Bez daudzveidības nav brīvības
Saruna ar filozofu, publicistu un vienu no izstādes “Iekāres vārdā” kuratoriem Igoru Gubenko
Igors Gubenko nebaidās. Viņš nebaidās no asām tēmām un tabu teritorijām. Sākotnēji atpazīstamību Gubenko ieguva akadēmiskajā vidē, taču viņa teksti, publikācijas un diskusijas, kurās viņš piedalījies, vairojuši to plašākā publikā. Tas, ar ko Gubenko uzpērk, ir azarts. Pētnieka, analītiķa azarts un dažkārt viņš ir arī triksteris, kas ne pa jokam spēj atmodināt konservatīvu auditoriju. Kādā maija dienā “Orbītas” mazajā birojā Ģertrūdes ielā, dzerot kafiju, mēs apspriedām to, kālab viņam šķiet svarīgi nebaidīties un paplašināt vispārpieņemtā un zināmā robežās.
Tas notika pēc apjomīgās izstādes “Iekāres vārdā” atvēršanas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Ekspozīcija “atklāj seksualitātes un jutekliskuma tēmu daudzveidību Baltijas vizuālās mākslas vēsturē un mūsdienās. Turpinot Elitas Ansones kūrētajā izstādē “Tikai neraudi!” aizsākto institucionālo kritiku, “Iekāres vārdā” pirmo reizi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vēsturē prezentē aptverošu Latvijas LGBT+ mākslas izlasi”. Igors to veidojis kopā ar Lauru Brokāni, tās iniciatore bijusi arī Līna Birzaka-Priekule – pirms kļūšanas par Kultūras ministres Agneses Loginas biroja vadītāja.
Mums gribējās parunāt ne tikai par izstādi, bet arī par pasauli, kurā dzīvojam un par to, kā laikmetīgā filozofija un tās instrumenti spēj bagātināt kuratoriālo potenciālu.
Ivars Grāvlejs. Mobile. 2007. Skats no izstādes “Iekāres vārdā” LNMM. Foto: Kaspars Teilāns
Gribu sākt šo sarunu, atsaucoties uz tavu rakstu par metamodernismu, kas 2017. gadā tika publicēts Arterritory.com. Toreiz tev šis temats šķita būtisks. Ir pagājuši aptuveni septiņi gadi. Vai metamodernisms joprojām šķiet aktuāls? Vai šis jēdziens ir spējīgs paskaidrot mūsu laiku?
Es nedomāju, ka metamodernisms ir pašpietiekams, ka tā ir pietiekama koncepcija, lai runātu par to, kas ir mūsdienas, kas ir šis laikmets. Bet šai teorijai noteikti ir sava vieta tādā daudzbalsīgā teorētiķu ansamblī, kurā šodien, manuprāt, nav iespējama tikai viena balss. Metamodernisms ir sava veida dinamiska sintēze starp modernismu un postmodernismu. Arī modernisms ir iekšēji daudzbalsīgs un brīžam pretrunīgs. Un arī par to, kas ir postmodernisms, ir dažādas versijas. Vai postmodernisms ir tikai viens stils, kas aizsākās 20. gadsimta 70. gados, un ir beidzies (un tagad ir tāds pagātnes relikts)? Vai arī drīzāk ar postmodernismu mākslā un arhitektūrā mēs ienācām kādā jaunā laikmetā, kas ir – pēc modernitātes. Jautājums paliek atvērts. Protams, daudzi teorētiķi runā, ka tagad mēs dzīvojam postpostmodernisma vai vēl kādā citā modernisma remiksetā versijā. Un Vermūlens un Van den Akers saka, ka mēs dzīvojam metamodernisma laikmetā, kad kultūras dinamiku, arī mākslas dinamiku nosaka nemitīgas svārstīšanās starp modernisma raksturīgām pazīmēm un postmodernisma pazīmēm, piemēram, starp postmoderno ironiju un modernisma meklējumiem pēc autentiskuma…
Rasa Jansone. Diptihs no sērijas “Tava pēda uz manas plaukstas; vienmēr, Rafael”. 2024. Skats no izstādes “Iekāres vārdā” LNMM. Foto: Kaspars Teilāns
Pēc īsta…
Jā, modernisms meklē īstumu, autentisku māksliniecisko ekspresiju un formu.
Postmodernisms atnāk ar tādu ciniski ironisku attieksmi, distancētu ar jokiem, ar parodiju, arī ar remiksu. Tāds blenderis, kurā vari iemest visu ko, kas bijis pirms tam. Sablenderēt un tad to patērēt. Un tagad, faktiski, mēs dzīvojam, svārstoties starp šīm divām kultūras paradigmām.
