Šis ir mākslas laiks
Intervija ar arhitektu, “UPB holdings” padomes priekšsēdētāju Uldi Pīlēnu
Una Meistere, Daiga Rudzāte
09/02/2016
5. februārī Marka Rotko centrā Daugavpilī tika atklāta izstāde “Ceturksnis”, kas publiskajā telpā sniedz iespēju skatīt “UPB holdinga” korporatīvo mākslas kolekciju. Tādējādi viens no vadošajiem industriālajiem koncerniem Latvijā svin savas pastāvēšanas divdesmit piecu gadu jubileju un vienlaikus demonstrē uzņēmuma filozofiskos uzstādījumus. Izstādes pieteikumā tiek citēts “UPB holdinga” padomes priekšsēdētāja Ulda Pīlēna teiktais ekspozīcijas kataloga ievadā: “Mēs neesam klasiskie kolekcionāri. Tas nozīmē, ka mēs savu kolekciju neveidojam pēc apzinātiem, ļoti precīziem principiem, emocionālā komponente šīs kolekcijas veidošanā ir ļoti nozīmīga. Pats sākums, kāpēc kolekcija ir veidojusies, ir emocionāls. Pēc būtības šī kolekcija ir mūsu pašu sirds paplašinājums, kā mēs subjektīvi tveram pasauli, kā redzam sev apkārt mūsu pašu laikabiedru radītās vērtības. Kā tās sarindojam. Ne vienmēr mežā tas lielākais koks ir tas skaistākais.”
Pie domas, ka pasauli lielā mērā virza emocionāli lēmumi Uldis Pīlēns, kas pēc izglītības ir arhitekts, bet pēc pārliecības – izteikts vizionārs, vairākkārt atgriežas arī šīs sarunas ietvaros. Tā notika aizvadītā gada nogalē, gatavojoties un domājot par ekspozīciju “Ceturksnis”.
“UPB” mākslas kolekcijas izstāde “Ceturksnis” Marka Rotko centrā Daugavpilī. 5.02. – 10.04.2016. Ekspozīcijas skats. Foto no “UPB” arhīva
Arī aiz katras korporatīvās kolekcijas meklējams konkrēts cilvēks – šai gadījumā jūs. Ar ko atšķiras privātā kolekcija no korporatīvās?
Savulaik, kad sākām šo kolekciju veidot, jautājums par to, vai tā būs privāta vai korporatīvā, nemaz neparādījās. Tā jau no pirmsākumiem bija “UPB” kolekcija. Tādējādi mums ir iespēja skatīties uz biznesa dzīvi daudz plašāk.
Vai jau no paša sākuma uzstādījāt fokusu, uz kuru koncentrēties – laika periodu vai māksliniekus vai ko citu? Kāds ir “UPB holdinga” kolekcijas vēstījumu?
Patiesībā – mēs savas būvniecības kompānijas biroja vestibilu Liepājā pārvērtām par izstāžu zāli, kur uzstādījām atbilstošu apgaismojumu. Pirmā tur notikusī izstāde bija Ojāra Feldberga darbu skate. Un kolekcija tapa caur šīm aktivitātēm – pirmais mūsu ieguvums bija jau pieminētie Feldberga akmeņi, kas kļuva par biroja sastāvdaļu. Droši vien mēs šo ideju bijām noskatījuši kaut kur Skandināvijā – to, ka darba vide var būt estētiska un iespējams apvienot publiskās aktivitātes ar iekšējām korporatīvajām aktivitātēm. Mums nebija mērķtiecīgas kolekcijas veidošanas idejas. Taču tas nenozīmē, ka tā neradās vēlāk. Ar nākamajiem papildinājumiem sapratām, ka ir ārkārtīgi interesanti veidot tieši mūsu laikabiedru – latviešu mākslinieku – darbu kolekciju. Iemesls meklējams izstāžu apmeklēšanas pieredzē, kas atklāja, ka, paraugoties uz slavenu meistaru darbiem, kas tapuši globālo pārmaiņu periodos, iespējams redzēt, ka indikācijas par pārmaiņu tuvošanos mākslinieki uztver daudz agrāk un jūtīgāk nekā pārējā sabiedrība. Man ļoti patīk skatīties izstādes, kurās redzami darbi, kas tapuši vēsturisku pārmaiņu laikā.
Taču vairumā gadījumu to iespējams nolasīt tikai raugoties no laika distances. Pēc tam, kad viss jau sen aiz muguras...
Bet tā jau ir tā labā lieta. Piemēram, mākslas darbi, kas tapuši 90. gadu pārmaiņu laikā – arī īsu mirkli pirms un pēc tam, izstaro indikācijas, kas atklāj, ka mākslinieki ir emocionāli daudz jutīgāki, runāt un sajust spējīgāki nekā pragmatiskā pasaule konkrētajā brīdī.
Un to jau tikai pēc kāda laika iespējams sazīmēt – ka tas periods ir bijis tāds emocionāls un ļoti uzlādēts. Tas ir interesanti un fascinējoši. Un tas ir iemesls, kālab izšķīrāmies par to, ka vēlamies veidot mūsu laikabiedru mākslas kolekciju. Tajā nav vecmeistaru, taču tā papildinās ar jaunākas paaudzes mākslinieku darbiem. Tajos atkal ir saskatāma interesanta mainīgo laiku indikācija. Tas laikam būtu kolekcijas ideoloģiskais mugurkauls.
