Istaba istabā
Saruna ar poļu mākslinieci Mihalinu Kacperaku, kuras izstāde “Vārīga vieta” (Soft Spot) skatāma Izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” Intro telpā līdz 18. jūnijam
Rīgas fotogrāfijas biennāle “NEXT 2023” sākās pašās aprīļa beigās un turpināsies līdz jūlija beigām. Tā ietver astoņas ekspozīcijas, kas izkliedētas laikā, un viena no tām ir jaunās poļu fotomākslinieces Mihalinas Kacperakas personālizstāde. Programma “NEXT” notiek reizi divos gados un ir veltīta jaunajiem māksliniekiem, kas nākuši no Baltijas un citiem Eiropas reģioniem un sāk savu radošo karjeru. 2023. gada programmas uzmanības centrā tika izvēlētas “neērtās tēmas”, proti, tādas, kas nereti tiek noklusētas vai no kurām izvairās, jo tās var izsaukt pārlieku spēcīgas reakcijas vai raisīt nesaskaņas.
Mihalinai Kacparakai (1993, Michalina Kacperak) šāda tēma ir viņas personiskais stāsts par pieredzi, dzīvojot ģimenē ar tēvu alkoholiķi. Mihalina ir vecākā no četrām meitām, kas izaugušas šajā ģimenē. Par projekta “Vārīga vieta” iedvesmu viņai kalpoja jaunākās māsas, trīspadsmit gadus vecās Zosjas, drosme un izdoma. Zosja, cenzdamās radīt sev drošu pasauli nestabilā ģimenes telpā, ir pārvērtusi savu istabu “maigā patvērumā”, kur noklājusi sienas ar zīmējumiem, izveidojusi konstrukcijas no košas dzijas un sasprāgušu balonu gabaliņiem, kā arī piepildījusi nelielo telpu ar lellēm, figūriņām, rotaļlietām un spēlēm.
Sākotnēji Mihalina nolēma vienkārši dokumentēt šo telpu, kas pārpilna ar gatavām metaforām, kas lauž viņai tik pazīstamo pieredzi, bet vēlāk māksliniece transformēja oriģinālās kompozīcijas un sāka radīt pati savas instalācijas. Arī Zosja iesaistījās šajā procesā, un kādā brīdī viņām pievienojās arī viņu tēvs.
Skats no Mihalinas Kacperakas izstādes “Vārīga vieta” (Soft Spot) izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa”. Foto: Ingus Bajārs
“Lai runātu par tēva atkarību un augšanu disfunkcionālā ģimenē, ir nepieciešama liela drosme un atklātība, īpaši Polijā, kur alkoholisms parasti tiek noklusēts, uzskatīts par tabu un kaunīgi paslaucīts zem tepiķa. Jaunākā paaudze, īpaši sievietes, sāk runāt par savu pieredzi.” Kā vēsta izstādi pavadošais teksts, ko sagatavojusi Katažina Sagatovska (Katarzyna Sagatowska), Varšavas galerijas Jednostka dibinātāja (tās fokusā ir laikmetīgā Polijas fotogrāfija un tās kolekcionēšana), Mihalina “savij daudzšķautņainu stāstījumu par pasauli, kurā neviens nav tas, kam viņam vajadzētu būt. Pieaugušie ir bērni, un bērni ir pieaugušie. Un tomēr neviens no šī stāsta varoņiem nav nepretrunīgs. Lai gan Kacperaka izjūt dusmas, aizkaitinājumu, skumjas, viņa ir arī līdzjūtīga. Tā vietā, lai kādu vainotu vai attaisnotu, viņa cenšas izprast, kā strādā ģimenes mehānisms. Tāpat viņa vēlas noslēgt noteiktu savas dzīves posmu, izkļūt no mājām. Tomēr vissvarīgākais ir tas, ka, pētot savu un Zosjas pieredzi, viņa cenšas panākt, lai tiktu sadzirdēts vēstījums par alkoholiķu bērniem”. No Latvijas puses projektu īstenojusi kuratore Inga Brūvere (Rīgas fotogrāfijas biennāles līdere), kura aktīvi piedalījās ekspozīcijas telpas iekārtošanā un “istabas istabā” radīšanā. Izstāde notiek sadarbībā ar galeriju Jednostka un Lodzas Nacionālo kinoskolu.