Runājot par metamodernisma praksēm Latvijas mākslas ainavā, noteikti piekrītu, ka tās pārstāv tekstu grupa “Orbīta”. Bet, protams, ar jums arī ir sarežģīti. Jūs esat apvienība. Katram ir sava balss, bet domāju, ka šī svārstīšanās starp autentiskumu un tādu ironisku atsvešinātību “Orbītas” poētikā noteikti ir vērojama. Domāju, vizuālajā mākslā šajā kontekstā jāpiemin arī Krista un Reinis Dzudzilo. Viņu mākslā es arī saskatu metamodernismu vai arī to, ko Jorgs Haizers dēvē par romantisku konceptuālismu. Un romantisma atgriešanās vai neoromantisma manifestācijas ir neatņemama daļa no metamodernisma, jo postmodernajā estētikā ļoti grūti iztēloties tādas romantisma nots klātbūtni. Romantisms tam šķiet pārāk pretenciozs. Un metamodernisms ienāk tieši ar šo romantisma atgriešanos.
2012. gadā biju Tallinā. Es devos uz vasaras skolu, kuras tēma bija revolūcija, tātad politiskās teorijas. Tur noskatījos Pētera Jalakas režiseto uzvedumu “Gilgamešs”, kura dramaturgs bija Tarmo Juristo, Igaunijā pazīstams intelektuālis un politiskais aktīvists. Un es arī atceros, ka viņš kādā brīdī teica: “Pirms desmit gadiem (2000. gadu sākumā) bija neiedomājami, ka cilvēks iznāk uz skatuves un jautā – kas ir dzīves jēga?” Postmodernisms neļāva šo jautājumu uzdot. Ja nu vienīgi kā joku…
Atis Jākobsons. Pirmsākums/Avots. 2009. Priekšplānā pa labi: Roberts Svižeņecs. Skats no izstādes “Iekāres vārdā” LNMM. Foto: Kaspars Teilāns
Kā slavenajā citātā – postmodernisma laikmetā nav iespējams atklāti atzīties – es tevi mīlu. To iespējams izdarīt vien atsaucoties uz kādu. “Kā šajā gadījumā teiktu tāds un tāds…”
Jā-jā, tikai citēt. Tikai citēt, replicēt, miksēt, apropriēt. Tās ir postmodernās stratēģijas. Un tagad – Juris to to teica pirms 12 gadiem – tas atkal ir iespējams. Un es piekrītu, ka fakts, ka tas atkal ir iespējams iezīmē šo svārstību vai atgriešanos pie modernismam raksturīgiem pamatiem, patiesīguma meklējumiem. Protams, šeit savu lomu spēlē arī lieli globāli izaicinājumi: klimata krīze, pirms dažiem gadiem – pandēmija, karš Ukrainā un citi kari. Un tā eksistenciālā apdraudējuma apziņa – ik pa mirklim dzirdot, ka kodolieroči izņemti no glabātuvēm. Skaidrs, ka tas piešķir tādu asuma izjūtu, atšķirībā no 20. gadsimta beigām, kad likās, ka dzīvē ir patēriņa sabiedrības nebeidzamie svētki. Varbūt tieši mūsu reģionā – mazākā mērā, jo mēs tomēr arī atceramies deviņdesmitos, mēs atceramies padomju sistēmas sabrukuma sekas. Tas bija diezgan traumatiski, un izbaudīt neoliberālisma dzīvi mēs varējām ļoti ierobežotā veidā. Bet kopumā Rietumu pasaulē pirms 20–30 gadiem vispārējā noskaņa bija daudz optimistiskāka. Un tāpēc arī paradījās tā postmodernisma distance, nopietnības trūkums. Ironizēšana varbūt bija vairāk vietā. Tagad mēs redzam, ka tās problēmas ir īstas. Un attiecīgi varbūt arī mākslā, kultūrā ir izteiktāks nosacītais pasūtījums pēc īstuma.
Interesanti, ka 2019. gada rudenī tu publicēji rakstu (tieši pirms pandēmijas un vēlāk – pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā) par jēdzienu “modernisms”, kuru pabeidzi ar šo rindkopu: “Metamodernisms tomēr nespēj iznest diskusiju par tagadni kādā jaunā un vēl neapgūtā teritorijā. Taču šim secinājumam vismaz divu iemeslu dēļ, kas abi sakņojas pagātnes apsvērumos, nevajadzētu mūs biedēt vai frustrēt. Lai noslēgtu savu pārspriedumu simetrisko kompozīciju, atļaušos izteikt tos jautājumu formā. Pirmkārt, vai tad pats jaunā meklējumu impulss nav modernitātes, šīs izbijušās tagadnes, neatņemams motīvs? Otrkārt, atceroties, ka vēstures laikmetu nomaiņu nereti rada lielas katastrofas, cik bargu cenu mēs īsti esam gatavi maksāt, lai sāktu savas vēl neiestājušās tagadnes atskaiti no tīras lapas?” Vai esam jau samaksājuši pietiekami, lai tikt pie šis jaunas lapas?
