Pozitīvās domāšanas lēciens. Katram atsevišķi un valstij kopumā
Saruna ar Uldi Pīlēnu, arhitektu, uzņēmēju un Valsts prezidenta amata kandidātu
Saruna ar Uldi Pīlēnu par indivīda, sabiedrības un valsts dvēselisko higiēnu. Ticību, atvērtību, paļaušanos, rīcību, fiziskās un garīgās veselības sinerģijas nepieciešamību jebkurā procesā. Pozitīvās domāšanas lēciena, piederības sajūtas valstij un cerības par nākotni radīšanas kā valsts prezidenta cilvēciskajiem uzdevumiem.
“Cerība par nākotni, manuprāt, ir prezidenta institūcijas ārkārtīgi svarīga funkcija. Jo vairāk sabiedrības grupām tiek dota šī cerība, un cerība nevis tukšā vārdu izpratnē, bet cerība kā kustība no punkta A uz punktu B kopējā lietu kārtībā, kuru mēs nevaram ietekmēt. Taču vienlaikus ietekmējot tās lietas, kuras varam ietekmēt, un darot to tādā veidā, ka katrs sevi sajūt kā procesa dalībnieku, tas viss veido arī labāku nākotnes cerību kopienai kopumā,” saka Uldis Pīlēns.
Atceros, pirms pāris gadiem tev jautāju vai esi sapratis/atminējis savu misiju šajā dzīvē? Toreiz tu teici, ka misija ir dinamiska kategorija. Proti, ja dzīvi uzskatām par dinamisku plūdumu, arī misija zināmā mērā transformējas atkarībā no ārējiem apstākļiem. Tu zīmēji paralēles ar laiku, sakot, “ja tu esi jūrā un ir vētra, tad tev ir viena misijas izjūta. Savukārt, ja spīd saule – tev ir cita izjūta.” Šajā kontekstā man šķita interesanti, kāpēc tu pieņēmi lēmumu kandidēt un vai šobrīd tā kaut kādā mērā ir tava misija? Kāpēc tu to gribi, un kāpēc tev šķiet arī, ka tu to vari?
Tu sāc ar smagiem jautājumiem. Par pirmo daļu - vai tā ir mana misija, neskatoties uz to, ka es intervijās iepriekš par šādu iespēju esmu izteicies vai nu izvairīgi vai negatīvi? Ja paraugās no viedokļa, ka esmu veiksmīgs uzņēmējdarbībā, kurai ne tikai ir panākumi, bet esmu arī nodrošinājis darba vietas, esmu sabiedriski aktīvs, pagājušajā gadā palaidis savā dzīvē arī Olu, kas ir privāts fonds un privāta iniciatīva, šķistu, ka varētu atslābt, vai ne? Galu galā, man ir 66 gadi, pēc labākajiem paraugiem varētu mierīgi atlaisties krēslā, pludmalē vai kaut kā tamlīdzīgi, taču iekšējā balss saka, ka tu nevari būt apmierināts ar savu esošo dzīvi, ja redzi, kāda ir situācija Latvijā kopumā. Pat ja tavam uzņēmumam iet labi, tas ir ticis visām krīzēm cauri, tostarp arī šai trešajai, iekšā kāds it kā atgādina – paklau, kamēr tu esi dzīvs, tev ir savs uzdevums dzīvē. Savukārt, kas ir tavs uzdevums, tu nevari saprast, kamēr neesi ārā no savas esošā brīža komforta zonas.
Es neesmu rekonstrukciju arhitekts, esmu jaunu projektu arhitekts, un tas nozīmē, ka esmu konfrontēts ar nezināmo, un manī ir kāda iekšēja vilkme, no kuras nevaru izvairīties. Rezumējot, šajā gadījumā es nevarēju palikt malā situācijā, kurā mēs visi nokļuvām, kad Krievija sāka karu pret Ukrainas tautu. Šī iemesla dēļ radās Apvienotais Saraksts, jo bija skaidrs, ka mums ir jānotur tāds līdzsvars Saeimā, kas viennozīmīgi atbalsta mūsu jau izvēlētās ārpolitikas un drošības prioritātes, kas saistītas ar neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanu un ilgtspēju. Mums izdevās, ieguvām lielu balsu skaitu vēlēšanās. Tik labus rezultātus pat nebijām gaidījuši.
Un tad, pirms Lieldienām, saņēmu visu 15 deputātu simtprocentīgu aicinājumu kļūt par Apvienotā Saraksta prezidenta kandidātu, un man bija skaidrs, ka man tas ir jādara. Es biju Apvienotā Saraksta viens no karognesējiem. Tas ir tāds pavērsiens, ka tu vienkārši nevari nedarīt, tu nevari stāvēt malā.
Kamēr tu esi dzīvs, tev ir savs uzdevums dzīvē. Savukārt, kas ir tavs uzdevums, tu nevari saprast, kamēr neesi ārā no savas esošā brīža komforta zonas.
