Kas mēs esam? Identitātes un apziņas meklējumi tehnoloģiju laikmetā
Līga Vēliņa, māksliniece, pētniece
Par Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024 izstādēm “Cilvēks dators” un “Vamp(yre) Reality” Rīgas mākslas telpā
Atkāpe par citu gadu pieredzējumu Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstāžu kontekstā
Rīgas Fotogrāfijas biennāle notiek jau piekto gadu. Iepriekšējos trīs gadus biennāle ar ciklu “Ekrāna ērā” fokusējās uz portreta, ainavas un klusās dabas žanra interpretācijām, pievēršoties attēla pētniecībai plašākas sabiedrības paradumu maiņas, mūsdienu vizuālās kultūras un laikmetīgās mākslas kontekstā. 2020. gadā centrālajā izstādē “Ekrāna ēra II” pārsteidza mākslinieka Sveina Fannara Juhanssona (Sveinn Fannar Jóhannsson) skaņas instalācijas, kas pievērsās attēla ainavas pētniecībai caur sarunām ar gaišreģiem. Instalācijas vidū apmeklētājs tika iekļauts aprakstošos stāstījumos, būvējot daudzslāņainu ainavas attēlu savā iztēlē. Savukārt mākslinieces Marenas Dagnijas Jūellas (Maren Dagny Juell) virtuālās realitātes pieredze “Elastīgs grafiks” (2019), izmantojot priekšmetiskas vides paplašinājumu, skatītājam sniedza ķermenisku pieredzi, risinot uz virtuālās realitātes kā uz redzi centrētas pieredzes problēmu. Mākslinieces radītā priekšmetiskā vide, eksperimentējot ar materialitāti, sniedza arī taktilu pieredzējumu, pētot uztveri un dalīto patību virtuālajā realitātē. Skatītājs, virtuāli pieskaroties priekšmetiskajām skulptūrām, fiziskajā realitātē saskārās ar negaidītiem materiāliem un faktūrām, vienlaikus apjaušot gan fiziskās, ķermeniskās un virtuālās realitātes koeksistenci, gan vizuālā pieredzējuma un jušanas disonanci. Tie ir tikai divi no piemēriem jaunu pieredzējumu un izpratnes meklējumos par attēlu definīciju mūsdienu laikmeta kontekstā, kurus bijusi iespēja iepriekš pieredzēt RFB izstāžu kontekstā.
Identitātes meklējumi izstādē “Cilvēks - Dators”
Šī gada Rīgas Fotogrāfijas biennāles tēmas un centrālās izstādes “Cilvēks - dators” centrā ir cilvēka patības, esības un eksistences pētniecība vizuālās kultūras un tehnoloģiju pārsātinātajā laikmetā. Centrālajā izstādē neatrast divdimensionālus drukātos attēlus, kas atsevišķiem apmeklētājiem var radīt neizpratni. Izstāde vēl izteiktāk kā iepriekšējos gados piedāvā plašāk lūkoties uz attēla nozīmi mūsdienu laikmeta transformācijas kontekstā. No kustīga attēla - video un trīsdimensionāli konstruētām vidēm virtuālajā realitāte līdz sarežģītiem algoritmiem un mākslīgā intelekta rīku eksperimentiem. Rīgas mākslas telpa ir viena no ierastajām Fotogrāfijas biennāles norises vietām. Arī šogad astoņu mākslinieku darbi prasmīgi izkārtoti tādējādi, lai katram būtu pietiekami telpas, kur “elpot”, sniedzot skatītājam iespēju izzināt un veidot attiecības ar katru no tiem individuāli.
