Metode prāta nomierināšanai un atslēgšanai
Īssaruna ar Uldi Pīlēnu par izstādi „30/70“
14/10/2016
Ko mēs zinām par Uldi Pīlēnu? Plašākai sabiedrībai viņš ir zināms kā arhitekts, “UPB holdings” padomes priekšsēdētājs. Daudzi viņu pazīst arī kā lielu mākslas cienītāju un kolekcionāru. Bet kas mums būtu jāzina par mākslinieku Uldi Pīlēnu?
„Pirmām kārtām, pēc attieksmes pret dzīvi, esmu arhitekts, kas iegūtās arhitekta izglītības ietvaros, mācījies arī zīmēšanas, gleznošanas, krāsu un materiālmācības gan Latvijā, gan Vācijā Bauhaus universitātē. Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, laikā no 1980. līdz 1982. gadam, biju arī jaundibinātā Latvijas Dizaina centra pirmais vadītājs, un lai savās aktivitātēs nebūtu attālināts no Latvijas jaunajiem māksliniekiem un dizaineriem, kuriem toreiz lielākoties bija Mākslas akadēmijas izglītība, izturot atlases pārbaudījumus, kļuvu par jauno mākslinieku apvienības biedru. 1982. gadā ar saviem dažiem akvareļiem un plakātiem piedalījos lielajās Rudens mākslas izstādēs, kas toreiz notika izstāžu zālē „Latvija“. Pirms tam Vācijā, studiju laikā Bauhaus universitātē (1976–1980), aktīvi darbojos studentu kluba „Jacobsplan“ reklāmas grupā, gatavoju plakātus studentu kluba publiskajiem pasākumiem, izstrādāju kluba pārbūves interjeru, gleznoju lielus triptihus tā bārā un vairākus gadus pēc kārtas apgleznoju kluba galveno sienu, kuras izmēri bija iespaidīgi – 4 x 12 metri. Katru gadu sienu pats arī aizkrāsoju, lai gleznotu no jauna un realizētu savu nākamo ieceri. Tad sekoja 35 gadu pārtraukums, kad biju, tā teikt, iesaukts menedžmenta un uzņēmējdarbības aktivitātēs. Tikko nedaudz izbrīvējās laiks, operatīvo „UPB holdinga“ vadību nododot jaunās menedžmenta paaudzes rokās, senā aizraušanās izlauzās ārā, un nu es atkal zīmēju un gleznoju.“
Kopš pagājušās nedēļas „Vīna Studijā“ Elizabetes ielā, Rīgā, skatāma Ulda Pīlēna mākslas darbu izstāde „30/70“. Izstādes atklāšanas sarunās autors atzinās, ka redzamie darbi ir viņa meditācija. Tapuši akrila tehnikā, ar špakteļa lāpstiņu un uz virtuves galda. Absolūtā prāta atbrīvotībā. Tie nav izrēķināti, izdomāti un tajos nevajag meklēt konkrētību. Arterritory.com sazinājās ar Uldi Pīlēnu, lai uzzinātu ko vairāk par izstādes rašanos.
ARHĪVS: Fotoreportāža no Ulda Pīlēna izstādes „30/70“ atklāšanas
Ulda Pīlēna izstāde „30/70“. Ekspozīcijas skats. 2016. Foto: f64
Vai izstāde ir ilgākā laikā tapušu darbu kolekcija, vai radījāt darbus speciāli izstādei?
Visi darbi radīti 2016. gadā. Speciāli izstādei tos negatavoju, varbūt apzināti – tikai divus pēdējos. Pirmkārt, šī mana tā saucamā gleznošana jeb, kā man labāk patīk to dēvēt, krāsu meditācija visvairāk nepieciešama man pašam, tāpēc par izstādi sākumā vispār nedomāju. Man nav izdomāta labāka metode prāta nomierināšanai un atslēgšanai, kā ļaušanās krāsu nejaušību burvībai.
Kas kalpoja par impulsu, kāpēc nolēmāt pēc 35 gadu pārtraukuma parādīt savus darbus plašākai publikai?