Runājot līdzībās, atceros, studiju gados pavasara palu laikā braucām ar laivām pa Amatu. Ja to laivu esi paņēmis un upē ielaidis, pats muļķīgākais ir mēģināt pretoties straumes dabiskajam spēkam. Kad laiva no drošajiem krastiem atstumta, mainās trajektorija un mainās arī taktika – nav jācenšas turēties pie krasta, bet ļauties pašai straumei, un mēģināt noturēties tajā plūsmas daļā, kas tevi neatsit pret Zvārtas iezi vai kādu citu klinti. Mainās pieeja, kā tu tērē savu enerģiju. Tu to vairs netērē pretojoties, jo kaut kad esi pieņēmis lēmumu Amatā iekāpt, un tas ir bijis apzināti, neviens tevi tajā upē nav iegrūdis.
Ja velkam paralēles ar dabu un iztēlojamies okeānu, mēs katrs esam mazs piliens miljardu pilienu okeānā. Vienlaikus, kā pilienam, mums pastāv iespēja kļūt par vilni, un – savā pilnīgākajā izpildījumā, šo vilni multiplicēt. Vai tu to kaut kādā mērā sajūti kā savu uzdevumu?
Jā, bet vienlaikus tajā ietverts ir arī otrs uzdevums – vilnis bez okeāna nav nekas. Jo būt par vilni tas var tikai okeānā, vilnis nevar pastāvēt atrauti. Saprast šo kopsakarību, viļņošanos un savu lomu - manuprāt, prāts to nespēj, taču dvēsele saprot.
Kāda ir tava sajūta, runājot par Latviju un tās sabiedrību šobrīd, kurā punktā mēs esam, kas ir tā mūsu palu upe un kādi ir tās izaicinājumi? 33 gadus esam cēluši savu šī brīža māju, šobrīd diezgan atklāti paužam, ka mums tā nepatīk, jo re, kaimiņiem – igauņiem un lietuviešiem, ir labākas, bet vienlaikus ir skaidrs – kaut tu neesi rekonstrukcijas, bet jaunu projektu arhitekts, izjaukt nesošās konstrukcijas diezin vai ir prāta darbs.
Otto Šarmers savā tekstā par U teoriju atsaucas uz Nīči. Tu meklē to avotiņu, aizej līdz tam nosacītajam punktam un skaties, ka avots nav vis izteka, bet no kalniem nākošie sniega ūdeņi. Tas nozīmē, ka nav konkrēta punkta, no kura tu sāc, bet ir pavisam citāds process. Tas ir, ja tā var teikt, atmosfērisks, kas pēc būtības pāriet vienā konkrētā punktā un atkal sākas jaunas lietas. Notiek ideju jeb agregātstāvokļu maiņa, līdzīgi kā fizikā – ūdens var būt ledus, ūdens var būt sniegs, ūdens var būt ūdens, un ūdens var būt tvaiki. Domāju, ka mēs kā sabiedrība šobrīd esam procesa sākumā, kad mainās agregātstāvokļi.
Domāju, ka mēs kā sabiedrība šobrīd esam procesa sākumā, kad mainās agregātstāvokļi.
Atriežoties pie būvniecības – jā, ideāli, protams, ir būvēt no jauna, taču tev ir pilnīga taisnība, mēs nevaram būvēt tukšā vietā. Ja paraugāmies uz Olu, arī šī jaunā ēka nav tukšā vietā, tās tēlu nosaka simtgadīgas liepas austrumu pusē, dienvidu pusē – simtgadīgs ozols, ziemeļu pusē simtgadīgi bērzi, un rietumu pusē, kur ir gruntsgabala robeža, - siena. Tā varam paskatīties uz visu – vai tev ir jārekonstruē kaut kas, kas te ir bijis, vai tu vari šai vietai atrast šim brīdim labāko risinājumu. Kad Ķīpsalas teritorija vēl bija zvejnieku ciemats, šajā vietā bija tīklu māja, un tas bija tā brīža labākais risinājums. Savukārt esošajā brīdī šī ekosistēma, jo ēka ir daļa no apkārtējās dabas ekosistēmas, ir, manuprāt, labākais risinājums. Taču iespējams, pēc simts gadiem te būs pilnīgi cits labākais iespējamais risinājums.
Par rekonstruktīvām tēmām sabiedrībā ir jādomā, vai mēs gribam rekonstruēt kaut ko pēc pagātnes ģīmja un līdzības – teiksim, mēģināt imitēt, ka dzīvojam 19. gadsimta vidus vai beigu izjūtās, kaut patiesībā ir 21. gadsimts.