Es nezinu, vai vispār ir pieļaujami tā teikt, bet, manuprāt, katastrofas slieksnis vēl nav īsti pārvarēts. Un saprotiet mani pareizi. Cilvēki var teikt: “Nu kā! Paskaties, kas notiek Ukrainā! Paskaties, kas notiek starp Izraēlu un Gazu! Paskaties vēl citur…” Jā, bet ir jāsaprot – ja tiktu, piemēram, iesaistīti kodolieroči, katastrofas mērogs būtu vēl daudzreiz lielāks. Nav šaubu, ka karš Ukrainā satricina un iespaido visas pasaules kārtību. Bet vai tiešām visa pasaule to jūt un apzinās? Manuprāt, īsti nē. Un no tā daudz kas ir atkarīgs. Es domāju, ka tas līmenis, kad cilvēki justu vajadzību pāršķirt lapu un globālā mērogā sākt no jauna vēstures rakstīšanu, nav vēl pienācis. Mēs kā pasaule esam neticami noturīgi. To rada gan pandēmija, gan ekonomiskās grūtības, kas, saistībā ar pandēmiju, šūpojušas mūsu stabilitāti. Kaut kā tā pasaule joprojām turas.
Attiecībā uz klimata krīzi var teikt, ka situācija, tiešām, ir drausmīga un mēs vienkārši nevaram sevi piespiest uztraukties adekvātā līmenī. Un to mums ļoti skarbi pārmet klimata aktīvisti. Jā, es piekrītu – situācija ir traģiska, bet vienlaikus, ja pasaule nav gatava uztraukties pietiekami, tas nozīmē, ka katastrofa vēl nav pietiekami manifestējusies. Jā, arvien vairāk platību kļūst neapdzīvojamas, cilvēki ir spiesti migrēt. Bet mēs Latvijā vēl neredzam klimata migrācijas sekas. Ziņās mēs redzam plūdus šur un tur, mēs redzam nenormāli aukstu maija sākumu, šo svārstīgo klimatu. Bet ar šo vēl nepietiek, lai mēs pilnā nopietnībā apzinātos problēmas neatliekamību. Diemžēl… Līdz ar to es teiktu, ka nē – visi šie pēdējo gadu izaicinājumi, lai cik tie būtu asi, smagi un potenciāli iznīcinoši, vēl nav aizklauvējušies līdz mūsu kolektīvajam katliņam.
Skats no Danielas Vētras izstādes “Declaration of Independence” (“Neatkarības deklarācija”) Rīgas Mākslas telpā. Foto: Gustavs Bruno Grodzs
Un šajos laikos, kad mēs joprojām svārstāmies starp savu problēmu apzināšanos un ignorēšanu, tu nolēmi izmēģināt kļūt par kuratoru, paplašinot savu darbības jomu, bet vienlaikus saglabājot savas filozofiskās prakses.
Pirmā izstāde, kurā es piedalījos kā kurators, bija Danielas Vētras Declaration of Independance Rīgas Mākslas telpā, kura tika atklāta pagājušā gada marta beigās. Esmu ļoti pateicīgs Danielai un Artūram Virtmanim, kas arī piedalījās izstādes tapšanā, par to, ka viņi man uzticējās, jo tajā brīdī es biju mākslas aprindās klātesošs un zināms, bet kuratoriālā pieredze man bija nulle. Un Daniela un Artūrs, būdami ļoti pašpietiekami mākslinieki, uzticējās man un ļāva arī ienest savu perspektīvu šīs izstādes konceptuālajā rāmējumā un publiskajā komunikācijā par asu un sensitīvu reproduktīvo tiesību un reproduktīvās autonomijas tēmu. Es nācu klajā ar saviem ieskatiem par to, kā mākslinieku iecere ierakstās feminisma teorijās, kā šīs idejas var “sajūgt” ar posthumānisma koncepcijām un estētiku un kā to visu var komunicēt ar sabiedrību, kas varbūt ne vienmēr ir atvērta drosmīgai mākslinieciskai refleksijai par dzīvības turpināšanu.
Skats no MAREUNROL’S izstādes “Attīrīšanās” Mihaila Čehova teātra galerijā. Foto: Kristīne Madjare
Tev izveidojas sadarbība arī ar Čehova teātri, kur Tev ka kuratoram pat ir sava teritorija, neliela galerija-vitrīna pašas Rīgas centrā.
Galerijas izveide Čehova teātrī bija Lauras Grozas, teātra Mākslinieciskās stratēģijas vadītājas ideja, kas kristalizējās sadarbībā ar galerijas pirmās izstādes māksliniekiem – duetu MAREUNROL’s. Viņi tajā laikā veidoja scenogrāfiju un kostīmus Lauras topošajai izrādei “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Tā bija lieliska iespēja paplašināt izrādes mākslinieku veikumu, radot laikmetīgās mākslas instalāciju dialogā ar izrādi, un teātra direktore Dana Bjorka trāpīgi novērtēja idejas potenciālu. MAREUNROL’S loma ir ļoti svarīga tāpēc, ka viņi ar savu smalko laikmetīgās kultūras izjūtu palīdzēja šo telpu iekārtot. Viņi bija scenogrāfi ne tikai Lauras izrādei, bet arī galerijai. Pērn oktobrī atklājām Kriša Salmaņa izstādi “Saskare”, un tagad sadarbībā ar kolekciju Vitols Contemporary galerijā skatāms poļu mākslinieka Olafa Bžeska darbs “Neērtā cilvēka kritiens”. Mums ir plāni jau nākamajām trim izstādēm, no kurām divas varēs redzēt jau šogad. Tas ir mūsu mēģinājums laikmetīgo mākslu padarīt klātesošu pilsētā un pieejamu cilvēkiem, kuri retāk iegriežas laikmetīgās mākslas institūcijās.