Otrā būtiskā iezīme ir tā, ka visi mūsu kolekcijā esošie darbi ir simtprocentīgi aktīvi – neviens no tiem nestāv noglabāts kaut kur fondos. Tie visi ir izvietoti uzņēmumu grupu un ražotņu birojos un vestibilos. Tādējādi māksla reāli dzīvo un darbojas cilvēku vidē.
Vai jūs jūtat, ka patiešām darbojas?
Jā, tā jau ir kļuvusi par uzņēmuma dzīves ritma sastāvdaļu. Kad 2012. gadā, atklājot Liepājas renovēto muzeju, tika sarīkota pirmā mūsu kolekcijas publiskā izstāde un darbus aizveda uz turieni, pārsteidzoša bija darbinieku reakcija. Bija sajūtams pat tāds kā izbīlis par to, kas notiek ar viņu ierasto vidi. Būtiski arī, ka notiek darbu iekšējā cirkulācija. Tas nozīmē, kas darbs savā mājvietā nepaliek uz mūžiem, ka pēc kāda laika tas ceļo uz citurieni. Mūsu Berlīnes birojs ir bijis piepildīts ar Latvijas mākslas darbiem. Bija interesanti un patīkami vērot, kā mūsu vācu klienti un darbinieki uztver šo mākslu.
“UPB” mākslas kolekcijas izstāde “Ceturksnis” Marka Rotko centrā Daugavpilī. 5.02. – 10.04.2016. Ekspozīcijas skats. Foto no “UPB” arhīva
Kā tiek pieņemti lēmumi par darbu iegādi? Tas ir kopējs vai vienpersonisks lēmums?
Darbu izvēle – lielā mērā – ir saistīta ar izstādēm, kuras organizējam. Tas gan nenozīmē, kas tikai un vienīgi šo izstāžu darbi ir iekļauti kolekcijā. Savulaik mēs praktizējām nosacīti demokrātisku formu, ieklausoties mūsu darbinieku vērtējumos konkrētās izstādes ietvaros. Un daļēji ļāvāmies ietekmēties – tas bija kolekcijas sākumposmā. Šobrīd iepirkšanas process ir daudz vienkāršāks – lēmumus par tā vai cita mākslas darba iegādi pieņem izstāžu organizētāja Ilze Freimane un es. Un mūsu redzeslokā ir gan tās izstādes, kas notiek “Vīna Studijas” telpās, gan “UPB” birojos, gan arī meklējam ar mūsu izstādēm nesaistītas parādības. Piemēram, Ilmāra Blumberga darbi vispirms nokļuva mūsu kolekcijā un tikai pēc tam tika sarīkota viņa izstāde. Es nevaru teikt, ka ir ārkārtīgi dzelžaini kritēriji, kā mēs iegādājamies mākslu. Tas nav ļoti pragmatisks process. Drīzāk mūs vada emocionālās izjūtas.
Vai savulaik piekoptā demokrātiskā papildināšanas forma tomēr nesašķobīja kolekcijas kvalitāti?
Ņemot vērā to, ka “UPB” tai laikā organizēja ļoti kvalitatīvas Latvijas mākslas līderu izstādes, izvēle tika izdarīta starp augstas kvalitātes mākslas darbiem. Tas nozīmē, ka kolekcijas vērtības mazināšanās nebija iespējama. Var būt, ka kāds cits konkrētā mākslinieka darbs būtu bijis atsevišķās niansēs pārāks kolekcijas kā kopuma kontekstā, taču, ņemot vērā, ka tie ir izvietoti dažādās telpās ar dažādiem interjeriem, man ir sajūta, ka katrs no tiem ir būtisks un iederīgs.
Jūsu kolekcijas pamatā ir glezniecība.
Tā netīšām sanācis. Kad es pārcilāju atmiņā savas privātās aktivitātes un attiecības saistībā ar mākslu, viss varēja izvērsties citādāk. Piemēram, deviņdesmito gadu sākumā, kad sākām uzņēmējdarbību un Liepājas rajonā uzbūvējām hoteli, īpaši šai ēkai pasūtījām melnbalto fotogrāfiju kolekciju, kuru radīja talantīgais Arturs Pērkons. Man pirmais personīgais mākslas ieguvums bija igauņu arhitekta, teorētiķa, kritiķa un mākslinieka Leonharda Lapina grafika. Vienu brīdi mums bija doma iegādāties grafiski zīmējošu arhitektu darbus. Taču, ņemot vērā, ka šīm iecerēm paralēli notika aktīva izstāžu darbība, kuras pamats bija glezniecība, kolekcija ļoti strauji papildinājās tieši ar šī medija paraugiem. Tomēr krājumā atrodama gan fotogrāfija, gan tēlniecība, gan grafika, gan arī tekstils. Nesen papildināju kolekciju ar Ilmāra Blumberga skulptūrām, kas šobrīd eksponētas kopā ar viņa “Kalpotāja” grafikas sēriju mūsu kolekcijas ietvaros Rotko centrā Daugavpilī.