Skats no Mihalinas Kacperakas izstādes “Vārīga vieta” (Soft Spot) izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa”. Foto: Ingus Bajārs
Vispirms ieguvusi maģistra grādu filozofijā, Mihalina studiju gaitas turpināja tieši šajā kinoskolā, kur viņa izvēlējās specializāciju fotogrāfijā. Savos darbos viņa lieto dažādas attēla apstrādes metodes, no digitālās un analogās fotogrāfijas līdz kolāžām un arhīvu materiālu izmantošanas. “Viņas daiļrades svarīgākā daļa ir veltīta personiskiem, sarežģītiem stāstiem, kas pievēršas tēmām, saistītām ar bērnību, atmiņu, sociālo izolāciju un identitāti plašā nozīmē.” Māksliniece ir 12. festivāla Circulation(s) (Parīze, 2022) laureāte, bet projekts “Vārīga vieta” saņēmis prēmijas Bartur PhotoAward galveno balvu kategorijā Ann Lesley Bar-Tur Student (2022).
Ar Mihalinu Kacperaku mēs parunājām dienu pirms izstādes atklāšanas “Rīgas mākslas telpas” dibenistabā, kur darbinieki nāk iedzert kafiju pie liela apaļa galda. Mihalina rūpīgi apdomāja katru jautājumu un reizēm atbildēdama ieturēja pauzi, it kā cenzdamās atrast pareizākos, īstos vārdus. Bija viegli pamanīt, ka viņai tas nav tikai naratīvs, bet pilnīgi personisks un emocionāli jūtīgs stāsts. Tomēr viņai patiešām ir izdevies pārstrādāt šo stāstu universālā un dziedējošā vēstījumā, ņemot talkā maģisko mākslas būtību – meistarīgu darbu ar nozīmēm, žestiem un materiāliem, kas mijiedarbē rada pārliecinošus un aktīvus simbolus.
Mihalina Kacperaka izstādes “Vārīga vieta” (Soft Spot) atklāšanā Izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa”. Foto: Kristīne Madjare
Sākumā jūs apguvāt filozofiju un tikai pēc tam fotogrāfiju…
Jā, es apguvu filozofiju, bet pēc tam iestājos kinoskolā Lodzā, kur ir arī fotogrāfijas kurss. Kopumā es mācos jau desmit gadus.
Proti, ir mainījies diskurss – no vārdiem pie vizuāliem tēliem?
Kaut kādā ziņā – jā, tomēr domāju, ka tēli un vizuālā māksla ir mani nodarbinājusi vienmēr, pat tad, kad studēju filozofiju. Estētika un jo īpaši fotogrāfijas estētika bija arī mana galvenā interese filozofijas studiju laikā. Jau tad es strādāju ar attēliem, tomēr es gribēju gūt dziļāku izpratni par noteiktām lietām intelektuālā nozīmē, jo es jutu, ka tas ir svarīgi.
Vai filozofija izrādījās noderīga tajā, kā attīstījās jūsu izpratne un redzējums par fotogrāfiju?
Kad sāku mācīties, es domāju, ka, iespējams, tādā veidā es sapratīšu vairāk un tad man būs vieglāk, tomēr patiesībā filozofija visu tikai sarežģīja… labā nozīmē. Tāpēc ka viss ir sarežģīts – īstenība, tās uztvere: vizuālā uztvere un citas uztveres formas… Filozofija palīdz mums to visu apzināties. Tā mainīja manu izpratni par to, kāda veida informāciju mums var sniegt fotogrāfija. Tāpēc ka sākotnēji, kad es tikai sāku nodarboties ar fotogrāfiju, man likās, ka tā sniedz priekšstatu par attēloto priekšmetu, ka tā ir diezgan vienkāršs un uzskatāms veids, kā parādīt faktus. Bet filozofija palīdzēja man saprast, ka fotogrāfijas vēsta kādu patiesību, tomēr pavisam citādāk: tās drīzāk stāsta par to autoru, par mani pašu – par manu skatpunktu, manām sajūtām, manu iekšējo pasauli.
