Foto

Māksla piedod dzīvei asumu

Daiga Rudzāte, Una Meistere

Intervija ar mākslas kolekcionāru Jāni Zuzānu

22/04/2015

Mākslas kolekcionāri Jānis un Dina Zuzāni ir šodien ietekmīgākie un arī dāsnākie Latvijas laikmetīgās mākslas mecenāti. Jānis Zuzāns ir viens no 2008. gadā dibinātās Purvīša balvas – prestižākā un summāri lielākā (28 500 eiro pirms nodokļu nomaksas) apbalvojuma Latvijas vizuālajā mākslā – iniciētājiem. Balvas mērķuzdevums ir regulāra mākslas ainas un tās spilgtāko parādību un procesu apzināšana.

Purvīša balva savulaik bija pirmā Jāņa Zuzāna aizsāktā iniciatīva laikmetīgās mākslas jomā, kurai sekoja savas izstāžu telpas Mūkusalas Mākslas salona izveide, kā arī daudzas citas Rīgā un Latvijā notiekošas ar aktuālo mākslu saistītas aktivitātes. Mecenāta vēlēšanās aktivizēt mākslas ainu ir vispārzināma kaislība, gluži tāpat kā aizrautība, veidojot savu mākslas kolekciju, kas šobrīd rezultējusies aptuveni 5000 vienību apjomīgā kopumā. Tā ir pamats Mūkusalas Mākslas salona regulārajai izstāžu darbībai, kā arī vienmēr atvērta profesionālajai videi, ja tā atsevišķus kolekcijas darbus vēlas iekļaut savās ekspozīcijās. Jānis Zuzāns pats saka, ka viņš vēlas izveidot savu Latvijas mākslas portretu: „Tādu, kādu pats to redzu.” Vēlme padarīt Latvijas mākslu par konvertējamu parādību arī ārpus mūsu valsts teritoriālajām robežām ir viena no viņa apsēstībām, kas dažkārt var šķist pat naivi ideālistiska. Tieši šis mērķis, šķiet, ir bijis dzinulis, kas Jāni Zuzānu ir padarījis par Tate Modern Russian and Eastern European Acquisitions Committee biedru.

Tikpat aizrautīgi, kā viņš krāj mākslu, kolekcionārs uzsūc zināšanas, emocijas, pieredzi un pārdzīvojumus, ko piedāvā māksla visās pasaules malās, kur Jānis Zuzāns nokļūst. Izstāžu apmeklējums jebkurā pasaules metropolē ir viņa prioritāte. Gluži tāpat kā sarunas par un ap mākslu.

Mūsu sarunas nobeigumā Jānis Zuzāns saka: „Māksla patiesībā tevi saindē. Pozitīvā nozīmē. (..) Māksla piedod dzīvei asumu. Neļauj apaugt ar rutīnu. Vismaz manā gadījumā. Biznesā, ja nav skaidru un lielu izaicinājumu, viss kļūst par ieradumu, iestājas ikdienišķs process. Un tad kļūst garlaicīgi. Māksla ir tā, kas to rutīnu nekad neļauj pilnā formā izjust.”

Kas bija pirmais darbs, ko tu nopirki un kas joprojām ir vērtība?

Induļa Zariņa „Akts mākslinieka darbnīcā”. 90. gadu beigās. Taču to nepirku kā kolekcionārs. Par kolekcionāru jau tu kļūsti lēnām. Tāpat kā par dzērāju. Ne jau no pirmās glāzītes. Tad, kad jūti, ka prasās iedzert biežāk un jau no rītiem, tad ir skaidrs, ka lēnām, lēnām esi pārvērties par dzērāju. Tāpat arī par kolekcionāru. Ne jau vienā dienā – kādā konkrētā datumā. Tā tas nenotiek. Bet vienā mirklī gan tu saproti, par ko esi pārvērties.

Un kad tu to saprati par sevi?