Vienlaikus, tajos Amatas palu ūdeņos šobrīd kā sabiedrība mēs sēžam tādā kā laivu flotē, mēs ļoti labi spējam katrs savas atsevišķās laiviņas airēt, bet, kad gribam kaut kur nonākt kopā un, teiksim, Gaujā pārsēsties vienā vai pāris lielākās laivās, jo tādējādi vienkārši ātrāk iespējams tikt uz priekšu, mums kaut kā nesanāk. Atsevišķu talantu Latvijā ir daudz, un arī to, kas sevi spilgti pierādījuši pasaulē, bet vairums no viņiem ir ārpus valsts. Un te es neruāju tikai par Garanču vai Nelsonu, bet arī virkni veiksmīgu uzņēmēju, kas ir pa mirklim iegriežas Latvijā, taču lielākoties dzīvo un ar uzņēmējdarbību nodarbojas ārpus tās. Vai tas ir tāds mūsu savdabīgais gēns vai savveida pārbaudījums, kas mums jāatrisina?
Atbildēšu pārfrāzējot Gēti, ja tu esi ģeniāls, tev ir tiesības būt pasaules cilvēkam. Ja tu esi tikai talantīgs, tava vieta ir tavās mājās, jo tieši te tu vari dot vislabāko pienesumu. Raugoties patiešām daudzajos talantos, dziļākajā būtībā tas nozīmē – augsnei nav ne vainas. Es nekad nemainītu Latviju pret kaut ko citu. Protams, ir skaisti aizbraukt uz Venēciju, Parīzi vai Indiju, bet šeit ir manas saknes, mana enerģētikas telpa, šī ir vienīgā vieta, kur es varu iegūt šo sasaisti pašam ar sevi
Tajā pašā laikā ārkārtīgi žēl, ka klasisks amatnieks vai kāds cits labs sava amata pratējs, kādu subjektīvu vai objektīvu motīvu vadīts, ir meklējis savu realizāciju ārpus Latvijas. Ja mēs kaut uz mirkli iedomātos vienu sajūtu, kuru mums būtu kopā jārada, lai šie cilvēki, kas šobrīd atrodas ārpus Latvijas, kādā mirklī saprastu, ka šī ir tā labākā iespējamā vieta – šī ir Dievzemīte. Kaut kas viņiem nav ļāvis to šādi identificēt. Jā, protams, sarežģīti vēstures posmi, labklājības meklējumi, kas ir viena no klasiska Odiseja ceļojuma pazīmēm, bet labā ziņa ir tā, ka Odisejs pēc visiem kairinājumiem un piedzīvojumiem atgriežas savās mājās. Ieguvis pieredzi. Un tas mums kaut kādā veidā kopā ir jāpanāk, jo mēs esam tik maz, cik esam.
Mums katra latviešu tautas piederības un tai lojāla dvēsele ir vajadzīga, lai veidotos šis kopējais enerģētiskais strāvojums. Mums viņas ir jāsaved mājās – kā Akurātere dzied. Jā, visus fiziski mājās nesavedīsim, šī brīža globālajā pasaules modelī tas arī nav mūsu uzdevums, taču enerģētiska piederība, - būt lepnam par vietu, kurā esi piedzimis un uzaudzis, un kurai vēli labu, tā arī ir šī jaunā, modernā domāšana. Un tā ir jāveicina, šī enerģija jāapkopo, tikai tā varam pārvarēt šo pārbaudījumu.
Vēsture ir daudzkārt pierādījusi, ka kopējas ticības lauks ļauj notikt tam, kas citos apstākļos nenotiek. Tā ir arī jebkuras manifestācijas būtība.
Vēstures grāmatās apraksta, ka tikai septiņdesmit procentos gadījumu stiprākais pārspēks uzvar vājāko, pārējos trīsdesmit, - kas kara vešanas kultūrā ir ļoti daudz, mazākais spēks uzvar lielāko. Dāvids uzvar Goliātu, tāpēc, ka tā ir cita enerģētiskā cīņa. Tas tikai nozīmē, ka nevar visu mērīt ar fizisko spēku, to redzam arī Ukrainā. Tās enerģētiskā mobilizācija un spēja pretoties milzu pārspēkam – tehniskam, cilvēciskam, rāda brīnumus un mobilizē ap sevi pasauli.
Paraugoties uz Latviju kopumā, un tas ir mērogs, kas mums ir tverams – mūsu kolektīvais radošums var būt par pakāpi augstāks nekā mūsu katra individuālais, bet ir jābūt cilvēkiem, kuru pienesumam ir vilkme, kas veicina kolektīvā radošuma attīstību. Būtībā katram ir savs uzdevums - gara cilvēkiem ir gara stiprināšanas uzdevums, biznesa cilvēkiem ir jārada labklājība sev un citiem, jārada darba vietas un vide, kurā varam atbilstoši 21. gadsimta civilizācijas līmenim radīt šo enerģētisko strāvojumu, lai ikviens no mums sajustu, ka šī ir mūsu vieta. Mūsu Dievzemīte.
