Fragmenti no Ģirta Muižnieka gleznu formu uztveres enciklopēdijas
Ivars Runkovskis
05/12/2013
Kultūras aģentūras Indie paspārnē ir klajā nākusi jauna, gleznotājam Ģirtam Muižniekam veltīta grāmata. Piedāvājam īpašu iespēju lasīt vienu no tās tekstiem – Ivara Runkovska “Fragmentus no Ģirta Muižnieka gleznu formu uztveres enciklopēdijas”. Grāmatā iekļauts arī mākslas zinātnieces Ievas Kalniņas teksts, kura ietvaros viņa runā par būtiskākajiem atskaites punktiem Ģirta Muižnieka pasaulē un mākslā, iztaujājot arī viņam tuvos cilvēkus un draugus.
Māksla ir nevis tas, ko mēs redzam, bet tas, ko neredzam. Varbūt pat arī vēl ne tas. Diemžēl runāt ar vārdiem mēs varam nosacīti tikai par to, ko redzam, bet arī tad tur veidojas gandrīz kritiska “materiālu nesakritība” – starp vizualitāti un valodu, redzamā mirklīgo veseluma uztveri un vārdu jēdzienisko nozīmju izritinājumu laikā, starp gleznu radīto tēlu neskaitāmām individuālām daudznozīmībām un manu vienpersoniskā skatījuma (neizbēgami vientuļā) ierobežotību (pat neraugoties uz dažādu diskursu apzināšanos).
Tāpēc, meklējot šim rakstam iekšējo formu, es izšķīros sadalīt Ģirta gleznu formas un apjēgumus sastāvdaļās, skaidri apzinoties šīs pieejas problemātiskumu.
Vai ir pieļaujama gleznu kā pabeigtu veselumu sadalīšana “jēdzieniskās” sastāvdaļās? Pieņemu, ka jā, jo skatīšanās (redzēšanas) ceļi var būt tik dažādi. Galvenais, lai tas būtu ceļš sevī, uz sevi. Es uztveru Ģirta gleznas kā nelielu mikrokosmosu vai, ja gribat, makrokosmosu kopumu; salīdzinājumam – pats lielākais astronomu teleskops tver tikai daļiņu Visuma, bet arī tā var pētīt, saskatīt un nojaust kopējās, citur bezgalībā valdošās likumības.
Tāpēc atļāvos izveidot tādu kā Ģirta gleznu formu un šo formu radīto sajūtu un jēdzienu, kā arī manas attieksmes (atmiņu) īsu enciklopēdiju. Protams, tas viss no manas puses ir ļoti subjektīvi, un enciklopēdijas šķirkļu esejistiski nenoteiktā izteiksme dominē virs kaut kāda nosacīta “zinātniskuma” un objektīvas informācijas. Taču man šāds izklāsta ceļš liekas pamatots, un, ja kādam tas kaut mazliet palīdzēs vieglāk “ieiet” Ģirta gleznās, – es būšu laimīgs.
ĀDA (Virsma)
Jebkuras gleznas virsma ir kā āda, kā dzīvas būtnes āda. It sevišķi, ja tā ir tradicionālā nozīmē izprasta glezniecība. Formas uz tās “elpo”, ne tikai nesot sevī izteikto saturu, savstarpējās formālās attiecības, bet arī mākslas darba kā dzīvības principa “dvesmu”. Banāli būtu to salīdzināt ar tetovējumiem, bet, ja mēs pieņemam, ka arī garīgam “ķermenim” var tādi būt, tad jā. Protams, pavisam, pavisam citā nozīmē.
Būtībā jebkurš mākslas darbs jebkurā materiālā vai nemateriālā, ja tas ir īsta mākslinieka pieskāriena, kustības, domas, mērķa radīts, ir dzīvs un tiecas tikt saprasts, tiecas pēc tavas personiskas attieksmes. Ideālā variantā – draudzības un mīlestības, pat ja šī darba uzdevums ir izrādījies nest negatīvu, dramatisku emocionālo informāciju.
