Iekāres dzirksteles
Izstādes “Iekāres vārdā” apskats / Izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma līdz 28. jūlijam
Nepamanāmais un no apziņas izstumtais interesē ne tikai psihoanalīzi, bet arī laikmetīgo kultūru. Mūsdienu māksla pievēršas tam, kas balansē vai atrodas viņpus reprezentācijas, saprotamības un iedibinātās kārtības robežas, lai gūtu impulsu kritiski pārskatīt centru, piemēram, kultūras kanonu. Sašūpojot un pārbaudot domāšanas ieradumus un uztveres principus, paveras ceļi jauniem izteiksmes līdzekļiem un tematiem, kas iezīmē atšķirīgas zināšanas un vārdnīcas. Tās ļauj tvert aktuālās realitātes dimensijas un izteikt līdz šim marginalizētas pieredzes un skatījumus. Ja šobrīd gaisā virmojošās diskusijas par iekļaujošu latviešu valodu raisa satraukumu un nemieru, tad laikmetīgās mākslas iekļaujošās izteiksmes ir brīvas no gramatikas likumu stīvuma, ļaujot iztaujājoši pielaikot citas domāšanas, jušanas un pasaules redzēšanas formas.
Foto: Kaspars Teilāns
Seksualitātei kā normatīvai kultūras praksei ir bagātīga vēsture ar laika gaitā mainīgu regulu, noteikumu un privilēģiju kopumu. Tomēr tās attiecības ar vizuālo mākslu dominējošajā uztverē ir drīzāk attālinātas: iekārei tiek rezervēta pornogrāfija, ne jau “augstā māksla”. Kopš 20. gadsimta vidus virkne teoriju, tostarp feminisma, kvīru, postkoloniālā un citas, piedāvā jaunu optiku, kas ļauj saskatīt iekāres klātbūtni mākslas norisēs un to iniciētajās varas attiecībās, kurās klasiski dominējis heteroseksuāls baltādains vīrietis, būdams autors, pasūtītājs, skatītājs un vērtētājs. Kā norāda teorētiķe Katrīne Andžela, arī mūsdienās heteroseksuālā vīrišķā iekāre tiek lolota, iztēlota, reprezentēta un aprūpēta uz katra soļa. Taču reizē tā arī tiek pieprasīta un sagaidīta, kas tiekšanos uz maskulinitātes apvārsni padara neapskaužamu.[1]
Citādais
Izstāde “Iekāres vārdā” aicina svinēt seksuālo prakšu daudzveidību, izceļot tās sabiedrības grupas, kuras “identificējas un iekāro citādi”. Kuratoru komanda Līna Birzaka-Priekule, Igors Gubenko un Laura Brokāne uzsver, ka dažādu jutekliskuma režīmu atpazīšana un atzīšana ir iekļaujošas, demokrātiskas un brīvas sabiedrības priekšnosacījums. Tas samazina vardarbības un mentālās veselības riskus. Arī te mākslai ir īpaša loma – tā ne tikai atspoguļo iekāres dinamiku un reģistrē konkrētas pieredzes, bet arī rosina, virza un pārveido izpratni par iekāres objektiem, subjektiem un to mijiedarbību. Ar iztēles un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem citādajam tiek piešķirtas konkrētas aprises, krāsas un formas. Šim uzdevumam izstādē ietverti mākslas darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma, citu institūciju un privātpersonu kolekcijām, kā arī speciāli izstādei pasūtīti jaundarbi.
Tēma ir nozīmīga – intīmais, ķermeniskais un afektīvais, lai cik personisks šķistu, reizē ir pakļauts politiskām ietekmēm, dominējošām gaumēm, sabiedrības gaidām un pieņemtajām normām. Seksualitāte ir gan vieta, kur tiek izspēlētas varas attiecības un nostiprinātas sociālās hierarhijas, gan pretestības, brīvības un jaunrades iespēja. 2018. gadā Rīgas Fotomēneša ietvaros kopā ar Rasu Jansoni kūrējām izstādi “Vilna un zīds. Jaunā erotika”, kurā meklējām alternatīvas fallocentriskajai erotikas izpratnei Latvijas fotogrāfijā. “Iekāres vārdā” vēriens ir plašāks, tomēr tematiskais fokuss to notur skaidrā domas trajektorijā. Izstāde sastāv no vairākiem tematiskie blokiem, īpašu uzmanību veltot femīnajām un LGBTQ+ kopienas perspektīvām, lai gan abu nošķīrums var būt problemātisks, tāpat kā viendabīgais femīnā kategorijas tvērums. Izstādes laika rāmis sniedzas no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām.