Paraugoties uz Latviju kopumā, un tas ir mērogs, kas mums ir tverams – mūsu kolektīvais radošums var būt par pakāpi augstāks nekā mūsu katra individuālais, bet ir jābūt cilvēkiem, kuru pienesumam ir vilkme, kas veicina kolektīvā radošuma attīstību.
Lai saslēgtos kolektīvajā radošumā, ir jābūt vēlmei sasinhronizēties. Mēs esam viensētnieki, negribam sadarboties. Andrejs Žagars savulaik teica, ka esam viduvējību valsts un velkam talantus uz zemi, tiesa, šobrīd ir pilnīgi cita situācija un globālais konteksts. Vai tev kā prezidenta kandidātam ir piedāvājums, kā veicināt šo sasinhronizēšanos?
Nav jāizgudro kaut kas no jauna, pirmais ir tavs personīgais piemērs. Tev ir jāizdzīvo sava funkcija vai misija tā, lai cilvēki saprot, ka tu to domā un dari nopietni. Līdzīgi kā uzņēmumā – tajā lielākoties ienāk cilvēki, kas ir darba ņēmēji, un kuriem ne vienmēr ir kopdarbam nepieciešamās specifiskās kvalifikācijas. Protams, cilvēks var apgūt dažādas prasmes, spēju iestrādāties kolektīvā, bet viena lieta, kas jebkurā gadījumā ir nepieciešama un parasti ir vadītāju uzdevums – iedot šo filozofisko lauku, kad saproti, ka tava darbošanās konkrētajā sistēmā ir jēgpilna. Ka ar savu individuālo pienesumu vari būt lepns par kolektīvi izdarīto lietu, lai gan esi varbūt tikai simtā daļa no kopējās pievienotās vērtības.
Tas ir process, kā UPB ietvarā trīsdesmit divos gados pilnīgi no nekā esam radījuši pietiekami nopietnu vietu, kur cilvēkiem izpausties. Un tieši šādi es gribētu saukt uzņēmējdarbību – nevis jomu, kur pelnīt naudu. Jā, tas pieder pie lietu kārtības, ja uzņēmums nepelna, tas nepastāv un tādējādi nepilda savu misiju, taču vienlaikus uzņēmējdarbības vadītāja uzdevums ir veicināt cilvēka iespējami labāko izpausmes veidu.
Mana pieredze liecina, ja vērtību uzstādījums bijis pareizs, un arī, ja sākumā tev ir jābūt tam, kas izvelk un iekustina procesu, ir viens brīdis, kad tam sāk pieslēgties aizvien vairāk cilvēku, un kad jau vairāk kā 30 procenti ir noticējuši tavai idejai, process noris straujāk.
Līdzīgi ir ar valsti – protams, atšķiras mērogs un sarežģītības pakāpe, ir iesaistīts daudz lielāks dalībnieku īpatsvars, tāpēc lietām ir lēnāka inerce, bet pats process nemainās. Vienīgais parametrs, kas iezīmē civilizācijas attīstību, ir apziņas maiņa.
Vienīgais parametrs, kas iezīmē civilizācijas attīstību, ir apziņas maiņa.
Vai šis apziņas transformācijas process ir kaut kādā mērā vadāms un vai ir nepieciešamība to vadīt?
Lai šo jaudīgo enerģiju izmantotu, būtiski ir uztaustīt pareizās laika prioritātes. Pavasarī enerģija vienmēr ir jaudīgāka, - bērziem un kļavām tek sulas, daba atmostas, arī kā cilvēki kļūstam savādāki, jo esam dabas sastāvdaļa. Mums ir divas iespējas, - izmantot šo ārējo enerģiju vai nē. Šobrīd esam tādā kā kāpumā, pārmaiņu pakājē. Lielākās pārmaiņas ir tikai priekšā, un, manuprāt, ļoti svarīgi ir saprast šī brīža kāpiena pareizo uzdevumu. Skrienot ar sprinta elpošanas metodi, garu gabalu nenoskriesi, ir jāmaina elpošanas ritms.
Arī no prezidenta vēlēšanu viedokļa mums ir tikai divas iespējas, proti, kuri cilvēki no izvirzītajiem kandidātiem (un es nekādā ziņā nedomāju, ka esmu labākais) ir spējīgi pacelt vilni, kas nestu mūs atbilstoši prioritātēm ar mazāko mūsu enerģētiskās jaudas patēriņu uz priekšu, un kuri, - varbūt ar nepareizāku prioritāšu izvēli, būtībā mums neļauj attīstīt ātrumu, kuru daba jau pati par sevi mums ir uzlikusi. Ar dabu šajā gadījumā domāju plašāku jēdzienu – līdzīgi kā ar laivu, vai tu pretojies dabīgai plūsmai, mēģini tajā navigēt vai pat neapzinies, ka esi palu straumē.