Ģirta gleznu virsmu (ādu) “lielā elpa” visbiežāk ir satraukta, piesātināta. Es to atļautos salīdzināt ar izcilas šķirnes zirga trīsām pirms auļošanas, vēl esot tikai riksī. Brīžam tā ir spēcīga, brīžam – saraustīta, brīžam – dramatiski drudžaina un pretrunīga, bet vienmēr neaizmirstamu piedzīvojumu sološa. Brīžam atkal tā šķietas viegla, glāsmaina (pat pārāk), kā kādas izsmalcinātas dāmītes nopūta uz tava pleca.
Īstenībā skatītājam, kas grib pa īstam ieiet mākslas darbā, sajust formu paškustības vienu aspektu, būtu jāļauj darbam pieskarties, lai sajustu šo “ādas elpu”. Taktilās sajūtas jebkurai mākslai ir ļoti nozīmīgas (pat mūzikā, dzejā). Protams, saprotamu iemeslu dēļ tas nav ļauts. Tas gan ir noticis, bet tikai vienu reizi, kad to darījis pats mākslinieks kā radītājs, iedvešot virsmā (ādā) dzīvību (materiāls un laikmets nav svarīgs). Mums tas viss jāizdara atstatus un jāsajūt ar savām acīm. Un ar laiku, ko vajag, lai ieraudzītu šo “ādas” elpu.
ABSTRAKCIJA
Ģirts klasiskā abstrakcionisma izpratnē ir un nav tāds. Dažreiz viņa gleznas patiesi liekas tīras krāsu formas radītas, kurās valda variabla asociāciju “valoda”, bet tādu ir mazākums. Lielākā daļā darbu impulsīvi abstraktā formā jaušamāki vai mazāk jaušami “peld” atpazīstamas zīmes, simboli, stāstoši elementi. Lielāko tiesu – vieni un tie paši. Acis, lūpas, sievietes aprises, zvēru silueti, “mušu – eņģeļu” zīmes. Viņu varētu nosaukt par lirisku abstrakcionistu – stāstnieku. Savas zemapziņas pētnieku vai “vergu”. Ar abstrakcijas elementiem viņš rada spēcīgu fonu, varbūt kairinājumu no jauna atgriezties pie kaut kāda sava nekad nebeidzamā stāsta. Tajā pašā laikā – katra glezna ir ļoti individuāla. Ir tāda sajūta, ka viņš griež sev priekšā maģisku kristālu, kas vienmēr caur to vai citu skaldni dod jaunu pasaules abstrakciju, kurā savijas pagātnes tēli, rēgi un jaunas formas prieks.
MELNAIS, BALTAIS UN CITAS KRĀSAS
Melnais un baltais Ģirta gleznās varbūt veido to pamatstruktūru, kura monolīti un savās iekšējās paralēlēs eksistē (elpo) zem visiem citu krāsu kruzuļiem un vizuļiem. Pat tad, ja dažās gleznās to nav, pat tad, ja gleznās paralēli tiem ir lieli zilā vai dzeltenā laukumi. Neesmu pārliecināts, ka melno un balto krāsu Ģirta gleznās raksturo tikai pretstatījuma, pretcīņas moments. Vairāk tās uztveru kā garīgas paralēles, kas drīzāk meklē saskares, īpašas harmonijas punktus (koeksistenci esības skaistumā un drāmā), nevis nesamierināmu cīņu. Lai vai kā, tās ir pamatā tam “ģirtiskajam” traģismam, dramatismam, ko jūt visā viņa radītajā krāsu celtnē. Mainīgā (skaistā) un pastāvīgā (traģiskā) vienība Ģirta gleznās ir viena no viņa gleznu mīklām, virzītājspēkiem un skaistā avotiem. Melnais mirdz, vilina sevī, ar to var padarīt saredzamu pārējo (krāsas, kustības), bet reizē tas ir draudošs un pat baigs savā skaistumā un noslēgtībā. Baltais kā pasaule, plašums, aptverošs miers un nomods, neredzama svētība un arī... nemiers, nekas. Baltais izstaro, nāk pretī, bet neko nesola, un Ģirta gleznas pierāda, ka baltā nemateriālā daba ir tikpat traģiska un varbūt pat traģiskāka savā ilūzijā nekā melnajai krāsai. Dievs ir krāsa, un tā ir neizdibināma. Zilās un dzeltenās krāsas laukumi, reizēm rozīgie, reizēm nelieli sarkanā, zaļā piesitieni tad atklājas kā pārejošais, gaistošais (kā skaistas dzejas rindas) un tāpēc iegūst sāpīgumu. Pat zināmu saldu asarainību, bet tā tam jābūt.