Var teikt, ka fotogrāfijas it kā nav gluži tas vai vispār nav par to, kas tajās attēlots. Un es ievēroju, ka izstādes fotogrāfijas ir diezgan spilgtas krāsu ziņā, taču ir noteikta sajūta, ka tajās slēpjas kāds dramatisms.
Jā, tās ir spilgtas un krāsainas, jo šos uzņēmumus nepastarpināti iedvesmojusi manas māsas istaba, kas patiešām ir pilna krāsu. Sākumā es dokumentēju šo telpu, vienkārši fotografēju to tādu, kāda tā bija. Es gribēju parādīt, ka pasaulē, kas liekas laimīga, spilgta un rotaļīga, var slēpties daudz sāpju un citu smagu pārdzīvojumu. Manas māsas dzīve, tāpat kā manis pašas bērnība, rit tieši tādā pasaulē, kur aiz redzamas laimes slēpjas pavisam citi stāsti.
Skats no Mihalinas Kacperakas izstādes “Vārīga vieta” (Soft Spot) izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa”. Foto: Ingus Bajārs
Tāpat šajā “ļoti laimīgajā bērnībā” ir jaušama zināma smaguma sajūta. Piemēram, fotogrāfijā, kur jūsu māsas figūra zem mīksto rotaļlietu slāņiem rada sajūtu, it kā viņai pāri būtu sagāzušās tādas kā mīkstas drupas.
Tā ir noteikta spiediena sajūta. Spiediena, ko rada labā un sliktā sajaukums. Mans mērķis bija pavēstīt stāstu par to, kā tas ir – pavadīt bērnību vietā, kuru tu izjūti kā sava veida lamatas. Un tu nezini, kā izkļūt ārā vai kā sev palīdzēt. Šajās fotogrāfijās ir daudz “skrāpējumu” un iekšējās trauksmes. Katrā fotogrāfijā es gribēju parādīt kaut ko, ar ko ir grūti tikt galā – pat to skatītājam.
Un šeit ir ļoti svarīgs šīs estētikas un šo emociju salikums, kur sajūta par kaut ko labu, mīkstu un drošu atrodas līdzās bailēm, kaut kādām neapzinātām lietām un tā tālāk. Tāpēc ka tā arī ir tā patiesībā, kuru var sniegt šīs fotogrāfijas.
Jūsu māsa šo fotosesiju laikā bija jūsu līdzautore?
Man bija ļoti svarīgi, lai mana māsa, to darīdama, justos komfortabli. Es vienkārši gribēju, lai viņa var spēlēties šajā procesā un justies labi, lai viņa izmantotu šo pieredzi, un tāpat es gribēju to piedzīvot kopā ar viņu. Tāpēc ka patiesībā es daudz no viņas mācos, daudz par sevi pašu, par to, kā baudīt dzīvi un ne tikai. Es domāju, ka savā ziņā viņa ir gudrāka un drosmīgāka par mani. Viņa vieglāk tiek galā ar šīm lietām. Patiesībā šī sadarbība bija ļoti svarīga, jo tā bija arī sava veida terapija. Tomēr “terapija” ir pārāk skaļš vārds, domāju, ka mūsu process ir vienlaikus gan kaut kas vairāk, gan mazāk par to.
Bet kā jūs māsa uztvēra šo pieredzi?