Ir sajūta, ka jūs savu kolekciju veidojat spontāni emocionāli un nevis pragmatiski.
Jā, pilnīgi droši tā var teikt. Lai gan, iespējams, spontāni nav īstais vārds. Mēs cenšamies palikt uzticīgi galvenajai vadlīnijai – mūsu latviešu laikabiedriem. Un tam, ka aktivizējamies mirkļos, kad sajūtam pārmaiņu laiku tuvošanos. Taču kopumā... Jā, tās ir ar izstāžu aktivitātēm saistītas emocionālas vīzijas. Tāpat kā biznesā. Arī tur ļoti daudz esam izdarījuši un domāju arī turpmāk darīsim, pieņemot emocionālus lēmumus. Kaut kur apakšā jau ir arī tā pragmatiskā sadaļa. Tas pēc būtības ir dzīves filozofijas jautājums – vai dzīve tiek organizēta, vadoties no stratēģiskiem apsvērumiem vai improvizējot.
Vai jūsu mākslas gaume šais gados ir mainījusies?
Es, paldies Dievam, neesmu klasisks uzņēmējs ar komerciālu izglītību. Manā arhitekta izglītības procesā ietilpa arī arhitektūras un mākslas vēsture. Tādējādi manas attiecības ar mākslas pasauli nav tikai emocionālas, tām ir arī fundamentāls pamats, kas ielikts gan studējot Latvijā, gan arī Vācijā. Manu mākslas gaumi, neapšaubāmi, jau agrīni ir veidojušas īpašas attiecības ar tādiem man tīkamiem posmiem arhitektūras un mākslas vēsturē kā Bauhaus, 20. gadsimta 20. gadu modernisms un paralēlās pēcrevolūcijas laika parādības Krievijā – krievu konceptuālisms, konstruktīvisms un kinētiskā māksla, kur arhitektūra saaug ar jēdzieniem dizains un māksla. Tādējādi mans mākslas skatpunkta pamats ir izveidojies jau ļoti agrīni. Kas manī ir mainījies...? Pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem šķita, ka pasaule ir iespējamām revolucionārām aktivitātēm mākslā atvērtāka. Iespējams, esmu sapratis savu Latvijas laikabiedru mākslu Eiropas lielajā kontekstā un aptvēris, ka mūsu mākslai vienmēr būs reģionāls raksturs. Savulaik šķita, ka, piemēram, Māra Ārgaļa izstāde ir ļoti pasaulīgs notikums. Vēlāk aptvēru, ka tā tomēr, lai arī ļoti interesanta, ir lokāla parādība.
Esmu arī sapratis, ka latviešu mākslā būtiska ir estētiskā sastāvdaļa.
“UPB” mākslas kolekcijas izstāde “Ceturksnis” Marka Rotko centrā Daugavpilī. 5.02. – 10.04.2016. Ekspozīcijas skats. Foto no “UPB” arhīva
Runājot par estētiskajām kategorijām, jūs mākslā meklējat skaistumu? Tas jums ir būtisks?
Nē, ne obligāti. Es to nemeklēju izstādēs, kuras apmeklēju. Savukārt, mūsu kolekcijas kontekstā – šķiet, ka – jā. Protams, tas nav vienīgais aspekts, taču nevaru iedomāties izteikti provokatīvus darbus kā mūsu kolekcijas sastāvdaļu. Ar savu kolekciju mēs cenšamies nodot pavisam citu vēstījumu. Savā veidā mēs caur to atspoguļojam uzņēmuma filozofiju. Es pats esmu reformists un nevis revolucionārs, jo uzskatu, ka ikdienā un biznesā ar reformām iesējams sasniegt daudz vairāk nekā ar revolucionārām vai provokatīvām metodēm. Taču... tikpat labi viss var mainīties.
Kas ir tas, ko jūs meklējat mākslā?
To, ko nevar atrast pragmatiskajā pasaulē. Kāds profesors no Londonas biznesa skolas savā lekcija apstiprināja tēzi, kas man pašam bija svarīga, – bizness var būt gana emocionāls. Un principā pasauli pārmaina emocionāli lēmumi. Pragmatiskie argumenti ir analītiskā daļa, kas sniedz skaidrojumu, kāpēc esam tur, kur esam. To visu var ar cipariem vai kā citādi izskaidrot. Bet grūdienus dod emocionāli lēmumi. Mēs neesam bijuši pragmatiķi biznesā. Mēs esam improvizējuši, esam slēguši līgumus, kas varbūt ir finansiāli neizdevīgi, taču emocionāli mums nepieciešami. Un arī mūsu partneri ir pieņēmuši emocionālus lēmumus tikai tālab, ka viņus kāda lieta interesē. Tā improvizējot esam gājuši uz priekšu. Tas, ko mēs sagaidām no mākslas, ir šīs pragmatiskās komponentes bagātināšana ar dziļi izjusto iekšējo emocionalitāti. Tas nav nekas cits kā tas pats zināšanu kopums pasniegts emocionālā formā. Māksliniekiem piemīt šī spēja runāt tiešāk. Nevis ikonogrāfiski, bet semantiski vai sintaktiski vēl jo vairāk. Tas ir tas, ko mēs sagaidām. Jo mūsu ikdiena ir pietiekami pragmatiskās sadaļas piesātināta.