Pirms kādiem nepilniem desmit gadiem. Tas sakrita ar laiku, kad uzsākām Purvīša balvas projektu. Līdz tam nebiju sevi definējis. Kaut ko jau ar Dinu pirkām prieka pēc. Bet ne apzināti ar mērķi veidot kolekciju. Tā ka salīdzinoši nesen.

Kas tevi pamudināja kolekcionēt tieši mākslu? Var jau kolekcionēt visu ko citu.

Tā vēlme kolekcionēt sēž kaut kur iekšā – kādā gēnā. Bērnībā jau mēs visi esam to darījuši. Skolas laikā es krāju markas. Pēc tam – tīņu vecumā – alus bundžas. Tad markas pārdevu, bundžas izmetu, pagāja kāds laiks, un pievērsos mākslai.

Vai ir kaut kas tāds, ko tu, vēl nezinādams, kas esi, palaidi garām un par ko tagad gribas iekost pirkstā?

Ir. Vairākkārt. Ir jāpieņem izvēles. Jā vai nē. Izcils piedāvājums nāk vienreiz.

Kāds kolekcionārs intervijā Arterritory teica, ka viņš nekolekcionē mākslas darbus kā objektus, bet gan idejas. Kas ir tas, ko tu kolekcionē?

Vienkāršs jautājums, bet galīgi ne vienkārša atbilde. Tas kolekcionārs noteikti ir konceptuālās mākslas piekritējs. Mēs sākām ar Rīgas mākslinieku grupas darbu kolekcionēšanu. Viņi bija pirmie, kas uzrunāja. Radās interese. Tā sākās apzinātā kolekcionēšana. Man ļoti patika 20. gadsimta 20. gadu Latvijas modernisma periods, un, jāatzīst, ka joprojām tas ir viens no vistuvākajiem.

Ko tagad kolekcionēju... Cenšos radīt hrestomātisku Latvijas mākslas portretu Tādu, kādu pats to redzu un kas sastāv no man interesantām zīmēm. Ir mākslinieki, kuri vispār neinteresē. Apzinos, ka kolekcijā ir arī daudz vairs nevajadzīgu darbu, taču neredzu iespēju tos realizēt kur citur, jo Latvijas mākslas tirgus pagaidām ir ļoti mazs un neaktīvs.

Bet līdz kādiem vaibstiem tu tai portreta zīmēšanā esi ticis?

To portretu vienmēr var pilnveidot, un tas nekad nebūs pilnībā pabeigts. Šis un tas ir ļoti labs. Ņemot vērā, ka mums ir totāls muzeju deficīts, ir vēlme izdarīt nepaveikto. Izveidot tādu kolekciju, ko kādreiz varētu parādīt arī ārpus Latvijas. Visi meklē starptautiskos vārdus, internacionālo piesitienu, un nacionālais interesē tikai nacionālā līmenī – tā man te pirms neilga laika teica daži respektabli profesionāļi. Tai grupai, ko var uzskatīt par investoriem, – noteikti. Patiesībā jau mākslas tirgus ir sačakarēts – viss tiek indeksēts, un mākslu mēra kvadrātcentimetros. Taču tai daļai, kas mākslā joprojām meklē refleksijas par un ap sevi, Latvijas māksla var būt ļoti interesanta. Kad ar Dinu aizbraucām uz Bilbao apskatīt Gērija uzbūvēto Gugenheima fondu, apmeklējām arī vietējo muzeju. Un bija dažas zāles, kas likās daudz interesantākas par Bāzelicu un Frenku Stellu Gugenheimā. Tā māksla šķita autentiskāka un interesantāka. Jo lielie vārdi ir tik aprobēti un tik daudz izmalti caur sevi, ka man personīgi vairs nav interesanti.


Romans Suta / Darbnīca “Baltars”. 
Šķīvis “Kurzeme”. 1927. © Mūkusalas Mākslas salons

Bet vai tu uzskati, ka mūsdienu pasaulē vispār vairs ir iespējama tāda parādība kā nacionālā māksla?