Es sāku attīstīt šo ideju, kad viņai bija ap 11. Mums bija daudz sarunu par šo tēmu. Un es vienmēr cenšos būt pret viņu godīga, atbildēt uz jautājumiem un paskaidrot visu, ko viņa vēlas, lai viņai paskaidro. Bet, ja es nezinu atbildi, es viņai tā arī saku. Savā ziņā es izturos pret viņu kā pieaugušo. Katrs jautājums, ko viņa uzdod, man ir svarīgs, un es cenšos izturēties pret viņu ar cieņu.
Un, protams, viņa zina par problēmu, kas pastāv mūsu ģimenē, jo viņa tur dzīvo. Viņai tas nav noslēpums. Bet pats galvenais ir neslēpt un neizlikties, ka šī problēma nepastāv, bet ir jāskatās tai acīs un jāpalīdz tikt ar to galā, pārstrādāt to un saprast dažas lietas. Ir jāpalīdz viņai saprast, ka tā nav viņas vaina. Jo citiem, kad viņi dzird aptuveni ko tādu kā “bērni no alkoholiķu ģimenēm jūtas vainīgi”, tas izklausās absurdi. Jā, tas ir absurds, tomēr tā ir realitāte. Bērni jūt vainu un ir pārliecināti, ka paši ir vainīgi pie tā, ka mājās kaut kas nav kārtībā. Tāpēc es ļoti gribēju palīdzēt viņai saprast, ka vaina nav viņā un ar viņu viss ir kārtībā. Vairums lietu tajā pasaulē, kurā viņa dzīvo, nav atkarīgas no viņas; tā nav viņas vaina. Man pašai nācās to saprast, kad kļuvu pieaugusi.
Skats no Mihalinas Kacperakas izstādes “Vārīga vieta” (Soft Spot) izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa”. Foto: Ingus Bajārs
Es zinu, ka arī viņa ir ieradusies Rīgā un uzzīmējusi izstādē vairākus zīmējumus.
Jā, viņa arī ir šeit. Un, starp citu, savus zīmējumus viņa pabeidza nupat, dažas stundas pirms mūsu sarunas. Bija ļoti svarīgi iesaistīt viņu izstādes radīšanas procesā, jo šis stāsts ir arī par to, kā domās pamest šo vietu, šo māju. Daži cilvēki nespēj pamest šo telpu visu savu dzīvi, viņi jau ir pieauguši, vairs nedzīvo kopā ar vecākiem, tomēr viņu domas joprojām ir tur. Tas ir simbolisks žests – tas, ka viņa iznāk ārā un var parādīt savu skatpunktu, savu daiļradi, un viņa var sajusties brīva, īstenodama šajā ekspozīcijas telpā visu, ko vēlas. Viņai tā ir arī iespēja sajust, ka viņa ir svarīga, jo arī tā ir problēma – mēs, alkoholiķu bērni, ļoti bieži jūtamies nepietiekami svarīgi un nozīmīgi. Tāpēc viņai ir iespēja iemiesot šo brīvības žestu, jo man viņas zīmējumi pie viņas istabas sienām ir brīvības žests un tās izpausme. Un es gribēju, lai viņai rastos iespēja to darīt ārpus mājām.
Sanāk, ka šie zīmējumi sākotnēji bija arī pie viņas istabas sienām…
Jā, tas ir svarīgi, jo šie zīmējumi, kas redzami izstādē, atrodas zem lielas fotogrāfijas. Tā ir pirmā fotogrāfija, ko uzņēmu šim projektam. Tajā attēlota siena tādā izskatā, kāda tā bija viņas istabā. Es neko tajā nemainīju. Un, jā, pie šīs sienas ir daudz zīmējumu. Tie joprojām dzīvo viņas istabā, un tie izplešas. Tāpēc ideja aicināt viņu uz izstādi, lai viņa šeit ko uzzīmētu, bija pilnīgi dabiska.
Cik viņai pašlaik ir gadu?
