Sezonālā mīla
Diānas Tamanes izstādes Half-Love apskats / Izstāde notiek Rīgas Fotogrāfijas biennāles - NEXT 2023 ietvaros un Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma līdz 23. jūlijam
Diānu Tamani Latvijā pazīstam kā konceptuālu fotogrāfi, kura pēta savas ģimenes saites un privātos arhīvus, atklājot tajos dažādu ideoloģiju, varas režīmu, uzskatu un pieredžu samezglojumus. Izstādē Half-Love māksliniece konsekventi turpina izkopt šo interesi, šoreiz pievēršoties savai pusmāsai Elīnai, kas ir ne tikai izstādes centrālais personāžs, bet viņu radniecība skaidro izstādes nosaukumā ietverto “pusi”. Ienākot izstādē, uzreiz gan pamanāma šīs sērijas atšķirība no citām – šeit attēli pielijuši ar siltu gaismu, kas atgādina rietošas saules starus. Arī kopējā darbu atmosfēra šķiet sezonai piemeklēta: bērnības atmiņu, vasarnīcu, jūras, zaļojošu un augļus nesošu dārzu motīvi vasaras sākumā sakuplo daudzu sirdīs.
Skats no Diānas Tamanes izstādes Half-Love
Fotogrāfijas muzeja apakšējā stāva zālē redzam Elīnas portretus, kas dažādos gados uzņemti vienā un tajā pašā vietā – siltumnīcā, lai gan izmaiņas tās iekšējās konstrukcijās, kas redzamas fotogrāfijās, pieļauj iespēju, ka siltumnīca tiek pārbūvēta. Apkārtējai videi nepārtraukti mainoties, fotogrāfijās identitātes vietā drīzāk redzam procesus. Agrīnajās bildēs meiteni apņem filigrāns ziedošu nezāļu musturs, taču vēlāk attēlos redzam, ka struteni un vībotni ir nomainījuši ķirbji, salāti un vispopulārākie siltumnīcu augi – tomāti. Tie iesieti krāsainās lentēs – ritmiskās vertikālēs. Attēlu salikums veido lineāru kustību, kas atspoguļo arī meitenes pieaugšanu – katrā bildē Elīna ir citāda, ja nu vienīgi nemainīgs paliek viņas nopietnais, apšaubīt gatavais skatiens. Fotogrāfijas lielākoties uzņemtas klasiskā veidā, frontāli atklājot meitenes seju un ķermeņa augšdaļu, kā arī fiksējot viņas mainīgos tērpus un aksesuārus. Fotogrāfijās Elīna nesmaida, viņas lūpu kaktiņiem drīzāk piemīt tieksme noslīdēt uz leju.
Diāna Tamane. Darbs no sērijas Half-Love
Diāna Tamane. Darbs no sērijas Half-Love
Diāna Tamane. Darbs no sērijas Half-Love
Siltumnīcas vide piesaka rūpju, kopšanas un siltuma tēmas, kuras rezonē ne tikai ar dārzkopības principiem, bet atbalsojas arī sociālajās teorijās par sabiedrības uzbūves vai, precīzāk, pārbūves iespējām. Šajā ietvarā par māsu mīlestību varam domāt kā par sargājošu vidi – mikroklimatu, kurā var augt un uzplaukt ne tikai cilvēks, bet arī noteiktas sajūtas, pārliecības un attiecību formas. Šādu interpretāciju nostiprina arī izstādei pievienotā Diānas vēstule Elīnai, kurā vecākā māsa iedrošina jaunāko būt neatkarīgai un pašpietiekamai, reizē saglabājot vērīgumu un saudzīgu attieksmi pret citiem – kā cilvēkveidīgām, tā necilvēkveidīgām būtnēm. Augi parādās arī izstādes turpinājumā muzeja augšējā stāvā, kur fotogrāfijas izkārtotas brīvāk, veidojot nelineāras asamblāžas, kur jauna elementa pievienošana spēj radīt neprognozējamu, pārsteidzošu efektu. Šī izstādes daļa ļauj tuvāk iepazīt vasarnīcas vidi, pagalmu un dārzu, kā arī aicina doties ārpus tās, ļaujot kurpēs sabirt pludmales smiltīm. Tomēr nepamet sajūta, ka Diāna Tamane apkārti vēro kā svešiniece – perfektajās klusajās dabās pārvērstais vasarnīcas interjers pauž distanci, kas atsvešina no ikdienas dzīves plūduma un sadzīviskās rosības, lai vēlāk šos brīžus būtu vieglāk atcerēties.