Man gribētos tam ticēt. Es tomēr laikam esmu ideālists tai ziņā, ka nevajadzētu visu ielikt tirgus rāmjos. Būtu jāatstāj kaut neliela daļiņa, „aizmugurējās durtiņas”, pa kurām var iziet tādā tīrākā telpā. Kur visu nevar izmērīt dolāros. Protams, tiem latviešu māksliniekiem, kuri alkst kļūt par kosmopolītiskām zvaigznēm, jākravā paunas un jādodas uz Ņujorku vai Londonu... Mana vēlme ir to vektoru pagriezt tādējādi, lai citi ierauga, ka uz kartes ir arī Latvija. Un caur to tad arī šejienes mākslu. Un varbūt tie, kuri pērk mākslu mākslas dēļ, ieraudzīs arī Latvijas mākslu.

Tu šobrīd darbojies Tate Modern kolekcionāru padomē. Ko tu uzskati par savu uzdevumu tur?

Par savu uzdevumu es uzskatu mūsu mākslinieku promotēšanu. Gribētos cerēt, ka izdosies „atvilkt” pārējos kolekcionārus uz šejieni, lai parādītu, kas te notiek. Ļaut drēbi aptaustīt te, uz vietas. Man ir sajūta, ka mūsdienu mākslas vēsture pagaidām ir ignorējusi Austrumeiropu. Mēs esam kā balts laukums pasaules mākslas vēsturē. Ir jādabū sevi tur iekšā. Pienācis laiks vēsturi pārrakstīt.

Žans Pigoci, kas kolekcionē afrikāņu mākslu, uzskata, ka tās atpazīstamības procesa problēma slēpjas vietējā vidē, kurā nav mākslas kolekcionāru.

Jā, protams, tā ir arī mūsu problēma. Te ir jāvairo kolekcionāru skaits. Un šim uzstādījumam būtu jābūt arī valstiskam – vēlmei virzīt savu kultūru uz āru. Tai būtu jābūt spēcīgākai un pārliecinošākai.

Atgriežoties pie Latvijas mākslas portreta – kad tu pievieno savai kolekcijai jaunu darbu, vai tu saproti, ko meklē? Kā tas notiek – vai tu meklē kaut ko tādu, kā trūkst tevis veidotā portreta vaibstos, vai arī tas ir emocionāls process vai vienkārši neprātīgs lēmums?

Kā kuru reizi.


Oto Skulme. Portreta kompozīcija. 1923. © Mūkusalas Mākslas salons

Esi izdarījis arī neprātīgus pirkumus?

Esmu. Taču drīzāk nevis neprātīgus, bet gan kaislīgus pirkumus. Pēdējā neprātība, laikam gan ir šī te (Oto Skulmes „Portreta kompozīcija” – A.) Tāds piedāvājums, kā jau teicu, nāk vienu reizi mūžā. Un vai nu tu to pieņem, vai nepieņem.

Bet, protams, ir darbi, ko esmu nopircis mirkļa iespaidā un pēc tam sapratis, ka patiesībā tie galīgi nebija vajadzīgi. Ir darbi, ap kuriem esmu riņķojis ļoti ilgi, un, kad beidzot esmu ieguvis, tad arī gandarījuma vairs īsti nav. Jo viss jau ir izdzīvots. Tomēr process ir iesākts, un tas ir jāpabeidz.

Tad mednieka instinkts ir prevalējis pār mākslas darba vērtību?

Es pat nedomāju, ka pār vērtību. Taču tik ilgi esi pēc tā tiecies, ka tad, kad esi ieguvis, tas nešķiet vairs interesants. Izrādās, ka process ir bijis svarīgāks pār konkrēto mākslas darbu.

