Māksliniekiem ir labāki sensori
Īssaruna ar kolekcionāriem Epu un Martinu Krūsiem
Martins un Epa Krūsi ir jauni, kaislīgi mākslas kolekcionāri no Igaunijas. Viņu krājumā iekļauts gan padomju avangards, gan 21. gadsimta eksperimentālie mediji, gan arī vairāku igauņu mākslas leģendu (Malle Leisa, Sirje Runge) darbi. Martins un Epa Krūsi aktīvi ceļo un iegādājas mākslas darbus dažādās pasaules malās, īpašu uzmanību pievēršot mākslai no Austrumeiropas, Āfrikas un Japānas.
Kruus kolekcija ir viena no 10 Baltijas mākslas kolekcijām, kas pārstāvēta izstādē “Izaug? Pieaug? Mūsdienu mākslas kolekcionēšana Baltijā” mākslas centrā Zuzeum.
Kāda, jūsuprāt, ir jūsu kolekcijas īpašā vieta pārējo deviņu kolekciju kontekstā, kas reprezentētas izstādē “Izaug? Pieaug?”?
Epa Krūsa: Uz mani lielu iespaidu atstāja Edgara Aronova teiktais par viņa NFT kolekciju. Lai gan esmu tālu no šīs jomas, sapratu, ka pastāv šāda digitālā kopiena, kas spērusi soli tālāk laikmetīgajā mākslā. Jau atkal māksla nav tik daudz par meistarību, cik par dalīšanos ar idejām un stāstiem, par piederību kaut kam.
Domāju, ka mūsu kolekcijas darbi stāsta par mijiedarbību starp zinātni, tehnoloģijām, industrializāciju, dabu un cilvēku. Par moderno cilvēku, kas valda pār pasauli.
Katja Novitskova. Earthware 11.22.2018, 2019. Collection Kruus
Cik svarīgi jums ir savu kolekciju izrādīt publiski?
E.K.: Mēs priecājamies būt daļa no šīs kopienas un piedalīties. Vairums mūsdienu, īpaši konceptuālās mākslas saistīta ar mijiedarbību ar citiem, ar ideju testēšanu un apliecināšanu, pat ar provocēšanu. Ar to, kas notiek ārpus paša mākslas darba. Ja māksla ir eksponēta un atvērta publiskam vērtējumam, vienmēr varēsi atrast kaut ko jaunu, arī darbos, ko tu jau tik labi zini.
Vai kontaktējaties ar citiem kolekcionāriem Igaunijā un pārējās Baltijas valstīs? Vai jums ir svarīgi piederēt šai kopienā, piedalīties viedokļu un domu apmaiņā?
Martins Krūss: Patiesībā līdz šim par sevi nebiju domājis kā par “institūciju”. Taču es piekrītu, ka kolekcionāriem ir jāuzņemas lielāka loma Baltijas mūsdienu mākslas ainā. Paralēli akadēmiskajai pieejai ir tik daudz iespēju, kā sekmēt vispārējo informētību.
Kris Lemsalu. V, 2019. Collection Kruus
Vai maināt un pārveidojat savu kolekciju? Kādā veidā?
M.K.: Mana mākslas pieredze sākās ar ikgadējās igauņu mākslinieku izstādes apmeklējumu Tallinas Mākslas zālē 20. gadsimta 80. gados. Līdz ar to manas saknes ir tā dēvētajā padomju avangardā, kas bija diezgan abstrakts, simbolisks, pilns ar apslēptām un ne tik apslēptām zīmēm un vēstījumiem. Ar lielu vēlmi piederēt brīvajai pasaulei. Tas bija provokatīvs protests pret totalitārismu. Piemēram, Sirje Runge joprojām ir viena no manām iemīļotākajām māksliniecēm. Protams, šodien ar protestu vien nepietiek, jo mēs jau dzīvojam brīvā pasaulē. Bet laikmetīgā (konceptuālā) mākslinieka pozīcija nav neko daudz mainījusies. Cīņa turpinās – starp labo un ļauno, par cilvēktiesībām un vides aizsardzību; ir jādomā par cilvēci šajā industriālajā pasaulē, kur dominē tehnoloģijas, vara un biznesa intereses. Plaši ņemot, mūsu kolekcija vienmēr ir tiekusies saprast un aizstāvēt mūsu vietu zem saules.
Labākais instruments bez paša novērojumiem ir diskusijas ar draugiem mākslas pasaulē – māksliniekiem, galeristiem, kuratoriem, menedžeriem un citiem profesionāļiem. Par to man patiešām ir liels prieks.
Kā jūs raksturotu sevi kā kolekcionārus? Esat kaislīgi, apdomīgi vai stratēģiski domājoši?
E.K.: Mazliet no visa. Ir jābūt kaut kam, kas tevi pievelk, kas paģēr veltīt laiku un uzmanību. Taču ir jābūt arī racionālam skatījumam, pat stratēģijai, ja tā var teikt.
Kristina Õllek & Kert Viiart. Displacer 2.1, 2017/2019. Collection Kruus
Kā jūs pavadāt laiku ar savu mākslu? Vai mēdzat par to diskutēt ar domubiedriem un ģimenes locekļiem? Vai apcerat to vienatnē?
E.K.: Vienmēr ir lieliski vienkārši paskatīties. Un izbaudīt to mirkli. Tāpat ir aizraujoši apspriest mākslu. Rast apstiprinājumu savām sajūtām un domām, kā arī iepazīt citādus skatpunktus un kontekstus.
Vai kādreiz ir gadījies tā, ka māksla jums ir palīdzējusi ļoti tiešā veidā? Piemēram, izmainot jūsu redzējumu vai sniedzot risinājumu kādai problēmai?
E.K.: Jā. Mākslā nevar meklēt ātrus risinājumus ikdienas problēmām. Taču māksliniekiem ir daudz labāki sensori un viņiem ir radošums – tas ļauj uzšķērst problēmas un sniedz tādu augstāku, filozofiskāku skatījumu, kas diskusiju aizved daudz sofisticētākā, ētiskākā un visbeidzot – estētiskākā virzienā.
Taisia Korotkova. LEONOV. Museum of science and technology (series), 2019. Collection Kruus
Šis ir emocionāli ļoti nospriegots laiks. Kādas emocijas jūs kolekcionējat un no kādām izvairāties savā kolekcijā?
E.K.: Mēs tikko iegādājāmies dāņu mākslinieka Martina Āgārda Hansena gleznu. Tā šķiet tumša, abstrakta eļļas gleznas uz audekla, taču, ja ieskatās ciešāk, var saskatīt cilvēku, kas iet pa mežu. Glezna nebiedē, bet drīzāk ir tāda mistiska. Kāpēc, ejot pa mežu, nepalasīt sēnes; šobrīd tas šķiet ļoti prātīgi.
Izstāde uzdod jautājumu – kāda būs kolekcionēšanas nākotne? Kā jūs to redzat?
E.K.: Igaunijā ir tāds makšķernieks intelektuālis – Vladislavs Koržets. Viņa teiktais par makšķerēšanas kaislību skan kaut kā šādi – kad sāc, tad tu ārkārtīgi vēlies noķert zivi, pēc tam tu vēlies noķert lielu un retu zivi, un tad jau tu vienkārši gribi iet makšķerēt. Tik tālu es vēl neesmu tikusi, taču uzskatu, ka tā ir lieliska metafora mākslas kolekcionēšanai. Iespējams, ne vienmēr lielums un vērtība ir vissvarīgākās lietas. Bet gan vienkārši piederēt šai brīnišķīgajai pasaulei un to izbaudīt.
