Brokastis zaļumos ar odziņu
Par izstādi “Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm” Valmieras pilsētvidē
Māra Bišofa zīmējumus ierasts raksturot ar tādiem jēdzieniem kā vienkāršība, precizitāte un lakoniskums, kā arī ironija, paradoksi un ačgārnības. 2008. gadā mākslinieka daiļrades analīzei filozofs Artis Svece piedāvā jēdzienu “bišogrāfija”, norādot, ka zīmējumos ietvertā distance ļauj tos salīdzināt ar fotogrāfijām.[1] Savukārt 2021. gadā iznākušās grāmatas “444 Māra Bišofa ideju ilustrācijas” ievadā mākslas kritiķe Ieva Lejasmeijere uzsver, ka pēdējo gadu darbiem piemīt saikne ar stāstniecību un aicina tos uzlūkot drīzāk kā dzeju, jo tagad vizuālās valodas izpausmes kļuvušas daudz ietilpīgākas.[2] Ietilpīguma metaforu netieši izvērš arī viena no izstādes “Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm” kuratorēm Solvita Krese, raksturojot Bišofa zīmējumus kā atsperīgus. Šī kvalitāte saistās ne tikai ar vingrumu un elastību, spēju mainīt un atgūt formu, bet arī enerģijas un kustības potenciālu, ko izstāde piesaka, iesaistot astoņus Latvijas māksliniekus, kuri, atsperoties no Bišofa zīmējumiem, rada jaunus mākslas darbus.
Skats no izstādes “Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm”. Foto: Klāvs Vasiļevskis
Komunikācijas, sadarbības un interpretācijas moments man šķiet viens no saistošākajiem šīs izstādes solījumiem, tāpat kā lēmums darbus pilnībā izvietot pilsētvidē, tādējādi realizējot ideju par muzeju bez sienām. Tas paver iespējas eksperimentāliem risinājumiem un negaidītām kombinācijām, kā arī ietver riskus. Daži no tiem piepildījās jau izstādes atklāšanas dienā – lietus un vēji pārbaudīja ne tikai skatītāju, bet arī mākslas darbu izturību. Citi riski atklājās drīz pēc atklāšanas, piepildot autora vārdus: “Ļoti iespējams, ka šī izstāde varētu Latvijā paiet garām nepamanīta. Bet varu iedomāties, kādu troksni tā saceltu Ņujorkā vai Londonā, ja šajā izstādē pilnīgi nejauši būtu ieklīdis un to aprakstījis kāds franču connaiseur”. Varam prātot, cik gan “franču connaiseur” šobrīd varētu atrasties Latvijā, it īpaši – šajā gadalaikā, kā arī atzīmēt vēlmi noteikt kritiķa nacionālo piederību un dzimumu, kas Latvijas mākslā nav gluži ierasta lieta. Taču mākslas klasiķim zināms ekscentrisms piestāv. Troksni gan šoreiz sacēlis pats autors, pirms hipotētiskais connaiseur paspējis ko pateikt.
Triumfs un atliktais starts
Izstādes objekti izvietoti dažādās pilsētas vietās, ne tikai centrā, bet arī Pārgaujā, kā arī Valmiermuižā, kur slavenā alus darītava piedāvā Bišofa veidotu alus etiķeti. Pasākumā piedalās arī Valmieras novada avīze “Liesma” un Vidzemes reklāmas laikraksts “Tava izvēle” ar Marijas Luīzes Meļķes un Jāņa Joņeva intervencēm. Par vēl vienu izstādes dalībnieku kļūst arī pilsētvide, tās iedzīvotāji un dabas norises, ietekmējot darbu kontekstu, uztveri un nozīmi.
Skats no izstādes “Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm”. Foto: Klāvs Vasiļevskis
Izstādē Māra Bišofa jaunie zīmējumi atraduši vietu gan parkos, gan uz žoga un pilsētas namu mūriem. Tiek izcelts, ka šoreiz daļa darbu ir krāsaini, kas autoram nav gluži raksturīgi. Darbu izlasē pavīd jau pazīstami motīvi: interese par sociāliem un politiskiem sižetiem, pilsētvides ģeometriskie ritmi, atsauces uz mākslas vēsturi, it īpaši – modernismu, reizēm diezgan sarkastiska pievēršanās mākslas skatītāja pieredzei, kā arī variācijas par mākslinieka vīrieša mijiedarbi ar kailu sievietes ķermeni, māksliniekam, kā vēlāk noskaidrojam, īpaši mīļu tēmu. Dažviet plakanas kompozīcijas papildina konstruktīvisma un kubisma iedvesmotas formas un risinājumi, piemēram, uz Bastiona un Ziloņu ielas stūra mājas fasādes veidots sievietes portrets, kuras sejā integrēta “aklā” loga aile, kurai redzīgumu piešķir murāļa kompozīcija.