Olafa Bžeska darbs “Neērtā cilvēka kritiens” Mihaila Čehova teātra galerijā. Foto: Mersedes Margoi
Kā tu definē savu kuratora misiju? Ko tu gribētu realizēt šajā jomā?
Mani interesē piedalīties tādu izstāžu veidošanā, kas vienlaikus rezonē gan ar laikmetīgās mākslas pasauli, gan ar plašāku sabiedrību. Izstādes, kuras sniedz emocijas un atraisa domāšanu. Uzskatu, ka manas kompetences filozofijas, mediju un komunikācijas laukā te noder.
Es jau ilgu laiku akadēmiski strādāju ar feminisma teorijām, ar kvīru teorijām, ar dzimtes studijām, psihoanalīzi, protams, arī ar mākslas filozofiju plašākā nozīmē. Man gribētos būt vienam no cilvēkiem, kas Latvijas laikmetīgajā mākslā sistemātiski aktualizē šīs tēmas. Tādi ir, piemēram, Jana Kukaine, kas regulāri raksta kritiku Arterritory.com. Viņa ir pētniece un kuratore, kura jau vairāku gadu garumā ļoti konsekventi veido feministiskās izstādes un attīsta oriģinālu viscerālā feminisma estētikas pieeju. Elita Ansone ar izstādi “Tikai neraudi” pērn sniedza spēcīgu impulsu feministisko perspektīvu leģitimācijai Latvijas mākslas ainavā. Arī Rasa Jansone, kura izveidoja Aijas Jurjānes izstādi “Karalienes virtuves”. Andra Silapētere, kurai Dzirnavu ielā 60A martā bija kvīriem veltīta grupas izstāde “Starp mums viss labi”. Andra ar Solvitu Kresi pirms diviem gadiem kūrēja mākslinieču dueta Skuja Braden paviljonu Venēcijā, tas bija kaut kas jauns un svarīgs, ka Latviju starptautiskā laikmetīgās mākslas scēnā pārstāvēja sieviešu pāris. Feminisma un kvīruma perspektīvas aktualizē arī Ingas Lāces, Adoma Narkeviča un Rebekas Poldsamas lielā grupas izstāde “To mēs nedarām”, kas līdz septembrim skatāma MO muzejā Viļņā. Personīgi man ļoti svarīga bija izstāde “Šķērssvītra”, ko Kaspars Vanags 2015. gadā veidoja Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Ļoti sirsnīgi par kvīru pieredzi runāja Mētras Saberovas pirms pāris gadiem kūrēta izstāde “Balsis” Low galerijā.
Attiecīgi nevarētu teikt, ka šāda virziena projekti nepastāvētu, bet, manuprāt, vienmēr var vairāk. Un tāpēc mēs gribējām (es tagad jau runāju no izstādes “Iekāres vārdā” radošās komandas skatupunkta – tie esam mēs ar Lauru Brokani un Līnu Birzaku-Priekuli), lai šī daudzbalsība ieskanas arī tik nozīmīgā institūcijā kā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Šī ir pirmā reize, kad Baltijas kvīru māksla muzejā ir diezgan plaši pārstāvēta, neslēpjoties aiz kādiem citiem vārdiem un nosaukumiem, bet skaidri pasakot: jā, šie ir mākslinieki-kvīri, kuri reflektē par savu pieredzi, kuri pārstāv dažādas paaudzes un kuri ir gatavi šo pieredzi nodot tālāk un ļaut tiem cilvēkiem, kuri neko varbūt nezina par kvīriem, gūt kaut kādu priekšstatu ne tikai par šo mākslu, bet arī par daudzveidīgām identitātes, pieredzes un arī iekāres veidiem.
Man tas šķiet sociāli svarīgi. Atgriežoties pie tava jautājuma: jā, man ir interesanti strādāt ar tēmām, kurām ir sociāla rezonanse. Tēmas, kuras varbūt provocē, bet provokācija kā tāda nav pašmērķis. Provokācija ir kā līdzeklis, lai liktu aizdomāties par kaut ko, jaunā leņķī paskatīties uz it kā zināmām lietām. Es domāju, ka tas ir būtiski – gan runājot par Danielas Vētras izstādi Declaration of Independance, gan par izstādēm, kas notiek un notiks turpmāk Čehova teātra galerijā, kur mēs ļoti konsekventi cenšamies aktualizēt sabiedrības saliedētības tematiku vai varbūt arī izgaismot šīs saliedētības trūkumu. Par to bija, teiksim, Kriša Salmaņa izstādē “Saskare”, kur saskare ir tas veids, kā cilvēki var atrasties vienā telpā, saskarties fiziski bezmaz viens ar otru kā Kriša divi koki, bet nebūt pa īstam kopā. Jo, mūsuprāt, būt pa īstam kopā ir tas, kas šādos izaicinošos laikos ir svarīgi.
