Baigi labs mākslinieks
Intervija ar Māri Bišofu
16/07/2019
Māra Bišofa zīmējumi līdz 18. augustam apskatāmi izstādē “Tuvplāns” Cēsīs.
Māris Bišofs ir latviešu mākslinieks, kura radošais darbs ilgu laiku ritējis ārpus Latvijas – vispirms Maskavā, kopš 1972. gada Telavivā un no 1984. gada līdz 2003. – Ņujorkā. Viņa ilustrācijas regulāri publicētas daudzos nozīmīgos ASV preses izdevumos. Mākslinieka Ņujorkas posma darbi – zīmējumi izdevumiem The New Yorker un The New York Times šobrīd apskatāmi plašā mākslinieku grupas izstādē “Tuvplāns” topošajā Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā (kuratores Daiga Rudzāte un Žanete Skarule) Cēsu Mākslas festivāla ietvaros. Izstādes kuratores uzdod jautājumu, kā “nezaudējot patību, kļūt par kosmopolītu”. Mākslinieks par savu pieredzi ir stāstījis vairākās intervijās (piemēram, Agnesei Čivlei), un visa viņa raibā biogrāfija īsā pārstāstā neietilpst. Turklāt šogad vairāki preses izdevumi ar publikācijām atzīmē meistara 80 gadu jubileju. Pievienojamies apsveicējiem: daudz laimes!
Sarunājoties ar Māri Bišofu saulainā pēcpusdienā uz piemīlīga namiņa terases Teikā, no vispārīgiem jautājumiem centāmies ātrāk pāriet uz konkrētām detaļām, apstākļiem, stāstiem par viņa Amerikas periodu, kas kā nozīmīgi iegūluši viņa atmiņā un varētu būt interesanti arī profesionāļiem, kas tikai gatavojas izdarīt lielākās izvēles savā karjerā.
Māris Bišofs un Žanete Skarule iekārtojot ekspozīciju Cēsīs izstādē "Tuvplāns". Foto: Germans Ermičs
Kā sākās jūsu sadarbība ar lielākajiem ASV prese izdevumiem?
Aizbraucu uz Ameriku, un sākumā gāja ļoti grūti. Naudas nebija… Es jau vienmēr biju pārliecināts, ka esmu baigi labs mākslinieks, bet ej nu pierādi viņiem visiem! Tas paņem laiku. Tieši tāpat, kā atgriežoties Latvijā. Arī domāju, ka esmu baigi labais mākslinieks, taču kamēr cilvēki aprod ar šo manu domu… Amerikā sākumā ļoti palīdzēja tas, ka mani drusku pabalstīja viens no lielākajiem The Washington Post menedžeriem Bobs Kaizers. Viņš bijas mani saticis Izraēlā. Bobam patika mani zīmējumi, un viņš lūdza, lai aizsūtu viņam kopijas. Un pēkšņi pa pastu pienāca The Washington Post izgriezumi – mani darbi! Skaidrs, ka mans ego uzreiz bija līdz debesīm. Viņš man palīdzēja, ne jau milzīgi, bet ievadīja dažās vietās. Teiksim tā, viņš zināja vienu otru cilvēku un adresi. Bet man jau pašam tie darbi bija jārāda – kā jau Amerikā. Viņš nevarēja kā krievu boss vienkārši piezvanīt kādam un sarunāt. Sākumā bija grūti arī tādēļ, ka es slikti zināju valodu. Uz ielas varēju mierīgi runāt, bet The Wall Street Journal iedod man ilustrēt vienu rakstu par ekonomiku… Es vispār neko nesapratu, sēdēju ar vārdnīcu, bet viņiem jau ātri vajag! Es uztaisīju tos zīmējumus, nodrukāja arī, bet tie darbi man riebās – par ekonomiku, par skaitļiem, numuriem. Tur es neko nesapratu. Bet sākumā jāņem ir viss, vēlāk jau vieglāk laida cauri.
Māra Bišofa ilustrācija uz žurnāla Times vāka 1991. gadā
Kā jums radās doma par Ameriku? Vai jau tad, kad emigrējāt no PSRS uz Izraēlu?
Nē, mēs (ar ģimeni – red.) sākumā aizbraucām no Maskavas, lai tiktu projām no turienes. Es atceros – kā man Izraēla patika! Staigāju vakarā pa Telavivu – cilvēki atbrīvotām sejām, smaida, runā. Tas bija pilnīgi kaut kas cits nekā Maskavā, kur staigā drūmiem ģīmjiem vēl šodien. Arī šeit.