Skats no izstādes “Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm”. Foto: Klāvs Vasiļevskis
Līdzās Bišofa zīmējumiem Valmierā skatāmi Agates Lielpēteres, Ingrīdas Pičukānes, Viviannas Marias Stanislavskas, Kaspara Groševa, Ērika Boža, Ernesta Kļaviņa un Kriša Salmaņa darbi. Tie tapuši, kā pieteikts anotācijā, autoriem mijiedarbojoties ar Māra Bišofa radošo praksi. Mijiedarbība gan paredz savstarpējību un sadarbību – jāšaubās, vai izvēlētajā izstādes formātā tas maz bija iespējams. Drīzāk iezīmējas hierarhiska struktūra: mākslinieki un meistars (šāds formulējums izskanēja arī atklāšanā), turklāt “meistars” arī vairākkārt izstādi nosauca par “manu”, nevis “mūsu”. Tātad attiecības starp izstādes dalībniekiem var raksturot kā vienvirziena. Šajā brīdī izstādes intriga ir: vai un kā pievēršanās Latvijas mākslas klasiķim ietekmēs šo autoru jau izkopto un pazīstamo rokrakstu, vizuālo valodu un tēmu loku?
Izstāde piedāvā vairākus scenārijus. Daži autori par būtiskāko izvēlējās formveides kontinuitāti, tostarp zīmējumu tehniku, citi uzsvēra asprātīga žesta nozīmi, un dažkārt abas pieejas ir apvienotas. Māra Bišofa karikatūras tradīcijas pēdās iet Agate Lielpētere, kuras zīmējums “Kā rodas latvietis?” atgādina vizuālu šarādi, ļaujot risināt latviskās identitātes tapšanas mīklu. Tajā līdz ar kultūras kanonu nozīmīgas arī gastronomiskas tradīcijas, tautas medicīna, sezonāli rituāli kā kūlas dedzināšana un bērzu sulas tecināšana, kā arī sakāmvārdi un folklorizēti izteicieni. Ernesta Kļaviņa animācija “Redukcionists” uz digitālā reklāmas ekrāna parāda tēla vienkāršošanas iespējas, to reducējot uz abstraktām ģeometriskām formām. Animācija ir vien dažas sekundes gara, un, lai vēlreiz noskatītos zaļās ķirzakas kapučjakā metamorfozes, jāgaida vairākas reklāmas. “Redukcionists”, tāpat kā otrs darbs, kurā Kļaviņš animējis trīs Bišofa zīmējumus un kas izstādīts audumu un rokdarbu veikala “Kameja” skatlogā, ir šīs izstādes partizāni, kuri integrēti pilsētas informatīvajā apritē organiski un teju nemanāmi.
Ernesta Kļaviņa animācija “Redukcionists”. Foto: Klāvs Vasiļevskis
Krišs Salmanis. “Nenozīmīgs gadījums”. Foto: Klāvs Vasiļevskis
Uz Valmieras Kultūras centra jumta iemājojis Kriša Salmaņa lakoniskais objekts “Nenozīmīgs gadījums”, kas sastāv vien no trim burtiem. Šajā vārdu spēlē iesaistīts ēkas jumts un sienas plakne, ļaujot nolasīt nepatīkama pārsteiguma, sagāšanās un izgāšanās nozīmes. Viena no tām saistīta arī ar Latvijas kultūru, proti, tās daudzskaitlīgajām ķibelēm nekustamo īpašumu jomā, kā lasām anotācijā. Pati lielākā ķibele ir pašu nekustamo īpašumu neesamība, kā arī šī fakta šķietamais nenozīmīgums. Šo tematisko līniju turpina Kaspara Groševa instalācija “Atkritumi pie eksponāta”, kas izvietota vienā no stikla siltumnīcām pie Valmiermuižas alus darītavas. Instalācija Bišofa līniju murskuli pārceļ junk art estētikas valodā, izmantojot postindustriālus materiālus, lai uzsvērtu nejaušību, lētumu, amatierismu un zināmu vieglprātību, interesējoties par kultūras (šajā gadījumā: vasaras sezonas) materiālajiem pārpalikumiem.
