Divas stundas skatīties uz mazu kaiju
Ekspresintervija ar Diānu Tamani, kuras fotogrāmata Flower Smuggler uzvarējusi ikgadējā konkursā Recontres d'Arles, bet personālizstāde “Rokas stiepiena attālumā” atklāta ISSP Galerijā Rīgā
Pagājušās nedēļas beigās Igaunijā dzīvojošās latviešu mākslinieces Diānas Tamanes fotogrāmata Flower Smuggler uzvarēja prestižajā Francijas starptautiskajā konkursā Recontres d'Arles nominācijā “autorgrāmata”. Grāmata iekļuvusi arī citas nozīmīgas “sacīkstes”, Aperture First Photobook Award, īsajā nominantu sarakstā. Paralēli tam 5. novembrī galerijā ISSP Galerijā atklāta viņas izstāde “Rokas stiepiena attālumā”, kas plānota līdz 9. janvārim.
Izstāde “Rokas stiepiena attālumā” ISSP Galerijā. Foto: Ģirts Raģelis
Šajā ekspozīcijā Diāna turpina viņai svarīgo tēmu – skatu uz savu ģimeni, saviem tuvajiem un savām attiecībām ar viņiem caur laikmetīgās mākslas prizmu – instalācijām, video, fotogrāfijām. Izstādē iekļauti 57 nelieli zīmējumi, ko Diānas mamma (kura jau 8 gadus ir profesionāla tālbraucēja) radījusi kāda reisa laikā un dažus mēnešus pēc tā. Šie nelielie, dinamiskie attēli ar pilsētu skatiem, mirkļiem no pieturvietām ceļā, sadzīves priekšmetiem ekspozīcijā mijiedarbojas ar meditatīviem video, kuru materiālus uzņēmusi Diāna un viņas mamma. Pirmoreiz zīmējumi publiski izstādīti šajā pavasarī Diānas Tamanes izstādē Ģentē (tas bija liels projekts ar nosaukumu Typology of Touch Municipālajā laikmetīgās mākslas muzejā), un tā sagadījās, ka Diānas mamma sava garākā reisa laikā, kas ilga no 1. marta līdz jūnija beigām, paguva tos tur apskatīt dienu, pirms Beļģijā tika ieviests “lokdauns”.
Uzzinājis par balvas piešķiršanu, veicu videozvanu ar Diānu uz Tartu, kur viņa dzīvo un pasniedz. Un uz ekrāna Diānai aiz muguras parādījās viņas tīros melnbaltos toņos ieturētā viesistaba, kurā noteikti uz tējas tasi mēdz iegriezties šo Igaunijas pilsētu apmeklējošie mākslinieki no Latvijas. Protams, mēs iesākām sarunu ar apbalvoto grāmatu.
Diānas Tamanes fotogrāmata Flower Smuggler. Foto: Art Paper Editions
Lūdzu, vispirms pastāsti par grāmatu – kā radās ideja to izdot?
Kaut kad 2016. gadā man pirmoreiz radās sajūta, ka sāk veidoties grāmata. Mani “ģimenes projekti” auga un auga, sanāca palūkoties uz ģimeni no dažādām pusēm un perspektīvām. Pirmie projekti bija emocionālāki, personiskāki, man vairāk interesēja psiholoģiskais aspekts. Bet pēc tam radās vēlme atklāt šo tēmu plašāk…
Un sanāca tā, ka Beļģijā Fotomuzejā FoMu, saņēmot kādu balvu, mūs iepazīstināja ar dažādiem vietējiem profesionāļiem. Un tad es arī satiku Jurgenu (Jurgen Maelfeyt – red. piez.), Beļģijas izdevniecības Art Paper Editions dibinātāju. Viņš paskatījās manus darbus minūtes piecas un teica: “Taisām augšā! Tā būs forša grāmata.” Sekoja sarežģīts projekts, līdzekļu meklējumi un tā tālāk, un tas viss ievilkās uz vairākiem gadiem. Bet sadarbības pieredze ar izdevniecību bija ļoti forša – jo viņu specializācija ir tieši izstāžu “pārnešana” fotogrāmatas formātā.
Diānas Tamanes fotogrāmata Flower Smuggler. Foto: Art Paper Editions
Cik projektus tu iekļāvi grāmatā?
Vienpadsmit projektus no 2012. līdz 2019. gadam.