Labas izstādes apmeklējums var kļūt par nelielu dzinuli arī biznesā...
Ne tikai var būt, bet obligāti ir. Pēc Vāgnera klausīšanas, pēc “Zilā jātnieka” grupas izstādes, pēc Rihtera, pēc Blumberga – es saņemu lādiņu, kas iegriež manas domāšanas ratu uz ilgāku laiku. Tāpēc māksla ir kļuvusi par manas ikdienas vajadzību. Tālab man ir žēl to uzņēmēju, kuri vēl nav atraduši šo bagātināšanās iespēju caur līdzdalības procesu. Kaut vai pasīvā veidā. Kaut vai skatītāja vai klausītāja statusā, piedaloties dažādās kultūras aktivitātēs. Bet atradīs. Visi, kas meklē, kādreiz kaut ko atrod.
Jūs ar savu biznesu esat izgājis ārpus Latvijas robežām. Kālab Latvijas māksla nespēj tās šķērsot, kā tai pietrūkst?
Tā paša, kas pietrūkst biznesā. Šai teritorijai un valstij nav raksturīga klasterveida domāšana, kas, sniedz iespēju attīstībai daudz augstākā, sinerģijas veidojošā līmenī un daudz plašākā ģeogrāfijā. Biznesā mums joprojām raksturīga viensētas domāšana. Es negribu teikt, ka Latvijas mākslinieki nevar iziet plašajā pasaulē. Galu galā – viņi to dara. Taču šīs klasterveida domāšanas, kooperēšanās ar mērķi straujāk attīstīt nozari, manā izpratnē, tās pietrūkst arī mākslas pasaulē.
Taču kā, jūsuprāt, mākslā klasterveida domāšana varētu darboties?
To vislabāk var izprast, paraugoties vēsturē. Tās ir ārkārtīgi intensīvas aktivitātes vienas teritorijas ietvaros. Piemēram, Bauhaus koncepts un ideoloģija zem viena jumta apvienoja visu iespējamo: izglītību, intensīvas sabiedriskās aktivitātes, visdažādākos izteiksmes veidus – grafiku, fotogrāfiju, kino, kinētisko mākslu, baletu, dizainu, arhitektūru, pilsētbūvniecību. Paralēli glezniecībai, grafikai un tēlniecībai... Šī kustība spēja pasaulei piedāvāt augstākas filozofiskās un konceptuālās, tehnoloģiskās un domāšanas vadlīnijas. Katram individuāli darbojoties savā sektorā, ir ļoti grūti veikt revolucionārus izrāvienus. Savstarpējā bagātināšanās ir ļoti būtiska arī biznesā. Protams, konkurenti ir nepieciešami. Ideāls piemērs ir riteņbraukšanas sacensības. Līderu grupas braucēji cits citam palīdz atrauties no pamatmasas. Un tikai pašās beigās raujas ārā pa vienam. Savstarpējā “celšana”, filozofiska vēlme pārņemt lielākas domas ir nepieciešama sabiedrībai kā kopumam. Gan uzņēmējiem, gan arī māksliniekiem. Un aptvert, ka pasaule ir ļoti plaša un sniedzas tālāk par Baltiju vai Skandināviju. Nedomāju, ka māksliniekiem būtu nepieciešamas atšķirīgs domāšanas modelis no uzņēmējiem. Māksliniekiem ir citādāks emocionālais sevis pasniegšanas formāts, taču visiem ir būtiski būt atvērtas pasaules sastāvdaļai, būt tajā iekšā.
Taču mākslinieks būtībā ir vienpatis. Vairumā gadījumu visai egoistiska un iekšup vērsta personība. Viņiem apkārt ir cilvēki, kas veido mākslas vidi – galeristi, kritiķi, kuratori... Un arī kolekcionāri. Daudzi no mūsu intervētajiem pasaules mākslas kolekcionāriem uzsver, ka mākslas vērtība pasaulē tirgū ir cieši saistīta ar mākslas vērtību vietējā tirgū. Vietējo kolekcionāru esamība vai neesamība lielā mērā arī nosaka mākslas atpazīstamību pasaulē.
Mēs, protams, varam attaisnoties ar to, ka šeit kapitāla uzkrājuma fāze vēl nav beigusies. Tādējādi – no kurienes gan varētu rasties kolekcionāri, ja tautsaimniecība nosacīti atrodas pēdējās vietās Eiropas Savienībā. Būtisks aspekts ir arī to cilvēku tipoloģija, kam ir kapitāls un kuri varētu būt ieinteresēti mākslā, – tādu ir ļoti maz. No otras puses – mēs visi esam egocentriskas būtnes. Mākslinieku gadījumā, domāju, egocentrisms ir arī daļa no mārketinga. Taču baidos, ja mēs uzturēsim šo domu, ka mākslinieks ir vienpatis egoists, un šai domai tiks pakārtota visa industrijas organizatoriskā struktūra, mēs kaut ko laikā nokavēsim. Jo māksla vienmēr bijusi labi organizēta industrija jau sākot no renesanses laika.