Gardie kumosiņi
Izstādēs apmeklētāji vispirms nonāk apbrīnas kabinetā. Annas Ceipes un Haneles Zanes Putniņas instalācija, ko veido darbi no LNMM tēlniecības un grafikas krājumiem, pievēršas Rietumu un Latvijas mākslas kanonā pieņemtajam skatījumam uz sievieti kā brīnumu, proti, kā dabisku vai pārdabisku parādību (Guntars Zvaigzne “Vasara”, Burkards Dzenis “Spīdola”), bezpersonisku radību (Taņ Le Kongs “Sievietes torss”), simbolu kādai idejai vai jūtām (Gustavs Šķilters “Skumjas”, “Noslēpums”) vai gluži ikdienišķu būtni (Igors Vasiļjevs “Slaucēja”, Konstantīns Rončevskis “Matu mazgātāja”).
Vīrišķā skatiena dominances situācijā viņa ir ziņkāres un lūrēšanas objekts, forma un mākslas izejviela, anonīma modele, taču ne autore, ģēnije, veicmeistare. Skulptūru krāvums uz rotējošas paplātes atgādina skatlogu un piesaka mielošanās metaforu – laikmeti un stili mainās, sieviešu augumi kā gardi kumosiņi paliek.
Pēc spilgtā pieteikuma nākamā izstādes daļa “Iekāres mediji” pievēršas vizuāliem materiāliem, kuru mērķis ir “rosināt iekāri un sagādāt baudu”. Tā šķiet blāvāka, turklāt darbu atlasi grūti uztvert kā turpinājumu Ceipes un Putniņas pieteiktajam virzienam, izņēmums ir Rasas Jansones diptihs no sērijas “Tava pēda uz manas plaukstas; vienmēr, Rafael” (2024), kas iepriekš pieteiktās varas, dzimtes un iekāres attiecības mākslā izvērš Madonnas un maukas binārajā opozīcijā. Nupat vēl kritizētie patriarhālie erotiskie modeļi atgūst centrālo vietu gan izdevumos Playboy un “Laterna”, gan Vladimira Glušenkova darbos. Sieviešu seksuālā objektivizēšana, tostarp iestudēto kliedzienu skaņu celiņš, ir daļa no brīvību alkstoša mākslinieka cīņas ar padomju puritānismu un mietpilsoņu tikumiem.
Dzimte
Tematiskie bloki “Skatiena maiņa”, “Sevis mīlestība”, “Kvīrās ilgas” un “Iekāres neceļi” pievēršas prāvam skaitam autoru, tostarp Felicitai Pauļukai, Skuja Braden, Ingai Melderei, Atim Jākobsonam, Konstantīnam Žukovam u.c., kas pēdējos gados jau redzēti līdzīgas ievirzes izstādēs. Tos bagātina kuratoriālās stratēģijas atlasītie un interpretētie, kuru saikne ar iekāri un seksualitāti nav tūlītēji nolasāma, piemēram, Amandas Ziemeles, Daigas Grantiņas, Rasmas Bruzītes, Viļņa Zābera un citu autoru darbi. Katram pievienota anotācija ar pārdomātu komentāru, kas iezīmē jēgpilnu kontekstu darba uztveršanai. Vairākkārt sastopamas atsauces arī uz citu pētnieču, piemēram, Laines Kristbergas un Inetas Lipšas, darbiem, integrējot izstādes vēstījumu plašākā Latvijā izstrādātā mākslas un seksualitātes pētījumu laukā.
Līdzīgi kā nesen LLMC rīkotajā izstādē “Starp mums viss labi”, arī “Iekāres vārdā” feministiskais un kvīrais tiek pieteikts vienlaicīgi, meklējot abu kritisko skatījumu saskarsmes punktus: dzimtes un dzimuma jēdzienu pārdefinēšanu, interesi par varas dinamiku, atteikšanos no binārajām opozīcijām, kā arī abiem raksturīgo provokāciju. Tomēr pastāv arī atšķirības, piemēram, kvīru teorijās uzsvērtā dzimtes un seksuālo izpausmju plūstamība piesaka performatīvu un dzimumneitrālu subjektu, kurš, pēc dažu feminisma teorētiķu domām, patriarhālā sabiedrībā pēc noklusējuma ir maskulīns. Feminisma inspirētas diskusijas par seksualitāti lielāku uzmanību pievērš dzimtē balstītajai vardarbībai, sievietes iekāres dubultajiem standartiem un baudas neredzamībai, kā arī riskam vai iespējai palikt stāvoklī.
Izstādē feministiskais tiek piedāvāts kā femīnais – sadaļā “Skatiena maiņa” apliecinājums sievietes rīcībspējai un subjektivitātei tiek rasts mākslas darbos, kuros kuratori saskatījuši maigumu, rūpes par sevi un citiem, kopību, jutīgumu, dalīšanos ar smagām pieredzēm un noteiktu estētisko spēli, ko pauž, piemēram, Vikas Ekstas fotogrāfiju sērijā “P.”, kas ir viens no spilgtākajiem sievišķā skatiena piemēriem Latvijas mākslā. Igauņu mākslinieces Annas-Stīnas Treumundas fotogrāfijas, īpaši Kurbē parafrāze, paver priekškaru sievietes orgasmam, tomēr zīmīgi, ka daudzos darbos sieviete kā aktīvs seksuāls subjekts tiek definēta caur gādīgumu, sadarbību, rūpēm un maigumu, kas ir stereotipiskās sievišķības vaibsti.