Mūsdienās tehnoloģijas ir kļuvušas par cilvēka paplašinājumu jeb protēzi (kā to ir teicis Māršals Makluens (Herbert Marshall McLuhan)) [1], kas ietekmē mūsu spēju izjust, domāt un radīt. Mēs vistiešākajā veidā saskaramies ar Donnas Haravejas (Donna Haraway) Kiborga manifestu, kur cilvēks dzīvo saskaņā ar ierīcēm. Sociālās identitātes virtuālajā pasaulē nav jauna tēma, un tomēr ar katru gadu arvien vairāk tiekam ievilkti digitālajās vidēs un platformās. Komerciālās industrijas pēdējo gadu laikā var izmantot mūsu datu pieejamību kā vēl nekad iepriekš. Cilvēka un tehnoloģijas mijiedarbība rada jaunas iespējas, bet vienlaikus arī aktualizē jautājumus par datu privātumu, identitāti un ētiku. Mēs dzīvojam pasaulē, kur robežas starp fizisko un digitālo izplūst arvien vairāk, un mūsu identitātes tiek nepārtraukti pārveidotas šajā dinamiskajā procesā. Pēdējo gadu straujā tehnoloģiskā attīstībā, tai skaitā robotikas un mākslīgā intelekta tehnoloģijas uzplaukums un rīku pieejamība, sabiedrībai ir radījusi kārtējo kultūras paradigmas maiņu – mēs vēl straujāk tuvināmies brīdim, kad sistēmas iegūs apziņu un lemtspēju. Tehnoloģijas nākotnē būs vēl vairāk līdzās esošas, un šī sinerģija starp cilvēku un tehnoloģiju neizbēgami ved mūs tuvāk transhumānisma stāvoklim, vēlamies to vai nē.
Stefānijas Dinkinsas (Stephanie DinkIns, USA). Video instalācija Saruna ar Bina48, 2018
Stefānijas Dinkinsas (Stephanie Dinkins) video instalācija “Saruna ar Bina48” (2018) ilustrē transhumānisma piemēru – interakciju ar tehnoloģijām, robotu kā līdzvērtīgu sarunu biedru, risinot jautājumus par apziņu un tās izpratni no mašīnu perspektīvas, emocijām, sajūtām, kas piemīt ierīcēm. Šī ir viena no sarunu iterācijām, kas ir vērsta uz cilvēku un tehnoloģiju līdzās pastāvēšanu. Māksliniece citās sarunu variācijās, kuras nav iekļautas šajā izstādē, kritiski aplūko arī “baltā cilvēka kā radītāja” rezultējošos aizspriedumus šajās sistēmās. Jāmin gan, ka mākslīgā intelekta rīku (tai skaitā ģeneratīvo MI instrumentu) izstrādātāji šos aizspriedumus nemitīgi risina, dažādojot un pilnveidojot apmācības datus. Arvien vairāk parādās dažādu rasu un cilvēka kā būtnes daudzveidības reprezentācija, attālinoties no stereotipiskā, sintētiskā atveidojuma vai virspusējā raksturojuma.
Kopenhāgenā dzīvojošais mākslinieks Andreas Refsgars (Andreas Refsgaard) izstādē piedalās ar diviem darbiem, kas balstīti ģeneratīvajās tehnoloģijās un mākslīgā intelekta algoritmu izpētē. Interaktīvā instalācija Face2wikipedia (2022) piedāvā skatītājam interaktīvu rotaļu: ar savas sejas fotoattēlu un ievadītu tekstu (vārdu, uzvārdu) ģenerēt fiktīvu vēsturi Wikipedia atdarinošā interfeisā. Tikmēr “Būtības dzēšana/ Uzlabošana” (2020) ilustrē neironu tīklu spēju ātri izdzēst attēlā redzamo personu vai transformēt to citā tēlā. Darbs veidots pirms pieciem gadiem, tādēļ savā veidā ir pravietisks. Šobrīd attēlu manipulācija, redzamās personas aizstāšana ar citu, vai izdzēšana ir ārkārtīgi vienkāršs un pieejams process ik katram, kuram ir interese – caur dažādiem rīkiem interneta vidē, aplikācijām un programmām. Dziļviltošana (deepfake) attēlu, video un balss atdarināšanas kontekstā ir šobrīd pasaulē un Latvijā aktuāls temats, kas veicinājis diskusijas gan par potenciālajām iespējam, gan arī ētikas robežām. Šai kontekstā bieži apspriests tiek Imanta Ziedoņa muzejs, kur dzirdama mākslīgi ģenerēta rakstnieka balss kā daļa no muzeja ekspozīcijas.