Bet cik ilgi tu vispār strādā ar šo “ģimenes tēmu”?
Pirmā reize laikam bija 2009. gadā, kad gatavoju darbu fotoskolas portreta klasei. Pēc tam es dzīvoju Portugālē un arī darīju kaut ko šajā virzienā, taču vēl neiesaistīdama visu ģimeni.
Fūre, ko vada Diāna Tamanes mamma, vienu diennakti stāvēja Gentes Laikmetīgās mākslas muzeja S.M.A.K. iekšpagalmā, lai mamma pagūtu izskatīt izstādi Typology of Touch
Kāpēc tev šī tēma vispār liekas interesanta? Tas ir mēģinājums atklāt kādu savu stāstu caur tuvinieku stāstiem? Vai arī iespēja paplašināt savu uztveri, pateicoties viņu pieredzei?
Kad satieku cilvēkus, pirmais, kas man interesē, ir, kā viņi funkcionē ģimenes rāmjos. Man interesē arī konfliktsituācijas, kad, no vienas puses, mēs esam tuvi, starp mums ir asinsradniecība, taču vienlaikus ir arī ļoti dažādas intereses, uzskati, orientieri. Turklāt man ir svarīga doma – ja nu es nespēju iekārtot savu ģimenes modeli tā, lai mēs visi dzīvotu draudzīgi, un vai es varu mēģināt ko mainīt politiski arī visas sabiedrības līmenī. Tādas lietas ir jāsāk ar sevi un sev tuvās “mini sabiedrības” līmenī. Un man liekas, ka tas ir tāds foršs modelis, kas man vienmēr ir pieejams un ar kuru ir interesanti spēlēties. Kaut kādā mērā tā ir arī sevis, savas vietas pasaulē pieņemšana – īpaši svarīgi tas bija sākumā. Kas es esmu, no kurienes nāku? Man ir latviešu un krievu bekgraunds. Un arī tas ir jautājums par “sava / svešā” apzināšanos, piederības jautājums. Un ar to viss arī sākās, bet pēc tam es jau ieraudzīju citas potenciālas tēmas.
Zīmējums izstādē “Rokas stiepiena attālumā” ISSP Galerijā
Taņa Muravska, māksliniece no Igaunijas ar ukraiņu saknēm un radiniekiem gan Donbasā, gan “ukraiņu Ukrainā”, man stāstīja, ka 2014. gada situācijas dēļ viņi visi bija ļoti sastrīdējušies. Un viņa sāka uzņemt filmu, kurā viņi visi pauda savu skatpunktu, savu pozīciju, un kaut kā, pateicoties šai filmai, viņi spēja atsākt komunicēt – it kā būtu kaut ko izteikuši, parunājušies un tad gājuši tālāk.
Mēs ar Taņu esam draudzenes. Un nesen es saviem studentiem rādīju tieši šo filmu, taču es nezināju, ka tā beigu beigās ļāva viņiem atjaunot attiecības. Taču man tā ir bijis savā ģimenē, atceros, reiz nolēmu nofilmēt vienkāršu situāciju – sēžam uz dīvāna četratā – mamma, es, vecmāmiņa un vecvecmāmiņa. Tagad tas ar mums notiek ļoti dabiski un gana jautri, tiesa, vecvecmāmiņas vairs nav. Bet agrāk tā bieži vien bija īsta drāma, bijām uzvilkušās, mamma strīdējās ar vecmāmiņu, arī es pati nervozēju. Lai uzņemtu šo video, es gatavojos burtiski divus trīs mēnešus – lūk, braukšu uz Rīgu, atbraukšu un uztaisīšu. Emocionāli tas bija liels izaicinājums. Lai gan liktos jau – vienkārši sēžam četratā, četras sieviešu paaudzes, uz dīvāna. Un mēs neko īpašu nedarām. Taču tie mazie žesti, elpa – tas viss likās ļoti vērtīgi.
Diānas Tamanes fotogrāmata Flower Smuggler. Foto: Art Paper Editions
Vairāki tavi projekti ir saistīti ar mammu un to, ka tagad viņai ir interesanta profesija – viņa ir tālbraucēja. Tas laikam jau ir tāds pavisam citāds iespaidu griezums. Un šī nemitīgā būšana ceļā… Un atklājumi un izaicinājumi, ko tas nes.