Sīkā kvēle
Iekāre ir abstrakts jēdziens, to nevar attēlot, bet drīzāk izpaust. Kā izstādes vadmotīvs izvēlētas dzejnieces Sapfo vārsmas, kurās iekāre raksturota kā sīka kvēle, kas izskrien cauri miesai. Sapfo aprakstītajā iekāres brīdī mēle mutē izkalst, skatiens aizmiglojas un “ausīs griezīgi zvana”. Kā izstādes ceļavārdi šie apzīmējumi iekāri ietver nevaldāmā, pāri malām plūstošā ķermeniskā spēkā, kas tuva dabas stihijai, piemēram, sausumam vai plūdiem. Iekāre ir intensitāte, ko nevar noliegt vai atlikt, spriedze, kas pieprasa atrisinājumu, ķermenisku un afektīvu izlādi, kā Daces Džeriņas video darbā “Atbrīvošanās” (2002). Dažās teorijās iekāri salīdzina pat ar izsalkumam vai slāpēm līdzīgu dziņu. Šādu pieeju var redzēt Annemarijas Gulbes, Krišjāņa Elvika un Annas Ansones tāda paša nosaukuma instalācijā (2024). Izstādes pieteiktā “veldzes neiespējamība” atsvabina erotisko no tik ierastajiem mīlestības, ģimenes, reprodukcijas un heteronormatīvās loģikas rāmējumiem. Lai arī tālāk citētajā dzejolī Sapfo samiernieciski raksta, ka “Visu pārciest tomēr var galu galā”, kvīrās ilgas pauž vēlmi pēc cita veida attiecībām, tuvības un mierinājuma. To iekāres ģeogrāfijā līdzās iekštelpu interjeriem iezīmēti arī parki un pagalmi, pļavas un pludmales, pirtis un sporta arēnas, kā arī sociālie tīkli un spoguļi, kur apbrīnojam un mīlam paši sevi.
Tomēr priekšstats, ka iekāre ir spontāna, neatliekama un tūlītēja, ir ierobežojošs, jo neatklāj seksuālās pieredzes saikni ar kontekstu. To veido gan konkrēta situācija, apstākļi un gaisotne, gan plašāks vēsturisks un kultūras noteikts fons. “Mērķtiecīgas” seksualitātes izpratnes vietā var atzīt iekāres nejaušību un nenoteiktību – kā Andra Kaļiņina diptihā “Klāvs un Mārcis” (2020), tās mainīgos un svārstīgos ritmus – kā Diānas Tamanes darbu ciklā “Jūra esi tu” (2022–2023), un untumaino, aptumšoto dabu – kā Mares Trallas “Dienasgrāmatā” (2011). Ja fokusā ir citādas iekāres, pieredzes un jutekliskuma formas, tad būtiska to atšķirības iezīme ir arī ievainojamība, trauslums un netveramība. Tās varam saskatīt Katrīnas Neiburgas saraustītajās, teju mehāniskajās kustībās video “Striptīzs” (2011), Brendas Jansones daiļrunīgajā SHAME (2020) un Annas Dzērves fotogrāfijā “Katrīna” (2023), kurā attēlotā sieviete aizsedz seju no pārāk spožas gaismas.
Tomēr biju pārsteigta izstādē ieraudzīt tik daudz daļēji vai pilnīgi kailu ķermeņu atveidojumu. Viena motīva pārbagātība riskē radīt vienveidības iespaidu, savukārt iekāres saikne ar klasiski definētajām erogēnajām zonām, kā arī ar iespējamu vai faktiski notikušu dzimumaktu ir paredzama un arī pārāk vienkārša interpretācija. Seksualitāte, ja to uzlūkojam kā cilvēku identitātes un dzīvotās pieredzes daļu, pārsniedz intīma fiziska kontakta situāciju. Tā ir ne tikai performatīva, bet arī ikdienišķa. Jutekliskais ir radniecīgs estētiskajam – maņu dotumi uztver arī citas, ne tikai griezīgas zvanu skaņas. Šķiet, šajā ziņā izstādes veidotājus vadījusi vēlme būt atklātiem un tiešiem, proti, rādīt lietas “pēc būtības”, izvairoties no riska kļūt sentimentāliem, melodramatiskiem vai iegrimt poētiskās metaforās. Citādā iekāre pārāk ilgi bijusi aizplīvurota vai labi glabāts noslēpums. Līdzīgi kā Kristas Annas Zutes-Zušas, Annas Elīzas Jākobsones, Elizabetes Katrīnas Gudzukas un Diānas Supes fotogrāfijā “Milda, tava zeme deg” (2023), kurā attēlotas divas sievietes skūpstāmies kūlas ugunsgrēka vidū, sīkā kvēle alkst izlauzties no kultūras pagrīdes kā žilbinoša parādība.
[1] Angel, Katherine. Tomorrow Sex Will Be Good Again. Women and Desire in the Age of Consent. London and New York: Verso, p. 67.