Mākslinieks viens jau klasteri nevar veidot. Tālab jau tie kolekcionāri vajadzīgi.
Taču vai jums nešķiet, ka tas ir tāds attaisnojošs arguments šībrīža status quo.
“UPB” mākslas kolekcijas izstāde “Ceturksnis” Marka Rotko centrā Daugavpilī. 5.02. – 10.04.2016. Ekspozīcijas skats. Foto no “UPB” arhīva
Māksla kā parādība – lielākā vai mazākā mērā, šķiet, ir spējīga konkurēt. To nav spējīgs Latvijas mākslas kopējais organisms. Jo šodienas mākslas pasaulē mākslinieks ir viens no komandas, kas var atļauties būt egoists. Taču ir citi spēki, kas liek vilcienam ripot. Ja mēs paraugāmies uz šodienas Rīgas mākslas ainu, tad tajā atrodamas divas galerijas un trīs kolekcionāri. Un šīs divas galerijas spiestas cīnīties tikai un vienīgi pašu spēkiem, nesaņemot nekādu atbalstu no ārpuses. Varbūt problēma tomēr ir nevis māksliniekos, bet organismā ap mākslinieku.
Ir izdevīgi nostāties pozīcijā līdzīgi lielai daļai uzņēmēju, kas saka, ka valsts neko nepalīdz. Mēs sākām šo tēmu ar mākslas atpazīstamību. Status quo ir tāds, ka Latvijas mākslas atpazīstamība ir niecīga. Un kālab tā ir? It kā liela daļa mākslinieku te uz vietas saņem pasūtījumus, viņu darbi tiek pirkti utt. No vienas puses varam attaisnoties, ka viss ir kārtībā. Mašīna strādā un māksla ir kvalitatīvā līmenī. Taču vienlaikus mums nav atpazīstamības. Kas tas ir par fenomenu? Tas jau ir šis viensētnieka fenomens. Kooperēšanās, stilistiski un psiholoģiski saderīgu grupu veidošana vienmēr ir bijis mākslas pasaules vadmotīvs. Un tas sniedz iespēju sevi mārketēt un reklamēt daudz, daudz efektīvāk un ar augstāku atpazīstamību. Šobrīd nekas tāds nenotiek.
Man šķiet, ka mākslā – līdzīgi kā biznesā – būtiski ir uzdot sev jautājumu, vai mēs tiešām visi kopā nevaram to lietu noorganizēt efektīvākā līmenī. Katram ir sava vieta. Kolekcionāram ir sava vieta, māksliniekam ir sava vieta, izglītības iestādēm – sava vieta, politikai – sava vieta. Tas būtu daudz daudz produktīvāk, taču prasa saspringumu. Kā jebkuras izmaiņas. Saspringumu visos, tostarp arī tajos, kas šobrīd ir apraduši ar šo status quo situāciju. Mūs nepazīst, bet mēs esam labi. Paradoksāli. Tas prasa arī galeristu savādāku iesaistīšanos. Ir svarīgi uzbūvēt vīziju, kā mēs varētu izskatīties pasaulē. Ar citādāku pieeju sevis pasniegšanā mēs varam izlīdzināt šīs dīvainās attiecības starp atpazīstamību un kvalitāti. Ja šejienes māksla nebūtu kvalitatīva, mēs neveidotu savu kolekciju. Tur man pilnībā jāpiekrīt. Taču es tomēr pastāvu uz to, ka mēs paši neesam gatavi jaunam, modernākam pasaules un sevis šajā pasaulē redzējumam. Taču, atkārtošos, tas attiecas uz sabiedrību kā kopumu. Klasteris ir viss – sākot no izglītības līdz ražošanai, tehnoloģijām, palīgdarbības operācijām, mārketingam, ģeogrāfijai utt. Un savstarpēja bagātināšanās ar citiem klasteriem.
Bet kālab mēs joprojām atrodamies šādā situācijā? It kā jau visam būtu jābūt notikušam.
Es jums vilkšu paralēles ar arhitekta profesiju, no kuras nāku, lai man būtu drošāks un stabilāks pamats. Mums Bauhaus universitātē mācīja kolektīvu sadarbību no paša pirmā brīža. Mums mācīja ātri domāt, kolektīvi pieņemt lēmumus, mūs izspieda kā citronu īsā laikā. No Latvijas skolas es atceros ko pilnīgi pretēju – ka arhitekts savā domā ir vienpatnis, ka viņam jāļauj domāt ilgi. Taču rezultātā arhitekts ir daudz mazāk sagatavots reālai cīņai starptautiskā vidē. Viņam ir jāmācās daudz kas klāt, tai skaitā menedžments un pārliecināšanas kultūra. Sarunu vešana. Tas viss nav šejienes izglītības programmas sadaļa. Šī domāšanas sinerģija, spēja padomāt par sevi ārpus savas kastītes. Tie ir tie garaiņi, kas veicina vārīšanos.