Jautāju, jo daudzi tolaik izmantoja iespēju emigrēt uz Izraēlu, jau zinādami, ka tur nepaliks un dosies tālāk.
Nē, mums tādas domas nebija. Kad sākām dzīvot Izraēlā, es tur visu ātri izdarīju. Man bija izstādes abos galvenajos muzejos Telavivā un Valsts muzejā Jeruzalemē, galerijās, iznāca trīs grāmatas, man tur vairs nebija, ko darīt. Slava viņiem, ka saprata, ka manos darbos kaut kas ir! Ar joku zīmēšanu nav vienkārši… Es kādreiz zīmēju “Dadzī” – tas, ko es tur zīmēju, tak vispār nav nekas! Kauns uz to skatīties. Bet tas bija sākums. Bet pašā sākumā, kad vēl nezīmēju karikatūras, es antikvariātā nopirku iesietus pirmskara vācu humora žurnālus Lustige Blätter – “Jautrās Lapas”. Iedomājieties, viens puika, kas pērk tos žurnālus… un naudas jau arī nemaz tik daudz nebija. Tos var pirkt tikai kāds, kuram ir speciāla interese. Nu kurš cits? Man dzīvē tā vienmēr ir sakritis… Tā grāmata bija kā Dieva roka, kam uzskrēju virsū, taču vēlāk man arī ir līdzīgi gājis. Esmu saticis cilvēkus, kas man ir palīdzējuši. Taču mana dzīve nav bijusi viegla – bieži vien bijis nepavisam ne viegli! Ir bijis tā, ka nekas nevirzās, viss it kā nobloķējas. Un neko nevar izdarīt. Tu grozies, dari, izdomā visādus gājienus, bet nekas neiet. Bet, kad gāja, tad gāja kā pa sviestu. Tad visiem vajag.
Jūsu biogrāfijā starp Izraēlu un ASV bija vēl Parīze. No kurienes radās pārliecība, ka varēsit Amerikā strādāt, iztikt?
Francijā bija ļoti grūti, bet pārliecību deva tas, ka darbi jau bija nodrukāti The Washinton Post. Tā cerība bija. Un baigi lielais ego. Nekad nav šaubas. Bieži vien jau neiznāk, bet vienmēr ir pārliecība. Arī tad, kad vēl neko nemācēju. Es tikai ar gadiem esmu attīstījies. Tagad es esmu mākslinieks, jo vispār nevaru dzīvot bez zīmēšanas. Es vakarā sēžu un spēlējos ar zīmuli. Tas virs nav darbs, bet es bez tā nevaru. Kādreiz Mākslas akadēmijas laikā bija tā, ka mēs ar Vasiļevski un Pudānu tikai sēdējām “Kazā” vai kādā citā kafejnīcā. To neviens nezina, bet īstie “kazisti” bija Svemps un Ubāns. Taču, kad mēs sākām tur iet, viņi nevarēja ar studentiem sēdēt. Tad viņi sameklēja citu vietu. Iznāk, ka mēs viņus izdzīvojām no turienes laukā! Vecāki kungi dzer kafiju – viņi jau bija kungi no miera laikiem, iedzīti padomju sprostā, ko citu viņiem darīt? Bet sēdēt ar studentiem nav klase.
Māris Bišofs Ņujorkā. Foto no Latvijas Valsts arhīva krājuma
Esmu lasījis Helēnas Celmiņas memuārus, kura arī pārcēlās uz Ņujorku 70. gadu beigās. Mani pārsteidza daudzās praktiskās grūtības, ar kurām iebraucējam bija jāsaskaras. Kā jūs tās lietas kārtojāt?
No praktiskās dzīves – kad dzīvoju Izraēlā, viņi (amerikāņi) man sūtīja piecus vai desmit dolārus par zīmējumu, bet Amerikā uzreiz jau maksāja divsimt. Ja varēju divus zīmējumus mēnesī pārdot, tad varēju izkulties. Man bija tādi laiki, kad gribējās, lai būtu mazāk darba. Nodevu vienu pasūtījumu, bet divi jau nāca iekšā. Tā kā man dzīve ir aiz muguras – jau tajā laikā, pirms trīsdesmit gadiem, šis tas bija aiz muguras –, es zināju, ka man jāņem, ko dod. Jo man dzīvē ir bijuši tik tukši periodi, ka es sapratu – man jāņem visi darbi. To bija ļoti daudz. Amerikāņu izdevēji ņem tos māksliniekus, kam viņi tic, un es lēnām ieguvu uzticību. Mani pat uzskatīja par tādu, kam droši var dot darbu, ja kādam citam sagājis dēlī – ar pārliecību, ka es izglābšu.