Bet, kā jau teicu, ir mākslinieki, kuri man ir svarīgi un interesanti un kuru darbus pērku visa mūža garumā. Un, ja kāds posms no mākslinieka dzīves iztrūkst vai ir švaks, tad labprāt to papildinu ar ko labāku. Diemžēl no tā vājākā bieži vien nevar atbrīvoties. Taču labākie nāk klāt, un vaibsti kļūst kvalitatīvāki, spēcīgāki. Un tad ir prieks izcelt mākslu ārā no noliktavas un uztaisīt labu izstādi. Tas rada gandarījumu. Piemēram, Jāņa Pauļuka darbu izstāde. Domāju, ka mūsu kolekcijā ir reprezentēti visi viņa mākslas periodi. Ar labiem darbiem. Dažreiz man uzdod jautājumu: un tālāk, ko tu ar to darīsi? Lai stāv. Varbūt tas ir mauzolejs vienam māksliniekam. Ceru, ka kādreiz būs iespēja izveidot vienu atsevišķu Pauļuka zāli. Varbūt kāda augstskola būs ar mieru paņemt daļu kolekcijas.

Ko tu uzskati par savas kolekcijas hailaitiem? Nosauc, lūdzu, piecus tādus!

Jau minētā Oto Skulmes „Portreta kompozīcija”, ko es uzskatu par Latvijas modernisma pirmā piecnieka sastāvdaļu; Kārļa Padega „Leitnanta Glāna portrets”; mazais un necilais Ausekļa Baušķenieka „Vienpatis”, kas man ir ārkārtīgi mīļš un kas vēsta par to, ka viss ir tikai no tevis paša atkarīgs, par to, ka pliks tu atnāc un pliks tu aizej; porcelāna darbnīcas „Baltars” šķīvis „Kurzeme” un Oļega Kuļika „Madonna”, kas ir grūti eksponējams darbs – tam nepieciešama specifiska un apjomīga telpa. Arī Kristapa Ģelža tā dēvētie plēves darbi.


Oļegs Kuļiks. Madonna. © Mūkusalas Mākslas salons

Bet šai topā ir tikai pāris laikmetīgās mākslas paraugu...

Es jau arī vēl ar vienu kāju tai modernismā esmu iekšā.

Ar ko tu mājās kopā dzīvo?

Ar modernistiem un ar tā dēvēto pirmo Latvijas mākslas trijnieku – ar Purvīti, Valteru un Rozentālu. Manā kabinetā ir arī Miervalža Poļa un Bruno Vasiļevska gleznas.

Kas ir tavā guļamistabā?

Tagad tur ir viena Konrāda Ubāna glezna. 20. gadsimta 20. gadu darbs.

Bet kāpēc tu pērc laikmetīgo mākslu, ja nevēlies atrasties ar to līdzās?

Tāpēc, ka es dzīvoju šai laikā.

Taču ikdienā ap tevi tās nav...

Nē, nav gan. Bet ir apskatāma izstādēs Mūkusalas Mākslas salonā.

Tu esi ietekmīgākais Latvijas laikmetīgās mākslas patrons. Kālab?

Dzīve un pasaule sastāv no paradoksiem. Bet tas daudzas reizes pieminētais mākslas portrets jau nebūtu pilnīgs, ja nebūtu šālaika mākslas.

Tikai tāpēc?

Ne gluži.. Bet lielā mērā tālab gan.

Aiz pienākuma?

Man vienkārši liekas, ka ir jāpalīdz saglabāt. Ja valsts kādreiz uzbūvēs muzeju, varēšu tam iedot to, ko citādāk Latvija būtu zaudējusi. Zināmā mērā strādāju kā tāds laikmetīgās mākslas sargs. Es uzskatu par pienākumu labākās lietas saglabāt. Un varbūt tas nav tik būtiski man, cik maniem bērniem un mazbērniem. To, kas man pašam patīk un šķiet svarīgs, es „pievācu”. Dažreiz jau mākslinieki paši pārveido darbus. Ir bijuši tādi, kas manā klātbūtnē no viena darba uztaisa otru.