Un arī “Iekāres vārdā” prezentē iekāres, erotikas, seksualitātes daudzveidību, kas nav tikai mākslas fakts, bet tas ir arī sociāls fakts. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur cilvēki iekāro dažādi, un mēs dzīvojam sabiedrībā, kur šīs daudzveidīgās iekāres bieži vien tiek ignorētas vai noliegtas vai apspiestas. Mums nešķiet, ka tas ir labi un pareizi. Brīdī, kad autoritāri režīmi, sākot jau ar Krieviju, ļoti konsekventi represē tieši citādi domājošos indivīdus, padara to par savu politisko programmu, gribot acīmredzot signalizēt arī iespējamiem domubiedriem Eiropā un Amerikā, citur pasaulē, ka Krievija ir tāds konservatīvisma flagmanis. Un mēs apzināmies, ka tas ir tāds Potjomkina konservatīvisms, tas nav īsts, tas nav autentisks. Bet vienlaikus, diemžēl, jāatzīst, ka šīs represīvas, pret citādo naidīgas izpausmes nereti gūst arī atbalstu. Diemžēl arī pie mums. Visi apzinās, ka Krievija ir agresors, ka Krievija rada eksistenciālu apdraudējumu ne tikai Latvijai, ne tikai Baltijai, bet Eiropai kopumā un vispār brīvajai pasaulei. Bet tas, kā, piemēram, LGBT+ cilvēki Krievijā tiek tiesāti par ekstrēmismu, spriežot pēc soctīklu komentāriem, šķiet pareizi arī dažiem tautiešiem.
Tāpēc mēs gribējām ar šo izstādi iestāties par daudzveidību un atgādināt, ka tur, kur nav vietas daudzveidībai, nav vietas arī brīvībai.
Priekšplānā: Kristians Brekte. Lepnums. 2012. Skats no izstādes “Iekāres vārdā” LNMM. Foto: Kaspars Teilāns
Priekšplānā pa labi: Anna Dzērve. Džanna. 2021. Skats no izstādes “Iekāres vārdā” LNMM. Foto: Kaspars Teilāns
Tu pieminēji kvīru mākslu un kvīru māksliniekus. Cik es sapratu, tas nav akmenī cirsts termins. Varbūt tu varētu noformulēt, ka tu to uztver. Kas tas ir tavā sapratnē?
Man tieši vakar bija saruna ar mākslas kritiķi un kuratoru Vilni Vēju. Un viņš laikam ir skeptisks pret šo apzīmējumu. Starp citu, vairāki mākslinieki no LGBT+ kopienas, tostarp tie, kuri iekļauti izstādē, pauž, ka viņi neidentificē sevi kā kvīrus. Arī Melisa no dueta Skuja Braden saka ka, viņai ne visai patīk asociēties ar vārdu “kvīrs”, jo atceras laiku, kad “kvīrs” bija tas lamuvārds, kas nāca no naidīgiem cilvēkiem. Un tam nereti sekoja fiziska vardarbība, uzbrukums homoseksuāliem cilvēkiem.
Es varu saprast tos, kuriem nav ērti pašiem atrasties zem šī “lietussarga” termina. Pat, ja tas ir ļoti plašs un iekļaujošs. Mēs par to esam arī runājām pagājušajā gada novembrī mākslas centrā Zuzeum, kur notika diskusija “Iznākot no aklas zonas”. Tur ar Andru Silapēteri, Mētru Saberovu, Kārli Vērdiņu un Laini Kristbergu mēs diskutējām par kvīruma un kvīrās mākslas konceptu. Un arī palikām pie tā, ka tas ir tāds sarežģīts, komplicēts apzīmējums. Vienmēr varēs atrast iemeslus, kāpēc tas nav ideāls. Vienlaikus man šķiet, ka tas ir gana praktisks, gana lietojams un paver iespēju arī tieši sapulcināt zem viena lietussarga atšķirīgus cilvēkus. Un to mēs arī cenšamies darīt, piekopjot ļoti atvērtu un iekļaujošu pieeju kvīrumam. Mēs iekļaujam arī tādu mākslinieku darbus, kuri nekad nav signalizējuši savu piederību LGBT+ kopienai, bet aicinām viņu darbos saredzēt kvīro iekāri. Iespējams, tā ir tāda kuratoriālā provokācija, bet mums ir svarīgi paplašināt kvīro skatienu.
Priekšplānā: Viktorija Pelše. Torss. 1983. Aizmugurē: Vika Eksta. No fotogrāfiju sērijas “P.”. 2019. Skats no izstādes “Iekāres vārdā” LNMM. Foto: Kaspars Teilāns
Bet kāda ir tava paša uztvere – kas ir kvīru māksla? Kāda tā ir?
Mana uztvere ir maksimāli iekļaujoša. Tāpēc man patīk runāt nevis par kvīru mākslu, bet drīzāk lietot terminu kvīrā māksla arī kā angļu valodā – queer art – tu vari to saprast kā the art of the queers, bet tu to arī vari sadzirdēt kā art which is queer in itself. Māksla var būt kvīra neatkarīgi no tā, kā identificējas šīs mākslas radītājs.