Ir svarīgi apzināties, kas ir tie cilvēki, kas mūs stimulē, izmantot mūsu sabiedrības un mūsu teritorijas pilnāko iespējamo jaudu, pat, iespējams, nesasniedzot gala rezultātu, jo evolucionārie procesi ir lēni. Un kuri ir tie, kas kaut kādu iemeslu dēļ novirza mūs no galvenās distances un liek sisties ar problēmām, ar kurām, iespējams, nebūtu jāsitas.
Tajā pašā laikā izkāpšana no komforta zonas ir visai delikāts jautājums. Būsim godīgi, mūsu valstī šajos gados, - tostarp politikā, uzņēmējdarbībā, ir izveidojusies sistēma, kas arī ļoti daudzus apmierina.
Te atkal varam salīdzināt ar dabu. Man patīk Jura Rubeņa teiciens, kad no attāluma paskaties uz meža ainavu, viss šķiet skaisti. Bet ja to skatām tuvplānā palielinājumā, tur redzam pavisam citu ainu, kur ik uz soļa notiek milzīga izdzīvošanas cīņa. Mēs mazliet skatāmies tuvplānā un tur redzam, ka viss ir koruptīvi. Es nesaku, ka nav, bet tā nav vienīgā dimensija, kurā mums jāskatās. Skaidrs, ka mežs ir jāattīra, un mums ir jādara savs higiēnas darbs, lai skaistā meža ainava pāriet nākamajām un arī aiznākamajām paaudzēm. Ir jāveic higiēna, lai grauzējus un problēmu kopumā lokalizētu. Taču ir lietas, kas ir jārisina taktiskā laukā, nepazaudējot to, ko kopjam, jo ar ķirmjiem jau vari tikt galā arī tādā veidā, ka visu notīri un sadedzini. Ir tāds trāpīgs salīdzinājums, ka vari iesnas ārstēt ar vēzi izraisošām zālēm, jo tad vienkārši nebūs problēmu. Taču atrast meistarīgu risinājumu, kā tu pacientu, kas ir vairāk dzīvs nekā miris, padari vēl dzīvāku un veselīgāku, ir arī psiholoģisks uzdevums.
Ne velti Ludvigs Erhards, Vācijas pēckara ekonomiskā brīnuma autors, teica, ka ekonomika ir par 50 procentiem psiholoģija. Šobrīd Latvijā esam punktā, ka ir jābūt institūcijai, kas strādā tā, lai mēs kā sabiedrība psiholoģiski spētu apjaust, jā, esam Latvijas bērni. Jā, šis ir mūsu liktenis, un mums tas ir jāizdzīvo labākā iespējamā veidā. Mums ir jāpalīdz šai zemei, jāsēj pozitīvā enerģija visos, kas ir ap mums. Tie ir šie 50 procenti, tad ekonomika sāk funkcionēt un nākotne izskatās labāka. Savukārt, līdzko nākotne izskatās labāk, tu atkal investē jaunās lietās, paļaujoties, ka neesi vienīgais, kas tā dara. Tā plaukst ekonomikas, sabiedrības, valstis.
Mums ir jāpalīdz šai zemei, jāsēj pozitīvā enerģija visos, kas ir ap mums. Tie ir šie 50 procenti, tad ekonomika sāk funkcionēt un nākotne izskatās labāka.
Olas skice tev tapa plūsmas brīdī, brokastu laikā un patiesībā jau uzreiz bija ļoti detalizēta. Vai tev šobrīd ir vīziju kopums Latvijai?
Būtībā tas ir radošs process un radošam procesam ir trīs stadijas – vispirms tu ļauj ārējiem notikumiem veidot sevī kontekstu. Šādi varam paraudzīties arī uz Latvijā notiekošo – tu ne tikai vērīgi skaties apkārt, bet centies saprast visu kontekstu. Kad saproti, kas ir tavs uzdevums, tev ir vieglāk saprast, kas var tev palīdzēt. Šai pirmajai stadijai, man šķiet, es esmu cauri. Tad seko nākamā, kas ir ārkārtīgi sarežģīta, - tevī veidojas, sakārtojas iespējamās iekšējās izpausmes, bet – izmantojot salīdzinājumu ar arhitektūru, tu vēl nezīmē. Taču jau noliec papīru, zīmuļus, piemeklē pareizo mūzikas tonalitāti – jūti sevī gatavību drīz izpausties.