Ir kolekcionāri, kas atzīst, ka viens no iemesliem, kālab viņi vispār kolekcionē, ir iespēja uzturēt dialogu, sarunāties ar māksliniekiem, piekļūt viņiem tuvāk.

Mākslinieku sabiedrību līdzīgi citām veido ļoti dažādi cilvēki, un nav nemaz tik daudz tādu, ar kuriem ir interesanti sarunāties. Ir daļa, ar kuriem, protams, ir ļoti aizraujoši.

Tev ir mākslinieki – draugi?

Ir. Es ceru, ka [Kristapu] Ģelzi varu saukt par draugu. Arī ar [Ģirtu] Muižnieku man ir labas attiecības, ar Katrīnu Neiburgu un Andri Eglīti. Vispār jau ar daudziem.


Kristaps Ģelzis. Karogs. 2013. © Mūkusalas Mākslas salons

Vai, sarunājoties ar viņiem, tu nokļūsti tuvāk viņu mākslas būtībai?

Kā ar kuru. Ar Pauli Liepu ir ļoti interesanti sarunāties, lai arī tas nenozīmē, ka viegli. Ģelzis nekad nestāsta par savu mākslu. Mēs runājam par visu pārējo, bet tāpat jau pie kaut kā nonākam. Bet ļoti bieži ir tā, ka mākslinieks nemaz negrib savu ideju stāstīt. Vismaz man tā liekas. Vai arī nespēj to izdarīt. Citreiz mākslinieks stāsta, bet man šķiet, ka es redzu pilnīgi kaut ko citu. Vai sajūtu kaut ko citu. Īpaši tas attiecas uz konceptuālo mākslu, kuras piekritējs neesmu.

Cik tev būtisks ir estētiskais aspekts, skaistums mākslā?

Ko mēs saprotams ar vārdu „skaistums”? Kaut kāda estētika man noteikti ir ļoti svarīga. Tā pat var būt neglīta... tomēr tajā, ko es redzu, ir jābūt harmonijai. Mani galīgi neuzrunā māksla, kas balstīta tikai un vienīgi uz intelektuālās bāzes. Tā, kuras pamats ir dažas A4 formāta teksta lapaspuses. Es mēģinu tai mākslā tikt iekšā, dažreiz eju pat reizes trīs vai četras uz izstādi, jo vienā reizē tas vispār nav iespējams – saprast un izprast. Un pēc daudzajiem apmeklējumiem es pat dažus no šiem mākslas darbiem sāku izprast – ar prātu, tomēr tā nav māksla, kas mani kaut kādā veidā aizkustina vai uzrunā. Kā jau sākumā teicu, mākslā ir svarīgi atrast to, kas izraisa nobīdi manā komforta zonā.

Un kas pēdējā laikā ir spējis izraisīt visbūtiskākās nobīdes?

Pagājušajā gadā redzēju vairākas lieliskas izstādes – Anzelma Kīfera darbus Londonā, Bila Vaiolas – Parīzē, Vijas Celmiņas un Gustava Kluča – Rīgā.

Vēlētos kādreiz iegūt kaut ko savā īpašumā no Kīfera mākslas, kas mani ļoti uzrunā. Manā skatījumā viņš šodien ir pirmā numura mākslinieks. No viņa izstādes Londonā iznācu ārā pēc divām stundām un jutos, kā svaigu ūdeni sadzēries. Tur ir neprātīga enerģija.

Tu sajūti mākslas darba enerģētiskos laukus?

Ir reizes, kad tās enerģijas var sajust, un ir reizes, kad ne. Piemēram, mani neuzrunā Marks Rotko. Nezinu, kāpēc. Esmu mēģinājis tikt skaidrībā ar viņu, sēžot Beyeler Foundation, kur ir visai daudz viņa mākslas, bet mana āda laikam tam ir par biezu. Tur vajadzīga smalkāka dvēsele. Man ir sajūta, ka Rotko uzrunā cilvēkus ar noslieci uz pašnāvību. Cilvēki, kas labi jūt Rotko... Viņos sēž kaut kas pašnāvniecisks.