Manā jaunākajā izstādē, kas nupat atklāta ISSP Galerijā, vispār redzami tieši mammas zīmējumi, mammas stāsti… Pēdējā laikā man ir tāda pozīcija, ka varu rādīt visu, ko gribu. Un, lūk, tu ļauj izteikties arī kādam citam. Kādēļ gan ne?
Zīmējums izstādē “Rokas stiepiena attālumā” ISSP Galerijā
Taču es neteiktu, ka tu šeit esi tikai kuratores lomā. Pirmkārt, ir video, kurus tu esi veidojusi, balstoties mammas stāstos. Taču, no otras puses, to, ko esi radījusi, es formulētu kā klātbūtni – tava mamma ir tur, lai gan fiziski viņas tur nav un gandrīz neviens no mums, izstādes apmeklētājiem, viņu nepazīstam. Izstāde strādā kā tāds 5D printeris, kas rada šo cilvēka klātbūtni, lai gan viņa paša nav blakus. Nezinu, kā tu pati uz to skaties. Kas tas nozīmē tev pašai?
Es, iespējams, to vēl neesmu priekš sevis sapratusi. Man diezgan daudz laika prasa saprast un salikt pa plauktiņiem to, kas noticis. Taču tas acīmredzot ir arī turpinājums tam, kas jau ir tapis. Kad esi kaut ko izdomājis, realizējis, taču gribi formulēt tam kādu komentāru, kaut kādu reakciju uz to.
Un vēl pandēmijas un karantīnas laikā, zini, man bija tāda sajūta… Teiksim, man aiz loga nosēdās maza kaija. Un man bija tik interesanti to vērot, lai gan it kā jau visu laiku bija kas jādara. Bet es ņemu un divas stundas skatos uz kaiju. Bet pēc tam es nodomāju – bet kāpēc gan ne, kāpēc es nevaru tā vienkārši skatīties? Un pēc tam es uzņēmu daudz visādu puķīšu, katru dienu gāju uz Botānisko dārzu un vienkārši filmēju ar telefonu. Un izstādītajā video visu laiku ir tāds mikss – garš mammas video no kabīnes loga un mani īsie video. Un man pašai bija svarīgi, lai dabas un cilvēka tēma gūtu jaunu aktualitāti. Esmu veģetāriete kopš četru gadu vecuma, man tā ir norma, taču es neesmu īpaši par to aizdomājusies. Bet tagad man ļoti svarīga šķiet izpratne, ka mēs ar visu dzīvo esam viens organisms. Un šī tēma organiski savijās ar mammas stāstu.
Skats no izstādes “Rokas stiepiena attālumā” ISSP Galerijā. Foto: Ģirts Raģelis
Stāstu par sīku grauzēju, kas iemitinājās kabīnē pārbraucienā no Katalonijas uz Poliju… Stāstu par kontaktu?
Par draudzību! (Smejas.)
Bet vai tu plāno šo “ģimenes analītiku” turpināt ar kādām citām pieejām vai arī vēlies šo tēmu slēgt?
No vienas puses, es no tās attālinos, vismaz cenšos taisīt kaut ko, kas nebūtu par maniem tuviniekiem. Teiksim, šobrīd strādāju pie projekta par trim sievietēm, krievvalodīgajām no Latvijas, kas jau sen dzīvo Spānijā. Vecmāmiņa Tamāra ir no Donbasas, mamma Irina (nākamā paaudze) ir dzimusi Rīgā, bet meitiņa Soņa ir pa pusei ukrainiete, tēvu nav redzējusi, bet izaugusi jau tur, Spānijā. Un es taisu par viņām filmu. Sāku pie tās strādāt pagājušajā gadā, bet šogad netieku pie viņām pandēmijas dēļ. Un arī ar šo projektu ir ļoti interesanti un kaut kā svaigi… cita ģimene, cita distance. Un ļoti forši, harizmātiski raksturi.
Taču, no otras puses, ja tēma nebūs izsmelta un parādīsies jaunas pieejas, varbūt es arī būšu māksliniece, kas nākamos 50 gadus turpinās taisīt kaut ko par saviem tuviniekiem. Un arī tas var būt kas īpašs.
Diāna Tamane. Foto: Ģirts Raģelis
Ģimene taču mainās.
Tieši tā! Kāds piedzimst, kāds mirst, mainās attiecības. Un tas ir tik aizraujoši. Piemēram, mammai agrāk bija sava kafejnīca, bet tagad viņa ir tālbraucēja… Interesanti taču!