Es domāju, nav tādas vienas kvīruma pazīmes, bet, kopumā ņemot, kvīrs ir tas, kas subversīvi vēršas pret heteroseksuālo normu, kura ir bijusi un paliek nepārprotami dominējošā. Mēs visi dzīvojam heteronormatīvā sabiedrībā, un šai heteronormatīvitatei ir piespiedu raksturs. Attiecīgi būt heteroseksuālam cilvēkam – tā nav brīva izvēle, bet obligātā norma, kas atspoguļojas arī sabiedrības vairākuma gaidās. Pēc noklusējuma visi ir heteroseksuāli, kamēr nav atklājies kaut kas cits. No šī viedokļa kvīrā estētika, kvīrā māksla ir tā, kura cenšas apliecināt kvīrumu kā identitāti vai kā dažādu identitāšu kopumu. Varbūt kā eksistenciālu stāvokli, un arī kā tādu sociāli politisku nostāju.
Šādas mākslas stratēģijas ir dažādas, tās var būt vairāk vai mazāk provokatīvas, tās var būt ļoti jutekliskas. Un par to var labi pārliecināties arī izstādē “Iekāres vārdā” – kvīru mākslinieku darbi ir ļoti atšķirīgi. Nebūt nav tā, ka visi cenšas skandalēt un raisīt asas emocijas skatītājos. Nē, tur ir ļoti daudz maiguma, ļoti daudz tieksmes pēc tuvības, pēc mīlestības. Tas, kas ir raksturīgs visiem cilvēkiem, bet ko kvīriem cilvēkiem ir sarežģītāk iegūt. Tāpēc, ka būt kvīram, diemžēl, joprojām nozīmē, ka tev ir jāpiepūlas, lai sevi vispār pieņemtu, lai būtu gana drosmīgs, lai atklāti par to runātu. Un arī atrastu savus mīļotos cilvēkus, kas ir grūti. Viņu ir mazāk, un viņi arī nereti baidās, kaunās, slēpjas.
Tāpēc, ka sabiedrība ik uz soļa mums signalizē, ka ar mums kaut kas nav kārtībā. Vienlaikus gan jāsaka – laiki mainās, un, ja mēs salīdzinām šodienu ar, piemēram, 2005.–2006. gadu, kad notika pirmie praidi un bija ļoti agresīvi protesti, tad redzam, ka esam tikuši daudz tālāk. Taču joprojām, runājot ar jauniem kvīriem, es redzu, ka daži no viņiem nejūtas droši atklāti paust savu identitāti, īpaši – studiju vidē, darba vidē, mājās ar vecākiem. Vecāki un radi ir īpašs stāsts – jūs nevarat iedomāties, cik daudzi kvīri jums apkārt dzīvo, savu tuvāko radinieku nepieņemti. Tēvs homofobs, piemēram, ir vidēji statistiskā norma visu paaudžu gejiem. Un mēs tagad runājam tikai par seksuālo orientāciju, neskarot citas citādības izpausmes. Es zinu ļoti daudz stāstu par šo ārējo un arī kādreiz iekšējo cīņu ar sabiedrības noliedzošo attieksmi. Un ar šo izstādi mēs cenšamies veicināt sarunu par daudzveidības pieņemšanu seksualitātes un dzimtes identitātes jomā.
Skuja Braden. "20/20", 2020 &"Aizliegtais auglis", 2024. Skats no izstādes “Iekāres vārdā” LNMM. Foto: Kaspars Teilāns
Sanāk, ka kvīru māksla ir vairāk par to pozīciju, par to nostāju, ka “mēs rādām no pozīcijas, kur ir daudzveidība, kur daudzveidība ir norma”?
Arī, bet ne tikai. Ja mēs sistematizētu, tad es teiktu, ka redzu vismaz trīs gadījumus, kad mēs varam runāt par kvīru mākslu. Mēs varam runāt par kvīru mākslu saistībā ar saturu jeb sižetu. Visa tā māksla, kura pievēršas kvīrumam kā objektam, attēlo kvīru attiecības vai jebko, kam ir sakars ar šo tēmu. Tad forma, estētika. Tātad veids, kā šis darbs mūs uzrunā, kā tas ir veidots. Negribas ļoti stereotipiski, protams, to formulēt, bet tāds kempīgs, dzīvespriecīgs, krāšņs estētisks risinājums nereti arī var liecināt par kvīruma klātbūtni. Protams, tā ir tikai viena, acīmredzamākā iespēja. Treškārt, māksla, ko ir radījuši mākslinieki, kuri skaidri pozicionējas kā kvīri. Es redzu šos trīs lielos aspektus, kad mēs varam runāt par kvīro mākslu.
Un svarīgi, ka gan darbu sižeti, gan arī formas risinājumi var saistīties ar kvīrumu, neatkarīgi no tā, vai mākslinieks ir kvīrs, identificējas kā kvīrs. Piemēram, viens no mūsu izstādē pārstāvētajiem kvīru māksliniekiem Konstantīns Žukovs, kasa pēta geju krūzingu sava projekta “Melnā neļķe” trešajā daļā, par Latvijas kvīru mākslinieku numur viens atzīst Arni Balčus, kura darbi arī ir skatāmi izstādē. Un man tas likās ļoti interesanti, jo nav tā, ka Balčus atklāti identificē sevi kā kvīrs, drīzāk pretēji. Bet Žukova pamatojums tieši paredz, ka Balčus savā praksē visu laiku pievēršas kaut kam, kas ir ārpus normas. Un cenšas saskatīt šo it kā anomālo vai marginālo, citādo. Patiešām, viņš to ir darījis ļoti konsekventi. Un Balčus varētu būt piemērs kvīrai mākslai, kuru nerada mākslinieks-kvīrs.