Un tad ir trešā stadija - mirklis, kad nedrīksti vairs to turēt sevī, pretējā gadījumā tu “noroc” ideju. Šis ir kopums, kas ir realizējies Olā. Viena no inteliģentas būvniecības pamatlietām ir būvēt ar to materiālu, kas dabā pieejams. Šajā gadījumā, ja runājam par mūsu sabiedrību un teritoriju – mums sevi jāpieņem tādus, kādi esam. Ne sliktāki par igauņiem, ne labāki par leišiem. Tas ir jāpieņem sevi nepasliktinot un zinot, ka mūsos iekšā ir milzu potenciāls. Īpaši kolektīvais potenciāls, veidojot iespējami labākos salikumus, tostarp atrodot labākos vadītājus katrai pozīcijai – nevis pēc partiju principa, tev pienākas tas vai tas, bet pēc būtības. Citādi nekas nefunkcionē.
Viena no inteliģentas būvniecības pamatlietām ir būvēt ar to materiālu, kas dabā pieejams. Šajā gadījumā, ja runājam par mūsu sabiedrību un teritoriju – mums sevi jāpieņem tādus, kādi esam.
Sabiedrības interesēs nav kvotu princips – ne pēc sieviešu/vīriešu, ne kāda cita dalījuma, jo tas neatbilst dabas likumiem, ir mākslīgi veidots un labākajā gadījumā ir tikai puspatiesība.
Mēs nedrīkstam domāt lineāri, jādomā gudrāk un kompleksāk. Teiksim, reģionu attīstība. Nu nav urbānā ainava visiem pieņemama, un nav Rīgas aglomerācija Latvijas vienīgais dzīvotspējīgais modelis. Jā, Rīgai ir liela nozīme ekonomiskā un arī garīgās kultūras plaknē, bet tā nav visa Latvija. Ar nepareizu politiku atbrīvojot Latvijas reģionus no iedzīvotājiem, virzot viņus pārcelties urbānā vidē, kur viņi nejūtas līdzsvarā, vai vispār aizbraukt no valsts, mēs pazaudējam jaudu, kas mums pienāktos. Līdz ar to ar atlikušo spēku mums ir jāizdara darbs, kas paredzēts daudz lielākai jaudai. Proti, tiem, kuri ir uz laukuma, ir jāiznes arī neesošo cilvēku spēks, līdz ar to viņu amortizācija ir ātrāka.
Vienlaikus ir sajūta, ka reģionos iekšējā gatavība pārmaiņām ir pat lielāka.
Tāpēc, ka dzīvojot laukos tu esi daudz vairāk atkarīgs no dabas, esi daļa no procesa un dzīvo nedaudz citā ritmā. Un šis ritms vienmēr ir bijis Latvijas mugurkauls. Cilvēks ar paaudžu biogrāfiju laukos, tas ir arī mūsu šodienas urbānais stiprums. Rīga ir iespējama tikai tāpēc, ka mēs visi nākam no reģioniem. Paraugoties atpakaļ, ir ļoti nedaudzi cilvēki, kuriem arī ceturtā senču paaudze ir dzīvojusi urbānā vidē.
Galvenais virzītājspēks ir ticība, tai seko rīcība un tad ir rezultāts. Ja tev nav ticības, nevar būt rīcība, un ja nav rīcības, nevar būt rezultāts, tik vienkārši.
Galvenais virzītājspēks ir ticība, tai seko rīcība un tad ir rezultāts. Ja tev nav ticības, nevar būt rīcība, un ja nav rīcības, nevar būt rezultāts, tik vienkārši.
Kā zināms, mūsu prāts eksistē visās trīs laika zonās vienlaicīgi – pagātnē, tagadnē un nākotnē. Lai mēs kā sabiedrība veiktu šo transformatīvo lēcienu, mums šī pozitīvā domāšana – arī valsts sakarā, jāpadara par īstenošanas nodomu?
Manā izpratnē tie ir šie dvēseles higiēnas rituāli. Ja sāc par lietām domāt nevis tikai ar prātu, bet ielaid sevī pozitīvās sajūtas, tad vienmēr iekšēji mēģināsi atrast labo apstākļu kopumu, kas tevī pozitīvās sajūtas vairos. Būtībā tādējādi tu iegūsti metodi. Līdzīgi kā radošajos procesos – jo vairāk esi tajos iekšā, jo ātrāk saproti, kādi ir labvēlīgie ārējie blakus apstākļi, kurus vari pats radīt vai veicināt. Protams, nevar izdarīt neiespējamo, bet jebkurš no mums var veicināt noteiktu procesu atvēršanos sevī, lai signāli, kas caur mums nāk, biežāk būtu produktīvi.
Tāpat sabiedrībā – pirmais solis ir pozitīva domāšana. Katram par sevi, - es esmu pašvērtība, es neesmu lūzeris, pat ja man šobrīd iet grūti. Katra sabiedrības grupa ir vērtība pati par sevi. Visi, kas šeit dzīvo un ir lojāli Latvijai, ir daļa no mūsu kopējās sabiedrības. Mēs nedrīkstam izslēgt vienu, otru vai trešo liberālākas vai kreisākas politikas dēļ. Saadīt šo visu kopā, izkristalizēt argumentus, kas varētu būt kopienai noderīgi, manuprāt, ir vadītāja uzdevums.
