Cilvēks–kamera
Intervija ar mākslinieci Lindseju Sīrsu
Lindseja Sīrsa (Lindsay Seers) ir māksliniece no Apvienotās Karalistes, kas kopš 2012. gada savu māksliniecisko praksi attīsta kopā ar Kītu Sargentu (Keith Sargent). Viņi strādā ar dažādiem medijiem un formātiem, un darbu uzmanības centrā ir apziņas daba, tas, kā tā iespaido cilvēka dzīvi. Lindsijas un Kīta darbi izstādīti Dānijas Nacionālajā galerijā, Venēcijas Mākslas biennālē (2015), Laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma Somijā, Turner Contemporary galerijā Lielbritānijā, Taipejas Laikmetīgās mākslas muzejā Taivānā, Bonniers Konsthall Zviedrijā un citur.
Viņu izstāde Vamp(yre) Reality ir daļa no šā gada Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024, un tā ir skatāma Rīgas Mākslas telpas Intro telpā līdz 2. jūnijam. Arterritory.com sarunājās ar Sīrsu par viņas un Sargenta kopīgo praksi un izstādi Rīgā.
Lindseja Sīrsa, Kīts Sargents.Skats no izstādes
"Vamp(yre) Reality", 2024. Foto: Kristīne Madjare
Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros norisinās jūsu izstāde Vamp(yre) Reality. Kā aizsākās jūsu sadarbība ar biennāli?
Nevaru vairs atcerēties visu to virkni sakritību, kas lika man pieteikties dalībai rezidencē Braziers Apvienotajā Karalistē. Braziers Park ir mākslinieku kolektīvs, kas dibināts 1995. gadā. Kolektīvs strādā starpdisciplināri ar māksliniekiem no visas pasaules. Galvenā uzmanība joprojām tiek pievērsta mākslai, videi un robežu pārvarēšanai – atšķirību apzināšanai, vienlaikus paturot prātā kopīgu mērķi. Tieši šajā rezidencē 2002. gadā es iepazinos ar Ingu Brūveri, Rīgas Fotogrāfijas biennāles vadītāju.
Lindseja Sīrsa, Kīts Sargents.Skats no izstādes
"Vamp(yre) Reality", 2024. Foto: Kristīne Madjare
Vai varat pastāstīt par izstādes ideju un tās saistību ar Rīgu?
Izstādē ir četras filmas, un katrai no tām ir atšķirīgs uzdevums. Vienā no tām kā kamera izmantots ķermenis; cita stāsta par iPhone un tā lietošanu kā kameru; vēl cita izmanto mākslīgo intelektu, sniedzot iespēju runāt mirušajiem; un, visbeidzot, tā, kura izmanto virtuālo realitāti (VR), ļauj skatītājam nokļūt kamerā/projektorā un vērot mirušo attēlus.
Darba Human Camera eksponēšana Rīgā bija neplānota, kā no zila gaisa. Negaidīti pirms dažiem mēnešiem saņēmu telefonā ziņu no Ingas Brūveres, kas mani mudināja atgriezties pie šiem darbiem. Esmu radījusi daudzus darbus par un ap šo ideju – izmantot savu mutes dobumu kā instrumentu, lai “norītu” attēlus. Ķermenis kā trauks – kā instruments, uztvērējs un raidītājs – refleksīvi līdzinās filmu, fotogrāfiju un video uzņemšanas un projicēšanas mehānismiem, kas ir nemainīga mūsu darbu iezīme. Lai iegūtu attēlu, es vispirms iekāpju gaismas necaurlaidīgā somā. Mutes dobuma dziļumā nostiprinu pirms tam izgrieztu melnbalta vai krāsaina negatīva papīra gabaliņu, tad, izmantojot lūpas vai roku kā “slēdzi”, es to iedarbinu.
Savukārt filmā par mūsu attiecībām ar iPhone, mani interesēja apziņa un tas, kā tā darbojas jebkuras cilvēka domas pamatā. Mans nodoms bija izpētīt, ko tehnoloģijas (konkrēti iPhone) dara ar mūsu apziņu. Izstādītajā projekcijā iPhone kadrs ir kā priekšvēstnesis šobrīd milzīgajai attēla un skaņas eskalācijai.
Bet darbs Revamping Reality (“Pārveidotā realitāte”) izteikti balstīts Rīgas attēlu vēsturiskajā kontekstā. Ar Ingas palīdzību atradām senas fotogrāfijas, kuras atdzīvinājām, izmantojot mākslīgo intelektu. Darbu caurvij drūmi dīvains motīvs. Atrastais albums ir pilns ar aktieriem, kuriem ir, ko pastāstīt.
Un, visbeidzot, Revamping Reality VR ir 360 grādu versija iepriekšminētajai galvenajai Revamping Reality filmai. Skatītājs pārtop par kameru, vērojot sen mirušu cilvēku attēlus. Mirušie atdzīvināti ar mākslīgā intelekta palīdzību, un vēl pirms šīs “atdzimšanas” iedomātajā eksistencē viņi bijuši kāda sociālās saziņas platformas kanāla (discord channel) dalībnieki.
