Diāna Tamane. Saule, ko sajūtam uz ādas
Ekspress intervija par divām izstādēm – Half-Love Rīgā un The Sea is You Tallinā
Līdz 23. jūlijam Latvijas Fotogrāfijas muzejā Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2023 ietvaros skatāma Diānas Tamanes personālizstāde “Half-Love”, kuras kuratore ir Evita Goze. Darbu sērija “Half-Love” seko mākslinieces Diānas Tamanes pusmāsas Elīnas, viņas tēva jaunākās meitas no otrās laulības, dzīvei no dzimšanas līdz 2022. gada pavasarim. Attēli tapuši, kopīgi pavadot laiku ģimenes mājās Kursīšos, kur viņas satiekas ik vasaru. Laika ritējums darbu sērijā tiek atklāts gan vizuāli, gan metaforiski, motīviem atkārtojoties. Siltumnīca kļūst par improvizētu fotostudiju, kurā Tamane ik gadu uzņem māsas portretu, viņai pamazām pieaugot. “Half-Love” reizē ir vērojums no malas un mīlestības vēstule māsai. Elīnas nezūdošā vēlme sadarboties un piedalīties šai projektā liecina par pusmāsu ciešo saikni, ko viņām izdevies izveidot par spīti tam, ka abas uzaugušas dažādās ģimenēs.
Diāna Tamane. Darbs no sērijas Half-Love 
Diāna Tamane. Darbs no sērijas Half-Love 
Mēs sazinājāmies ar Diānu Rumānijā, kur viņa bija devusies uz grupas izstādes atklāšanu, kurā bija piedalījusies. Šīs atbildes viņa rakstīja naktī, jau pēc atklāšanas un svinībām ar pārējiem dalībniekiem. Pēdējais jautājums, ko uzdevām, bija par Diānas ekspozīciju, kas tieši tobrīd, līdz 4. jūnijam, bija skatāma Tallinā – Tallinas pilsētas galerijā.
IZstādes Half-Love kuratore Evita Goze un Diāna Tamane. Foto: Rūta Kalmuka
Tava projekta nosaukums ir Half-Love (“Pusmīlestība”). Vai mīlestība vispār var būt “pa pusei”?
Bet vai var būt māsa pa pusei? Angliski, latviski un igauņu valodā ir vārds “pusmāsa”. No turienes arī nāk izstādes nosaukums.
Iespējams, nosaukums atklāj arī manas attiecības ar Kursīšiem, tas ir piejūras vasarnīcu ciemats Skultes rajonā, kur es pavadīju vasaras. Tur dzīvoja mana vecmāmiņa un vectētiņš no mammas puses (tā māja jau ir pārdota), bet divus zemes gabalus tālāk atrodas tēta māja. Tas ir vasarnīcu ciemats, “VEF darbinieku dārzkopības kooperatīvs”, vecmāmiņa, vectētiņš un tētis strādāja Vefā. Tā ir vieta, kurp man vienmēr gribas atgriezties, un vienlaikus man sanāk tur pavadīt pavisam maz laika, bet vismaz nedēļa vai divas vasarā vienmēr ir must. Tāpēc tās ir arī mājas “pa pusei”.
Diāna Tamane. Darbs no sērijas Half-Love 
Tu sāki fotografēt savu māsu viņas dzimšanas gadā – 2008. gadā. Sanāk, ka šajās fotogrāfijās iemūžināts ne tikai tas, kā mainās viņa, agrāk bērns, bet tagad pusaudze, bet arī kā mainās tavs fokuss, pieeja fotogrāfijai, pašam medijam un tā tehnikām, metodēm?
Jā, izstāde Latvijas Fotogrāfijas muzejā ir izvietota divos stāvos, pirmajā mana pieeja ir stingrāka, tipoloģiskāka, visi portreti ir uzņemti ar vidējā formāta kameru, visi ir vienādos rāmjos. Manas māsas portreti siltumnīcās (mums ir veselas četras) ir izkārtoti hronoloģiskā kārtībā. Vienīgais elements, kas izceļas pirmajā stāvā, ir mana vēstule māsai.
Savukārt otrais stāvs ir rotaļīgāks, tur apkopotas fotogrāfijas, kas uzņemtas ar dažādām kamerām: analogi (vidējais un 35 mm formāts) un digitāli uzņēmumi. Tāpat es izmantoju makrofotogrāfiju, es gribēju būt tuvāk tam, ko fotografēju, manuprāt, tas piešķir zināmu emocionālu kontekstu, siltumu, kura man šajā sērijā trūka. Es gribēju atgādināt par mums pieejamajiem prieciņiem, tādiem kā saule, ko sajūtam uz ādas, vēl siltu, tikko no siltumnīcas atnestu tomātu garša, zāles maigums zem kājām, jūras skaņa un smarža.