ARTISTISKUMS
Ģirta gleznās ir tas “gars”, ko daudzi asociē ar klasisku 20. gadsimta “īsta mākslinieka” manifestāciju. Ārēji tas nolasās kā izpausmes brīvība, neatkarība ( es kādreiz rakstīju – “samtaina trakulība”). Tas ir kā šķietamais vieglums, ar kuru tiek radīta formu pasaule, kā dabiska intuīcija, kā tāds vilinoši iekārojams skaistums, kas dozēti papildināts ar dramatismu, pat traģiku, kā netiešs, zīmēs un krāsās pausts sievietes skaistuma pielūgums utt. Arī pats Ģirts dzīvē gadiem ilgi neapzināti veidoja šo mākslinieka “paštēlu” – dzīvot un parādīties viegli, ar zināmu šiku, nevērību, vieglumu, kaut gan daudzi dramatiski viņa dzīves notikumi palika slēpti, bet to ēnas veidoja un joprojām veido viņa radīto formu dzīves būtisku pusi. Tāpēc es uzskatu, ka artistiskums ir kaut kas ārējs, bieži vien literāras dabas, un, ielūkojoties ciešāk gleznu formās, atklājas pavisam cita realitāte, vērtību sistēma. Izstādes “Maigās svārstības” avīzē savulaik par Ģirtu rakstīju, ka dzīve, protams, ir skaista, ja to uztver viegli, bet to ir grūti realizēt, jo viegls skaistums ir mirklis, bet mirklis ir mirstošs, un tajā ir nāves tuvums, tāpēc dzīvot (un gleznot) viegli ir rotaļāties ar nebūtību. Varbūt tas tika teikts it kā mazliet pārāk patētiski, bet tāds nu tas Ģirta “karogs” bija un ir.
LAKA
Un visam pāri laka, laka, laka. Kā tādas bruņas, lai aizsargātu šo burvīgo krāsu spēles un nejaušību pasauli. Un tajā pašā laikā, lai piešķirtu krāsām noslēpumainu spēku, liktu tām būt daudz dzīvākām un “dārgākām”. Laka kā aka. Un melnais top dziļāks, noslēpumaināks. Zilais – filozofiskāks. Pat dzeltenais iegūst burvestību. Vēl viens lakas aspekts – spoguļa efekts, kas liek meklēt labāko leņķi gleznas apskatei, lai tavs atspulgs “neieietu” bildē. Bet varbūt tur tam jābūt? Laka – tā ir arī saspēle ar mūsu īstenības uztveri. Tā vai citādi radītu virsmu vilinošais, “glaunais” spīdums mūs aptver visur ikdienā. Varbūt Ģirtam lakā ir iekodēta arī ironija? Laka kā iluzionista radīts brīnums, kam mēs visi noticam. Laka kā Ģirta artistiskumam un personībai piemītoša izpausme – tāds šika elements. Īstenībā jau droši vien viss ir pavisam praktiski – pasargāt gleznu virsmu no bojājumiem, bet tas taču nevienam nav interesanti.