Zīmējumos sāku lietot arī krāsu un pārgāju uz žurnāliem. Amerikā es savu mākslu pacēlu zināmā līmenī. Biju viens no tiem, kurus zināja, varbūt viens no četriem pieciem labākajiem ilustratoriem, kas tur bija. Zināja ne jau visa Amerika, es neesmu Pikaso, bet profesionāļi. Man vēl tagad ir sakari internetā – es skatos viņu darbus un viņi manējos. Bija tāds [Seimūrs] Kvasts – amerikāņi lepojās ar viņu. Bet eiropieši parasti bija labāki. Tagad, protams, Amerikā ir daudz labu mākslinieku.
Vai jūs kontaktējāties tikai ar pasūtītājiem, vai arī ar citiem māksliniekiem?
Ar citiem nē, jo es esmu baigais individuālists un vislabāk uzturos savā darbnīcā. Es vispār neesmu pārāk nosakņots uz kontaktiem ar cilvēkiem. Man liekas, jūs esat tāds pats!
Pašā sākumā bija jābrauc uz redakciju saņemt ilustrējamo rakstu, pēc tam jābrauc rādīt skices. Bet tad parādījās faksa aparāti, un vēlāk viss notika tikai pa faksu. Reiz kādā izstādē pilnīgi nepazīstama sieviete pēkšņi teica: “Jūs esat Bišofs!” Viņa bija atpazinusi manu balsi, jo bijām runājuši pa telefonu. Tā izrādījās mana darba devēja. Es neesmu sabiedrisks. Man bija viens ļoti labs draugs, mākslinieks no Īrijas, ar to es bieži satikos. Bija visādi poļu mākslinieki, tie jau ir tie gudrie. Mirko Iličs no Dienvidslāvijas. Man Ņujorka nāca ļoti par labu, jo bija jācenšas labāk un labāk, un labāk. Tur ir konkurence. Man sanāca ideāli, ka es varēju no tā dzīvot. Mākslinieki nevar no savas mākslas dzīvot. Ilustrators jau bija drusku augstāk. Cilvēki mazgāja traukus, strādāja par oficiantiem, vadīja taksometrus un ko tik nedarīja.
Māris Bišofs. Ņujorkas perioda zīmējums. No Latvijas Valsts arhīva krājuma
Vai visu Ņujorkas periodu var uzskatīt par vienmērīgu, vai arī tajā bija kāpumi un kritumi?
Vismaz divdesmit gadu, ja ne vairāk, bija nepārtraukts darbs, kas tikai attīstījās – ar laiku mani labāk zināja un man bija vieglāk dabūt pasūtījumus. Bet Amerikā nav tā, ka tu kaut ko dari visu mūžu. Ja vien tu neesi pirmā numura zvaigzne – es nebiju pirmā numura zvaigzne. Es jau to gribēju, bet neizdevās. Amerika ir dinamiska, nekas nestāv uz vietas. Nāca citi darba devēji – manējie jau bija kļuvuši veci. Un jaunie strādā ar savējiem – tiem, ar ko viņi līdzīgi domā. Tad darba bija mazāk un es atbraucu atpakaļ. Es vienmēr esmu gribējis atgriezties Latvijā. Amerika ir kā milzīga mašīna, kur viss kustas, bet šeit mēs varam mierīgi pasēdēt un parunāt. Tur tas tā neiznāktu! Tagad preses ilustrāciju jomā viss ir mainījies, aizgājis pa citām sliedēm. Internetā skatos – viens no maniem bijušajiem kolēģiem, ļoti talantīgs mākslinieks, tagad taisa rotaļlietas. Viņš ir pilnībā nomainījis savu profilu. Tad bija tāds Ištvāns Bāņajs no Ungārijas. Ar viņu mēs esam ciešā kontaktā.
Jūs saucat daudzus imigrantus. Vai viņu bija tik daudz preses ilustrāciju jomā?