13. Gandrīz 14. Jā, tas bija ilgs process. Es to sāku pirms trim gadiem. Bet tas prasa daudz laika, tā kā es nolēmu fotografēt tikai viņas istabā. Un es, protams, vairs nedzīvoju pie vecākiem, es dzīvoju atsevišķi un diezgan tālu. Tāpēc vienmēr, kad nolemju strādāt pie fotogrāfijām šim projektam, man nākas atgriezties, un… joprojām risināt tur kaut kādas problēmas. Tas ir emocionāli grūti. Un var būt diezgan nogurdinoši.
Mihalina Kacperaka. Attēls no projekta “Vārīga vieta” (Soft Spot) 
Bet es domāju, ka cilvēki, kuri, iespējams, nezina šo stāstu, kas slēpjas aiz izstādītajiem attēliem, arī sajūt kādu nopietnu vēstījumu. Un man šķiet, ka tas varētu būt kaut kas par pašas bērnības trauslumu. Vecāki mūsdienu pasaulē saprot, ka nevar būt droši par to, kāda nākotne sagaida mūs, visu planētu, un tāpēc viņi vēlas dot saviem bērniem visu, ko vien iespējams: simtiem rotaļlietu vai ko tādu. Un arī tajā ir zināma drāma.
Priecājos, ka jūs to pateicāt, jo man ir svarīgi, lai šeit tiktu pavēstīts konkrēti šis stāsts, tomēr vienlaikus izstāde vēstītu arī par ko daudz universālāku. Par bērnību kā tādu un par bērnu patiesajām vajadzībām. Kad viņiem kaut kā ir pārāk daudz vai ir pārāk maz no tā, kas patiešām nepieciešams. Es gribēju dot vārdu bērniem, kā arī sev pašai kā bērnam pagātnē, sniegt iespēju izstāstīt, kas viņiem patiešām nepieciešams laimei. Un, protams, tas ir diezgan vienkārši, un tas nav atkarīgs no materiālām lietām.
Mihalina Kacperaka. Attēls no projekta “Vārīga vieta” (Soft Spot) 
Vispār jau pati laimīgas bērnības kā īpaša mūsu dzīves perioda koncepcija nav nemaz tik sena. Līdz 16.-17. gadsimtam bērnus neuztvēra kā kaut ko īpašu, bet vienkārši kā mazus un nepieredzējušus pieaugušos. Bērnības kā tādas “mūžīgas Disnejlendas” kulta tolaik, protams, nebija. Mēs dzīvojam tādā laikā, kad pastāv sava veida bērnības kults, priekšstati par to, kādai tai jābūt, un reizēm tas palīdz, tomēr reizēm, iespējams, ved mūs kādā nepareizā virzienā. Vakar man bija saruna ar kādu teātra režisoru no mūsu leļļu teātra, un viņš sacīja, ka vecāki daudz biežāk ved savus bērnus uz tām izrādēm, kas tā vai citādi ir saistītas ar viņu pašu bērnību – šie stāsti, šie varoņi ir pastāvējuši jau tolaik. Proti, viņi vēlas nodot savas bērnības pieredzi, savas atmiņas saviem bērniem kā sava veida ceļvedi. Vienlaikus mēs dzīvojam sabiedrībā, kas ļoti krasi mainās. Kā mēs varam būt atvērti idejai, ka bērnībai nav nekādu tradicionālu standartu, ka arī te ir iespējamas versijas un varianti?
Neesmu pārliecināta, ka zinu pareizu atbildi, domāju, es joprojām turpinu meklēt atbildes uz šo jautājumu. Un šī projekta radīšana savā ziņā arī ir atbildes meklējumi, jo, kad tu esi pieaudzis, pat ja tev nav bērnu, ir svarīgi saprast šīs lietas. Kas ir nepieciešams labai bērnībai? Tāpat es domāju, ka jūs nevarat būt psihiski vesels pieaugušais, ja nerūpēsieties arī par savu iekšējo bērnu. Un es gribēju parādīt savu tēvu kā cilvēku, kurā ir daudz sāpju, kura iekšējais bērns arī ir smagi cietis. Tagad viņš slēpj šo iekšējo bērnu ļoti dziļi sevī. Tāpēc es radīju sava tēva portretus tādā pašā krāsainā un rotaļīgā manierē. Un mēs spēlējāmies ar viņu šo fotogrāfiju radīšanas laikā. Tāpēc ka es gribēju iesaistīt viņu šajā bērnu pasaulē, gribēju, lai viņš kaut kādā veidā atgriežas savā bērnībā. Un šajā projektā mēs visi – mans tēvs, es, mana māsa – esam bērni. Tāpēc ka tas bija arī dziedināšanas process, kurā bija ļoti svarīgi visu palaist vaļā, izlaist ārpusē.