Viktorija Durnaka (Victoria Durnak, NO). Ģimenes romantika, 2020
Norvēģu māksliniece Viktorija Durnaka (Victoria Durnak) darbā “Ģimenes romantika” (2020) atsaucas uz cilvēku īrēšanas pakalpojumiem, kas jau kādu laiku pieejami Japānā. Māksliniece 2020. gadā izveidoja uzņēmumu, caur kuru piedāvā sevi iznomāt ģimenes locekļa statusā Oslo pilsētā. Māksliniece radījusi performatīvu piemēru ar sevi galvenajā lomā, atspoguļojot kā digitālo tehnoloģiju laikmets maina sabiedrības uztveri par sociālu attiecību veidošanos un empātiju. [2]
Zanes Zelmenes darbs Neredzamo ainavu ceļvedis, 2022
Trīsdimensionālas, ķermeniskas pieredzes piedāvā abas latviešu mākslinieces Ieva Vīksne un Zane Zelmene, ar virtuālās realitātes (VR) tehnoloģijas palīdzību sniedzot iespēju skatītājam iegremdēties mākslinieču radītajās personiskajās pasaulēs. Zanes Zelmenes darbs “Neredzamo ainavu ceļvedis” (2022) pirms tam bijis skatāms kā viņas personālizstāde RIXC galerijā, Rīgā 2022. gada pavasarī. Un joprojām tas pārsteidz ar pārdomāto, askētisko scenogrāfiju fiziskajā telpā. Mākslinieces sapņu planētas kā fiziski objekti izstāžu telpā sniedz ievadu tālākā virtuālās realitātes pieredzē, ko skatītājs var pieredzēt, izmantojot displeju (HMD), kas tiek piestiprināts pie galvas. Sapņi kā iespējami portāli uz paralēlām pasaulēm, atsaucoties uz Hjū Evereta kvantu fizikas daudzo pasauļu teoriju.
VR tehnoloģija kā līdzeklis pašizpētei un mentālās labklājības tēmas atainošanai izmantots mākslinieces Ievas Vīksnes darbā “Vārnas” (2023). Iekšējo kritisko balsu pārvēršana vārnu tēlos (kā pašizziņas metode un atbilžu meklējumi caur virtuālās vides scenogrāfiju un mākslinieces veidotu naratīvu) sniedz skatītājam ne tikai iespēju tuvāk iepazīt mākslinieces personīgo pieredzi, strādājot ar terapeiti Agnesi Orupi, bet arī ļauj identificēties, un, iespējams, apzināt jaunas metodes savai pašizziņai. Globāli aptuveni 5 procenti pieaugušo cieš no depresijas, vidēji 280 milj. cilvēku pasaulē [3], tai skaitā 4.9 procenti Latvijas iedzīvotāju [4]. Pagājušā gadā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstādē “Kā es jūtos pēdējā laikā” (26.05.2023.–31.08.2023.) Ievas Vīksnes mākslas darbs “Vārnas” kopā ar citu mākslinieku (Anda Lāce, Līga Spunde, Krista Dzudzilo, u.c.) darbiem Paula Stradiņa muzejā aktualizēja nepieciešamību plašāk un skaļāk runāt par mentālo veselību, lai veicinātu sabiedrībā izpratni un mazinātu aizspriedumus. Vīksnes darbs Fotogrāfijas biennāles izstādes kontekstā, kur uzmanības centrā ir patības meklējumi tehnoloģiju laikmetā, iederas. Pārsātinātā tehnoloģiju lietošana, informācijas pārbagātība ir tikai daži no veicinošajiem faktoriem, kas nelabvēlīgi ietekmē mūsu garīgo labbūtību.