Tas viss notiek vasarnīcā Kursīšos. Vasara, atpūta, bērnība, daba. Tas ir kā mēģinājums no jauna ienākt ja ne gluži zaudētā, tad sastingušā paradīzē. Pirmo iespaidu, tīru reakciju paradīzē. Te, šķiet, pa daļai jūtams arī romantisms. Galu galā, kā raksta vēsturnieki, “pirmoreiz bērnības mīts parādījās angļu romantiķu dzejā, kur tas tēlots kā iemiesota idille, kuras strukturāli semantiskie komponenti sabalsojas ar mītu par zelta laikmetu, apzīmējot pagātni kā ideālu stāvokli un attīstot tādus motīvus kā harmonija, laime, bezrūpība, brīvība, bērna saikne ar dabu.” Tomēr tu uz šo romantismu raugies it kā no malas, ar distanci. It kā tu to gan piedzīvo, gan analizē… Vai šī dubultā optika ir apzināta pieeja vai arī tā parādījās, kad nolēmi veidot izstādi no ilgā laika posmā tapušām fotogrāfijām?
Laikam jau šāda pieeja ir arī citos manos projektos: tā kā dzīvoju ārzemēs jau 17 gadus, tas sniedz man iespēju vērot no malas un salīdzināt, novērtēt kaut kādas lietas. Šajā projektā parādās arī laika distance, jo fotogrāfijas ir tapušas 14 gadu periodā un, protams, izgājušas arī atlases procesu.
Diāna Tamane. Darbs no sērijas Half-Love 
Interesanti, ka tavs projekts izstādīts Rīgas fotogrāfijas biennāles NEXT 2023 ietvaros, un tajā redzama arī jaunās poļu fotomākslinieces Mihalinas Kacperakas izstāde Vārīga vieta , kuru viņa veidojusi kopā ar savu jaunāko māsu Zosju. Tomēr tur bērna pasaule it kā pretojas pieaugušo pasaulei, cenšas atbīdīt tās problēmas ārpus savām robežām, noslēgties no tām. Vai tu redzēji šo projektu? Vai tu zini kādus citus projektus, kur vecākā māsa stāstītu par jaunāko.
Savas ekspozīcijas iekārtošanas laikā es nepaspēju aiziet uz šo izstādi. Esmu ieplānojusi to apskatīt jūnija sākumā, kad atbraukšu vadīt ekskursiju Fotomuzejā un piedalīties Rīgas fotogrāfijas biennāles simpozijā.
Protams, ir daudz fotoprojektu par ģimeni, tomēr vairumā gadījumu tie ir stāsti par to, kā fotogrāfi bildē savus vecākus, bērnus vai partnerus. Māsu attiecības ir attēlotas daudz retāk. Nāk prātā Līvas Libergas (Liv Liberg) grāmata Sister Sister, ko laidusi klajā tā pati izdevniecība, APE Ģentē, kas izdevusi arī manu grāmatu Flower Smuggler, – tiesa, esmu to redzējusi tikai internetā. Arī viņa 15 gadu garumā fotografēja savu māsu, bet viņām ir četru gadu vecuma starpība.
Diāna Tamane. Darbs no sērijas Half-Love 
Interesanti, ka patlaban paralēli izstādei Rīgā tev ir ekspozīcija Tallinas pilsētas galerijā, to sauc The Sea is You (“Jūra esi tu”). Mēs labi pazīstam tevi kā mākslinieci, kura ar dažādām pieejām strādā fotogrāfijas un video medijos. Un pēkšņi tu parādies pilnīgi citā teritorijā, jo tā ir akvareļu izstāde. Kāpēc tev tas bija vajadzīgs un cik pozitīva bija apmeklētāju un kritiķu reakcija uz šādu ampluā maiņu?
Tas ir jauna radošā perioda sākums, te ir pavisam cita pieeja, intuitīvākā, “šeit un tagad”, jo es sevi sajūtu pavisam citādāk, mainījies ir arī tas, ko es pati meklēju mākslā – kā savā, tā arī citu radītajā. Domāju, mana interese par dažādām terapijām ir ietekmējusi manu praksi. 2021. gadā es Tallinas universitātē apguvu vizuālās mākslas terapiju, bet pagājušajā nedēļā pabeidzu kustības un dejas terapijas kursu.
Es sāku strādāt pie akvareļu sērijas “Jūra esi tu” 2021. gadā, kad Laura Tūtsa (Laura Toots) uzaicināja mani piedalīties grupas izstādē Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejā. Pēc tam es turpināju gleznot akvareļus – parasti svētdienās, starplaikos starp vairākām lielām personālizstādēm Igaunijā. Tāda, lūk, svētdienas zīmētāja. Šajā praksē es radu daudz brīvības un prieka, guvu atbalstu.
Šie akvareļi daļēji ir meditācijas un darbs ar elpošanu, kur es izmantoju psihosomatisko metodi, sinhronizēdama elpošanu ar gleznošanu. Es cenšos aptvert pasauli caur ķermenisku praksi un gleznošanu, pievērsdamās Austrumu filozofijai, psihosomatikai un ekofeminismam. Mani interesē tādas tēmas kā palēnināšanās, cikliskums kā dabā, tā arī cilvēka dzīvē, īpaši cikliskums sievietes organismā, kā arī mūsu mijiedarbe ar dabu un citam ar citu.
Ne reizi vien no izstādes apmeklētājiem dzirdēju, ka tā atstājusi gaišu, priecīgu sajūtu. Savukārt no kritiķiem – ka gaidot nākamo, pagaidām neņemoties kritizēt.
Skats no izstādes The Sea is You (“Jūra esi tu”) Tallinas pilsētas galerijā. Foto: Paul Kuimet
