Mehānikas savdabība
Saruna ar kuratori, mākslas zinātnieci, kritiķi Robertu Atrasti / Robertas Atraste kūrētā izstāde “Birokrāts, kurš slepeni lasa dzejoļus” galerijā “Pilot” skatāma līdz 6. jūnijam
Lai aktualizētu kuratora kā radošas personības un mediatora lomu starp mākslas darbiem un māksliniekiem, skatītājiem, un skaidrotu to plašākā sabiedrībā mūsdienu kontekstā, Rīgas Fotogrāfijas biennāle – NEXT sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmijas kuratoru programmu 2021. gadā aizsāka jaunu konkursu – Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2025 balva “Jaunais kurators!” Šogad šī balva piešķirta kuratorei, mākslas zinātniecei, kritiķei Robertai Atrastei par izstādi “Birokrāts, kurš slepeni lasa dzejoļus”, kas galerijā “Pilot” vēl skatāma līdz 6. jūnijam.
Attēlos skati no Rīgas fotogrāfijas biennāles — NEXT 2025 balvas “Jaunais kurators!” laureātes Robertas Atrastes izstādes “Birokrāts, kurš slepeni lasa dzejoļus”. Foto: Ingus Bajārs
Pastāsti, lūdzu, kāpēc tieši šobrīd radās ideja veidot izstādi par birokrātiju un ofisa mākslu?
Pētīt birokrātiju sāku jau 2023. gadā, jo tā man bija likusi sevi just. Ne tā, kā sevi liek just mākslas darbs, filma, teātra izrāde vai koncerts. Pieredzes process bija daudz lēnāks, bet kulminācijas brīži netveramāki. Par pamatu tam kalpoja manis pašas kā birokrātes pieredzes fenomenoloģija, sajūta, kas ir raksturojuma līdzīgi kā saindēšanās. Mans ofiss, kurš pamazām radīja piederības sajūtu. Katram darbiniekam sava vieta, krūze un veids, kā līmēt piezīmju lapiņas. Tur ir “mana” teritorija un es dusmojos, ja tāds to ieņēmis.
Birokrātiskās procedūras dažkārt pasargā no ikdienas neparedzamības, skarbās mūsdienu akadēmiskās un/vai kultūras vides, kritikas un konkurences. Citkārt tās liek sašļukt bezspēcības un/vai bezjēdzības priekšā. Tāpat birokrātija mēdz nemanāmi saindēt ar visvarenības ilūzijām, kuras cenšos pēc iespējas ātrāk pamanīt un izskaust. Galvenokārt gan būšana daļai no birokrātijas aparāta man liek justies kā savdabīgam mehāniķim, bez kura izjūk kāda lielāka shēma.
Visas šīs pieredzes meklēju mākslas darbos, mani interesēja, kā to jūt un atspoguļo mākslinieki. Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2025 konkurss “Jaunais kurators!” man deva pamudinājumu sadūšoties un noformulēt neskaitāmos novērojumus un idejas īsā pieteikumā. Ja nebūtu šī konkursa un balvas, kas deva iespēju izstādi realizēt, tā, visticamāk, nematerializētos.
Principā visos darbos tiek meklēti spēles elementi iepretī noteikumiem – brīvības meklējumi institucionalizētā vidē. Protams, arī pati mākslas radīšana mūsdienu pasaulē paredz daudz birokrātijas – sākot no iekļaušanās projektu nosacījumos un valodā, beidzot ar kāda noteikta tēmu pasūtījuma izpildi.
Pat izgaismojot dažādas administratīvā darba ēnas puses, izstādes mērķis nav noniecināt birokrātijas nozīmi un funkcijas mūsdienās. Birokrātija kā organizatoriska forma ir būtisks instruments sabiedrisko institūciju, tostarp kuratoru, darbībā. Tā nodrošina sistemātiskumu, lomu sadali un procesu caurspīdīgumu.
Vienlaikus, arī kultūras sfērā var vērot birokrātijas ierobežojošos aspektus un attīstības tendences.
Šeit atsaukšos uz žurnāla “Punctum” podkāsta epizodi “Māksla un birokrātija”, kuras uzmanības centrā ir birokrātijas un mākslas attiecības Baltijas valstu kontekstā. Epizodē sarunājos ar mākslinieci un pētnieci Egli Grebļiauskaiti un mākslinieku Oto Holgeru Ozoliņu. Sarunu veidot iniciēja un uzrunāja žurnāla “WunderKombināts III. Latvijas mākslas gadagrāmata 2024” redaktore Elīna Ķempele.