SKAISTUMS
Kāda tad ir Ģirta darbu skaistuma anatomija? Ļaut visam notikt it kā pašam no sevis. Mulsinoši skaista spēle, kas rotaļīgi viegli pārkāpj redzamā un neredzamā robežas (ikvienā no mums). Skaistums kā krāsu slēptās kaisles atklāšana, kad krāsas nestāsta stāstus par kaut ko, bet pašas par sevi: atklāj savas “iekšas” – to daudznozīmību, bezgalību, eksplozivitāti. Krāsas klājas un plūst, notek, pil, uzlejas, uzspiežas, uztriepjas, parādot sevi kā fizisku un garīgi autonomu vielu. Tās dzīvo savu, brīžam pat no mākslinieka neatkarīgu dzīvi – varbūt tas arī ir skaistums glezniecībā (un ne tikai – attiecinot iepriekšteikto uz jebkuru mākslā izmantojamu materiālu, arī, piemēram, uz cilvēka ķermeni). Varbūt Ģirta gleznu skaistums ir to iekšējā variabilitātē, brīvības sajūtā? Pārāk naivās un skaistās krāsās. Neparedzamībā. Īpašā intimitātē, kas brīžam ir bīstami tuvu atklātam sentimentam. Skaistums te ir kā nekopts dārzs, kura pamatā ir nejaušu (impulsīvu) formu savienojums. Šajā dārzā nav pareizības, kārtības, bet ir ļoti daudz bērnišķības. Skaistums Ģirta darbos ir divdabja vārds, bet varbūt pat trīsdabja vai četrdabja. Viss šajā skaistumā ir spēle. Sajūsma un bēgšana reizē. Noteikumu nav. Ir intuīcija kā process, kas savāc kopā, liekas, nesavienojamo. Te sīkelementus kopā satur neredzami gravitācijas spēki, parasti saka – acumērs, bet tas tā virspusēji teikts. Tas ir arī neiespējams skaistums, kas balstās uz provokatīvu, uzspēlētu, sakāpinātu un neapzinātu skaistuma koncepciju (visas šīs laku, faktūru, notecējumu, šļakstījumu, pilinājumu, pārāk skaistu krāsu provocējošās spēles). Un vēl šī dīvainā daudzu gleznu rēgainība, paslēptuves, kas tajās dzīvo, haosa tuvuma izjūta – arī tas ir skaistums. Viņa skaistums.
ALKOHOLS
Es uzdrīkstēšos apgalvot, ka šim šķirklim bija te jābūt. Bet jūs, neapšaubāmi, varat tam nepiekrist. Apreibinošie līdzekļi (lai piedod man narkologi, psihoterapeiti un citi gudri un patiešām pareizi domājoši cilvēki) ļoti talantīgiem māksliniekiem bieži vien ir tādi paši izteiksmes līdzekļi kā krāsas, vārdi, skaņas, domas, kas kaut kādā mērā (vismaz sākumā) ļauj savērpt savu dzīvi kā tādu mākslas darbu. Robežas starp mākslas darba formām un dzīves formām zūd, un tad liekas, ka tu kļūsti par vienu totālu radītāju un redzētāju – bez ierobežojumiem. Varbūt tāpēc, ka viens no mākslas pamatprincipiem ir īstenības formu mainīšana (to var saukt dažādos vārdos – deformācija, dekoratīvisms, ekspresija, nosacītība utt., utt.). Jautājums ir tikai, vai tavs talants un ķermenis ir tik stiprs, izturīgs, gribas pilns, lai to izturētu. Jo sabrukšanas, izsīkuma process vienmēr ir līdzās. Radot mākslas darba formu, mākslinieks bieži vien pēc tam jūtas kā iztukšots, bet, fiziski dzīvojot dzīvi kā formu, nereti atpakaļceļš var izrādīties ļoti, ļoti problemātisks. Un tad rodas jautājums, vai tu spēj apstādināt un savaldīt savas dzīves formu un kā. Es zinu, ko runāju. Nezin kāpēc tas īpaši attiecas uz talantīgiem gleznotājiem, kas apveltīti ar saasinātu krāsu redzi (tā sauktajiem koloristiem). Latviešu glezniecības vēsturē (un pasaulē) tādu piemēru ir ļoti daudz un visaugstākās raudzes. Īstenībā pārējos mākslas veidos vairāk vai mazāk jau ir tas pats. Es te necenšos neko absolutizēt, vēl vairāk – popularizēt kā neizbēgamu sakarību. Bet nu tas kaut kā tā sanāk. Un ir milzīgs prieks, ja saistošais stāsts vai romāns vēl nebeidzas un beigas lugai ir laimīgas.