Lindseja Sīrsa, Kīts Sargents.
Vamp(yre) Reality. VR
Lindseja Sīrsa, Kīts Sargents.
Vamp(yre) Reality. VR
Jūs daudz runājat par savu interesi par apziņu, un izstādes pieteikumā ir atsauces uz franču filozofu Anrī Bergsonu (Henri Bergson) – kā viņš ietekmējis jūsu darbu?
Jau 1994. gadā, kad mācījos Slade School of Fine Art, veidoju darbus, kuros kļuvu par cilvēku-kameru. Braziers mani aizveda līdz nākamajai – Triangle rezidencei Asunsjonā, Paragvajā, kur es mēnesi katru dienu lasīju Bergsonu.
Bergsonam ir ļoti specifiskas attiecības ar katra indivīda unikālo kvalitāti. Viņš runā par to, ka, pieskaroties vienai rokai ar otru, mēs sajūtam savu iekšpusi un ārieni vienlaikus – mēs sakļaujamies ar savu esību.
Tomēr Bergsons uzskatīja, ka fotogrāfija nekad nespēs izteikt klātesamības intensitāti; viņš raksta par to, ka, lai cik daudz fotogrāfiju jūs uzņemtu Parīzē, jūs iepazīsiet Parīzi tikai tad, kad iziesiet ārā, sajutīsiet gaisā tās smaržu un staigāsiet pa ielām. Viņš uzstāj, ka mums ir jāvērtē lietas pēc to kvalitātes (subjektivitātes), nevis kvantitātes (mērījumiem).
Es no jauna pārskatīju šos trīs noteikumus, ko ierosināja Bergsons: kvalitāte, kvantitāte un Élan vital (vitālais spēks). Es izmantoju metodi, veicot darbību – radīju metodi, lai apšaubītu stāstu stāstīšanas saskaņotību.
Būtu nepieciešams pārāk daudz vietas rakstīšanai, lai runātu par metožu jēgu, bet es izmantoju pieeju, kas radās no nejaušību un sakritību virknes. Īsumā, tajā laikā es biju citā rezidencē Britu skolā Romā un tur es lasīju ezotērisku grāmatu, kuras priekšvārdā Rūdolfs Šteiners runāja par alķīmiju. Šajā tekstā Šteiners rakstīja par to, ka zirneklis darbojas vienatnē un nekad nekļūs apgaismots, kamēr bitei piemīt stropa domāšana, un, tādējādi, bites spēj uzlabot stropa kopējo apziņu. Tajā brīdī manā darbnīcā ielidoja milzīga bite un vēlāk nomira uz palodzes. Un es izlēmu, ka savu māksliniecisko stratēģiju īstenošu sekojoši: ikreiz, kad atradīšu mirušu biti, es to paņemšu un pēc tam – zīmējot – marķēšu. Es gādāju, lai darbā atklātos doma, kas man konkrētajā mirklī bija aktuāla. Galu galā nolūks bija salauzt apziņas – stāstu stāstīšanas – dabu kā kaut ko, kas nav viendabīgs, bet atrodas nepārtrauktā pārmaiņu kustībā.
Lindseja Sīrsa, Kīts Sargents.Skats no izstādes
"Vamp(yre) Reality", 2024. Foto: Kristīne Madjare
Šajā izstādē parādās vampīri, un tie ir jūsu mākslā bijuši arī agrāk. Kas jūs piesaista šīm ļoti simboliskajām būtnēm?
Pieķeršanās vampīriem nāk no mākslinieks Džona Hiljarda un rakstnieces Džeinas Fišeres, ar kuriem esmu pazīstama. Fišere izmanto vampīra metaforu, runājot par fotogrāfijas dabu – izsūc asinis un dzīvību un joprojām ir visur klātesošs – kā mūžīgi mirušais. Kad es uzņemu fotogrāfijas mutē, tās ir sarkanas, jo gaisma izplūst caur asinīm manos vaigos. Interesanti, ka Rīgas izstādei mēs izmantojām mākslīgo intelektu, lai fotogrāfijām piešķirtu balsi. Kamēr tiek renderēts fails, mūsu izmantotās programmas MI saka, ka tas revamping reality (atjauno realitāti). No tā arī radās nosaukums Re(vampyring) Reality.
Lindseja Sīrsa, Kīts Sargents.
Vamp(yre) Reality. VR
Kopš brīža, kad viedtālruņi un sociālie mediji kļuva visur esoši un pielietoti, fotogrāfijas loma ikdienas dzīvē krasi mainījās. Vai, jūsuprāt, tas ir ietekmējis fotogrāfiju kā mākslas formu un kādā veidā?
Dopamīns – baudas hormons – ir mūsu subjektivitātes virzītājspēks; tā ir narkotika, kas atbildīga par mūsu emocionālajiem stāvokļiem, kuri paliek neanalizēti. Es uzskatu, ka iPhone atspoguļo smadzeņu funkcionēšanas veidu, jo barojas ar nesakarīgu ideju plūsmu, kas ātri tiek patērēta un netiek kontrolēta – pretstatā realitātei.