Jūs vairākkārt atsaucaties uz vēsturiskām parādībām, taču pēdējo desmit, pat divdesmit gadu laikā radikāli jaunas parādības, virzieni mākslā nav radušies.
Jā un nē. Pasaulē šis ir sinerģiju un jaunu izpausmes formātu meklējumu laiks. Jēdziens māksla apvieno bezgala daudzus izteiksmes veidus. Mākslīgā intelekta, IT, dažādo tehnoloģiju sajūgums kopā ar amatniecību pavisam noteikti radīs kādus jaunus, interesantus paņēmienus. Un sākotnēji, kā vienmēr, tie noteikti būs formālie paņēmieni. Vēlāk tie apaugs ar filozofiju un pienāks laiks, kad izkristalizēsies jaunas skolas, jauni pieņēmumi, jauna rīcība. Un tā būs būtiski revolucionārāka, nekā mums šodien šķiet. Turklāt visplašākajā mērogā – sākot no glezniecības līdz pat arhitektūrai un visam pārējam. Tehnoloģijas ir ienākušas izstāžu zālē. Es nupat biju uz lielisku Botičelli darbu izstādi Berlīnē, kur pati izstādes koncepcija, manuprāt, ir ļoti labs mākslas darbs. Jeb izstāde “Spožums un posts” Orsē muzejā Parīzē, kas atklāj prostitūcijas tēmu impresionisma mākslā. Un arī tur izstādes iekārtojums jeb koncepts pats par sevi ir spilgta parādība. Domāju, jau šodien ir saskatāmas ļoti daudzas formālās pazīmes, kas norāda, ka nāks kaut kas pilnīgi jauns. Bet tā jau tas bijis vienmēr. Eifeļa tornis, pirmkārt, formāli (ne konceptuāli) iezīmē pārmaiņu laiku.
Šodien lielajā pasaulē mākslai līdzi nāk arī luksusa preces statuss. Un to atzīst pat viskaislīgākie no mākslas kolekcionāriem.
Jā – ar krītošām un augošām tirgus aktivitāšu tendencēm. Jo vienkārši pasaulē ir par daudz naudas. Tā ir koncentrēta neproporcionāli, taču to nekad nevarēs sadalīt taisnīgi. Tālab arī pastāv visdažādākās asimetrijas, untumi un iegribas. Tostarp arī tā māksla, kas netīšām kļuvusi par kulta objektu, dažbrīd ar bezjēdzīgi augstu cenu...
Netīšām?
Netīšām, jo tur ir šī emocionalitātes komponente. Jebkura veida asimetrija kropļo dabiskos procesus. Jebkura veida cerība, ka varbūt kāds ieraudzīs mani un nopirks par šādu summu, kropļo reālo attieksmi pret realitāti. Kropļo misijas apziņu. Man liekas, ka liela nauda kropļo visus. Gan uzņēmējus, gan māksliniekus, gan jebkuru sabiedrības locekli. Ja vien nav idejas, kā jēdzīgi izmantot savu naudu, kā padarīt pasauli labāku. Britu-amerikāņu ekonomists Enguss Dītons, kas saņēma Nobela prēmiju, bija sarēķinājis laimes pieauguma tempa apstāšanos pie zināma ienākumu līmeņa. Izrādījās, tie ir vien 60000 eiro gadā. Nauda nepadara laimīgu. Tā strādā pavisam citādākā veidā. Līdz mirklim, kamēr cilvēks nespēj nodrošināt savas vajadzības pēc komforta, naudas pelnīšana ir instrumentāla dzīves sastāvdaļa, bet tālāk ir nepieciešama filozofiska platforma. Kā padarīt to pasauli labāku. Un varbūt bezjēdzīgi lielas naudas ielikšana vienā mākslas darbā nav tas īstais veids kā padarīt pasauli labāku. Tas drīzāk ir katra indivīda iekšējās ētikas jautājums. Ikvienam būtu jāstrādā šīs pasaules bagātināšanas vārdā. Vismaz jātiecas pēc tā. Visiem un tai skaitā – māksliniekiem. Tas, manuprāt, ir daudz jēdzīgāk nekā kļūt atkarīgiem no luksusa pasaules vērtību sistēmas.
Kā jūs kā arhitekts vērtējat stārarhitektu klātbūtni šodienas mākslas pasaulē?
Gan pozitīvi, gan negatīvi. Es nupat biju apskatīties Louis Vuitton Foundation. Frenks Gērijs ir radījis asimetrisku tēlu. Disproporcionālu tam, kas tur iekšā var notikt. Jā, tur ir liela nauda investēta, taču, raugoties no funkcionalitātes viedokļa, tā ir vāja arhitektūra. Un vienlaikus ir arī ļoti labas būves, kur varbūt nav radīts tēls.
Es nāku no Bauhaus skolas, kas nozīmē, ka forma seko funkcijai. Un tā joprojām ir mana pārliecība.
Zaha Hadida un Frenks Gērijs ir pilnīgi citas skolas pārstāvji. Viņu arhitektūrā formas tēlainība būtiski dominē pār funkcionalitāti. Mani nekad viņu darbi nav uzrunājuši. Šīs būves ir egocentriskas savā būtībā.