Nastja Sade Ronko (Nastja Säde Rönkkö) caur poētisku trīs kanālu video “sāls mūsu asinīs, sviedros, asarās” (2023) aplūko identitātes pazaudēšanu un atrašanu, mīlestību un zaudējumu. Darba aprakstā māksliniece nesniedz aprakstošu skaidrojumu un atbildes – tās skatītājam ir jāmeklē pašam. Ronko darbi estētiski sasaucās ar mākslinieces Sinove Sizu G. Vetenas (Synnøve Sizou G. Wetten) video darbiem: “Pāreja III” (2021) un “Vai šis ir tagad? XXYX” (2019). Māksliniece caur poētiskām, askētiskām īsfilmām pēta esības, eksistences kvintesenci, izplūstot robežām starp bioloģiju un tehnoloģijām. Atmosfēriskās skaņas kompozīcijas atbalsojas izstāžu telpā, kur pārklājoties veido šķietamu sarunu starp mākslas darbiem, vienu kopīgu veselumu nejauša, performatīva skaņdarba veidolā.
Kloē Jancisas (Cloe Jancis, EE). Tapšana, 2021
Igauņu mākslinieces Kloē Jancisas (Cloe Jancis) videoinstalācija “Tapšana” (2021) demonstrē performatīvu aktu, kur centrālā figūra aizklāj seju, zaudējot atpazīstamību. Atsaucoties uz kapitālismam raksturīgo uzbāzīgo mārketinga spiedienu uz indivīdu, māksliniece reflektē par identitātes trauslumu sociālo tīklu tropos, standartizēto, uzbāzīgo kosmētikas industrijas un DIY(Do it yourself) video gūzmu internetvidē. Darba paņēmiens atsauc atmiņā 2018. gadā Jauno mediju kultūras centra RIXC Mākslas un Zinātnes festivāla izstādes “Globāla kontrole un cenzūra” ietvaros eksponēto Selmas Alačemas (Selma Alaçam) video darbu “Citāda nosacītība” (2011), kurā māksliniece kā centrālais tēls video performancē savu seju apzīmogo ar Vācijas federālo ērgli, līdz tā ir pilnībā pārklāta, demonstrējot identitātes trauslumu un neviennozīmīgumu – kā kultūras paņēmienu un diskusīvu prakšu atkarīgu formu. [5]
Lindsejas Sīrsas un Kīta Sārdženta izstāde Vamp(yre) reality
Britu mākslinieku Lindsejas Sīrsas un Kīta Sārdženta izstāde “Vamp(yre) reality”
Kā būtisks paplašinājums centrālajai izstādei ir Lindsejas Sīrsas un Kīta Sārdženta (Lindsay Seers, Keith Sargent) “Vamp(yre) reality”, kas pārsteidz ar savu pārdomāto scenogrāfiju. Salīdzinoši nelielā Rīgas mākslas telpas Intro izstāžu zāle tiek sadalīta vairākos uztveres līmeņos un pieredzējumos. Pirmajā telpas nodalījumā apskatāmas mirušu Holivudas aktieru portreta fotogrāfijas, kas atrastas foto albumos kādā Rīgas antikvariātā. Kopā ar virtuālās realitātes pieredzi, izmantojot galvai piestiprināto displeju (Head-Mounted-Display), skatītājs jau sākotnēji tiek ievests jautājumu pasaulē.
