Kāpēc glezniecība
Birutas Delles jubilejas izstāde galerijā “Daugava” līdz 9. februārim
Vilnis Vējš
25/01/2019
Birutas Delles gleznu izstādes galerijā “Daugava” notiek regulāri. Izstādot galvenokārt pārbaudītas vērtības, galerija ir veiksmīgi pozicionējusies mākslas dzīves konservatīvajā galā. Birutas Delles darbi tādi noteikti ir, turklāt šī vērtība ir ar raksturu – no vienas puses, tā ir stingri klasiska eļļas glezniecība, tradicionāli žanri ar viegli pievienotu fantāziju, no otras – izteikti individualizēts rokraksts, savrupa pozīcija, kas nepakļaujas mainīgajām laika ietekmēm. Autore ir ražīga, tādēļ personālizstādēs nekad nepietrūkst jaunu darbu. Tomēr izstāde “Kurš olīvu dārzā bij’ lieks…” ir īpaša – Biruta Delle nule kā nosvinējusi 75 gadu jubileju, tādēļ starp jaunajiem darbiem vieta atradusies arī senākām gleznām, tādējādi veidojot nelielu retrospekciju.
Biruta Delle. Pirmie pīlādži. 2018. Audekls/eļļa, 100x90
Parasti tekstos par Birutas Delles glezniecību iezīmējas divas pieejas, kas katra no savas puses tuvojas tās pievilcības noslēpumam – un, atsevišķi ņemtas, pasaka daudz ko lieku, bet ne pārāk daudz būtiska. Paturot prātā, protams, ka noslēpums ir pats galvenais un tam izskaidrojums nemaz nav nepieciešams. Ir rakstītāji, kas, tāpat kā liela daļa skatītāju, mākslā meklē vispārinātas, universālas vērtības, tādas kā radoša brīvība vai atziņas par dzīvi, kuru patiesīgumu katrs var samērot ar savu pieredzi. Tā nav peļama pieeja, un Birutas Delles glezniecība tai ļaujas, jo māksliniece daudz gleznojusi plaši interpretējamus motīvus – dabas noskaņas, priekšmetus interjerā, cilvēku figūras izteiksmīgās pozās. Tādēļ jau cilvēki iet uz izstādēm, lai salīdzinātu mākslinieka redzējumu ar savējo. Tomēr pārāk vispārinošu komentāru trūkums noved pie tā, ka autors tajos kļūst nesvarīgs, viegli aizstājams – vienu vai otru atziņu galu galā iespējams gūt arī, aplūkojot ļoti atšķirīgus mākslas darbus vai pat iztiekot pavisam bez tiem. Delles jaunās gleznas, kurās attēlota, piemēram, sniegota aina pagalmā (Bija silta ziema, 2018) vai pavasaris dārzā (Pirmie pīlādži, 2018), nav pretenciozas. Tās sauc atpakaļ pie konkrētības, atgādina, ka svarīgas ir detaļas un mirklis. Nav tā, ka tās būtu sīkumainas, bet diezgan nepārprotamas gan – gaisma, kas apspīd sniegu, pēc mirkļa var mainīties, apstādinātais attēls – izkustēties. Delle izvairās no plašām, panorāmiskām ainavām, kuras varētu dēvēt par nepārejošām. Mazliet citādi ir ar figūrām iedomātās vidēs, bet arī tām bieži ir mirklīgas vīzijas, iztēles uzliesmojuma raksturs. Reti, bet parādās arī ironija – kā gleznā “Informācija” (2013), kurā redzams galvu saķēris maketētājs pie mākslinieces kataloga vāka datora ekrānā. Pirms izstādes apmeklējuma iesaku vēlreiz noskatīties 2006. gadā tapušu Ilonas Brūveres filmu par mākslinieci, kurā viņa pauž neuzticību “izštukotām”, pārmēru prātnieciskām konstrukcijām mākslā, atzīstot, ka daudz ko par savu tēlu izcelsmi un nozīmi vienkārši nezina. Skeptiska attieksme pret frāzēm, skaļiem vārdiskiem formulējumiem un uzticība nepastarpinātai vizuālai pieredzei ir ne tikai viņas, bet veselas paaudzes būtiska iezīme.