Lai arī augu klātbūtni fotogrāfijās var nolasīt kā laika ritējuma liecību un reizē arī kā māsas pieaugšanas metaforu, iespējams vēl cits skatījums, kas uzsver augu aktīvo klātbūtni abu māsu mijiedarbībā. Fotogrāfijas ar augu lapām, ziediem, augļiem vai sēklām muzeja augšējā zālē mainīgos izmēros izkārtotas pamīšus ar Elīnas portretiem, ķermeņa daļu tuvplāniem un afektīvi stāstošām ikdienas dzīves detaļām. Cilvēku-floras kompozīcijās lēnām ierāpo arī gliemezis vai pāri tām pārlaižas kāds nejaušs tauriņš, kuru nemāku klasificēt. Diāna vēstulē māsai citē dzenbudisma mūku Thiķ Ņat Haņu, kurš māca staigāt tā, “it kā jūs ar kājām skūpstītu zemi.” Diāna arī nofotografē savas māsas kājas – ar zosādu, sakasītu, iespējams, oda koduma vietu un mazu rētiņu kreisā ceļa ārpusē.
Diāna Tamane. Darbs no sērijas Half-Love
Klasiskajā Rietumu filozofijā dzīvo būtņu hierarhijā augi ieņēmuši viszemāko vietu – salīdzinājumā ar cilvēkiem un dzīvniekiem tos vērtēja par primitīvākiem un mazāk attīstītiem, mēmiem, pasīviem un inertiem. Šī uzskata nospiedums sastopams arī mūsdienās, piemēram, atziņā par “pasīvu veģetāciju” kā vienu no bēdīgākajiem stāvokļiem, kādos cilvēks var nokļūt. Tomēr izredzes būt pārākam par augiem visiem cilvēkiem nav bijušas vienādas – Rietumu filozofija šo privilēģiju galvenokārt piešķīra baltādainam vīrietim, kuram vienīgajam, pēc daudzu domātāju uzskatiem, piemīt racionalitāte – šī iezīme, kas cilvēku padara tik īpašu citu būtņu vidū. Šajā ziņā sievietes, bērni, “mežoņi” un dzīvnieki no dabas skāviena tā arī nemaz nebija pilnībā atraisījušies vai arī spēja to izdarīt ar lielām grūtībām (kā, piemēram, sufražistes 19. gadsimta beigās). Saikne ar dabu, kas bieži vien pretstatīta kultūrai, tika izmantota kā attaisnojums noteiktu sociālo grupu apspiešanai un kontrolei racionālismā balstītas civilizācijas vārdā.
Tiesa, mūsdienās dabiskuma ideja tiek daudzkārt pārskatīta. Tās zināmākie reabilitācijas piemēri atrodami “zaļās saimniekošanas” un “zaļā dzīvesveida” kustībās, kuras pastiprinājās pandēmijas apstākļos, kā arī rekreācijā – mums patīk atpūsties pie dabas krūts. Daba tiek no jauna uztverta kā templis, kurā civilizācijas nomākts cilvēks spēj atgūt savu “es”. Savukārt filozofiska augu un cilvēku attiecību iztaujāšana tiecas reģistrēt jaunas zināšanu, materialitātes un varas konstelācijas. Šie impulsi vada, piemēram, augu humanitāro zinātņu virzību, meklējot neklasiskas atbildes uz Rietumu filozofijas klasiskajiem jautājumiem par subjektivitāti, identitāti un kultūru.