Turpinot virzīties telpā, apņem projekcijas, kur fotogrāfijas ar mākslīgā intelekta palīdzību pārtop runājošos tēlos, kas piedalās mākslinieku veidotajā naratīvā. Atmiņas jēdziens kā viens no centrālajiem elementiem, atsaucoties uz Virdžīnijas Vulfas aprakstīto esības daudzveidību. Digitāli atdzimušie tēli dzīvo kopā ar mākslinieku radītajām trīsdimensionālajām pasaulēm un objektiem, ieņemot jaunu, digitālu esības formu šajā autoru izveidotajā daudzslāņainajā pieredzējumā. Noslēgumā pēdējā telpā atrodamas Lindsejas Sīrsas uzņemtās fotogrāfijas ar pašas muti kā fotokameru, sniedzot skatītājam citu esības (cilvēks - kamera) piedāvājumu. Darbu ansambļu un tehnoloģisko paņēmienu pārsātinātība vienā telpā nav uzbāzīga vai nogurdinoša. Tā šķiet organiska, saskanīga, audiovizuālajiem elementiem (attēls, gaisma, skaņa) savstarpēji pārklājoties un komplimentējot citam ar citu.
Lindsejas Sīrsas un Kīta Sārdženta izstāde Vamp(yre) reality
Atbildes uz apmeklētāju jautājumiem var tikt un var arī netikt saņemtas. Droši vien, tas atkarīgs no mūsu patību un pieredžu dažādības. Mākslas darbi nekliedz, nešokē, neārda skatītāju, tie nemēģina kaut ko pierādīt. To valoda ir pieklusināta, maiga, savstarpēji pārklājoties un veidojot harmoniskas ekspozīcijas, kas ir domāt rosinošas, bagātas ar mākslinieku stāstiem un dažādām perspektīvām par to, kas mēs šodien esam.
Rīgas Fotogrāfijas biennāles organizatori un kuratori ir atvērti tehnoloģijā balstītas mākslas praksēm, kas nav bieži ierasts citās Latvijas mākslas institūcijās un starp izstāžu organizatoriem (izņemot, protams, Jauno mediju kultūras centru RIXC, kas Latvijā ir priekšgalā tehnoloģijās balstītas mākslas pārstāvniecībā). Latvijas mākslas vidē pamazām veidojas līdzsvars starp ierastās tēlotājmākslas un laikmetīgās mākslas izpausmju veidiem un mediju mākslu jeb digitālās (un ne tikai) tehnoloģijās balstītu mākslu kā informācijas un tehnoloģiju laikmeta spoguli, kā nozīmīgu un līdzvērtīgu daļu laikmetīgās mākslas vidē. Izstādes “Cilvēks - Dators” un “Vamp(yre) reality” ir veiksmīgi piemēri, kā veicināt diskusiju par cilvēka lomu, patību un apziņu vizuālās kultūras pārsātinātajā laikmetā caur dažādiem mākslinieku un tehnoloģiju sadarbības rezultātā veidotiem risinājumiem. Ievērojot līdzsvaru, lai tehnoloģijas nekļūst par paštīksmināšanos un pašmērķi, bet gan rīku, ar kuru palīdzību mākslinieki var piedāvāt dialogu veicinošu pieredžu daudzveidību mūsdienu tehnokrātiskā laikmeta skatītājam.
Izstāde “Cilvēks dators” Rīgas mākslas telpā skatāma līdz 16. jūnijam
Izstāde “Vamp(yre) Reality” Rīgas mākslas telpā skatāma līdz 2. jūnijam
***
[1] MacLuhan M., Fiore Q.(2001) The Medium is the Massage: An Inventory of Effects. London: Penguin Books
[2] RFB (2024). Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024 centrālais notikums. Cilvēks - dators. Izstādes ceļvedis.
[3] Institute of Health Metrics and Evaluation. Global Health Data Exchange (GHDx). https://vizhub.healthdata.org/gbd-results/ (Skatīts: 2024. g. maijā)
[4] Depression Rates by Country 2024. https://worldpopulationreview.com/country-rankings/depression-rates-by-country (Skatīts: 2024. g. maijā)
[5] RIXC Arta nd Science festival 2018. Selma Alaçam. DIFFERENT CONDITIONING. Pieejams. https://globalcontrol.rixc.org/1-4/ Zajaunčauska Z., kolektīvs (2020). Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 izdevums. Rīga: Rīgas Fotogrāfijas biennāle