Sarunā tika identificētas vairākas stratēģijas, kā mākslinieki var mēģināt saglabāt autonomiju – piemēram, izmantot birokrātiskos mehānismus radoši (kā mākslas darbu daļu) vai dokumentēt un publiskot dažādus mākslinieciskās brīvības ierobežojumus kā institucionālas kritikas formu. Taču epizodē izskan arī vilšanās – iespēja atteikties no noteiktiem konkursiem vai sadarboties tikai ar konkrētām institūcijām joprojām ir privilēģija, ko atļauties var tikai daļa mākslinieku.
Bet kas tevi sākotnēji pievērsa birokrātijas tēmai? Un kāpēc tā, tavuprāt, ir izšķirīga šobrīd?
Par pārāk lielu birokrātiju tiek runāts jau ilgi un ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Pavisam nesen Latvijā birokrātijas apkarošanai izveidota atsevišķa darba grupa, kas centīsies situāciju vērst par labu. Par birokrātijas nesamērību bieži sūdzas uzņēmēji, savukārt birokrātijas problēmu risināšanā iesaistītas vairākas institūcijas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Plašākā sabiedrībā vārdam “birokrāts” vienmēr līdzi nākusi negatīva pieskaņa: klišejiskais pusmūža vīrieša tēls neitrālā uzvalkā ar augstprātīgu sejas izteiksmi. Jutu, ka šo tēlu izmanto arī vairākas politiskās partijas un pat mediji, tādēļ, iespējams, vēlējos atmaskot šo stereotipu, jo tas man traucēja saprast lietas būtību.
Parasti birokrātijas un administratīvo procesu izvērtēšanā dominē juridiskā, administratīvā vai ekonomiskā perspektīva, un darba grupās netiek iesaistīti kultūras nozares pārstāvji. Tomēr kultūras darbiniekiem – kuratoriem, māksliniekiem un kultūrpolitikas pētniekiem – ir potenciāls sniegt alternatīvu, jēgpilnu skatījumu uz birokrātijas ietekmi uz sabiedrību un ikdienas dzīvi. Mans mērķis bija piedāvāt kuratoriālu skatījumu uz tēmu, iekļaujot radošas interpretācijas un vizuālus risinājumus, lai paplašinātu izpratni par birokrātiju kā sociālu un simbolisku struktūru, ne tikai kā tehnisku pārvaldes mehānismu.
Pavadošajā tekstā tu raksti – “ka birokrātija savā ziņā ir neizbēgama, bet tai trūkst cilvēcības.” Vai vari no savas personīgās perspektīvas minēt kādus piemērus, kas, ja tā varētu teikt, tev sāp visvairāk?
2023. gada 17. augustā dienasgrāmatā biju ierakstījusi, ka “birokrātijai nevajadzētu piespiest izlikties par kaut ko, kas neesam”. Todien, pēc vilšanās projektu un e-pastu pasaulē, kas sākotnēji bija iztēlota daudz saldāk, parādījās nojausma, ka ne visa vaina varētu būt manā nespējā pielāgoties vai izturēt to, ko šī sistēma paģēr. Līdz ar nojausmu parādījās arī vēlme saprast. Mans pirmais projekts par birokrātijas tēmu bija Mākslas Žurnāla “Radošā birokrātija” numurs, kurā tad arī izliku visu savu sāpi un mēģināju apkopot citu kultūras darbinieku pieredzes. Žurnāla redaktora slejā rakstīju par rūgtumu, kas rodas, kad rakstītais projekts netiek atbalstīts un hronisko nogurumu, mēģinot sevi uzturēt skarbajos finansiālajos apstākļos. Ar esejām un komentāriem žurnālā dalījās arī Kaspars Groševs, Ivars Drulle, Sofija Anna Kozlova, Una Sedleniece un vizuālus mākslas darbus par tēmu piedāvāja vairāki mākslinieki. Tā kopības sajūta un pārliecība, ka ar to necīnos es viena pati, deva mierinājumu un spēku tēmu turpināt.
Artas Kauliņas dauzonīgā foto sērija “Akvārijs” savā ziņā šobrīd pat nostalģiski lika domāt par ofisu kā tādu pirms pandēmijas “skatuvi”, kad klātienes darbs bija pašvērtība pati par sevi, īpaši neizvaicājot tā lietderīgumu. Vai tev bija svarīgi, ka sērija tapusi pirms pandēmijas?