Abi mani vecāki sagādāja sāpes mums, sagādāja sāpes sev un viens otram, un tā tālāk. Bet, lai veiktu dziedināšanas procesu, man tas viss bija vienkārši jāpalaiž vaļā – jāsajūtas brīvai. Un arī tam ir jēga – atlaist vaļā noteiktas lietas. Tāpēc ka ir pārāk daudz jūtu un emociju, un tu tik stipri turies pie šīs pagātnes, ka nevari pilnvērtīgi dzīvot tagadnē, jo visu laiku atrodies tur, bērnībā. Man tā savā veidā bija iespēja atgriezties tur reālajā dzīvē. Un arī metaforiski – lai tiktu skaidrībā ar noteiktām lietām un galu galā iznāktu brīvībā.
Mihalina Kacperaka. Attēls no projekta “Vārīga vieta” (Soft Spot) 
Bet kā šo projektu uztvēra jūsu tēvs?
Sākumā viņam bija grūti. Agrāk abi mani vecāki negribēja zināt, ar ko tieši es nodarbojos un kāpēc. Bet, kad es uzņēmu pirmās fotogrāfijas, es sapratu, ka tagad, iespējams, daži cilvēki ārpusē varēs sadzirdēt mūsu stāstu, tāpēc bija īstais brīdis parunāt ar viņiem, lai paskaidrotu, ko es daru un kāpēc. Un man par pārsteigumu mans tēvs to uztvēra ļoti labi. Vēl jo vairāk – viņš man sacīja, ka tas ir ļoti svarīgi. Un tas patiešām bija ļoti svarīgi man, jo nav izslēgts, ka starp mums nebūtu notikusi šāda saruna, ja es nebūtu uzņēmusi šīs fotogrāfijas. Un pēc kāda laika viņš pievienojās šim projektam. Es vienkārši nodomāju, ka varbūt mēs varētu pamēģināt uztaisīt mūsu tēva portretu. Tomēr tas man bija ļoti sarežģīts process emocionālajā plānā, jo man bija viņam jāpieskaras fiziski. Bet pēdējos gados starp mums bijis maz fizisku žestu.
Un, lūk, viņš apsēdās uz krēsla kameras priekšā, pilnībā apzinādamies, ko mēs darām, par ko ir šis stāsts. Un es piedāvāju Zosjai, manai māsai, darīt uz viņa sejas visu, ko viņa vēlas. Viņa ļoti, ļoti priecājās, viņai tas viss bija jautri. Man tas bija ļoti simboliski. Un ļoti svarīgi. Tēvs ļāva viņai darīt visu, ko viņa gribēja. Un tad es uzņēmu vairākas fotogrāfijas. Tomēr es izvēlējos tieši to, kura iekļauta izstādē, jo tā bija vienīgā fotogrāfija, kurā viņš skatās tieši kamerā. Un viņa seja ir aizklāta, bet ir neliels atvērums, caur kuru var redzēt vienu viņa aci, kas raugās tieši uz mums. Sanāca, it kā viņš būtu pievērsies man, kamēr es to darīju. Un es redzu šo skatienu kā vēlmi nodibināt saikni un kā signālu, ka viņš vēlas man palīdzēt tikt ar šo galā…
Vai tas viņam kaut kādā ziņā palīdzēja apzināties pastāvošās problēmas?