Katra sabiedrības grupa ir vērtība pati par sevi. Visi, kas šeit dzīvo un ir lojāli Latvijai, ir daļa no mūsu kopējās sabiedrības.
Darba kolektīvs arī nesastāv no tev līdzīgiem, tas ir ļoti dažāds – pēc izglītības līmeņa, mentalitātes, apziņas attīstības procesa, un tas nenozīmē arī, ka katram darbiniekam ir jāsaprot vīzija rezultātam, kuru viņš, iespējams, neredz, bet viņam ir jābūt apmierinātam ar praktisko ikdienas procesu, jājūt, pat ja es kaut ko nesaprotu, es esmu daļa no procesa.
Noskaņojuma maiņa ir pirmais solis, lai būvētu tālāk. Tad seko komunikatoru loma, kuri spēj veicināt šos pozitīvo apziņu. Arī psihoterapeits strādā ne jau ar mūsu fizisko veselību, bet viņa darbs to nenoliedzami iespaido. Sabiedrības kopējā fiziskā veselība ir atkarīga ne tikai no dakteriem - ķirurgiem, ģimenes ārstiem utt., bet arī no sabiedrības psihoterapeitiem. Šajā gadījumā autoritātēm, kas spēj dot paļāvību un ticību.
Lai attīstītu un nostiprinātu Latvijas valsti, mums ir vajadzīgas visu galvas un rokas. Ja šo uzdevumu nespējam izpildīt, esam arī mazāk interesanti lielajiem globālajiem procesiem, jo radām problēmas nevis esam palīdzoši.
Man vienmēr bijis interesanti vērot, kā dabā mātes sargā savus mazuļus, pilda funkciju, kas viņās ir ielikta. Manuprāt, cilvēkiem noteiktā vecumā šī te sargātāja funkcija kļūst svarīgāka par sava ego funkciju, - vēl jo vairāk tāpēc, ka tiešā vai netiešā veidā mēs šobrīd izjūtam apdraudējumu Latvijai. Ne tikai fizisko, Krievijas agresīvā iebrukuma Ukrainā dēļ, bet apdraudējumu arī attīstības virzienam, kuru ejam.
Kāds, tavuprāt, ir prezidenta cilvēciskais uzdevums?
Prezidenta uzdevums nav iejaukties valdības operatīvajā darbībā, bet gan kā personībai darīt savu maksimumu, lai nacionālas valsts sabiedrības kopdzīvošanas ideju paceltu tādā augstumā, kur notiek šis pozitīvās domāšanas lēciens, un mēs jūtamies Latvijai piederīgi. Saprotam, ka viss nav kārtībā un ir ļoti daudz jāstrādā, bet caur piederību rodas lielāka atdeve – katram personīgi, ģimenei, sabiedrībai.
Starp citu, nesen bijām Somijā un jautājām viņiem, kā tas ir iespējams, ka jau sešus gadus aptaujās jūs esat laimīgākā nācija? Īpaši ņemot vērā tumšos gadalaika periodus utt. Viņu atbilde man ļoti aizķērās. Proti, tā ir valsts un tās struktūras, kas katram iedzīvotājam rada šo cerību par nākotni. Un šī lieta – cerība par nākotni, manuprāt, ir prezidenta institūcijas ārkārtīgi svarīga funkcija. Jo vairāk sabiedrības grupām tiek dota šī cerība, jo labāku nākotni mums visiem ir kopīgi iespējams sasniegt.
Mums šobrīd ļoti iecienīts ir vārds “pret”.
Tā ir negatavība atvērtībai, nepaļāvība. Ja tu aizej pie psihoterapeita un esi pret metodi, ar kuru viņš strādā, tikpat labi vari arī neiet. Tev ir jāpaļaujas, ka psihoterapeits tev var palīdzēt, un nevis kā dakteris, izrakstot zāles, bet palīdzot tev saprast sevi noteiktā procesā. Līdzīgi kā ceļojot – saglabājot atvērtību, jebkurā pasaules malā atradīsi cilvēkus, kas tev kaut ko iemācīs. Un tā ne vienmēr būs akadēmiskā gudrība, dažkārt arī dzīves viedums, ko pamani tālab, ka esi atvērts.
Savukārt, ja cilvēks ir aizvērts, ir kā tajā skaistajā teicienā – ja nemainies apziņā, tu vari braukt pasaulē cik tālu vien gribi, bet vienmēr redzēsi tikai sava paša horizontu. Tas arī ir šis lielais uzdevums – dot cilvēkiem cerību, ka viņi spēj atvērties un būt daudz labāki nekā paši ir iedomājušies. Tādējādi veidojas pašpietiekamības ideja – gan indivīdam, gan valstij.