UZTVERES NOSACĪJUMI
Katram mākslas darbam ir vairāki optimālie skatīšanās attālumi (arī leņķi, kustības veidi un ātrumi attiecībā pret darbu utt.). Klasiskais standarts gleznu aplūkošanas attālumam esot vienāds ar konkrētā darba divu diagonāļu summu. Es uzskatu, ka daudzas Ģirta gleznas vislabāk sākt aplūkot no 20–30 cm attāluma. Tu pieej gleznai klāt un “ieej iekšā” virsmas formas procesā, un tad pēkšņi atklājas daudzi mazi “kosmosi”, kuros dzimst, mirst, mijiedarbojas gan mikro, gan makro spēki. Tieši tuvumā atveras patiesie formas dziļumi un plašumi, kur krāsu tiešā klātbūtnē, mijiedarbībā, tās lējumos, triepienos, pilinājumos un punktos, sīklīniju ritmos un visu citu formveidojošu faktoru nejaušībā rodas tas bezgalīgi vilinošais un reizēm arī draudīgais skaistums, kas patiesi ir Ģirta glezniecības “sāls”. Un tad tu atkāpies un visi šie mikrokosmosi it kā “pazūd” (bet tu jau zini, ka tie tur ir!), un izveidojas tradicionālā glezna ar noteiktām robežām, kurā parādās figūru silueti, citi stāstoši elementi un zīmes, un rodas zināmi jēdzieniski naratīvi. Tie var būt sentimentāli, dramatiski, banāli, tradicionāli, asaraini, traģiski vai vienalga kādi, kā nu katram labpatīkas pēc savas dzīves pieredzes tos traktēt. Tu vienkārši skaties gleznā kā logā, cenšoties lasīt to, kas ir aiz tā, ko tas “stāsta”, kaut gan gleznas īstenā jēga un saturs ir “loga” virsmā, “uz stikla”. Tieši no turienes kā no mistiskas kartes formu mikrouzliesmojumi raida tevī to formas paškustības enerģiju un “ģeogrāfiju”, kura apzināti vai neapzināti nogulsnējas tavā zemapziņā, lai vēlāk koriģētu domu un emociju gaitu. Jāpiebilst vēl, ka, manuprāt, formula par redzamo un neredzamo (bet esošo) ir universāla jebkura stila glezniecībai – gan visreālistiskākajai, gan visabstraktākajai. Varbūt būtība slēpjas sīkumos, kaut nenoliegsim arī lielu formu attiecību nozīmi.
SIEVIETES
Lai cik tas dīvaini arī būtu, Ģirts kā mākslinieks ir vērotājs, kaut gan steidzīgs un pat nervozs. Viņa radītā pasaule, neraugoties uz tās ārējo kustīgumu, lidojuma sajūtu, ir vērojuma, nevis darbības pasaule. Pat viņa gleznošanas maniere par to liecina. Vienīgais lielais totēms (darbības veicinātājs) ir sieviete. Zināma tipa sieviete – tās acis, mati, figūra, galvas forma, siluets. Taču sieviete ne jau kā mīlestības simbols, bet kā šī garīgā lidojuma sajūtas apzīmējums. Tas labākajā gadījumā. Tomēr reizēm sievietes klātbūtne parādās kā rēgs, drauds, bailes, lelles sirreālisms – tas viss, kas kaut kur dziļi viņa zemapziņas slāņos slēpts un laika deformēts. Varbūt brīžam tā iznirst arī kā jautra, ironiska spēle. Bet jebkurā gadījumā tā dzimst no Ģirta radītās krāsu laika straumes. Kā devītais vilnis. Kā centrs krāsu formu plūstamības un pilnīgas atbrīvotības orgasmam. Varbūt tāpēc šī sievietes kā idejas galēja stilizācija, “saraustītība un izmētātība” krāsu telpā. Lidojošas acis, lūpas, mati, krūtis. Silueti – spoki. Kā jau estēts, Ģirts vienmēr novērtējis sievietes skaistumu, un sievietes viņa glezniecības tēlu tapšanā spēlējušas dažādas lomas, bet tas jau ir cits stāsts.