Pašlaik lasu fantastisku grāmatu “Domāt ātri, domā lēnam”, kuras autors ir Daniels Kahnemans. Grāmatā parādīts, kā mēs veidojam savus uzskatus, izmantojot ļoti maz pierādījumu. Patiesībā pērtiķis, kas met šautriņu, visticamāk, būs precīzāks nekā finanšu analītiķis, un algoritms gandrīz vienmēr būs pareizāks nekā cilvēks. Mēs ticam pilnīgi nepamatotām patiesībām, balstoties uz vismazākajiem pierādījumiem. To vēl vairāk konkretizē tas, ka mēs atrodamies citu cilvēku vidū, kuriem arī ir pilnīgi nepamatoti un iracionāli aizspriedumi, un tādējādi mēs pastāvīgi nostiprinām šīs “patiesības”.
Lindseja Sīrsa, Kīts Sargents.
Vamp(yre) Reality. Video kadrs
Jūs un Kīts Sargents strādājat kopā kā mākslinieku duets. Kāds ir jūsu darba process? Kā jūs sadarbojaties?
Mēs strādājam, izmantojot katrs savas stiprās puses. Mēs nepārtraukti runājam un izaicinām viens otru – mēs meklējam ikviena darba konceptuālās vadlīnijas, pamatus. Mūsu principiālā nostāja ir nojaukt faktu un fikcijas dualitāti; šī dualitāte nepastāv. Mēs apšaubām katru izvēli attiecībā uz uzbūvi un izmantoto tehnoloģiju veidiem. Mēs uzskatām, ka saturam un formai jābūt līdzsvarā. Mēs bieži esam veidojuši milzīgas struktūras, lai tajās ietilpinātu mūsu radītos darbus. Šajās struktūrās viss ir būtisks – gaisma, skaņa, attēls, sēdvietas, temperatūra...
Lindseja Sīrsa, Kīts Sargents.
Vamp(yre) Reality. Video kadrs
Kāds ir jūsu nākamais projekts?
Grūti pateikt, ņemot vērā dzīves dārdzību un nemitīgos draudus, kas saistīti ar karu un nemieru eskalāciju visā pasaulē... Arī klimata pārmaiņas ir biedējošas. Es jau apmēram 15 gadus esmu cīnījusies par taisnīgu atalgojumu māksliniekiem. Nacionālās galerijas, ar kurām mēs sadarbojamies, reti maksā māksliniekiem par viņu darbu. Es gribētu, lai nākamā paaudze mainītu situāciju, bet tā ir grūti atrisināma problēma. Apvienotās Karalistes valdībai ir ārkārtīgi sliktas attiecības ar laikmetīgo mākslu. Patiesībā gan vizuālā lasītprasme, gan pat lasītprasme ierastā izpratnē ir šokējoši vāja. Teātris un sports ir valdības dāsni atbalstīts. Mēs varam tikai tiekties uz ekonomiku, kas būtu vairāk orientēta uz mākslu, kā, piemēram, Norvēģijā.
Lindseja Sīrsa, Kīts Sargents.
Vamp(yre) Reality. Video kadrs
Esat starptautiski izstādījusi darbus lielās institūcijās un muzejos, kā arī pasniedzat lekcijas vairākās mākslas skolās. Kāds būtu jūsu padoms māksliniekiem, kuri tikai sāk savu darbību?
NFT (neaizstājamie blokķēžu žetoni) nav atbilde. Un nekāda paļaušanās uz stāstiem par superbagātiem māksliniekiem, kuri var nopelnīt veselu bagātību, pārdodot tikai vienu mākslas darbu. Nacionālās galerijas, kas ir valsts finansētas telpas, parasti apmaksā tehnisko personālu, bet ne mākslinieka darbu. Valda pārliecība, ka mums, māksliniekiem ārpus galeriju sistēmas, jābūt pateicīgiem par to, ka mūs vispār izrāda – ka tas ir gods. Mākslinieks ir pārtikas ķēdes apakšgalā, un tādiem kā es – no strādnieku šķiras bez ģimenes naudas – ir maz iespēju gūt ienākumus no mākslas. Kā Hito Šteijers (Hito Steyerl) mums ir daiļrunīgi atklājusi: māksla ir tā, kur superbagātie slēpj savu bagātību. Slepenās noliktavās slepenās vietās.
Ir jāatrod pilnīgi jauns veids, kā māksliniekiem sadarboties ar citiem māksliniekiem, kuri nenāk no turīgas vides. Iespējams, to spētu panākt kolektīvi, kas demonetalizē mākslas objekta statusu, piešķirot vērtību procesam. Tas nozīmē radīt ekonomiku, kas varētu būt kā aizstājēja esošajai kārtībai. Varbūt Braziers modelis ir atbilde? Dažādu dalībnieku apvienošanās, kur cits no cita mācās un kur katram dalībniekam ir sava balss.
Lindseja Sīrsa, Kīts Sargents.Skats no izstādes
"Vamp(yre) Reality", 2024. Foto: Kristīne Madjare