Fotogrāfiju sērija “Akvārijs” atspoguļo biroja telpu kā emocionāli neitrālu, bet vizuāli piesātinātu vidi, kurā iemiesojas ikdienas struktūra un sociālās lomas. Fotogrāfijas, uzņemtas pēc auditorfirmas darba laika, atsedz ofisu kā inscenētu skatuvi, kurā pazūd robežas starp realitāti un izrādi.
Kā komentēja Arta Kauliņa, mūsdienās neviens negrib nākt uz ofisu, visi grib deep hybrid darba laiku (tas ir, tikai 1 no 5 dienām ofisā) un MI, chatGPT draud ar ofisa darbinieku izzušanu. Pirms pandēmijas un pirms MI ofiss bija drošāka vieta. Šobrīd arī ofisa vide (taustāmā un materiālā) mainās, paliek mazāka un nevajadzīga, ofisu apmeklē aizvien mazāk cilvēku.
No otras puses, cilvēki aizvien meklē to iespēju, kā nošķirt šīs divas vides: darba un mājas. Lai gan ofisa vide pārceļas ekrānā, savā ziņā tā tāpat pieprasa kaut kādu “iejušanos lomā”. Izpildīt estētiskās prasības, lai darba vide tiktu pietuvināta ofisam; lai, esot videozvanā, izskaties kaut cik pieklājīgi, pat ja neesi fiziski ofisā, savā ziņā tāpat gribas būt tur.
Savukārt Katrīnas Mudistas gliemji brīnišķīgi izgaismoja gan birokrātijas lēno un spirālveidīgo ritmu, gan arī vajadzību pēc “svaiga gaisa malka” – respektīvi, dažkārt biroja darbinieks pat nenojauš, kādi laikapstākļi visu dienu bijuši ārā un iziet no ofisa tikai tumsā.
Arī instalācija “Gliemji kā mēs” atklāj humoristisku un jutīgu skatījumu uz cilvēka identitāti un tās performatīvajām šķautnēm. Manā skatījumā mākslinieces “gliemji” cilvēku radītās birokrātiskās struktūras pretnostata dzīvnieku instinktīvi veidotām sistēmām, birokrātijas jautājumu risinot posthumānisma ievirzē.
Oriģināli mākslas darbs radīts pavisam citā kontekstā. Katarīnas Mudistas 300 keramikas gliemji tapuši pēdējo četru gadu laikā, sākotnēji risinot mākslinieces divējādās sajūtas pret gliemjiem: viņai tie vienlaikus patīk un nepatīk. Izstādē “Birokrāts, kurš slepeni lasa dzejoļus” gliemji spēlējas arī ar acīmredzamo metaforu par birokrātisko procesu lēno dabu.
Konceptuāli nozīmīgs bija gliemju novietojums biroja ēkas iekšpagalmā, gaismas šahtā. Šo risinājumu man palīdzēja ieviest izstādes iekārtojuma autors Krišjānis Beļavskis. Mākslas darbs diendienā ir kontaktā ar ofisa darbiniekiem, jo viņi to redz pa darba vietas logu. Savā veidā tas izstādi paplašina ārpus tās telpām un klusi cenšas uzrunāt potenciālo auditoriju.
Mani ļoti aizkustināja Jona Hantingtona “Aizsardzības figūru” veidošanas prakse.
Darbs “Aizsardzības figūras” ir daudzdaļīgs projekts, kas kritiski aplūko birokrātijas ietekmi uz cilvēka psiholoģisko stāvokli un ikdienas labsajūtu. Šis darbs ironiski savieno birokrātisko formu ar ezotēriku, piedāvājot alternatīvu skatījumu uz aizsardzību, kontroles mehānismiem un individuālo spēju pretoties pārspīlētai racionalitātei.
Hantingtona darbs “plūst” starp racionālo un iracionālo, dokumentālo un poētisko, birokrātisko un rituālo. “Aizsardzības figūras” nav tikai kritika – tas ir arī priekšlikums: pievērsties ikdienas struktūrām ar jaunu jutīgumu un spēju atgriezt subjektivitāti pat tajās sistēmās, kas šķiet visstingrākās un visbezpersoniskākās. Vispārinot arī šis darbs ir par cilvēcību.
Ne tikai Hantingtona, bet arī pārējo izstādes mākslinieku darbi mani ir personiski iedvesmojuši. No tiem esmu iemācījusies vairāk novērtēt visus cilvēcīgos aspektus darbā, taču, pats galvenais, esmu guvusi vairāk drosmes un pašpārliecinātības pieņemt lēmumus, un mēģināt saskatīt patiesību un lietas būtību cauri tam, ko iespējams samudžināt caur papīru gūzmu, atsaucēm un likumu pantiem.