Piemēram, mums visiem ir nepieciešams D vitamīns. Līdzko uzspīd pirmā saule, visi ir ārā. Tajā mirklī tu saproti, ka saule tev dara labu, bet, iespējams, vēl nesaproti, ka citi cilvēki arī tev dara labu un arī valsts tev varētu darīt labu. Pamatprincips ir viens – tev jābūt atvērtam. Ja tu ej saulē, uzliec kapuci un aizvelc rāvējslēdzēju, neko no saules nejutīsi. Protams, sevi paverot, var arī apdedzināties - tu nevari pārmērīgi paļauties, tas jādara prātīgi, taču neatverot sevi pārmaiņu procesiem, tu neesi izmantojis savu potenciālu. Neesi paaugstinājis savu D vitamīna līmeni, un tā esošā stadija ir tik zema, ka bojā tavu kaulu struktūru. Tātad faktiski tu ierobežo savu dabas doto potenciālu tikai ar to, ka izvēlies mākslīgāku attiecību modeli.
Pozitīvā enerģija vairojas ar paātrinājumu. Un pretēji, kā esmu ievērojis savā uzņēmēja pieredzē – ja tu telpā ielaid negatīvo enerģiju, darba kolektīva “baterija” nosēžas ļoti ātri. Tāpēc viena no vadītāja funkcijām ir nemitīgi uzturēt šo pozitīvo enerģiju un ieraudzīt melnos caurumus, kuri to noēd jeb izlādē bateriju ar īssavienojumu.
Tas arī ir šis lielais uzdevums – dot cilvēkiem cerību, ka viņi spēj atvērties un būt daudz labāki nekā paši ir iedomājušies. Tādējādi veidojas pašpietiekamības ideja – gan indivīdam, gan valstij.
Vienlaikus tu esi absolūts reālists, nevis ideālists. Vai tavuprāt četros gados ir iespējams transformēt valsti?
Domāju, ka četri gadi ir pietiekams laiks, lai sabiedrība justu šīs pozitīvisma virzienā izmainītās lietas. Un pietiekams laiks, lai arī materiālā pasaule – šajā gadījumā Latvijas ekonomiskie rādītāji, sāktu signalizēt kursa maiņu un attīstību uz augstāku konkurētspēju. Jā, četros gados var daudz ko uzlikt uz pietiekami platām sliedēm un iezīmēt pietiekami ilgstpējīgu virzienu, kas dod jau kaut kādu nākamo signālu.
Kāda šajā procesā, tavuprāt, ir radošo industriju un arī mākslas loma? Šī saruna notiek Olā, un tepat fonā ir Ulda Brieža portretu fotogrāfiju izstāde “Brīvam būt,” to varoņi – leģendāras Latvijas radošās personības, savulaik bija būtiski procesa virzītāji.
Māksla ir viena no dvēseliskās higiēnas tēmām. Iespējams, 90. gados tā mazliet aizklīda komercijā un šobrīd tai būtu jāatgriežas pie savas pamatfunkcijas. Dvēseliskās dziedniecības. Protams, māksliniekam ir jāvar savus darbus pārdot, jo viņam ir arī jādzīvo, taču dvēseliskajai terapijai ir jāiegūst nacionālāks mērogs. Un, manuprāt, te mums ir daudz darāmā. Paraugoties uz Ulda Brieža fotogrāfiju varoņiem, katrs no viņiem ir dižs cilvēks, bet līdztekus katrs savai, viņi ir darījuši kopīgu lietu. Šeit ir tas pats, mums ir beidzot jāiznāk no savām alām un jāpieķeras šai kopīgās mājas lietai, jo laimi ar darbošanos alas ietvaros radīt nav iespējams. Tu varbūt vari radīt mazliet lielāku labklājību, bet kopīgā lieta uz priekšu nevirzīsies. Mākslinieka uzdevumu neviens nevar aizstāt, - ja esi sajuties sevī kā plūsmas nesējs, nevari no tā izvairīties, tev tas ir jāatmodina. Un tas sevī ietver radošumu visplašākajā nozīmē, kaut kur jau esmu to teicis – industrijas bez radošuma ir kapiņos. Radošums ir nepieciešams jebkurā lietā, būtībā tā ir inovācija – vienīgi māksliniekam ir iespēja nākt klajā ar savu vēstījumu arī bez liela tehnoloģiska pastiprinājuma.
Mums ir beidzot jāiznāk no savām alām un jāpieķeras šai kopīgās mājas lietai, jo laimi ar darbošanos alas ietvaros radīt nav iespējams. Tu varbūt vari radīt mazliet lielāku labklājību, bet kopīgā lieta uz priekšu nevirzīsies.
Būtībā mums kopā tagad būtu jāraksta jauns Latvijas radošuma kods?
Jā, varētu būt šāda ilgtspējīga vēstures lappuse.
Foto: Karlīna Vītoliņa