ŽESTS
Žests mākslā ir neredzamā manifestācija un redzamā pārvēršana individuālā enerģijā.
Ģirta žests ir plašs, ar lielu atļaušanos, burvīgu nevīžību un apbrīnojamu izsmalcinātību sīkumos. Tajā ir kaut kas ļoti sievišķīgs, bet reizē tas rada arī esības būtības viļņojumu (viļņus). Un, protams, tas ir pilns nejaušības, improvizācijas, intuīcijas. Vispār par žestu Ģirta mākslā var runāt tikai nosacīti, jo viņš gleznas veido, novietojot tās uz grīdas un tad krāsu uz tām lejot, pilinot, tecinot, uzšļakstot. Pēc tam darbi bieži tiek pacelti vertikāli, ļaujot vēl nenožuvušajām krāsām brīvi (nekontrolējami) notecēt pa gleznu virsmu. Vispirms lielās masas, tad detaļas (“lidojošas acis”, sievietes ķermeņa aprises, kāda cita apzīmējoša detaļa). Viņa žestu (valodu) var raksturot kā spēli ar nejaušību, haosu, ko tomēr kontrolē viņa izcilā krāsu formas izjūta, Dieva dota kolorista redze. Ģirta žestā mūs uzrunā kaut kas liels un varens – sasprindzināts, gudrs kā daba, bet arī izmisis, grotesks, dezorientēts. Tas ir žests kā spēle ar nekontrolējamo, un tāpēc varbūt tas ir tik skaists. Tā ir brīvība, ko visi mēs tik ļoti alkstam, bet, lai to sasniegtu, nemākam atbrīvoties un vienkārši būt. Varbūt tāpēc vizuāli Ģirta gleznās dominē lielu, glezniecisku masu plūdums, to viegla pārejamība, kas rada tādu kā “apziņas plūsmas” iespaidu. Ģirta gleznas nekādā gadījumā nav “logs”, tajās valda lidojuma princips. Vispirms krāsu telpā, tad garīgajā telpā.
SALONS
Es nenoliedzu, ka Ģirta gleznās ir šis salona faktors. Formu jutekliskums bieži vien sasniedz to “salduma” līmeni, kad ārēji tā patiesi liekas balansēšana uz naža asmens starp nopietno un lēto. Jā, viņa māksla ir pretrunīga, bet tās ir sekas tam ceļam, ko viņš kā izcils kolorists izvēlējies. Pilnīga paļaušanās uz intuīciju, krāsu un efektu burvestību, skaistuma “kultu” var novest un noved vienā galējībā – izsmalcinātā dekadencē, sentimentālā saspēlē ar skatītāju. Man drīzāk liekas, ka tas ir tāds neizbēgams blakus produkts; labākajos darbos Ģirts pārliecinoši demonstrē savas mākslas patieso dziļumu, kurā atklājas lielas mākslas un talanta klātbūtne. Par to arī es centos runāt daudzajos šeit lasāmajos šķirkļos. Jebkurā gadījumā Ģirta gleznas rada mūsos to formas paškustības efektu, kura atbalss vēl ilgi neapzināti ietekmē daudzas citas mūsu individuālās darbības.