Ēriks Božis. “Triumfa arka”. Foto: Klāvs Vasiļevskis 
Savukārt Ērika Boža instalāciju “Triumfa arka” var lasīt kā ironiskā, tā nostalģiskā atslēgā, tāpat kā otru darbu “Māja, kurā vēl nav klavieres”.[3] Abas instalācijas, salīdzinot ar Bišofa zīmējumiem, atšķiras gan ar mērogu, gan materialitāti. Distances un atsvešinājuma vietā šeit jūtama iegremdēšanās ikdienas dzīves vienmuļajos ritmos, savukārt savu laiku nokalpojušas lietas – veļas mašīnas, gludināmie dēļi, svari, skaitīkļi utml. – ne tikai atgādina par uzkopšanu, tīrīšanu, iepirkšanos un cita veida uzturēšanas darbiem, kuri tradicionāli bijuši sieviešu pārziņā, bet arī atsauc prātā aizmirstus sapņus, skumjas un traumas. Īsi pirms pusnakts apstājies pulkstenis un klavieres, kuras rūpīgi nobalansētas uz skolas peldbaseina tramplīna, caurauž sastinguma, pat paralīzes afekts, kurā kondensējusies atliktā starta sajūta. Triumfs ir tepat, tomēr neaizsniedzams – līdz ar veciem krāmiem un ikdienas rūpēm to aizskalo laika straumes, paverot skatam nolupušas baseina sienas.
Agate Lielpētere. “Kā rodas latvietis?”. Foto: Klāvs Vasiļevskis
Kas atļauts Jupiteram
Atšķirīgu pieeju īsteno mākslinieces Vivianna Maria Stanislavska un Ingrīda Pičukāne, kuras uz sadarbību aicinājušas Valmieras jauniešus. Tiesa, te vērojams atšķirība: ja Stanislavska izcēla mākslinieka tehniku, it īpaši, līnijas modulācijas, tad Pičukāne veica saturā balstītu darbu analīzi no dzimtes aspekta. Viviannas Marias Stanislavskas un jauniešu kopdarbs apskatāms pie Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas. Uz sienas gleznojuma un blakus izvietota banera redzami dažādi vertikāli tēli. Iespējams, tie ir darbnīcu dalībnieku pašportreti vai alter-ego. Darba nosaukums “Visiem viens galamērķis” piešķir tēliem serialitāti, savukārt kopīguma un vienotības efektu panāk animācija, kuru var noskatīties “Kurtuvē”. Izstādes atklāšanas ekskursijā māksliniece stāstīja, kā darbnīcās ielavījās klimata pārmaiņu temats, jauniešiem reflektējot par savu un savu tuvinieku pieredzi. Šai tēmai rasts sadzīviskos novērojumos balstīts pamatojums, kas atrasts izmestajos atkritumos, gaisa temperatūras svārstībās un ziņās par ozona caurumiem. Zīmējumus papildina replikas, ko šie tēli viens otram saka. Mākslas darbam ir pedagoģiska vērtība, ko pastiprina izvēlētā vieta, tomēr klimata pārmaiņu tēmas ievijams varētu būt bijis grodāks.
Ingrīdas Pičukānes un Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolas audzēkņu darbu kopums “Māksliniece, modelis un olīva”. Foto: Klāvs Vasiļevskis
Savukārt izstādes atsvaidzinošā “odziņa” atrodama mākslas galerijā “Ledus pagrabs”, kurā skatāms Ingrīdas Pičukānes un Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolas audzēkņu darbu kopums “Māksliniece, modelis un olīva”. Šī ir vienīgā izstādes daļa, kas piedāvā kritisku skatījumu, izceļot mākslas nozares seksismu, kura atblāzmas varam saskatīt arī vairākos Bišofa darbos. Pētot sieviešu un vīriešu tradicionālās lomas mākslas vēsturē, Pičukānes darbi precīzi atspoguļo izstādes anotācijā formulēto Bišofa mākslas radīšanas mērķi, proti, “atrast ačgārno un parādīt cilvēkiem, jo viņi paši to nespēj ieraudzīt”. Izstādes kopainā mākslinieces darbi piesaka jaunu gaišredzības līmeni, izmantojot ačgārnības principu, lai izceltu dzimumu stereotipiem un strukturālas nevienlīdzības caurausto mākslas vēsturi, kur sievietes drīzāk tiek reducētas uz mūzu, modeli vai iekāres objektu, nevis uzrunātas par dižgarēm, meistarēm un ģēnijām. Izrādās, šo ačgārno patiesību nespēj vai nevēlas ieraudzīt arī pats meistars, un pat koleģialitātes princips (abi taču piedalās vienā izstādē!) nespēj viņu apturēt no publiskas mākslinieces izsmiešanas. Ja LTV ziņu sižetā Pičukāne izstāsta par sava darba ieceri, norādot, ka Bišofa zīmējumos saskatāmas “patriarhālas lietiņas”, kas gan neesot tikai šī autora īpašība, bet drīzāk liecinot par sabiedrību, kādā dzīvojam, tad meistars šajos vārdos saskata personisku uzbrukumu un paziņo, ka Ingrīda Pičukāne viņu “saplacināja un sadauzīja sīkos gabaliņos”.[4] Jau nākamajā elpas vilcienā viņš apsūdz mākslinieci neprofesionalitātē (“Lai interpretētu Bišofu, vispirms būtu jāiemācās zīmēt”), ko papildina mizogīnas nievas par Pičukānes izstādi “Sarkanā istaba”, kas notika 2017. gadā un kuru, starp citu, arī organizēja Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs.
