Birutas Delles mākslu turklāt iedvesmoja ne tikai mūzikas klausīšanās, bet arī kontakti ar Maiju Silmali, franču dzejas pazināju un atdzejotāju. Vispārīgi runājot, ar viņas tulkojumiem zem spilvena izauga vesela radošā paaudze, turklāt tuvāka pazīšanās ar Silmali ieveda mākslinieci līdz tam nepazītā brīvdomības un poēzijas pasaulē. Kā liecinieki tam ir ne tikai divi gleznoti Silmales portreti, bet arī viena no populārākajām gleznām “Kurš olīvdārzā bij lieks”. Tajā citēta Remē Šāra dzejas rinda un attēloti vispārināti cilvēku stāvi, kas nekontaktē viens ar otru, bet, koku iekauti, skatās augšup. Vientulības, nošķirtības, dzīvības apdraudējuma tēmas ir saskatāmas daudzos Birutas Delles darbos, kas kopā ar vibrējoši intensīvo krāsu lietojumu tos padara nekomfortablus, taču ierosinošus skatītāja uztverei. Jāatzīst, ka robežsituācijas starp dzīvību un nāvi, dažādiem eksistences stāvokļiem māksliniecei piespēlēja arī dzīves realitāte.
Biruta Delle. Foto: Vilnis Vējš
Delle un Džoana Baeza
Vēl viens no mākslinieces biežāk reproducētajiem darbiem ir atsevišķas apceres vērts. Darba nosaukums ir “Džoana Baeza dzied par mieru” un gleznošanas gads – 1971. Darbs ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Uzmetot aci, tas liekas neticami un vislabāk ilustrē dubultos kodus, ar kādiem operēja padomju laika progresīvā māksla. Gleznā attēlota acīmredzami nepadomju kompānija – izlaistiem krekliem, gariem matiem, ekspresīvām sejas izteiksmēm un kustībām, kuras centrā ir skaista sieviete, kas spēlē ģitāru un dzied. Ieraugot tādus Doma laukumā, kā redzams, piemēram, aizliegtajā filmā “Sejas”, milicija viņus, visticamāk, nogādātu iecirknī. Padomju mākslas kolekcijai pieņemamu šo skatu padara vienīgi nosaukums, un arī ne pirmajā mirklī, jo dziedātāja ir amerikāņu folka un kantrī mūzikas izpildītāja. Viņas dzidrais soprāns un sentimentālās melodijas, izrādās, bija pazīstamas arī padomju klausītājiem, jo gadu iepriekš firma “Melodija” bija laidusi klajā plati “Поёт Джоан Баэз”. Par kādiem nopelniem, varam noskaidrot, tomēr jāatzīst, ka PSRS bija daži amerikāņu autori, mākslinieki un sabiedriskie darbinieki, ar kuriem padomju cilvēki drīkstēja iepazīties. Pieminēsim Andželu Dēvisu, Džonu Rīdu un vēl nedaudzus citus. Protams, viņi cīnījās pret kapitālismu un par mieru. Tomēr mūsdienu skatītājiem šis politiski ideoloģiski estētiskais kāzuss ir dāvājis diezgan ticamu ainu, kā varēja izskatīties pretvalstisku elementu neformāla pasēdēšana ārpus Drošības komitejas redzesloka.