Bet tad atkal – attieksme pret šādu ļoti iekļaujošu skatījumu dažreiz ir kritiska. Daži mani sarunu biedri asi reaģēja, kad viņi redzēja, ka viena no mūsu iecerēm ir, kā es to saucu, iekvīrot kanonu jeb izstādīt kaut ko no mākslas, kura nekad nav skatīta kā kvīra māksla un aicināt tur samanīt, saredzēt kvīro iekāri. Konkrēti, piemēram, Rūsiņš Rozīte, viņa oforts “Sētas krāsotāji”, kas pirms tam bija eksponēts Ilzes Putniņas kurētājā izstādē turpat muzejā. Un Josifs Elgurts, viņa 70. gadu sietspiede. Abi darbi attēlo padomju laika strādniekus – ar nepārprotamu homoerotisku pieskaņu. Šis homoerotisms, piemēram, man, kā šodienas kvīram, ir nepārprotams. Vai šie mākslinieki to ir apzinājušies? Nezinu un šaubos. Bet tas netraucē šos darbus eksponēt kvīrās mākslas sadaļā. Man vismaz tas netraucē. Un aicināt palūkoties uz tiem un saskatīt to kvīrumu, kas tur ir klātesošs, neatkarīgi no mākslinieku ieceres, biogrāfiskiem faktiem utt.
Skats no izstādes “Iekāres vārdā” LNMM. Foto: Kaspars Teilāns
Interesanti, ka paralēli Viļņā, MO muzejā notiek tematiski līdzīga izstāde “To mēs nedarām. Intimitāte, normas un fantāzijas Baltijas mākslā”, kuru tu jau pieminēji. Vai esi to redzējis?
Jā, biju atklāšanā marta sākumā. Ļoti novērtēju lielo, tostarp pētniecisko darbu, kuru kuratori ieguldījuši šajā ļoti blīvajā izstādē. Tur, iespējams, ir divreiz vairāk darbu nekā “Iekāres vārdā”. Attiecīgi arī tematiskā daudzveidība ir lielāka. Liels prieks par latviešu mākslinieku plašo pārstāvniecību izstādē – tas ir Ingas Lāces nopelns. Un bija ļoti jauki redzēt Marinu Abramoviču, kas kameras priekšā apgalvoja, ka šī ir labākā izstāde, ko viņa redzējusi pēdējā laikā. Tas neapšaubāmi veicinās latviešu mākslas starptautisko klātbūtni.
Vairāki no MO pārstāvētiem māksliniekiem piedalās arī mūsu izstādē, bet abas ekspozīcijas, lai arī tematiski, protams, reflektē par ļoti līdzīgām lietām, ir atšķirīgas. Viļņas izstāde vairāk fokusēta uz sociālismu un postsociālismu. Runājot par kvīru mākslu, tā ir tur klātesoša, bet netiek izcelta kādā atsevišķā sadaļā. “Iekāres vārdā” arī reflektē par postsociālisma stāvokli, bet mūsu mērķis vairāk bija radīt izstādi, kas pati par sevi ir iekāres un fantāzijas telpa. Pateicoties Annas Ceipes un Haneles Zanes Putniņas izcilajai scenogrāfijai, to kopumā var skatīt kā meta-mākslas darbu. Telpa, kur iekāre var ceļot. Un man tiešām gribētos, lai cilvēki pieredz šo izstādi kā tādu, kas piesūkusies ar daudzveidīgām iekārēm, kas pati ir iekārojams mākslas objekts.
Skats no izstādes “Iekāres vārdā” LNMM. Foto: Kaspars Teilāns
Kāpēc tev tik svarīgs ir vārds “iekāre”?
Tas ir viens no aspektiem kas nāk no manas filozofiski teorētiskas prakses. Šīs izstādes idejas autore ir Līna Birzaka-Priekule, kura līdz pagājušā gada septembrim arī strādāja kā kuratore.
Pēc tam viņa mainīja darba vietu un atstāja mūsu komandu. Bet uz to brīdi jau liela daļa atlases bija veikta, un izstādes koncepts arī bija noformulēts. Kāpēc man likās, ka ir svarīgi runāt par iekāri, nevis, piemēram, par ķermeni, kā sākotnēji tas bija paredzēts? Uzskatu, ka ķermenis ir pārāk daudzpusīgs objekts. Seksualitāte un erotika nav vienīgais aspekts, kurā mēs varam pētīt ķermeni. Un tāpēc gribējās izcelt iekāri kā tādu vitālu spēku, par ko ļoti daudz reflektējuši filozofi, dzejnieki, mākslinieki pasaules vēsturē un kas ļauj arī veidot dramatiskāku izstādes struktūru.