Biruta Delle. Svētdiena pagalmā. 2017. Audekls/eļļa, 95x75
Ar to cieši saistīta ir cita, diametrāli pretēja Delles mākslas interpretācijas tradīcija, kas to vēlas ievietot skaidri artikulētā politiskajā kontekstā. Arī šai pieejai nav ne vainas, tomēr titulēt Delli par gluži vai disidenti pēdējā pusgadsimta mākslas kontekstā nešķiet adekvāti. Par nonkonformisti gan – tādā ziņā, ka viņa bijusi uzticīga pašas izvēlētām tēmām un stilistikai, tai skaitā noteiktām tradīcijām, lai kādi būtu bijuši pavērsieni mākslinieces dzīvē un attiecībās ar laikmetu. Ne velti Delle intervijās bieži piemin savus skolotājus – Ansi Stundu un Konrādu Ubānu, kurus nekādi nevar nosaukt par revolucionāriem – tieši otrādi, vēsturiski viņu atstātais iespaids uz audzēkņiem lielā mērā ir kalpojis kā tilts starp Latvijas pirmskara mākslu un atsaucēm vēlākā laikposmā. Šī tēma īpaši neizprotama šķiet ārzemju pētniekiem, kas padomju perioda mākslā vēlas par visām varītēm ieraudzīt tiešu reakciju, protestu pret politisko iekārtu (šeit es domāju, piemēram, cienījamo ASV zinātnieku Marku Alenu Švēdi, kas Dellei veltījis veselu 205. lappusi hrestomātiskajā izdevumā The Struggle for Freedom of Artistic Expression Under the Soviets, 1945–1991 (Zimmerli Art Museum at Rutgers, 2002)). Viņa teiktais, ka Delles māksla neatbilda Padomju Latvijā pieņemtajiem estētiskajiem standartiem, ir pārspīlējums, kamēr mūsu vēsturiskā atmiņa, kā parasti, glabā niansētāku redzējumu: tieši estētiskie standarti bija gana vaļīgi izmantojami vieniem vai otriem ideoloģiskajiem mērķiem. Turpretī jebkāda politiska vēstījuma trūkums kā noteikta pozīcija, koncentrēšanās uz autora iekšējās pasaules fenomeniem un lokālās “krāsu mākslas” tradīcijas kopšanu arī var būt politiska izvēle, kā skaidrošanā latviešu mākslas vēsturniekiem vēl ir daudz darāmā.
Biruta Delle. Dubultportrets. 2012. Audekls/eļļa, 100x90
Mana kolēģe Aiga Dzalbe, recenzējot Birutas Delles izstādi “Ikdiena” galerijā “Daugava” 2016. gadā, uzdeva it kā nevainīgu jautājumu: “Kāpēc jāskatās uz gleznām?” (“Diena”, 09.01.2016) Šķiet, ka tieši piezemēta, uz konkrētām īpatnībām vērsta pieeja Delles mākslas vērojumā pasaka vairāk nekā grandoši vispārinājumi. Tā arī vairāk atbilst mākslinieces konsekventajai attieksmei pret glezniecību kā regulāru un, iespējams, pat monotonu fizisku un garīgu praksi iepretī romantiskākiem priekšstatiem. “Kādēļ skatīties gleznas?” ir tikpat svarīgs un tikpat neatbildams jautājums kā “Kādēļ gleznot?”, ja šī gadsimtiem senā tradīcija tiek atkal un atkal apšaubīta, argumentācijai piesaucot attēlu pārprodukciju, digitālo laikmetu un ko tik vēl ne. Es nemaz nebūtu pārsteigts, ja tieši Birutas Delles darbi kalpotu kā noderīgs palīglīdzeklis kādam jaunam censonim, kas praktiskās nodarbībās vēlētos izprast glezniecības pamatjautājumus. Mākslinieces biogrāfijā ir periods, kad ap viņu pulcējās audzēkņi neformālajā izglītības grupā “Zemūdene”, un laikabiedri liecina, ka tā bijusi noderīga pieredze tieši tiem, kas nekļuva par profesionāliem māksliniekiem. Kādēļ priekšmetu, ko parasts skatītājs uztver kā vienu veselumu, gleznotājs sadala divos laukumos – gaismas un ēnas? Delles pastiprinātās gaismēnas ar izkāpinātu silto un vēso toņu miju