Vai tomēr neatzīstat, ka Gērijs ir radījis savu mākslas darbu...
Bet tad mums jārunā par tēlniecību arhitektūrā. Liela mēroga tēlniecību. Protams, es esmu pilnīgi liberāls. Jebkuram virzienam, ir absolūtas pastāvēšanas tiesības. Līdz tas vai nu transformējas kādā jaunā nākotnes parādībā vai kā virziens nomirst. Līdzīgi kā ar mūsu apbrīnoto Gaudi arhitektūru vai ar Hundertvasera arhitektūru kā tālāku atvasinājumu. Manā izpratnē tie ir ļoti eleganti paraugi strupceļa meklējumos. Tiem vienmēr būs atdarinātāji, taču tie nekad nebūs meinstrīma parādības, tie nebūs virzītājspēki pasaules funkcionālajā domāšanā. Vienmēr ir vajadzīgi šādi eksperimenti. Vienalga – izdevušies vai neizdevušies.
Taču šāds skaļš eksperiments piesaista uzmanību mākslai. Un varbūt ir cilvēki, kas ar mākslu satiekas tikai šo eksperimentu dēļ.
Nu, protams, bet šie eksperimenti arī piedalās šīs asimetriskās pasaules veidošanā.
Daļa no asimetriskās pasaules ir arī noliktavas Bāzelē, Ženēvā, Singapūrā, kuras ir pārpilnas ar mākslu, kuru neviens nekad dzīvē neredzēs.
Protams. Kā jau es teicu – naudas pārpalikums. Bez tam – visai mākslai jau nav arī jāizdzīvo. Visai arhitektūrai arī nav jāizdzīvo. Jāpaliek uz mūžības jēdzienu pretendējošām lietām. Bet kopumā arhitektūras pasaule neattīstās mūžības virzienā. Tā ir mainīga un piemērojas jaunajai pasaulei. Šodien globāli ir nedaudz citādāks skats uz profesiju kā tādu. Uz arhitekta vietu sabiedrībā. Un es pieļauju, ka līdzīgi ir jāskatās mākslas domāšanā. Piemēram, ir māksla, kas pielieto dažādus tehnoloģiskos materiālus, kas izslēdz tās iespēju būt ilglaicīgai. Mūsu pašu interesēs ir spēja organizēties augstākā, sarežģītākā pakāpē. Un mums diezgan kritiski jāpaskatās uz šīs asimetriskās pasaules plusiem un mīnusiem. Un kā mēs kā maza nācija jūtamies labāk. Kurā ekstrēma galā.
Arī jūs kolekcija kādā mirklī nonāks konfrontācijā ar laiku. Tā izdzīvos?
Es ceru, ka izdzīvos. Mēs esam tikai 30 procenti no tā, kas mēs esam. Pārējie 70 procenti ir vide mums apkārt. Es domāju, ka mūsu kolekcijas kodols signalizēs šo laiku, ko es pats meklēju izstādēs. Šis ir lielu pārmaiņu laiks.
Uldis Pīlēns. Foto: Karlīna Vītoliņa
Kuras no pēdējā laika parādībām mākslā jūs ir fascinējušas? Kuras ir spējušas iedot to sajūtu, ka tur ir tas laiks, kas tūdaļ mainīsies?
Jāatzīst, ka pēdējā laikā mani īpaši ir fascinējis lielo izstāžu kuratoru veikums. Atkārtošos, minot Botičelli izstādi. Patiesībā tā pati par sevi ir fascinējošs mākslas darbs. Taču jāteic, ka pēdējā laikā man nav nācies sastapties ar mākslas darbiem, kas signalizē jaunā laika kodus. Ne tālab, ka to nav, bet man nav gadījies šobrīd būt tādās izstādēs. Taču tas nenozīmē, ka nākamnedēļ vai aiznākamnedēļ es netrāpīšos kādā izstādē, kur tie būs.
Cik ilgu laiku jūs pavadāt vienā izstādē?
Kādas pāris stundas aiziet. Un ir tādas, kur es nākamajā dienā atgriežos. Tur notiek tā diskusija – ar mākslinieku vai kuratoru.
Kāda kolekcionāre vienlaikus arī psihoterapeite uzskata, ka cilvēkam nepieciešams vismaz stundu ilgs kontakts ar mākslas darbu, lai tas iedarbotos.
Ja tā ir terapija, tad noteikti. Un varbūt pat vairāk. Es pagaidām mākslu neuztveru kā terapiju. Kā sevis papildināšanas veidu gan.
Vai jums mājās ir mākslas darbi?
Jā.
Bet tad jau tā pati terapija sanāk. Jūs taču pavadāt ar šo mākslu daudz vairāk stundas par vienu nepieciešamo. Un katram no šiem darbiem ir savs enerģētiskais lauks... Jūs ticat enerģētiskajai apmaiņai starp mākslu un skatītāju?