Māris Bišofs “Labs mākslinieks” / Ingrīda Pičukāne “Laba māksliniece” 
Abas stratēģijas, protams, ir pretrunīgas – ja jau māksliniece ir tāda niecība, kā viņai var būt tik liela ietekme? Tomēr interesi saista trīs lietas. Pirmkārt, pārspīlētā apdraudējuma izjūta. Ingrīda pasaka vien dažas acīmredzamas patiesības, tostarp to, ka Bišofa darbos mākslinieks ir apģērbts vīrietis un modele ir kaila sieviete. Ir aizkustinoši redzēt, ka priekšlikums apmainīties ar lomām kādu var saplacināt un sadauzīt. Tas signalizē, kādas ir šīs šķietami nevainīgās rotaļas likmes. Kā savulaik norādījis mākslas kritiķis Džons Berdžers – klasiskajā Rietumu mākslā kailums pauž padevību.[5] Mēs runājam par drēbēm, bet domājam par varu. Otrkārt, agresīvajā uzbrukumā māksliniecei, nomelnojot un faktiski uzrīdot viņai savu prāvo fanu pulku, diemžēl nav manāms ne Bišofa zīmējumiem ierastais smalkums, nedz lakoniskā elegance. Daudzi mākslinieka daiļrades cienītāji ir vīlušies. Tiesa, jau atklāšanas brīdī manīju entuziasmu, ar kādu meistars izrāda solidaritāti vīriešiem māksliniekiem (sarokošanās, komplimenti), uz mākslinieču darbiem reaģējot daudz atturīgāk. Tobrīd nodomāju, ka tā ir nejauša sakritība, tagad pieļauju, ka novērojums nav tālu no patiesības – mākslinieces taču (iespējams!) nemāk zīmēt.
Māris Bišofs “Car” / Ingrīda Pičukāne “Flower” 
Treškārt, cik fundamentāli, hrestomātiski un reizē komiski Bišofs pārprot feministiskos skatījumus. Vai tad 80. gados autors nav uzturējies Ņujorkā un nemanīja tās izmaiņas, ko mākslā ieviesa otrais feminisma vilnis? Savai “aizstāvībai” Bišofs izvēlējies visai zīmīgu darbu – Eduāra Manē “Brokastis zaļumos”. Darbs tapis 1863. gadā, kad, starp citu, sievietes Francijā bija visai beztiesiskas, no vīriešu labvēlības lielā mērā atkarīgas būtnes. Šim ikoniskajam darbam bieži pievēršas arī feminisma mākslas teorētiķes, lai skaidrotu, kā “dabiskais” sieviešu kailums, tāpat kā nekritisks ģēnija kults ir kultūras radīts, turklāt tādas kultūras, kuras centrā ir vīrieti. Arī, lai nokļūtu muzejā, sievietei jābūt kailai, kā novērojušas Guerilla Girls. Nē, feminisms nav par kailu ķermeņu nepiedienību, bet vienlīdzīgām iespējām un dažādību. Tas nozīmē arī tādu reprezentāciju, kas ļauj izkāpt ārpus ierastajiem stereotipiskajiem rāmjiem. Kāpēc šīs tiesības meistars vēlas rezervēt vienīgi sev? Patiesi žēl, ka autors neredz, ka Ingrīdas Pičukānes darbi ar viņa daiļradi veido organisku sarunu, jo māksliniece izjautā tieši tos pieņēmumus, ko autors uzskata par pašsaprotamiem. Ieguvēji ir izstādes apmeklētāji, mākslas auditorija un Latvijas sabiedrība. Taču vēl vairāk žēl, ka meistars nav iedomājies, kādā neveiklā situācijā viņš nostādījis pērējos izstādes māksliniekus, kā arī iesaistītās institūcijas un organizatorus. Taču nerēķināšanās ar partneriem arī ir ekscentrisks gājiens – kas aizliegts vērsim, tas atļauts Jupiteram.
Māris Bišofs “Shangrillá” / Ingrīda Pičukāne “Šangrilā” 
[1] Svece, Artis. (2008). Zīmējumu grāmata: 213 Māra Bišofa zīmējumi. Rīga: Neputns.
[2] Lejasmeijere, Ieva. (2021). [Ievadteksts]. 444 Māra Bišofa ideju ilustrācijas. Rīga: Valters Dakša.
[3] Nosaukumā saglabāta mākslas darba oriģinālrakstība, lai arī gramatiski nepareizā formā.
[4] Šeit un turpmāk, ja nav norādīts citādi, paziņojumi no Māra Bišofa Facebook profila.
[5] Berger, John. (1973). Ways of Seeing. London: British Broadcasting Corporation and Penguin Books.