Jā, pārsvarā tas, ko izstādē var redzēt, ir šie iekārojamie un iekārojošie ķermeņi. Izstādes darbu lielākā daļa ir figurāla māksla. Un kaut kādā ziņā, kāds frustrēts apmeklētājs varētu teikt: “Nu pagaidiet, bet kur tad ir pati iekāre? Kur tā slēpjas? Es redzu tikai iekāres objektus vai subjektus”. Un savā ziņā – jā, iekāre slēpjas, bet tas, iespējams, ir tas lielākais secinājums saistībā ar iekāri: to nav iespējams vizualizēt. Vienīgi varbūt alegoriskā, netiešā veidā. Es varētu arī piekrist tiem filozofiem, kuri iekāri drīzāk redz kā tukšumu mūsos, ko mēs brīžiem izmisīgi tiecamies piepildīt. Un iekāre nekad nav radikāli apmierināma. Vienīgi varbūt uz kādu īsu brīdi. Saruna par iekāri vienmēr ir saruna par iztrūkumu, par kaut ko, kā nav, ko tu vēlies un tu iekāro tieši tāpēc, ka tas nav tev dots. Manuprāt, šādā rāmī mēs varam akomodēt gan šo filozofisko dziļumu, gan arī daudzveidīgo mūsu reģiona mākslu. Kas ļauj šo iekāri pieredzēt mums lokāli raksturīgos un arī daudzveidīgos veidos.
Izstādes “Iekāres vārdā” radošā komanda. No kreisās: Hanele Zane Putniņa, Anna Ceipe, Igors Gubenko, Līna Birzaka-Priekule, Laura Brokāne. Foto: Kaspars Teilāns
Kādi bija tavi vislielākie atklājumi, gatavojot šo izstādi?
Man būs grūti nosaukt kādu vienu spilgtāko atklājumu. To ir bijis ļoti daudz un tie ir bijuši daudzveidīgi. Protams, mākslinieki un mākslinieces, kuri man varbūt nebija zināmi vai kuru konkrētie darbi man nebija zināmi. Tādu nav mazums. Arī kādi vēsturiski fakti saistībā ar tiem pašiem kvīriem. Mēs iekļāvām izstādē arī vitrīnu, kurā prezentējam biogrāfiskus dzīves stāstus saistībā ar dažādiem kvīru indivīdiem. Tur ir Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatas, vēl pagaidām nepublicētā klade no 60. gadiem, no okupācijas laika. Tur ir divu homoseksuālu vīriešu mīlas sarakste pagājušā gadsimta 50. gados. Tur ir arī traģiskais stāsts par mākslinieka Eižena Valpētera mīļoto, filozofu un dzejnieku Jāni Silenieku, kurš 1979. gadā izdarīja pašnāvību. Par šo stāstu es pateicos Liānai Langai, kas mani uz to uzvedināja.
Annemarija Gulbe, Krišjānis Elviks, Anna Ansone. Slāpes. 2024. Skats no izstādes “Iekāres vārdā” LNMM. Foto: Kaspars Teilāns
Ekspozīcijā “Iekāres vārdā” tika iekļauti arī Visvalža Ziediņa diezgan fetišistiskie objekti, savukārt izstādes ievadā ir skaidri nolasāma sieviešu ķermeņa objektizācijas nepieņemšana. Un tieši šajos izstādītajos Ziediņa darbos, manuprāt, ir redzama tā pati objektizācija, vienīgais – ne “pārdošanai”.
Tāpēc jau, iespējams, tie darbi ir iekļauti sadaļā “Iekāres neceļi”, kur mēs pētām nekonvencionālo seksualitāti un tās izpausmes, kuras kādreiz tika sauktas par perversijām vai deviancēm. Mums tur ir arī tādi darbi, kas pauž visai izteikti mazohistisku iekāri. Tostarp Rolanda Kaņepa “Svētais Sebastians”, kas apvieno mazohistisku erotiku un reliģiozitāti. Manuprāt, ļoti dziļš darbs, kas rosina refleksiju. Sadaļā iekļauts arī Sigismunda Vidberga darbs “Ragana”, kur vairāki inkvizitori pēta sievietes ķermeni, acīmredzot meklējot uz tā raganas zīmi. Un tā ir patriarhāli sadistiskas iekāres izpausme. Vidbergam ir vairāki šādi motīvi, mēs iekļāvām izstādē tikai vienu darbu, bet tas nav vienīgais viņa kopējā erotikas mākslas mantojumā.
Un Ziediņa darbi varbūt ir skandalozi tieši ar šo savu objektizācijas galējo pakāpi, kad faktiski tiek fetišizets mīļotās sievietes ķermenis, dokumentēts, izmantojot apmatojumu vai bioloģiskus šķidrumus. Tāds maniakāls un ļoti creepy veids, kā izteikt savu apsēstību ar cilvēku, bet tā arī ir daļa no iekāres ceļu un neceļu stāsta. Mēs gribējām iekāri prezentēt, kā jau teicu, daudzveidīgi. Un arī šīs ēnas puses ir daļa no stāsta.
Titulbilde: Igors Gubenko. Foto: Ģirts Raģelis