Viennozīmīgi. Mākslai piemīt ļoti spēcīgas enerģijas. Munku es mājās negribētu. Nupat Albertine redzēju viņa izstādi, un sapratu, ka tur ir ļoti spēcīgi enerģētiskie uzslāņojumi, kas nāk ārā. Tie spēj pagurdināt. Tur notiek īstena dvēseles plosīšanās. Tāda māksla nav piemērota mājām, kas domātas tam, lai mēs uzlādētos un spētu atkal iziet cīņas laukā. Ne jau velti ir teiciens – mājās pat sienas palīdz. Tas nozīmē, ka arī mākslai mājās ir jābūt ar uzlādējošu funkciju.
Un kas ir jūsu lādētāji?
Tie paši latviešu mākslinieki. Tur ir Aija Zariņa, tur ir Ieva Iltnere, Ilmārs Blumbergs, Dace Lielā un daudzi citi.
Jūs maināt mākslas darbus? Jums ir nepieciešama mainība?
Nē, es domāju, ka mājām ir nepieciešamas tādas ierastās lietas. Kāda grāmata kādā plauktā, kuru var regulāri paņemt, kad uznāk vēlēšanās. Tagad man tāds ir Konfūcijs, kam ir īpaša pozīcija, kas nav grāmatu plaukts, kur viss stāv rindiņā. Ar tiem mākslas darbiem ir līdzīgi. Kārtojot savu dzīves telpu, tiem ir ierādīta īpaša vieta. Un pats sevi vari noskaņot pēc vajadzības. Un pamainās arī tā telpu grupa, kur pēc konkrētā noskaņojuma atrodies. Vai ar Konfūcija grāmatu rokās un Muižnieku aiz muguras, kuru jūti pakausī elpojam, vai mierīgi lūkojies uz Daces Lielās skatu ar ūdeņiem savu iekšējo horizontu un tālo domu meklējumos.
Mēdz teikt, ka kolekcionāri redz savas kļūdas uz sienām. Jūs savējās redzat?
Jā, redzam.
Daudz?
Nē. Paldies Dievam.
Vai jūsu līdzšinējā pieredzē ir gadījies sastapties ar mākslas darbiem, kas sākotnēji jūs atstāj absolūti vienaldzīgu un tikai vēlāk tos sev spējat atklāt?
Jā, ir tādi bijuši. Un ir gadījies arī pilnīgi citādāk, kad pirmā emocionalitāte pēc kāda laika noplok, kad sāc meklēt dziļumu. Mans mīļākais mūzikas autors ir Vāgners, jo viņa mūzikā ir iespēja vienmēr kaut ko pasmelties pilnīgi no jauna. Tas pats manā uztverē ir ar māksla. Būtisks ir tās dziļums, kas paver iespēju saskatīt jaunus horizontus. Pat ja tie ir iedomu līmenī un tur strādā paralēlās pasaules. Diskusija ar mākslinieka radīto darbu par lietām, par kurām šī darba radītājs varbūt nemaz nav domājis, bet kuras es tur saskatu, man šķiet gana interesanta un gana pacilājoša. Varbūt šad tad arī strupceļā iedzenoša. Mākslas spēja izraisīt daudzplakņu un dziļuma sajūtas, šī polifonijas tēma – tā man patīk.
Visos laikos uzskatīts, ka mākslai piemīt spēks šo pasauli padarīt labāku. Šodienas publiskajā telpā ir tik daudz mākslas nekā jebkad agrāk, taču pasaule kļūst arvien asimetriskāka... Kā jums šķiet?
Ar pasauli notiek tas, kam ar to jānotiek. Un nosacītā labā un sliktā cīņa jeb pasaules ātrums prasa padarīt to labāku ātrāk. Jeb pareizāk – vairāk strādāt pie pasaules padarīšanas par labāku. Līdzsvara jautājums ir bijis aktuāls visos laikos. Tikai šoreiz tas atrodas augstākā melnās un baltās puses kapacitātē. Iespējams, agrāk tas bija lēzenāks un mūsu pašu individuālā līdzdalība tur varbūt nebija tik būtiska. Šobrīd temps un ātrums prasa pilnīgi citu domāšanu.
Bet mākslai ir šis spēks vai nav?
Ir. Bet arī tai ir jāsaspringst. Ir bijuši laiki, kad priekšplānā atradās arhitektūra, taču šis, diemžēl, nav arhitektūras laiks. Bija periodi, kad dominēja mūzika un periodi, kad vadībā atradās literatūra. Un šis ir laiks, kad manā izpratnē, komunicēšana notiek sintaktiskajā, semantiskajā līmenī un tādējādi sniedz vizuālajai mākslai lielas priekšrocības. Un uzliek arī papildus atbildību, jo vizuālā māksla šobrīd ir priekšā. Nu varbūt vēl mūzika. Taču nekas ne stāstošs. Jo pasaulē ir tik daudz informācijas, ka vairs nav nepieciešami stāsti.
Tātad šis ir mākslas laiks.
Jā. Es nespēju pateikt, kas ir priekšplānā – mūzika vai tēlotājmāksla, taču tām šodien ir liela teikšana. Gan attiecībā uz to, kas notiek cilvēku galvās, gan arī uz spēju padarīt pasauli labāku vai mazāk labu.
Un to jūs attiecināt uz globālu vai lokālu kontekstu?
Mēs jau esam globālā konteksta sastāvdaļa.