Diāna Tamane. Darbs no sērijas Half-Love
Šis pavisam īsais ieskats augu, posthumāno un feminisma teoriju savijumā ļauj ieraudzīt gan izstādes Half-Love kritisko potenciālu, gan intriģējošo skaistumu. Fotogrāfijās redzamie augi nav vienkārši fons, dekorācijas vai resurss, bet gan viens no aģentiem sazarotā attiecību tīklojumā, kurā iesaistīta ne tikai mākslinieces paplašinātā ģimene, kura dzīvo savulaik padomju politikas veidotajā vasarnīcu ciematā, bet arī mūsdienu sociālie un ekonomiskie aģenti, piemēram, tirgus ekonomika. Vienā no fotogrāfiju klasteriem redzam sešus kailcirtes uzņēmumus. Katrā attēlā vientuļā priede, kas atgādina kapulauka pieminekli – atstāt šādus atsevišķus kokus prasa noteikumi par meža izciršanu – grimst arvien dziļāk no jauna ataugušo krūmu biežņā. Nemāku spriest, cik gadu nepieciešams, lai atjaunotu kailcirtes iznīcinātās attiecību formas, un vai tas pilnībā iespējams. Vientuļais koks kļūst par savdabīgu savienojuma vietu pārrāvumam starp divām atšķirīgām temporalitātēm – antropocentriskām, ekonomiskajos apsvērumus balstītajām cilvēka aktivitātēm un meža dzīvības cikliskumam un sarežģītībai. Sešas fotogrāfijas, kas fiksē meža ataugšanu, ne tikai materializē laika ritējumu, bet uzrāda arī meža aģenci nogludināt vai mīkstināt nodarīto kaitējumu, ar zaļām mēlēm nolaizot cirvja atstātās brūces.
Kādā fotogrāfijā mēs redzam, ka arī Elīnai uz abiem ceļiem uzlīmēti plāksteri, un varam atminēties iepriekš jau aplūkoto attēlu ar rētiņu, kas apņem meitenes ārējo ceļa locītavu. Kājas, kuras skūpsta zemi, reizēm asiņo. Tās nobrāž ne tikai akmeņi, bet arī cilvēku vienaldzība, mantkārība vai varaskāre. Ievainojamība piemīt kā kokam, tā cilvēka ķermenim – atlīdzināšanas (repair) un saglabāšanas (maintain) prakses feministiskā teorija, tostarp māksla, izvirza jau 20. gadsimta 60. gados kā alternatīvu neoliberālajai, uz peļņu un progresu orientētajai Rietumu sabiedrībai, savukārt zināšanas par augu dziedinošajām spējām glabā daudzas tradicionālās kultūras, arī latviešu.
Diāna Tamane. Darbs no sērijas Half-Love
Augu-cilvēku attiecības ir viegli idealizēt vai pārprast, vai skatīt caur cilvēka izdevīguma prizmu. Bieži vien mijiedarbe ar augiem ir krietni politiskāka, kā sākotnēji var šķist. Tomēr franču filozofe Lūsa Irigaraja aicina pamanīt arī viesmīlību un devīgumu, kas raksturo augu pasauli, kas izpaužas kā tādas vides radīšanas, kurā cilvēks spēj izdzīvot. Nodrošinot cilvēkus ar skābekli, augi veido aeroplacentu, kas ne tikai uztur dzīvību, bet arī, kā raksta Irigaraja, ticību dzīvei. Viesmīlība un devīgums iemājo arī Diānas Tamanes fotogrāfiskajā skatienā, kad viņa uzrunā savu jaunāko māsu, sūtot viņai skābekli pārnestā veidā. Abu māsu attiecības pāraug asinsradniecības principu, veidojot vairāk-kā-cilvēka (more than human) ciltskoku, kura zari noliecas zem ķirbja/zemeslodes smaguma. Otrā feminisma viļņa ideja par māsību (sisterhood) kā spēcinošu politisku stratēģiju Diānas Tamanes fotogrāfijās gūst turpinājumu aicinājumā “domāt bez galvas”, kā augdomāšanu (plant-thinking) raksturo filozofs Maikls Mārders, jeb domāt ar kājām, kā varētu pārfrāzēt Thiķ Ņat Haņu. Tieši augu “primitīvais” statuss paver jaunas iespēja Rietumu kultūrai, ļauj izvaicāt autonomo un racionālo “es”, lai izceltu vitalitāti un radošumu, atbildību pret vidi un citām būtnēm, tostarp pamanot arī līdz šim nenovērtētās paralēles starp filozofijas, mākslas un veģetācijas procesiem.
Vasaras ir īsas, vēl īsāks ir māsu tikšanās laiks – tas ir daudz mazāk par pusi no dzīves. Tomēr šie mirkļi ir daļa no bezgalības, tāpat kā smilšu graudiņi uz māsas muguras vai zvaigznes vasaras naktīs.