sniedz vizuāli uztveramu atbildi. Kādēļ objekta ēnas puse ir drīzāk vienota ar tās mesto ēnu nekā gaismas apstaroto daļu? Veids, kādā mēs redzam pasauli tīri mehāniski, stipri atšķiras no tā, kā mēs to nolasām, lietojot iztēli, pieredzi un citus apziņas instrumentus. Glezniecība palīdz to saskatīt attīrītā, koncentrētā veidā. Par datorprogrammu ierobežotajām spējām atšķirt dažādus attēlus var pārliecināties jebkurš, kas ikdienā lieto attēlu meklētāju. Pat ja tas tiktu pilnveidots līdz līmenim, kurā nekļūdīgi atšķirtu viena objekta attēlus dažādos apgaismojumos, no dažādiem rakursiem utt., tikai cilvēciskas būtnes spēkos ir piešķirt šiem attēliem nozīmes, radīt asociācijas. Paskatīsimies vēlreiz Delles gleznas no neremdināma kāpēcīša viedokļa – viņas portreti ir tieši tik konkrēti un reizē vispārināti, lai nebūtu pieejami tehnoloģizētai atpazīšanai, bet izveidotu asociatīvas saites. Diez vai kāds skeneris “Dubultportretā” (2012) varētu pazīt autores laikabiedru Eiženu Valpēteri, bet viņu abu draugi to noteikti var. Savukārt citi, gleznas nosaukuma mudināti, drīzāk uztvers attēlotā vīrieša līdzību ar klēpī sēdošo kaķi. Manā rīcībā nav pētījumu, vai un kā tiek pētītas atšķirības starp dzīvnieku un cilvēku uztveri, taču esmu gandrīz drošs, ka, piemēram, kaķi Delles gleznotajos kokos saskatītu pavisam ko citu nekā cilvēki, ja vispār ieraudzītu tajos telpu, nevis plakanu virsmu. Par noskaņu atšķirībām nerunājot. Kādēļ vispār gleznot kokus? Ko iesākt ar lapām, ja katru neuzgleznosi, bet acs rāda arī kopēju apjomu? Kādēļ katra gleznotāja risinājums atšķiras? Kādēļ tieši pēc šiem, it kā prozaiskajiem, risinājumiem eksperti atšķir viena mākslinieka rokrakstu no otra? Izdala stilus un virzienus? Kādēļ gleznot “Svētdienu pagalmā” (2017), ja tajā nekas īsti nenotiek un rīt tā būs tāda pati, kā bija vakar? Tikai cilvēka individuālā pieredze var liecināt, ka visu laiku kaut kas notiek gan – gaisma nepārtraukti mainās un mirkļi neatkārtojas nekad. Bet par pierādījumiem, kas varbūt arī būtu savācami, pārliecinošāka ir noskaņa, tēls, kura nolasīšanai mums nevajag pārāk daudz laika. Es pieļauju, ka varētu būt tāda ierīce, kas gleznā “Pie spoguļa” (2014) saredz, ka persona no mugurpuses ir tā pati, kas spogulī parādīta no priekšpuses. Tomēr šai ierīcei noteikti nebūs izskaidrojuma, kādēļ citroni, kas šaipus spogulim ir veseli, tajā parādās iegriezti. Patiesībā arī skatītājam viena vienīga izskaidrojuma nav – katram varētu būt savas, pavisam atšķirīgas interpretācijas. Es nemaz nepiedāvātu mākslīgajam intelektam aplūkot klasisko Delles darbu “Kurš olīvu dārzā bij’ lieks…”, jo tajā bez vizuālās valodas iesaistīta arī verbālā, turklāt dzeja. Un mūsu zināšanas par tās tapšanas laiku veido jaunus un jaunus semantiskus uzslāņojumus.
Biruta Delle. Kurš Olīvu dārzā bij lieks... 1977. Audekls/eļļa, 118x143cm.
Tāpat kā specifisku glezniecisku jautājumu risināšana Birutas Delles gleznās pārvēršas par dažādi tulkojamiem vispārinājumiem, mazas lietas var kļūt lielas, ja vien ar tām strādā diendienā. “Kādēļ gleznot?” no retoriska jautājuma pārvēršas par eksistenciālu, kad bezrūpīgai atbildei, ka varbūt arī nevajag, svaru kausos pretī likta vesela dzīve, kas liecina – vajadzējis gan.