Tā bija tieši manā vidē. Bija arī amerikāņi, bet viņi darīja citādāk – ņēma kādu paraugu, kas bijis ļoti slavens vecis gadsimta sākumā, un sāka viņu atdarināt. Tas ir forši, bet tas nav mūsu laikmets. Viņi pārņēma to stilu un dabūja darbu, jo prata meistarīgi atdarināt, taču savu rokrakstu neveidoja. Es tā nekad neesmu darījis.
Vai jūs koncentrējāties sadarbībai ar presi, vai arī meklējāt iespējas izstādīties galerijās, muzejos?
Šad tad bija pasūtījumi veidot kādas grāmatas vāku vai kādu prospektu. Tas viss bija komerciāli – uzņēmuma gada pārskats, piemēram. Garlaicīgi, bet tas bija darbs. Tagad esmu ļoti priecīgs, jo taisu to, ko gribu. Man ir vislabākais laiks manā dzīvē. Varu zīmēt visādas muļķības. Izstādes muzejos? Viņiem nebūtu nekādas intereses par to, ko es daru. Amerika ir pilna ar māksliniekiem. Labākie sabrauc no visas pasaules. Ja nu tu visu mūžu dragā, tev iet un galerijas izstāda – kā Viju Celmiņu, piemēram. Bet es nedomāju, ka viņai bijusi viegla dzīve, lai nonāktu līdz tam, kas viņa ir šodien. Un galeristi jau paņem milzīgu daļu no tā, ko par šiem darbiem maksā.
Māris Bišofs. Ņujorkas perioda zīmējums. No Latvijas Valsts arhīva krājuma
Kā laika gaitā ir attīstījies jūsu stils?
Maskavā es ilustrēju grāmatas. Tur nebija darba līdz kaklam, bet es no tā izdzīvoju. Kad aizbraucu uz Izraēlu – kādas tur grāmatas! Bija jāmeklē cits darbs. Es sāku strādāt mājās kā mākslinieks. Strādāju ar guašu un ar eļļu arī. Vajadzēja kaut ko, ko cilvēki pirktu – neko daudz pārdot nevarēja, sevišķi, ja sākās kāds karš. Bet tur es attīstīju savu stilu – akvareli kopā ar guašu. Sasniedzu tur, domāju, ļoti labu līmeni – Izraēlas mākslinieki man prasīja, lai atklāju savu noslēpumu. Es neatklāju. Bet es to novedu līdz tādai pilnībai, ka man apnika. Es nekad nevarētu būt gleznotājs, jo tad tev visu mūžu jāglezno. Man ir pārāk daudz ideju, man būtu garlaicīgi taisīt bildi, piemēram, mēnesi. Bijuši dažādi periodi: viens bija rasēšanas periods. Es to iesāku, domāju, Izraēlā. Īstenoju savas idejas ar lineālu un velci – datoru tolaik nebija, protams. Šie zīmējumi patika, tos publicēja Time Magazine, The Washington Post, The Atlantic Monthly. Tad es zīmējumos sāku likt iekšā krāsu. Iekrāsoju, izkrāsoju ar akvareli. Arī šīs ilustrācijas patika, un man pasūtīja. Tas laikam bija nākamais periods pēc rasēšanas. Tagad esmu visu mainījis… Agrāk mani interesēja tēma, izdomāt par to kaut ko baigi smieklīgu, graujošu vai šokējošu. Tas man labi izdevās, tādēļ es Amerikā varēju dabūt darbu. Es varēju izdomāt – tādu ir maz. Bet tagad es vairāk interesējos par formu – esmu palicis vecs un negribu visu laiku domāt jokus. Ja man ir joks, es to izstāstu, bet man vairāk patīk spēlēties ar zīmuli, pilnīgi savādākas lietas. Tādēļ izstāde, kas būs Cēsīs, droši vien man liksies garlaicīga (intervija notika pirms izstādes “Tuvplāns” atklāšanas – red.). Bet šis tas tur būs arī labs. Esmu nodevis visus savus darbus Valsts arhīvā – viņi saka, ka esot septiņi tūkstoši vienību. Es tam nevaru noticēt! Tie nav tikai zīmējumi. Tur ir publicētie darbi, darbu oriģināli, tādi darbi, ko es nekad neesmu domājis publicēt. Viss, ko esmu darījis.