Kā tu pie tā nonāci?

Palasīju grāmatas par viņu. Un sapratu, ka ir jābūt uz viena viļņa ar viņa iekšējo neapmierinātību ar sevi. Un tie, kuri jūt ko līdzīgu, to atrod arī viņa glezniecībā.


Auseklis Baušķenieks. Vienpatis. 1957. © Mūkusalas Mākslas salons

Bet kas ir tas, kas kaut ko padara par mākslas darbu?

Katrs cilvēks nevar būt mākslinieks. Un ne jau izglītība tur ir svarīga. Tas tomēr ir Dieva pieskāriens. Ir jābūt pilnīgi citai „optikai”, spējai redzēt, lai radītu mākslu. Uz pasauli ir jāskatās pilnīgi citādāk. Ne katrs var radīt mākslas darbu. Kur nu vēl paliekošu.

Vai mākslai ir nepieciešams skatītājs?

Jā. Tāpat kā grāmatai lasītājs. To var dēvēt par zināšanu krātuvi, taču, ja to nelieto, tad tai ir nulles vērtība. Lai māksla strādātu, tai nepieciešams cilvēks, kas uz to skatās un reflektē. Viennozīmīgi.

Tu vēlētos iegūt savā īpašumā Dišāna „Strūklaku”?

(Smejas). Es domāju, to gribētu katrs kolekcionārs. Kā tādu retumu.

Bet kā mākslas darbu, nevis tirgus konvertējamu vērtību un retumu?

Laikam – ne.

Kāpēc?

Es to tomēr uztveru kā utilitāru produktu. Jo būtībā jau tas pats Demjens Hērsts vien ir. Paraksts ir svarīgāks par mākslu. Hērsta „pumpiņbildes” tomēr neuztveru kā nopietnu mākslu. Tas pats spēļu automāts, tikai izgatavots ar eļļas krāsas palīdzību. Pelna naudu.

Bet vai tu izproti, kāpēc tieši Hērstam un vēl kādiem 20 superstāriem tik ļoti ir paveicies?

Nu tā nu viņiem ir sanācis. Laba apstākļu sakritība. Īstie galeristi, īstie kuratori, īstais laiks. Talants gan arī tur ir nepieciešams. Man jau liekas, ka kolekcionāriem tie ir kā zīme. Kā teicu – no katra mākslinieka perioda kaut kam ir jābūt. Bet vai tā ir māksla? Rūpnīcas darbus es novērtēju kā rūpnīcas darbus.

Bet vai tev pašam ir svarīgs paraksts zem mākslas darba?

Pats paraksts varbūt nav tik svarīgs... Kaut gan... laikam jau ir. Ne vienmēr, bet ir. Īpaši jau aizgājušu mākslinieku kontekstā.

Kuri būtu tie trīs darbi, ko tu, abstrahējoties no visiem eksistējošajiem priekšnoteikumiem, ja vien būtu tāda iespēja, vēlētos iegūt savā īpašumā?

Vermēra „Kalpone ar piena krūzi”. Nešaubīgi. Brēgela „Mednieki ziemā” un Bosa „Pasaulīgo baudu dārzu”.

Neraugoties uz to, ka Bunjuels un Dalī „Andalūzijas sunī” teju leģendāru ir padarījis Vermēra asociāciju ar nāvi, tu uzdrošinātos pielikt pie sienas savā mājā Vermēra gleznu?

Jā. Lūk, to gan pieliktu. Bet mēs jau visi lēnām tuvojamies nāvei. Nāve jau ir tikai pāriešana citā agregātstāvoklī. Neviens nav atnācis atpakaļ, un ko gan mēs par to zinām, taču esmu domājis par nāvi. Kad tuvojas sešdesmit, tu sāc par to domāt. Tā tas vienkārši dzīvē iekārtots.