Šogad „UPB“ svin savu pastāvēšanas 25. gadadienu un arī man šis ir relatīvi nozīmīgs gads – oktobra sākumā atzīmēju savu 60. dzimšanas dienu. Bet lēmums par izstādi radās diezgan spontāni, kad redzējām, ka manām krāsu meditācijām varētu būt izstādes ietvars. Netīšām sagadījās, ka šī ir arī 50 izstāde „Vīna Studijas“ organizētajās izstādēs, sanāk tāds kā atskaites punkts.
Vai varat tuvāk paskaidrot izstādes nosaukumu „30/70“?
Tikai ļoti naivs cilvēks var iedomāties, ka viņš ir visuma centrs, ap kuru viss grozās. Par 100 procenti unikāliem mēs sevi varam uzskatīt tikai piedzimšanas brīdī, jo pēc tam mūs visus ietekmē dažādas apkārtējās vides ietekmes – ticības ietvars, ģeogrāfijas, valodas, tradīcijas, vecāki, sabiedrība, kolēģi, draugi utt. Mēs pielāgojamies šiem noteikumiem gan apzināti, gan neapzināti, līdz ar to mūsu pašu unikalitāte ir tikai 30 procenti, pārējie 70 procenti ir apkārtējās vides ietekmes, kādas nu kuram tās ir. Bet tie 30 procenti nemaz nav maz, jo spēcīgas personības var paveikt daudz, mainot un ietekmējot tos pārējos 70 procentus. Tāpēc tāds izstādes nosaukums – „30/70“. Arī es pats šajā formulā esmu tie 30 procenti, pārējais ir visas ietekmes uz mani.
Kuri ir tie brīži, kādas ir tās situācijas, kas jums liek ķerties pie glezniecības medijiem, lai radītu?
Tā patiešām ir meditācija, krāsu meditācija, kad izdodas atslēgt prātu, ļauties emocionalitātei un zemapziņas vadībai. Tā ir milzīga bauda, jo 35 gadus dienu no dienas, stundu no stundas, ar nedaudziem meditatīviem pārtraukumiem, esmu disciplinējis un trenējis prātu, sūtījis cīņās, rūdījis un dzinis līdz iedomāto spēju robežām, kuras regulāri tādējādi tika paplašinātas. Tāpēc tagad šo gleznošanas procesu tik ļoti izbaudu un tas ir tik vajadzīgs man, ka absolūti nekoķetējot varu teikt – man pat nav svarīgs vērtējums no malas. Ir pierādīts, ka tie uzņēmēji un menedžeri, kuri aktīvi konfrontē sevi ar mākslas izpausmēm, mūziku vai literatūru, kuri spēj pabarot no šīs emociju akas savu dvēseli, daudz daudz mazāk saskaras ar izdegšanas sindromu (burn out), kas ir klasiskas uzņēmēju, menedžeru stresa radītās blaknes visām tām aktīvajām dzīves pozīcijām.
Vai varam runāt par kādu atsevišķu darbu izstādē, kurš jūs pašu personīgi uzrunā visvairāk? Kāpēc?
Varbūt pats pirmais, kad tu atklāj – ja gleznošanas brīdī izdodas atslēgt prātu. Tad saproti, ka esi tikai starpnieks šai dievišķajai aktivitātei un tā īsti to gala rezultātu pats iespaidot nemaz nevari, tikai ļauties. Tad vēlreiz mēģini ar prāta līdzdalību rezultātu atkārtot un pilnīgi nekas nesanāk, jārauj ārā tā „prāta štepsele“.
Vai sagaidīsim jaunas jūsu izstādes arī nākotnē?
Neesmu par to domājis, jo šajā dzīves posmā es pakāpeniski būvēju savu ego nost. Man sev nekas vairāk nav jāpierāda, man nav nepieciešams spodrināt sava ego spalvas, tāpēc mana meditēšana ar krāsām ir uz iekšpusi, uz mani pašu vērsts process. Bet, ja kādreiz šī procesa rezultāti liksies gana interesanti, varbūt.