Domāju, ka noteiktā ziņā jā. Tāpēc ka mēs daudz par to runājām. Un mums tas bija kas jauns – runāt par to un neslēpt, neizlikties, ka problēmas nav. Domāju, ka progress ir acīmredzams, bet mums visiem priekšā vēl ir daudz darba.
Skats no Mihalinas Kacperakas izstādes “Vārīga vieta” (Soft Spot) izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa”. Foto: Ingus Bajārs
Jūsu izstādē līdzās jūsu fotogrāfijām mēs varam ieraudzīt arī daudz dažādu priekšmetu. Kā “reāli priekšmeti” var palīdzēt fotogrāfijai radīt iespaidu?
Veidot visu izstādi kā objektu, “istabu istabā”, bija kuratores un ekspozīcijas veidotājas Ingas Brūveres ideja. Tomēr šī koncepcija ir cieši saistīta arī ar manu mākslas praksi. No savas puses es uzskatu, ka lēmums iekļaut izstādē objektus un instalācijas, ne tikai pašas fotogrāfijas, izrietēja no diviem iemesliem. Pirmais iemesls ir tāds, ka izstāde vēsta stāstu par telpu, par reālu istabu, kā arī rāda bērna iekšējo pasauli. Es atradu savas metaforas manas māsas istabā, tajā, kā viņa rīkojas ar telpu, to iekārto, izvēlās priekšmetus, kas atrodas tajā. Tāpēc man likās dabiski un pats par sevi saprotams iekļaut izstādē fiziskus objektus. Un es gribēju atkārtot zināmus žestus, ko mēs abas izmantojām, kad radījām šīs fotogrāfijas. Otrs iemesls iesaistīt objektus bija mana interese par iespējām ar to palīdzību vēstīt intīmus stāstus. Es tos izmantoju instalācijās un pat sava veida performancē pašā fotografēšanas gaitā, kuras rezultātus var apskatīt izstādē. Turklāt man liekas ārkārtīgi interesanti atkārtot šādu žestu citā telpā, jaunā kontekstā un līdzās fotogrāfijai, uz kuru tas attiecas. Manuprāt, tas palīdz paraudzīties citām acīm uz lietām, to vēsturi un tātad arī uz cilvēku vēsturi. Turklāt tas palīdz radīt izstādes telpu, kas kļūst par fizisku pieredzi arī tās apmeklētājiem.
Skats no Mihalinas Kacperakas izstādes “Vārīga vieta” (Soft Spot) izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa”. Foto: Ingus Bajārs
Sanāk, ka tā savā veidā ir gan telpa, gan rituāls?
Vispār es par to nebiju domājusi. Bet jā, tas ir sava veida rituāls, īpaši šie zīmējumi. Pie šīs sienas viņas istabā ir viss. Kad mana māsa mācījās rakstīt, reiz viņa uzrakstīja: “Es negribu būt šeit.” Taču citā dienā, kad viņa jutās labi, viņa aizsvītroja šo uzrakstu un uzzīmēja virs tā vairākus priecīgus zīmējumus. Tur ir iemūžināts viss, ko viņa jutusi. Manuprāt, tas bija viņas rituāls vai dienasgrāmata, vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā, protams, ir mana interpretācija, jo viņa nekad nav man tieši teikusi, ka tas bija viņas veids, kā tikt galā ar kaut kādām lietām. Ziniet, viņa vēl ir bērns, tāpēc, iespējams, viņa vēl neuztver visu tādā veidā. Tomēr es domāju, ka tajā ir kaut kas no tā. Tāpat šis rituāls izrādījās vērtīgs arī man – māsa faktiski aizdeva man savu pasauli, lai es varētu pastāstīt par pašas pasauli. Un tieši tāpēc es arī sāku šo projektu.
Titulbilde: Skats no izstādes “Vārīga vieta” (Soft Spot) Izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” Intro telpā. Foto: Foto: Ingus Bajārs