Noteikti nekad neliktu pie sienas Jaņa Rozentāla gleznu „Līdz ar pirmajiem gaiļiem” – tos velnus, kas iet pāri laukam. Visi tās gleznas īpašnieki, vismaz tā esmu dzirdējis, ir ņēmuši nelabu galu. Bet šo stāstu es zinu. Un ar to māņticību ir kā ar uzvelkamo pulksteni – ja atspere nav uzvilkta, tas stāv un neko nerāda. Vienkārši manta. Ja atspere tiek uzvilkta, tad pulkstenis sāk tikšķēt. Man ir viens mākslas darbs, arī Rozentāla gleznots – „Kristus ceļ pār nāves upi” –, ko mājās noteikti negribu ienest un turēt.

Bet kāpēc tu to nopirki?

Tam portretam tas ir vajadzīgs.

Izdarot pirkumus, tu ieklausies tikai sevī vai arī tev ir padomdevēji? Kā tu vari būt drošs, ka ar „to” vai „šo” tevis veidotā Latvijas mākslas aina kļūs pilnīgāka?

Ir taču interesanti kļūdīties. Mēs katrs būvējam savas pasaules. Ar to mākslu, ko pērku un izstādu, es arī būvēju savu pasauli.


Jānis Zuzāns. Foto: Reinis Hofmanis

Tā ir tava paralēlā dzīve?

Domāju, ka jā. Tā kārtīgi atslogo. Tā mani pašu padara radošāku.

Savu kolekciju tu daudziem ļauj apskatīt?

Nē, pavisam nedaudziem. Bet tāpēc jau ir izstādes, kad mākslas darbi tiek iznesti no kambariem un izlikti apskatei – publiskajai.

Tev patīk sajūta, ka tas ir tikai tavs?

Nē, esmu gatavs kādreiz to kādam uzdāvināt, taču tikai tai vietai, kur tā iederas. Man nav tādas sajūtas – tas ir mans!

Arī par „Portreta kompozīciju”?

Par to ir. Man Latvijas Nacionālais mākslas muzejs jautāja, vai nevarētu iedot viņiem šo gleznu pastāvīgā deponējumā. Teicu, ka tas ir tāds sarežģīts jautājums (smejas). Es neko neatbildēju. Attiecībā uz šo darbu iekšējais ego triumfē. Man pašam patīk pie tā pasēdēt.

Kā tu pats sevi trenēji atšķirt labu mākslu no sliktas, un vai tev liekas, ka tagad to spēj? Un vai vispār var pateikt, kas ir laba un kas – slikta māksla?

Var pateikt, bet nepieciešams treniņš. Laiks un pārcilāto darbu skaits. Un tad, kad esi pārcilājis 1000 Pauļuka darbus, – tad esi spējīgs atlasīt kādus piecdesmit labus. Pārējos jāatliek maliņā, lai arī tie varbūt nemaz nav slikti.

Kas vēl bez spējas atšķirt labu un sliktu mākslu tevī ir mainījies salīdzinājumā ar laiku, kad vēl nebiji kolekcionārs?

Māksla patiesībā tevi saindē. Pozitīvā nozīmē. Kaislība. Atkarība. Un beigās bez tā vairs nevari dzīvot. Māksla piedod dzīvei asumu. Neļauj apaugt ar rutīnu. Vismaz manā gadījumā. Biznesā, ja nav skaidru un lielu izaicinājumu, viss kļūst par ieradumu, iestājas ikdienišķs process. Un tad kļūst garlaicīgi. Māksla ir tā, kas rutīnu nekad neļauj pilnā formā izjust. Vienmēr kaut kā piespiež paskatīties uz lietām citādāk. Tu esi nospraudis mērķi, uzbūris vīziju, ko gribi piepildīt, un mērķtiecīgi uz to ej. Jocīgi ir tikai tas, ka tad, kad esi to izdarījis, iestājas atslābums. Līdz mirklim, kad nospraud sev jaunu mērķi.

Saistītie raksti