SĀPES
Es uzdrošinos apgalvot, ka Ģirta radītajā formu pasaulē dzīvo (eksistē) sāpes. Mani pat neinteresē to reālie cēloņi. Man tās ir sāpes “caur acīm”. Tās parādās kā sekas un cēlonis viņa gleznu virspusēji redzamajam skaistumam. Šis krāsu formu iekšējais sāpīgums (bet varbūt izmisums) gan paplašina, gan sašaurina Ģirta darbu uztveri. Piemēram, garīgā saite ar balto vai melno krāsu ir burvīgi skaista, kairinoša un... traģiska. Iespējams, ka viņa krāsās “peld” kaut kādi vispārīgi un personīgi arhetipi – vajātāji. Bet viss ir tik izplūdis, saplūdis, vārs, tikko jaušams, ka aprakstošie vārdi vien pieskaras sāpju ārējai robežai. Taču var sajust, ka šīs sāpes drīzāk nāk nevis no spēka, bet vājības. Saprotams, ka Ģirta mākslā kā jebkurā mākslā ir grēksūdzes moments. Viņa gadījumā tas slēpjas sakāpinātajā nejaušību haosa, “nepareizības” un tikpat sakāpinātas skaistuma vēlmes savienojumā. Tā ir pasaule, kuras ciešanas ir tā pati. Kā rezignācija, kas attaisno sevi, kultivējot radošo enerģiju. Un no tā, manuprāt, viņa gleznās rodas tas skaistais, bet sevī sagurušais pagurums. Dīvaini.
NEJAUŠĪBA
Cituviet te jau tika runāts par neapzināti apzinātas nejaušības lomu Ģirta gleznu tapšanas (un arī uztveres) procesā, tomēr vēlreiz par to citā aspektā. Nejaušības izmantošanai par radošu instrumentu ir savas pozitīvās un arī problemātiskās puses. Tā noteikti ir daudzu negaidītu un brīnumainu atklājumu nesošs spēks, tātad – ļoti radošs spēks. Tā pat var kļūt par zināmu radošā procesa “reliģiju”. Taču tas ir arī šaubu un pakļaušanās, kļūdu un atradumu ceļš. Notiek žilbinoši akrobātiski vingrinājumi ar iespējamo un neparedzamo. Bet nejaušības kā izteiksmes līdzekļa kultivēšanā slēpjas tāds kā bezspēcības elements. Tas gan varbūt nav definējams kā bailes. Ir tur arī skaista pārgalvība, trika prieks, un skatītāja acs to novērtē un emocijas uzgavilē. Tikai tam visam klāt ir kaut kas tāds, ko sauc par nebūtību. Mirklis ir skaists, bet mirstīgs. Var jau būt, ka nejaušībā ir kaut kas patiesi fundamentāls. Skaista žonglēšana virs bezdibeņa, kas, izanalizējot visus par un pret, beigu beigās izrādās stabilākais dzīves dzīvošanas veids.
Grāmatas vāka attēls. 2013
BEZ VĀRDIEM
P. S.
DOMĀŠANAI
Šķirkļu nosaukumi, kuri nav ietverti šajā enciklopēdijas fragmentu apkopojumā, bet par kuriem tomēr ir vērts padomāt Ģirta gleznu sakarā: ACIS, AMORFUMS, ATSKAŅAS / FORMU SINERĢIJA, AUTOMĀTISKAIS RAKSTS, BOHĒMA, BRĪNUMI, BRĪVĪBA, CENTRI, DECENTRISMS, DEKORATĪVISMS, DEFORMĀCIJA, DEPRESIJA, DESĒNS, DRAUGI, EKSPRESIJA, FORMU PAŠKUSTĪBA, FAKTŪRAS, GOTIKA, GRAVITĀTE, IETEKMES, LAIKS, LĪNIJAS, MEZGLI, MĪLESTĪBA, NĀVE, NENOPIETNĪBA, NENOTEIKTĪBA, NEPABEIGTĪBA, MUŠAS, PLĪVOJUMS, PĻECKAS, PRIEKS, PUNKTI, MUDŽEKĻI, TRAJEKTORIJAS, VISUMS, VIELA, VIENS, VIRTUOZITĀTE.
